”Esi stiprs un drošsirdīgs”
”Esi stiprs un drošsirdīgs.. [..] ..tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi.” (JOZ. 1:7—9.)
KĀ JŪS ATBILDĒTU?
Kā izpaudās Ēnoha un Noasa drosme?
Kā vairākas sievietes senatnē apliecināja izcilu ticību un drosmi?
Kādi gadījumi, kad bērni un jaunieši ir rīkojušies drosmīgi, jūs stiprina?
1., 2. a) Kas ir vajadzīgs, lai vienmēr rīkotos pareizi? b) Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?
DROSME ir pretstats bailēm, nedrošībai un gļēvulībai. Par drosmīgu mēdz saukt cilvēku, kas ir uzņēmīgs, bezbailīgs un varbūt pat pārdrošs. Taču drosme ir vajadzīga ne tikai īpašās situācijās, bet arī ikdienā, lai mēs vienmēr darītu to, kas ir pareizs.
2 Daudzi cilvēki, par kuriem stāstīts Bībelē, ir rīkojušies bezbailīgi ļoti smagos pārbaudījumos. Citi ir izpauduši drosmi situācijās, ar kādām sastopas gandrīz visi Jehovas kalpi. Ko mēs varam mācīties no šiem cilvēkiem? Kā mēs varam būt drosmīgi?
DROSMĪGI SLUDINĀTĀJI BEZDIEVĪGĀ PASAULĒ
3. Ko Ēnohs pravietoja par bezdievīgajiem?
3 Bija vajadzīga drosme, lai ļaunajā sabiedrībā, kāda pirms Noasa laika plūdiem pastāvēja uz zemes, liecinātu par Jehovu. Tomēr Ēnohs, ”septītais no Ādama”, drosmīgi sludināja šādu pravietisku vēsti: ”Lūk, Jehova ir atnācis ar savu svēto eņģeļu miriādēm izpildīt visiem spriedumu un atzīt visus bezdievīgos par vainīgiem visos viņu bezdievīgajos darbos, ko viņi bezdievīgi ir darījuši, un visos briesmīgajos vārdos, ar kuriem bezdievīgie grēcinieki ir vērsušies pret viņu.” (Jūd. 14, 15.) Ēnohs bija pilnīgi pārliecināts, ka šis pravietojums īstenosies, tāpēc viņš runāja tā, it kā Jehova jau būtu atnācis. Un tā patiešām notika — bezdievīgie cilvēki aizgāja bojā plūdos, kas pārņēma visu pasauli.
4. Kādi apstākļi valdīja pasaulē, kad Noass ”staigāja ar Dievu”?
4 Plūdi sākās 2370. gadā p.m.ē., vairāk nekā 650 gadu pēc Ēnoha nāves. Laikā starp Ēnoha nāvi un plūdiem pasaulē nāca Noass, viņam piedzima dēli un viņš kopā ar tiem uzbūvēja šķirstu. Tajā laikā uz zemes atradās ļaunie eņģeļi, kas bija izveidojuši sev miesīgus ķermeņus. Viņi dzīvoja kopā ar skaistām sievietēm, un viņu pēcnācēji kļuva par milžiem. Cilvēku ļaunums auga augumā, un zemi pārņēma vardarbība. (1. Moz. 6:1—5, 9, 11.) Taču pat šādos apstākļos Noass ”staigāja ar Dievu” un bija drosmīgs ”taisnības sludinātājs”. (Nolasīt 2. Pētera 2:4, 5.) Arī mums, dzīvojot pēdējās dienās, ir vajadzīga līdzīga drosme.
