Esmu mācījies būt pateicīgs Dievam arī nebaltās dienās. Kā Bībele man palīdzēja pārciest traģiskus notikumus

Pastāstījis Enrike Karavaka Akosta

1971. gada 15. aprīlī es biju ceļā uz mūsu ģimenes fermu, lai pēc ilgākas prombūtnes apciemotu savus tuviniekus. Es ilgojos atkal viņus redzēt un prātoju, vai viņi visi būs mājās un kuru es satikšu pirmo. Bet, kad es ierados galā, man pavērās drausmīga aina — četri cilvēki, ieskaitot manu māti, bija noslepkavoti.

TRŪKST vārdu, lai izteiktu, cik es biju satriekts. Es nesapratu, kas īsti ir noticis un ko man tagad iesākt. Tuvumā neviena nebija, un es jutos pilnīgi apjucis un bezpalīdzīgs. Bet, pirms es stāstu tālāk par šo traģēdiju, gribu nedaudz pastāstīt par savu pagātni un mūsu ģimeni.

Kā mēs atradām patiesību

Es esmu dzimis Kostarikā netālu no Nikojas pilsētas vietā, ko sauc par Kirimānu, un es dzīvoju lauku mājās kopā ar vecākiem. Mēs bijām katoļi, bet mums bija šaubas par vairākām baznīcas mācībām un daudz neatbildētu jautājumu.

1953. gadā, kad man bija 37 gadi, pie mums ieradās kāds vīrietis, vārdā Anatolio Alfaro, kas mūs mudināja mācīties Bībeli. Anatolio lasīja mums priekšā Bībeles pantus un skaidroja Bībeles mācības. Mans tēvs un māte, viens no maniem brāļiem, mana māsa, viņas draudzene, kas tobrīd bija apmetusies pie mums, un es — mēs visi sēdējām un tvērām katru vārdu. Saruna ieilga līdz vēlai naktij, jo mūsu jautājumiem nebija gala.

Anatolio palika pie mums pa nakti un pavadīja mūsu mājās arī visu nākamo dienu. Tas, ko viņš mums stāstīja, mūs ļoti saviļņoja, un mēs bijām sajūsmā, ka varam saņemt atbildes tieši no Bībeles. Šīs divas dienas mūs dziļi iespaidoja. Mēs rūpīgi pārdomājām visu, ko bijām uzzinājuši, un secinājām, ka esam atraduši patiesību. Anatolio mums atstāja dažus žurnālus un grāmatas par Bībeli, un pēc tam mēs vakaros mēdzām sanākt kopā, lai tos lasītu un studētu. Tas nebija tik vienkārši, kā varbūt izklausās, jo mūsu mājās nebija elektrības. Kad iekārtojāmies uz lasīšanu, mēs parasti apsedzām kājas ar tukšiem kartupeļu maisiem, lai pasargātu tās no uzmācīgajiem odiem.

Pēc pusgada pieci manas ģimenes locekļi, tostarp arī mani vecāki un es pats, kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Ar lielu entuziasmu mēs sākām sludināt pa mājām, stāstīdami cilvēkiem to, ko bijām iemācījušies no Bībeles. Anatolio regulāri nāca pie mums un turpināja mācīt mums Bībeli, un mēs arī apmeklējām Jehovas liecinieku sapulces Karriljo pilsētiņā. Lai tur nokļūtu, mēs divas stundas soļojām kājām vai arī jājām zirga mugurā. Vēlāk sapulces tika organizētas pie mums mājās. Tajās parasti piedalījās kādi astoņi cilvēki — mēs pieci un vēl daži interesenti, kas visi ar laiku kristījās. Drīz mūsu grupa izauga par nelielu draudzi, kurā bija ap divdesmit cilvēku.

Kļūstu par pilnas slodzes sludinātāju

Pēc kāda laika Jehovas liecinieku Kostarikas filiāle aicināja visus, kas spēj, kļūt par pilnas slodzes sludinātājiem, un 1957. gadā es atsaucos uz šo aicinājumu un sāku pilnas slodzes kalpošanu. Tas bija ļoti aizraujošs darbs. Lai satiktu cilvēkus lauku rajonos, es bieži vienatnē kājām mēroju garus ceļus. Dažkārt cilvēki bija diezgan naidīgi noskaņoti. Atceros vismaz trīs gadījumus, kad nikni vīrieši man ir draudējuši ar mačeti, pieprasīdami paskaidrot, kas es tāds esmu un ko daru.

