Kas patiesībā valda pār pasauli?

DROŠI VIEN jums nekad nav nācies vaigu vaigā tikties ar kādu no organizētās noziedzības vadoņiem. Bet vai tas nozīmē, ka viņu nav? Noziedzīgās pasaules autoritātes veikli prot noslēpt, kas viņi patiesībā ir, un izvērst kriminālu darbību, pat atrazdamies aiz cietuma restēm. Taču ziņas par narkokarteļu kariem, prostitūcijas tīkliem, cilvēku tirdzniecību un citām ļaundarībām katru dienu atgādina par šo noziedzīgo personu eksistenci un viņu darbības briesmīgajām sekām. Redzot viņu negatīvo ietekmi uz sabiedrību, mēs saprotam, ka viņi ir.

Dieva Rakstos, Bībelē, ir atklāts, ka Sātans jeb Velns ir reāla persona, kas, gluži kā noziedzīga grupējuma galva, pūlas īstenot savus nodomus ar ”melu zīmēm” un ”visādiem netaisniem līdzekļiem”. Bībelē teikts, ka viņš pat ”izliekas par gaismas eņģeli”. (2. Tesalonikiešiem 2:9, 10; 2. Korintiešiem 11:14.) Par faktu, ka Velns pastāv, var spriest pēc ietekmes, ko viņš atstāj. Tomēr lielākajai daļai cilvēku ir grūti noticēt neredzamas, ļaunas garīgas būtnes esamībai. Pirms mēs sīkāk izpētām, kas Bībelē ir sacīts par Velnu, aplūkosim dažus izplatītus iebildumus un kļūdainus priekšstatus, kas daudziem liek noraidīt domu, ka Velns ir reāla persona.

◼ ”Kā mīlošs Dievs būtu varējis radīt Velnu?” Ja Dievs, kā apgalvots Bībelē, ir labs un pilnīgs, šķiet neloģiski, ka viņš būtu radījis ļaunu un zemisku būtni. Taču Bībelē nemaz nav sacīts, ka Dievs šādu būtni būtu radījis. Tieši pretēji, Bībelē par Dievu ir teikts: ”Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus. Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4; Psalms 5:5.)

Bet ir jāpadomā par šādu jautājumu: vai Dieva radīta pilnīga persona nav spējīga darīt neko citu kā tikai un vienīgi labu? Dievs nav radījis saprātīgās būtnes kā robotus. Viņš tām ir devis brīvu gribu — spēju pieņemt pašām savus lēmumus. Tas nozīmē, ka pilnīga saprātīga būtne spēj izvēlēties — darīt labu vai ļaunu. Īstenībā vienīgi tad, ja saprātīgai būtnei ir brīva griba, šīs būtnes, cilvēka vai eņģeļa, rīcību var vērtēt kā morāli pareizu vai nepareizu.

Tātad nebūtu saprātīgi domāt, ka Dievs būtu piešķīris radītajām būtnēm brīvu gribu un vienlaikus neļautu tām darīt ļaunu, ja tās nolemtu šādi rīkoties. Sacīdams par Velnu: ”Viņš.. nav noturējies patiesībā,” — Jēzus norādīja, ka šī persona nepareizi izmantoja savu brīvo gribu. (Jāņa 8:44.) No Jēzus vārdiem ir redzams, ka persona, kas kļuva par Velnu, sākotnēji bija pilnīga garīga būtne, kas ”turējās patiesībā”.a Dievs Jehova dāvāja saprātīgajām būtnēm gribas brīvību tāpēc, ka viņš tās mīl un tām uzticas. (Skat. ”Vai pilnīga būtne var zaudēt pilnību?” 6. lpp.)

◼ ”Velns ir Dieva kalps.” Dažiem liekas, ka pamatojumu šādam viedoklim var atrast Ījaba grāmatā. Kādā Bībeles komentārā par Ījaba grāmatā lasāmo izteikumu, ka Velns bija veicis ”ceļojumu un klejojumu pa visu zemes virsu”, ir minēts, ka šie vārdi atgādina par senajiem persiešu izlūkiem, kas valdnieka uzdevumā ceļoja apkārt un nodeva valdniekam ievāktās ziņas. (Ījaba 1:7.) Taču, ja Velns patiešām būtu Dieva ”izlūks”, kāpēc viņam būtu jāpaskaidro Dievam, ka viņš ir atgriezies ”no ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu”? Ījaba grāmatā Velns nepavisam nav attēlots kā Dieva sabiedrotais. Gluži otrādi, viņš tajā ir saukts par Sātanu, kas nozīmē ”pretinieks”, tā liekot saprast, ka šī persona īstenībā ir galvenais Dieva ienaidnieks. (Ījaba 1:6.) Bet no kurienes tad radusies ideja, ka Velns ir Dieva kalps?

Jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā tādos apokrifiskos tekstos kā Jubileju grāmatā un Kumrānas kopienas statūtos Velns bija aprakstīts kā būtne, kas kaulējas ar Dievu, tomēr ir pakļauta Dieva gribai. Vēsturnieks Džefrijs Bērtons Rasels savā grāmatā Mephistopheles (Mefistofelis) raksta, ka slavenais reformācijas darbinieks Mārtiņš Luters uzskatīja Velnu par Dieva darbarīku, ”kaut ko līdzīgu dārznieka nazim vai kaplim, ar kuru Dievs kopj savu dārzu”. Dž. B. Rasels skaidro, ka, saskaņā ar šo priekšstatu, ”kaplim gan ir prieks iznīcināt nezāles”, bet Dievs to tur savā varenajā rokā un tāpēc tas pilda Dieva gribu. Lutera mācība, ko vēlāk pārņēma franču teologs Žans Kalvins, aizskāra daudzu ticīgo taisnīguma jūtas. Kā gan iespējams, ka mīlošs Dievs ne vien pieļautu ļaunumu, bet pat gribētu, lai tas notiek? (Jēkaba 1:13.) Šīs mācības un visu 20. gadsimtā pieredzēto šausmu dēļ daudzi vairs netic ne Dievam, ne Velnam.

◼ ”Velns ir tikai ļaunuma simbols.” Ja Velns tiešām būtu tikai ļaunuma simbols, dažas Bībeles vietas būtu pilnīgi nesaprotamas. Piemēram, ar ko Dievs sarunājās gadījumā, kas aprakstīts Ījaba grāmatas 2. nodaļā, no 3. līdz 6. pantam? Vai viņš runāja ar kādu abstraktu ļaunumu Ījabā vai varbūt pats ar sevi? Vēl vairāk: vai Dievs būtu vienā brīdī slavējis Ījaba tikumus un pēc mirkļa licis, lai kāds simbolisks ļaunums pakļauj Ījabu pārbaudījumiem? Piedēvēt Dievam kaut ko tādu nozīmētu iztēlot viņu kā ļaunu, nekrietnu personu, nevis kā to, kurā ”nav netaisnības”. (Psalms 92:16.) Patiesībā Dievs rīkojās pavisam pretēji, viņš atteicās ”savu roku izstiept”, lai kaitētu Ījabam. Ir nepārprotami, ka Velns nav nedz abstrakts ļaunuma simbols, nedz arī Dieva personības tumšā puse, bet gan garīga persona, kas ir nostājusies pret Dievu, kļūstot par viņa ienaidnieku.

Kas valda pār pasauli?

Mūsdienās daudziem šķiet, ka ir vecmodīgi ticēt Velnam. Tomēr skarbā realitāte ir tāda, ka ļaunums pastāv, un tam nav cita apmierinoša izskaidrojuma kā vien fakts, ka pastāv Velns. Atsakoties no idejas par Velnu, daudzi ir atteikušies arī no Dieva un atmetuši jebkādas morāles normas.

”Velna lielākā viltība ir pārliecināt jūs, ka viņa nemaz nav,” rakstīja 19. gadsimta dzejnieks Šarls Bodlērs. Likdams cilvēkiem noticēt, ka viņa nav, Velns ir sējis šaubas arī par Dieva eksistenci. Ja Velna nav, tad iznāk, ka par visu ļaunumu ir atbildīgs Dievs, un tāpēc daudzi cilvēki pārstāj viņam ticēt. Tieši to Velns arī grib panākt.

Līdzīgi noziedzīgās pasaules vadoņiem, Velns slēpj, kas viņš patiesībā ir, lai sasniegtu savu mērķi. Kāds ir viņa mērķis? Bībelē ir paskaidrots: ”[Neticīgo] prātu šī laikmeta dievs ir padarījis aklu, lai tiem nespīdētu gaisma, kas nāk no cildenās labās vēsts par Kristu, kurš ir Dieva attēls.” (2. Korintiešiem 4:4.)

Rodas jautājums: ko Dievs darīs ar šo nekrietno personu, kura stāv aiz visa ļaunuma un ciešanām? Par to ir runa nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Vai Velns ir Dieva kalps vai pretinieks?

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Vai pilnīga būtne var zaudēt pilnību?

Pilnīgajām būtnēm, ko Dievs radīja, nebija piešķirta absolūta brīvība. Lai gan Ādams bija radīts pilnīgs, viņam bija jāievēro Radītāja noteiktie fiziskie ierobežojumi. Piemēram, Ādams nevarēja ēst smiltis, akmeņus un koku, nenodarot kaitējumu savai fiziskajai veselībai. Ja viņš neņemtu vērā zemes pievilkšanas spēku un nolēktu no augstas klints, viņš savainotos vai nosistos.

Tieši tāpat neviena pilnīga būtne, ne cilvēks, ne eņģelis, nevar pārkāpt Dieva noteiktās morālās robežas, nepieredzot sliktas sekas. Ja saprātīga būtne nepareizi izmanto savu brīvo gribu, tā viegli krīt pārkāpumā un grēkā. (1. Mozus 1:29; Mateja 4:4.)