CILVĒKI, KAS IZCĒLĀS AR TICĪBU UN DROSMI
5. Kā Mozus apliecināja ticību un drosmi?
5 Mozum bija izcila ticība un drosme. (Ebr. 11:24—27.) No 1513. līdz 1473. gadam p.m.ē. Dievs ar Mozus starpniecību vadīja izraēliešu tautu — vispirms izveda no Ēģiptes un pēc tam vadīja pa tuksnesi. Kaut arī Mozus uzskatīja, ka nav piemērots šādam uzdevumam, viņš piekrita to veikt. (2. Moz. 6:12.) Kopā ar savu brāli Āronu viņš atkal un atkal devās pie tirāniskā Ēģiptes faraona un drosmīgi vēstīja par desmit mocībām, ko Jehova sūtīja, lai pazemotu ēģiptiešu dievus un atbrīvotu savu tautu. (2. Moz. 7.—12. nod.) Mozus apliecināja ticību un drosmi, jo Dievs viņu pastāvīgi atbalstīja — tāpat kā mūs tagad. (5. Moz. 33:27.)
6. Kas mums palīdz ar drosmi aizstāvēt savu pārliecību varas pārstāvju priekšā?
6 Arī mums ir vajadzīga tāda pati drosme, kāda piemita Mozum, jo Jēzus teica: ”Manis dēļ jūs vedīs pārvaldnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un tautām par liecību. Bet, kad tie jūs nodos, neraizējieties, ko un kā teiksiet. Tajā stundā jūs zināsiet, kas jārunā, jo runāsiet ne tikai jūs — ar jūsu muti runās jūsu Tēva gars.” (Mat. 10:18—20.) Ja mums kādreiz nāksies aizstāvēt savu pārliecību varas pārstāvju priekšā, Jehovas gars mums palīdzēs to darīt ar cieņu, ticību un drosmi. (Nolasīt Lūkas 12:11, 12.)
7. Kas Jozuam deva drosmi un ļāva labi paveikt savu uzdevumu?
7 Jozua, kas pēc Mozus kļuva par izraēliešu vadītāju, vairoja savu ticību un drosmi, regulāri iedziļinoties Dieva likumos. 1473. gadā p.m.ē., kad izraēlieši grasījās ieiet Apsolītajā zemē, Dievs Jozuam teica: ”Esi stiprs un drošsirdīgs.” Pildīdams Dieva likumus, Jozua spētu rīkoties gudri un varētu sekmīgi paveikt savu uzdevumu. ”Nebīsties un nebaiļojies!” Jehova viņam teica. ”Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Joz. 1:7—9.) Šie vārdi noteikti stiprināja Jozuu. Un Dievs tiešām bija ar viņu, jo jau 1467. gadā p.m.ē. lielākā daļa Apsolītās zemes bija iekarota — tas bija paveikts tikai sešos gados.
DROŠSIRDĪGAS SIEVIETES
8. Kā izpaudās Rahābas ticība un drosme?
8 Gadsimtu gaitā ir bijušas daudzas sievietes, kas drošsirdīgi ir apliecinājušas savu ticību Jehovam. Piemēram, netikle Rahāba, kas dzīvoja Jērikā, ticības mudināta, drosmīgi paslēpa divus Jozuas sūtītus izlūkus un pēc tam deva maldinošus norādījumus Jērikas valdnieka vīriem, kas šos izlūkus meklēja. Kad izraēlieši iekaroja Jēriku, gan viņa, gan viņas tuvinieki tika saudzēti. Rahāba pameta savu grēcīgo nodarbošanos, sāka uzticīgi kalpot Jehovam un kļuva par Mesijas priekšteci. (Joz. 2:1—6; 6:22, 23; Mat. 1:1, 5.) Kā var redzēt, viņa tika bagātīgi svētīta par savu ticību un drosmi.
