”Ķēniņa Hēroda laikā”

GRIBĒDAMS nonāvēt mazo Jēzu, Jūdejas ķēniņš Hērods Lielais sūta uz Betlēmi savus ļaudis, lai tie noslepkavotu visus puisēnus, — tas ir tikai viens no daudzajiem ”ķēniņa Hēroda laika” notikumiem, par kuriem ir saglabājušās vēsturiskas liecības un kuri sniedz ieskatu tajā vēstures posmā, kad dzīvoja un kalpoja Jēzus. (Mateja 2:1—16.)

Kāpēc Hērods gribēja nogalināt Jēzu? Kāpēc laikā, kad Jēzus piedzima, ebrejiem bija ķēniņš, bet tad, kad Jēzus tika nonāvēts, pār viņiem valdīja romietis Poncijs Pilāts? Lai izprastu Hēroda vietu vēsturē un redzētu, kāpēc Bībeles lasītājiem ir svarīgi zināt par viņu kaut ko vairāk, noskaidrosim, kādi notikumi risinājās Jūdejā dažus gadu desmitus pirms Jēzus piedzimšanas.

Cīņa par varu Jūdejā

Otrā gadsimta pirmajā pusē p.m.ē. Jūdejā valdīja Seleikīdi — viena no četrām valdnieku dinastijām, kas tika nodibinātas pēc Maķedonijas Aleksandra lielvalsts sairuma. Ap 168. gadu, kad Seleikīdu valdnieks mēģināja aizliegt kalpošanu Jehovam un Jeruzalemes templī ieviest Zeva kultu, ebreju vidū izcēlās dumpis, ko vadīja Makabeju dzimta. Makabeji jeb Hasmoneji nonāca pie varas un valdīja Jūdejā no 142. līdz 63. gadam.

66. gadā p.m.ē. divi Hasmoneji — Hirkāns II un viņa brālis Aristobuls — cīnījās par troni. Izraisījās pilsoņu karš, un abas puses pēc palīdzības vērsās pie romiešu karavadoņa Pompeja, kas tolaik uzturējās Sīrijā. Pompejs nelaida garām tādu izdevību un piekrita iejaukties.

Tajā laikā romieši centās paplašināt savu ietekmes sfēru austrumu virzienā, un viņu pakļautībā jau atradās liela daļa Mazāzijas. Sīrija, kur cits citu bija nomainījuši vairāki vāji valdnieki, bija ieslīgusi anarhijā, un miers, ko romieši vēlējās saglabāt austrumos, bija apdraudēts. Pompejs bija ieradies Sīrijā, lai to pievienotu Romai.

Hasmoneju strīdā Pompejs nolēma nostāties Hirkāna pusē, un 63. gadā p.m.ē. romieši ieņēma Jeruzalemi, lai tronī celtu savu izraudzīto pretendentu. Tomēr Hirkāns nekļuva par neatkarīgu valdnieku. Romieši bija ielikuši kāju durvīs un nedomāja atkāpties. Hirkāns kļuva par romiešu etnarhu — ar romiešu svētību viņš bija ieguvis varu, un, lai to paturētu, viņam bija vajadzīga romiešu labvēlība un atbalsts. Iekšpolitikā viņš varēja rīkoties, kā vien vēlējās, bet ārpolitikā viņam bija jārēķinās ar Romas interesēm.

Uz vēstures skatuves parādās Hērods

Hirkāns bija vājš valdnieks. Taču viņu atbalstīja idumejietis Antipatrs, Hēroda tēvs. Antipatrs, kas bija īstenais valdītājs, apspieda nemierīgos ebreju grupējumus un drīz stingri turēja grožos visu Jūdeju. Tā kā Antipatrs palīdzēja Jūlijam Cēzaram sakaut tā ienaidniekus Ēģiptē, romieši atalgoja Antipatru, paaugstinot viņu par prokuratoru, kas ir tieši atbildīgs Romai. Savukārt Antipatrs iecēla savus dēlus Fasaēlu un Hērodu attiecīgi par Jeruzalemes un Galilejas vietvalžiem.

Antipatrs saviem dēliem mācīja, ka bez Romas atbalsta nekas nav sasniedzams, un Hērods labi ielāgoja tēva pamācības. Visu savu politiskās darbības laiku viņš centās lavierēt starp prasībām, ko izvirzīja romieši, un to, ko prasīja viņa pavalstnieki ebreji. Viņam lieti noderēja labas organizatora un karavadoņa spējas. Kļuvis par vietvaldi, 25 gadus vecais Hērods drīz vien izpelnījās ebreju un romiešu apbrīnu ar to, cik apņēmīgi savā teritorijā iznīcināja laupītāju bandas.

43. gadā p.m.ē., kad politiskie sāncenši noindēja Antipatru, Hērods kļuva par ietekmīgāko cilvēku Jūdejā. Taču arī viņam bija ienaidnieki. Jeruzalemes aristokrātija uzskatīja, ka viņš ir nelikumīgi piesavinājies varu, un centās pārliecināt Romu atcelt viņu no amata. Šie centieni bija nesekmīgi, jo Roma turēja godā Antipatra piemiņu un augstu vērtēja viņa dēla spējas.

Jūdejas ķēniņš

Tas, kā pirms 20 gadiem Pompejs bija atrisinājis Hasmoneju strīdu par troni, daudzos bija sējis neapmierinātību. Tie, kas bija palikuši zaudētājos, ne reizi vien centās atgūt varu, un 40. gadā p.m.ē. tas viņiem izdevās ar Romas ienaidnieku, partiešu, palīdzību. Izmantodami haosu, ko Romā bija radījis pilsoņu karš, partieši iebruka Sīrijā un Jūdejā, atcēla no amata Hirkānu un viņa vietā iecēla pret Romu naidīgi noskaņotu Hasmoneju dzimtas pārstāvi.