Pagājušā gadsimta 50. gados liela daļa ceļu Kostarikā bija tikai takas, kas ne vienmēr bija viegli izejamas. Bija tādas vietas, uz kurām mums, sludinātājiem, nācās doties jāšus. Lai nokļūtu pie cilvēkiem, mēs bridām pāri upēm, un reizēm nakts bija jāpārlaiž zem klajas debess. Odu mākoņi dažbrīd spēja padarīt dzīvi neciešamu, un mums bija jāsargās no čūskām un krokodiliem, bet par spīti visām neērtībām es biju laimīgs, ka varu palīdzēt cilvēkiem uzzināt Bībeles patiesību un mācīties par Dievu Jehovu. Atgriezies mājās no sludināšanas, es jutos gandarīts un priecīgs. Tā kā es cītīgi sludināju un katru dienu iedziļinājos Bībelē, auga mana mīlestība pret Jehovu un es jutu, ka viņš man kļūst arvien tuvāks.

Vēlāk man uzticēja vēl citus godpilnus pienākumus. Vairāk nekā desmit gadu es kalpoju par ceļojošo pārraugu — es pēc kārtas apmeklēju draudzes noteiktā rajonā, lai tās atbalstītu un stiprinātu. Veselības stāvokļa dēļ man galu galā nācās pārtraukt ceļojošā pārrauga darbu, bet es ar prieku turpināju kalpot pilnu slodzi.

Negaidīta traģēdija

1971. gadā, būdams Nikojā, es devos apciemot ģimeni, kā jau minēju sākumā. Iegājis mājā, es ieraudzīju uz grīdas savu astoņdesmitgadīgo māti. Viņa bija sašauta un sadurta. Kad noliecos pie viņas, viņa vēl elpoja, bet jau pēc mirkļa māte nomira manās rokās. Virtuvē uz grīdas es atradu virtuveni, kas bija astotajā grūtniecības mēnesī. Arī viņa bija mirusi. Mājā bija vēl divi upuri: gaitenī gulēja kāda sieviete no mūsu draudzes, un vannas istabā es atradu zēnu — virtuvenes dēlu. Viņi visi bija nežēlīgi noslepkavoti. Kurš gan bija rīkojies tik zvērīgi, un kāpēc?

Izgājis ārā, es atradu tēvu. Viņš bija sašauts galvā, bet vēl dzīvs. Es metos uz sava brāļa māju, kas atradās ceturtdaļstundas gājuma attālumā, un tur uzzināju, ka ir nogalināta vēl viena sieviete un viņas dēls. Mani šokēja ziņa, ka slepkava ir mans septiņpadsmitgadīgais māsasdēls, psihiski slims puisis, kas nebija Jehovas liecinieks. Viņš bija aizbēdzis, un policija sāka vērienīgāko noziedznieka tvarstīšanu, kāda Kostarikā pieredzēta.

Par traģisko notikumu stāstīja visās ziņās. Nedēļu vēlāk policisti atrada slepkavu, kas bija bruņojies ar nazi un 22. kalibra pistoli, kuru kāds viņam bija pārdevis, lai gan bija zinājis, ka viņš ir psihiski un emocionāli nelīdzsvarots. Mēģinot aizturēt manu māsasdēlu, policija viņu nošāva.

Kamēr ritēja tvarstīšana, daudzi man ieteica atstāt mūsu apvidu un patverties kaut kur citur, jo viņi baidījās, ka mans māsasdēls varētu atgriezties un nodarīt man ko ļaunu. Es lūgšanās runāju ar Jehovu par šo jautājumu un nolēmu nekur nebraukt, jo uzskatīju, ka man ir jāpaliek kopā ar savu ģimeni un ar vietējo draudzi.

Jaunas nelaimes

Diemžēl tēvs pēc tam nodzīvoja tikai gadu, un jau nākamajā gadā mūs piemeklēja jauna traģēdija: mana māsa, kas uzticīgi kalpoja Jehovam, tika noslepkavota. Šis briesmīgais gadījums, kas nekādi nebija saistīts ar pirmo slaktiņu, mūs visus satrieca. Bija neizsakāmi smagi citu pēc cita zaudēt savus tuviniekus. Bet visās šajās bēdās es paļāvos uz Jehovu un nepārtraukti lūdzu viņam spēku.