9. Kā drosmi parādīja Debora, Baraks un Jaēla?
9 Pēc tam, kad ap 1450. gadu p.m.ē. nomira Jozua, Izraēlā darbojās soģi. Izraēliešus jau 20 gadus bija apspiedis kanaāniešu valdnieks Jabīns, kad Dievs ar pravietes Deboras starpniecību mudināja soģi Baraku doties cīņā ar kanaāniešiem. Baraks uz Tabora kalna sapulcēja 10 tūkstošus vīru. Kišonas upes ielejā bija novietojies Siseras vadītais Jabīna karaspēks, kura bruņojumā ietilpa 900 kara ratu. Kad izraēlieši devās lejup no kalna, Dievs izraisīja pēkšņus plūdus, kas kaujas lauku pārvērta muklājā, kurā kanaāniešu kara rati iestiga. Baraka vīri guva virsroku, un ”viss Siseras karaspēks krita no zobena asmeņa”. Pats Sisera mēģināja paglābties teltī pie kādas sievietes, vārdā Jaēla, bet, kamēr viņš bija iemidzis, Jaēla viņu nogalināja. ”Uzvaras goda balva”, kā jau Debora pravietiski bija teikusi Barakam, pienācās sievietei, proti, Jaēlai. Pateicoties Deboras, Baraka un Jaēlas drosmei, Izraēla zemei ”bija miers četrdesmit gadus”. (Soģu 4:1—9, 14—22; 5:20, 21, 31.) Līdzīgu ticību un drosmi ir apliecinājuši daudzi dievbijīgi vīrieši un sievietes.
MŪSU VĀRDI VAR IEDVEST CITIEM DROSMI
10. Kas liecina, ka ar vārdiem var iedvest citiem drosmi?
10 Ar saviem vārdiem mēs ticības biedriem varam iedvest drosmi. 11. gadsimtā p.m.ē. ķēniņš Dāvids savam dēlam Salamanam sacīja: ”Esi stiprs un esi drosmīgs un rīkojies! Nebīsties un neliecies mulsināties! Tiešām, Dievs tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi; Viņš tevi nepametīs, un Viņš tevi neatstās, kamēr tu nebūsi pabeidzis visus ar tā Kunga nama uzcelšanu saistītos darbus.” (1. Laiku 28:20.) Salamans smēlās drosmi un uzcēla Jeruzālemē krāšņu Jehovas templi.
11. Kā izraēliešu meitenes drosmīgie vārdi ietekmēja kāda cilvēka dzīvi?
11 10. gadsimtā p.m.ē. mazas izraēliešu meitenes drosmīgie vārdi ļoti palīdzēja kādam spitālīgam cilvēkam. Šī meitene, ko bija aizveduši gūstā sirotāji, kalpoja sīriešu karaspēka virspavēlnieka, spitālīgā Naāmana, namā. Tā kā viņa zināja par brīnumiem, ko Jehovas spēkā bija paveicis Elīsa, viņa Naāmana sievai teica, ka tad, ja viņas vīrs dotos uz Izraēlu, Jehovas pravietis to izdziedinātu. Naāmans paklausīja un devās uz Izraēlu, kur brīnumainā veidā tika izdziedināts, un tad viņš sāka pielūgt Jehovu. (2. Ķēn. 5:1—3, 10—17.) Bērni un jaunieši, ja jūs mīlat Jehovu tikpat stipri kā minētā izraēliešu meitene, Jehova jums dos drosmi sludināt skolotājiem, skolasbiedriem un citiem cilvēkiem!
12. Kā ķēniņa Hiskijas vārdi ietekmēja tautu?
12 Pārdomāti vārdi var iedvest citiem drosmi situācijās, kad draud briesmas. 8. gadsimtā p.m.ē., kad Jeruzālemei gribēja uzbrukt asīrieši, ķēniņš Hiskija tautu uzmundrināja: ”Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asirijas ķēniņa, nedz visu to lielo kara pulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus!” Kā šie vārdi ietekmēja izraēliešus? Tie viņiem iedvesa drosmi, jo Bībelē teikts: ”Tauta paļāvās uz.. Hiskijas vārdiem.” (2. Laiku 32:7, 8.) Kad pieredzam vajāšanas, uzmundrinoši vārdi var dot drosmi mums pašiem un mūsu ticības biedriem.