Hērods aizbēga uz Romu, kur tika laipni sagaidīts. Romieši gribēja padzīt partiešus no Jūdejas un atgūt kontroli pār to, ieceļot sev pieņemamu valdnieku. Viņiem bija nepieciešams uzticams sabiedrotais, un, viņuprāt, Hērods bija tieši tāds cilvēks. Romas senāts kronēja Hērodu par Jūdejas ķēniņu, un pēc tam Hērods vadīja svinīgu gājienu no senāta uz Jupitera templi, kur viņš ziedoja pagānu dieviem, — tas bija tikai viens no daudzajiem kompromisiem, uz ko Hērodam turpmāk bija jābūt gatavam, lai noturētos pie varas.

Ar romiešu leģionu palīdzību Hērods Jūdejā sakāva savus ienaidniekus un sāka valdīt. Viņš nežēlīgi atriebās saviem pretiniekiem — sodīja ar nāvi Hasmonejus un ebreju augstmaņus, kas tos bija atbalstījuši, un izrēķinājās ar ikvienu, kas pauda neapmierinātību ar to, ka pār ebrejiem valda romiešu draugs.

Hērods nostiprina varu

31. gadā p.m.ē., kad Oktaviāns (vēlāk pazīstams kā Cēzars Augusts) sakāva Marku Antoniju kaujā pie Aktija zemesraga un kļuva par neapstrīdamu romiešu valdnieku, Hērods saprata, ka senā draudzība ar Marku Antoniju var mest uz viņu aizdomu ēnu, tāpēc viņš steidzās apliecināt Oktāvijam savu uzticību. Jaunais Romas valdnieks apstiprināja Hērodu par Jūdejas ķēniņu un pat paplašināja viņa pārvaldīto teritoriju.

Turpmākajos gados Hērods nostiprināja savu valsti un sekmēja tās uzplaukumu, padarīdams Jeruzalemi par hellēnisma kultūras centru. Hērods uzsāka vērienīgu celtniecību — būvēja pilis, uzcēla ostas pilsētu Cēzareju un pārbūvēja Jeruzalemes templi, papildinādams to ar jaunām, iespaidīgām celtnēm. Visu šo laiku viņa politikas centrā bija draudzīgas attiecības ar Romu, kas bija viņa varas garants.

Hērods bija augstākais noteicējs Jūdejā — viņa varu nekas neierobežoja. Pat augstā priestera amatu viņš piešķīra, kam vien gribēja.

Slepkavība greizsirdības uzplūdā

Hēroda ģimenes dzīve bija vētraina. Viņš bija apņēmis desmit sievas, un vairākas no tām vēlējās, lai viņu dēli mantotu tēva varu. Ķēniņa namā tika vērptas intrigas, kas uzkurināja Hērodā aizdomīgumu un naidu. Reiz greizsirdības uzplūdā viņš lika sodīt ar nāvi savu mīļāko sievu Mariamni, bet vēlāk lika nožņaugt divus viņas dēlus, kas it kā bija kaluši pret viņu sazvērestību. Bībelē lasāmais Mateja stāstījums par Betlēmes slaktiņu saskan ar to, kas ir zināms par Hēroda raksturu un viņa neiecietību pret iespējamiem sāncenšiem.

Kā vēstī daži avoti, Hērods, apzinādamies, ka ir tautas nemīlēts valdnieks, nolēma panākt, lai viņa nāve tautā izraisītu nevis prieku, bet sēras. Šai nolūkā viņš apcietināja Jūdejas ievērojamākos pilsoņus un pavēlēja, lai tos nogalinātu, kad kļūs zināms par viņa nāvi. Par laimi, šī pavēle tā arī netika izpildīta.

Hēroda Lielā mantojums

Pēc Hēroda nāves Roma par Jūdejas valdnieku iecēla viņa dēlu Arhelavu, bet divi citi Hēroda dēli kļuva par neatkarīgiem valdniekiem jeb tetrarhiem — Antipa sāka valdīt Galilejā un Perejā, savukārt Filips Iturejā un Trahonijā. Tomēr Arhelavs neizpelnījās ne savu padoto, ne pavēlnieku labvēlību, un pēc desmit gadus ilgas nesekmīgas valdīšanas romieši viņu padzina un viņa vietā iecēla savu vietvaldi, kas bija Poncija Pilāta priekšgājējs. Tikmēr Antipa, ko Bībeles rakstītājs Lūka sauc par Hērodu, un Filips turpināja valdīt savās tetrarhijās. Tāda bija politiskā situācija, kad savu kalpošanu sāka Jēzus. (Lūkas 3:1.)

Hērods Lielais bija gudrs politiķis un nežēlīgs slepkava, kura ļaunākais noziegums, iespējams, bija mēģinājums nogalināt mazo Jēzu. Bībeles lasītājiem ir vērtīgi izpētīt Hēroda vēsturisko nozīmi — tas palīdz noskaidrot galvenos tā laika notikumus, izskaidro, kā romieši sāka valdīt pār ebrejiem, un palīdz izprast Jēzus dzīves un kalpošanas vēsturisko fonu.

[Karte 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Palestīna un apkārtējās teritorijas Hēroda laikā

SĪRIJA

ITUREJA

GALILEJA

TRAHONIJA

Galilejas jūra

Jordāna

Cēzareja

SAMARIJA

PEREJA

Jeruzaleme

Betlēme

JŪDEJA

Nāves jūra

IDUMEJA

[Attēli 13. lpp.]

Hērods bija tikai viens no vairākiem valdniekiem, kas divsimt gadu ilgajā periodā pirms Jēzus kalpošanas valdīja Jūdejā