1985. gadā es devos uz Kostarikas galvaspilsētu Sanhosē, kur notika trīs dienu kursi kristiešu draudžu vecākajiem. Mācības šajos kursos man deva jaunus garīgus spēkus. Kad tās bija galā, man bija jāatgriežas mājās, un es agri no rīta devos uz autobusu. Pa ceļam uz autoostu man uzbruka bandīti, kas aizžņaudza man kaklu un mani aplaupīja. Viss notika tik ātri, ka es pat nepaspēju saskatīt uzbrucēju sejas. Kopš tā laika es vairs nevaru sveicināties ierastajā kostarikāņu manierē. Šeit, Gvanakastes provincē, ir pieņemts, ka vīrieši skaļi uzsauc cits citam, lai sasveicinātos vai vienkārši paziņotu par savu klātbūtni. Agrāk man bija varen skaļa balss, bet pēc uzbrukuma es savainojumu dēļ vairs nespēju kliegt.

1979. gadā es apprecējos ar Sīliju, ticības biedreni no kādas kaimiņu draudzes. Sīlija bija aizrautīga Bībeles lasītāja, un mēs katru dienu kopā lasījām un pētījām Bībeli. Diemžēl 2001. gada jūlijā Sīlija nomira ar vēzi. Man viņas pietrūkst, un reizēm es jūtos vientuļš, taču mani stiprina cerība uz mirušo augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.)

Priecīgs arī nebaltās dienās

Es dzīvē esmu pieredzējis ne mazums bēdu, varbūt pat vairāk nekā daudzi citi, tomēr es šos pārbaudījumus uzskatu par iespēju pierādīt savu ticību un uzticību Jehovam. (Jēkaba 1:13.) Lai nezaudētu līdzsvarotu skatījumu, es allaž sev atgādinu, ka neviens cilvēks nav pasargāts no ”laika un apstākļiem”. (Salamans Mācītājs 9:11.) Es turu prātā arī to, ka mēs dzīvojam ”grūtos laikos”, kad daudzi cilvēki ir nesavaldīgi, nesavaldāmi un varmācīgi. (2. Timotejam 3:1—5.) Es pārdomāju arī to paraugu, ko rādīja dievbijīgais Ījabs. Viņš zaudēja gan bērnus, gan veselību, gan savus ganāmpulkus, bet par spīti visām ciešanām palika nelokāms un teica: ”Tā Kunga vārds lai ir slavēts!” Un Jehova bagātīgi atalgoja Ījabu par viņa uzticību. (Ījaba 1:13—22; 42:12—15.) Tas viss man palīdz nezaudēt prieku, kaut gan esmu piedzīvojis traģiskus zaudējumus.

Jehova mani vienmēr ir atbalstījis, un kalpošana viņam vienmēr man ir bijis galvenais dzīvē. Es gūstu lielu mierinājumu un spēku, katru dienu lasīdams Bībeli. Es arī bieži lūdzu Jehovu, un viņš man dod ”mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu”. (Filipiešiem 4:6, 7.) Tā es atrodu sirdsmieru, un kristiešu draudzes sapulces, kuras es cītīgi apmeklēju, stiprina manu ticību. (Ebrejiem 10:24, 25.)

Es esmu pateicīgs Jehovam, ka arī tagad, kad esmu jau gados, man joprojām pietiek spēka, lai kalpotu viņam kopā ar ticības biedriem, ietu sludināt un vadītu Bībeles nodarbības. Iespēja kalpot citiem man palīdz pārvarēt sirdssāpes. Lai kādas traģēdijas mani ir piemeklējušas, tās nav aizēnojušas manu dziļo pateicību Dievam Jehovam.a

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 20. lpp.]

Es gūstu lielu mierinājumu un spēku, katru dienu lasīdams Bībeli

[Attēls 19. lpp.]

Uzstājos ar vienu no savām pirmajām runām par Bībeli

[Attēls 20. lpp.]

Dodos sludināt savos spēka gados