13. Ko mēs varam mācīties no ķēniņa Ahaba nama pārrauga Obadjas?
13 Reizēm par drosmi liecina tas, ka mēs kaut ko nepasakām. 10. gadsimtā p.m.ē. ķēniņa Ahaba nama pārraugs Obadja simts Jehovas praviešus bija ”pa piecdesmit paslēpis kādās alās”, lai tie netiktu nogalināti, kā bija pavēlējusi nelietīgā ķēniņiene Izebele. (1. Ķēn. 18:4.) Daudzi uzticīgi Jehovas kalpi mūsdienās, tāpat kā savulaik dievbijīgais Obadja, ir drosmīgi aizsargājuši ticības biedrus, neatklājot vajātājiem informāciju par viņiem.
DROSMĪGĀ ĶĒNIŅIENE ESTERE
14., 15. Kā ķēniņiene Estere apliecināja ticību un drosmi grūtā situācijā, un kā tā atrisinājās?
14 Lielu ticību un drosmi pauda ķēniņiene Estere, kas dzīvoja 5. gadsimtā p.m.ē. Ļaunprātīgais Hamans bija izplānojis genocīdu pret Persijas impērijā dzīvojošajiem ebrejiem. Kad ebreji par to uzzināja, viņi sēroja, gavēja un, bez šaubām, no visas sirds lūdza Dievu. (Est. 4:1—3.) Ķēniņiene Estere bija ārkārtīgi uztraukta. Viņas brālēns Mordohajs viņai bija atsūtījis ķēniņa pavēles norakstu — tā bija pavēle par ebreju iznīcināšanu — un licis doties pie ķēniņa, lai izlūgtos apžēlošanu saviem tautiešiem ebrejiem. Bet ikvienu, kas neaicināts ieradās pie ķēniņa, gaidīja nāvessods. (Est. 4:4—11.)
15 Tomēr Mordohajs Esterei sacīja: ”Ja tu tiešām cietīsi klusu.., tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses.. Un kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” Estere lūdza, lai Mordohajs sapulcina visus Sūzās dzīvojošos ebrejus un kopā ar tiem gavē viņas dēļ. ”Arī es.. tāpat gavēšu,” viņa teica. ”Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un ja es aiziešu bojā, tad es bojā aiziešu!” (Est. 4:12—17.) Estere rīkojās ļoti drosmīgi, un Bībeles grāmata, kas nosaukta viņas vārdā, liecina, ka Dievs izglāba savu tautu. Mūsdienās svaidītie kristieši un viņu līdzgaitnieki izpauž līdzīgu drosmi pārbaudījumos, un Dievs, kas ”uzklausa lūgšanas”, vienmēr viņus atbalsta. (Nolasīt Psalmu 65:3; 118:6.)
”ESIET DROSMĪGI!”
16. Kā gados jauniem Jehovas kalpiem var palīdzēt pārdomas par Jēzus piemēru?
16 Reiz, kad Jēzum bija 12 gadu, vecāki viņu atrada templī, kur viņš ”sēdēja starp skolotājiem, tos klausījās un izvaicāja. Visi, kas viņu dzirdēja, nevarēja vien beigt brīnīties par viņa sapratni un atbildēm.” (Lūk. 2:41—50.) Jau tik agrā vecumā Jēzum bija ticība un vajadzīgā drosme, lai templī izjautātu skolotājus, kas bija daudz vecāki par viņu. Gados jaunajiem Jehovas kalpiem ir noderīgi domāt par Jēzus piemēru. Tas viņus mudina izmantot visas iespējas, kurās viņi var sekot padomam: ”Esiet gatavi aizstāvēties, ja kāds jums prasa pamatot jūsu cerību.” (1. Pēt. 3:15.)
17. Kāpēc Jēzus savus mācekļus mudināja būt drosmīgiem, un kāpēc arī mums ir vajadzīga drosme?
17 Jēzus mudināja arī citus būt drosmīgiem. (Mat. 9:2, 22.) Viņš saviem mācekļiem teica: ”Lūk! Nāk stunda — tā ir jau pienākusi —, kad jūs visi izklīdīsiet pa savām mājām un pametīsiet mani vienu. Taču es neesmu viens, jo ar mani ir Tēvs. Es jums to esmu teicis, lai palīdzētu jums rast mieru. Pasaulē jums ir ciešanas, bet esiet drosmīgi! Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 16:32, 33.) Mēs, tāpat kā agrīnie Jēzus sekotāji, izjūtam pasaules naidu, tomēr mēs nevēlamies piederēt pie pasaules. Pārdomas par Dieva Dēla bezbailību mums dod drosmi rīkoties tā, lai mēs paliktu pasaules neaptraipīti. Jēzus uzvarēja pasauli, un arī mēs to varam. (Jāņa 17:16; Jēk. 1:27.)
18., 19. Kā izpaudās apustuļa Pāvila ticība un drosme?
18 Apustulis Pāvils bija izturējis daudz pārbaudījumu. Reiz Jeruzālemē ebreji viņu gandrīz nogalināja, un tikai pēdējā brīdī romiešu kareivji viņu izglāba. ”Nākamajā naktī Kungs nostājās viņam blakus un teica: ”Esi drosmīgs! Tāpat kā tu par mani esi plaši liecinājis Jeruzālemē, tev būs jāliecina arī Romā.”” (Ap. d. 23:11.) Pāvils tieši tā arī darīja.
19 Viņš bezbailīgi nosodīja ”dižapustuļus”, kas kaitīgi ietekmēja Korintas draudzi. (2. Kor. 11:5; 12:11.) Atšķirībā no tiem, Pāvils varēja pierādīt, ka ir īsts apustulis. Viņš bija ticis ieslodzīts un sists, pieredzējis bīstamas situācijas ceļojumos un citas briesmas, badu, slāpes un negulētas naktis, un turklāt viņam no sirds rūpēja ticības biedri. (Nolasīt 2. Korintiešiem 11:23—28.) Pāvila ticība un drosme neapšaubāmi liecināja, ka viņam spēku deva Dievs.
20., 21. a) Miniet piemēru, kas parāda, ka ir vajadzīga drosme, lai kalpotu Jehovam! b) Kādās situācijās mums ir vajadzīga drosme, un par ko mēs varam būt pārliecināti?
20 Ne visi kristieši pieredz smagas vajāšanas, bet visiem ir vajadzīga drosme, lai tiktu galā ar sarežģītām situācijām dzīvē. Kāds jauns brazīlietis bija iesaistījies bandā. Kad viņš sāka mācīties Bībeli, viņš saprata, ka viņam ir jāmaina savs dzīvesveids, taču parasti ikviens, kas gribēja atstāt noziedzīgo grupējumu, tika nogalināts. Šis puisis vērsās pie Dieva lūgšanās un ar Bībeles palīdzību paskaidroja bandas vadonim, kāpēc grib aiziet. Vadonis atļāva viņam pamest bandu, neizrēķinoties ar viņu, un viņš varēja kļūt par valstības sludinātāju.
21 Drosme ir nepieciešama arī tādēļ, lai sludinātu labo vēsti. Gados jauniem kristiešiem šī īpašība ir vajadzīga, lai turētos pie savas pārliecības skolā. Vēl drosme ir vajadzīga, lai palūgtu darbā brīvu dienu kongresa apmeklēšanai, kā arī daudzās citās dzīves situācijās. Tomēr, lai ar kādām grūtībām mēs saskartos, Jehova uzklausīs mūsu lūgšanas, kas ir teiktas ticībā. (Jēk. 5:15.) Un viņš mums dos savu svēto garu, kas mums palīdzēs būt ”stipriem un drošsirdīgiem”.
[Attēls 11. lpp.]
Ēnohs drosmīgi sludināja bezdievīgā pasaulē
[Attēls 12. lpp.]
Jaēla bija drošsirdīga un stipra