Senā Korinta — ”divu ostu pavēlniece”

IESKATOTIES kartē, var redzēt, ka Grieķijas dienvidos atrodas liela pussala. Tā ir Peloponēsas pussala, ko ar pārējo Grieķiju savieno šaura iežmauga — Korintas zemesšaurums jeb Istms. Šaurākajā vietā Istma platums ir tikai seši kilometri.

Šaurumam ir būtiska nozīme ne tikai tāpēc, ka tas savieno pussalu ar galveno Grieķijas daļu, bet arī tāpēc, ka tur satiekas svarīgi jūras ceļi. Šī zemes strēmele savulaik tika dēvēta par jūras tiltu, jo Saronika līcis, kas atrodas austrumos no Istma, paver ceļu uz Egejas jūru un pārējo Vidusjūras baseinu austrumos no Grieķijas, savukārt Korintas līcis rietumos nodrošina izeju uz Jonijas jūru, Adrijas jūru un tālāk uz Vidusjūras rietumu daļu. Šajā stratēģiskajā krustpunktā atradās senā Korintas pilsēta, kurā labu laiku dzīvoja un sludināja apustulis Pāvils un kura antīkajā pasaulē bija izdaudzināta gan ar savu greznību, gan ar izlaidīgo dzīvi.

Pilsēta krustcelēs

Korinta bija uzbūvēta šauruma rietumu pusē, un tai bija divas galvenās ostas katra savā šauruma krastā: Lehaja rietumos un Kenhrejas austrumos. Sengrieķu ģeogrāfs un vēsturnieks Strabons Korintu nosauca par ”divu ostu pavēlnieci”. Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Korinta izauga par plaukstošu un ietekmīgu pilsētu, jo tur krustojās starptautiski tirdzniecības ceļi, kas pa sauszemi veda no ziemeļiem uz dienvidiem, bet pa jūru — no austrumiem uz rietumiem.

Jau kopš seniem laikiem Korintas ostās ienāca kuģi gan no austrumiem (Mazāzijas, Sīrijas, Feniķijas un Ēģiptes), gan rietumiem (Itālijas un Spānijas). Ja kravu bija paredzēts vest tālāk, ostā preces izkrāva no kuģiem un pa sauszemi pārveda pāri Istmam uz ostu pretējā krastā. Tur preces iekrāva citos kuģos, un to ceļš turpinājās. Mazākus kuģus pārvilka pāri šaurumam pa bruģētu ceļu, tā dēvēto díolkos. (Skat. 27. lpp.)

Kuģinieki deva priekšroku sauszemes ceļam pār Istmu, jo tas aiztaupīja viņiem bīstamo 320 kilometru braucienu apkārt Peloponēsas pussalas dienvidu galam, ko izrobo asi zemesragi un kur bieži plosās negaidītas vētras. Sevišķi sliktu slavu jūrnieku vidū bija ieguvis Maleja rags, par kuru mēdza teikt: ”Brauksi ap Maleju — aizmirsti mājas.”

Kenhrejas — nogrimusī osta

Kenhreju osta, kas atradās apmēram 11 kilometru uz austrumiem no Korintas, bija Āzijas jūras ceļu galapunkts. Ap ceturtā gadsimta beigām Kenhrejas izpostīja spēcīgas zemestrīces, un mūsdienās senā osta ir pa pusei nogrimusi. Strabons aprakstīja Kenhrejas kā rosīgu un bagātu ostas pilsētu, un romiešu rakstnieks Apulejs to nosauca par ”drošu piestātnes vietu kuģiem”, kur ”vienmēr ir daudz ļaužu”.

Romiešu laikos Kenhreju ostai bija divi moli, kas pakava veidā iesniedzās jūrā, norobežojot 150 līdz 200 metru platu ieeju. Osta varēja uzņemt līdz 40 metru garus kuģus. Arheoloģiskajos izrakumos dienvidrietumu pusē tika atklātas tempļa drupas, kas, pēc arheologu domām, ir Izīdas svētnīcas atliekas. Celtņu grupa ostas pretējā pusē acīmredzot ir bijis Afrodītes templis. Abas šīs dievietes tika uzskatītas par jūrnieku aizgādnēm.

Korinta ar savām ostām bija ievērojams jūras tirdzniecības un kuģniecības centrs, un tas varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc apustulis Pāvils, dzīvodams Korintā, nodarbojās ar telšu taisītāja amatu. (Apustuļu darbi 18:1—3.) Grāmatā In the Steps of St. Paul (Sv. Pāvila pēdās) stāstīts: ”Ziemai tuvojoties, Korintas telšu taisītājiem, kas šuva arī buras, bija darba pilnas rokas. Kad abās ostās drūzmējās ziemošanai novietotie kuģi, kas steidzīgi bija jāremontē, kamēr jūrā nevar iet, Lehajas un Kenhreju kuģu apgādnieki droši vien bija gatavi dot darbu katram, kas bija spējīgs turēt rokā buru adatu.”

Pavadījis Korintā vairāk nekā pusotru gadu, Pāvils ap 52. gadu ar kuģi devās no Kenhrejām uz Efesu. (Apustuļu darbi 18:18, 19.) Kaut kad turpmāko četru gadu laikā Kenhrejās tika nodibināta kristiešu draudze. Bībelē var lasīt, ka Pāvils lūdza Romas kristiešus, lai tie palīdz kristietei Foibai, kas piederēja pie Kenhreju draudzes. (Romiešiem 16:1, 2.)

Mūsdienās ielīcī, kur kādreiz atradās Kenhrejas, atpūtnieki peldas caurspīdīgos ūdeņos, kuros vīd nogrimušās ostas atliekas. Vairākums no viņiem pat nenojauš, cik dzīva tirdzniecība te plauka pirms daudziem gadsimtiem un cik aktīvi te darbojās agrīnie kristieši. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī Lehajas ostu šauruma rietumu krastā.

Lehaja — vārti uz rietumiem

No Korintas agoras jeb tirgus laukuma uz divus kilometrus tālo rietumu ostu Lehaju veda bruģēts ceļš, ko tā arī sauca — par Lehajas ceļu. Lai ierīkotu ostu, senie celtnieki bija izrakuši krastā mākslīgu lagūnu un no izraktās zemes un akmeņiem uzbēruši valni, kas aizsargāja ostā noenkurotos kuģus no līča skarbajiem vējiem. Savulaik Lehaja bija viena no lielākajām Vidusjūras ostām. Arheologi te ir atraduši Poseidona statujas formā izveidotas bākas atliekas.

Gar Lehajas ceļu, ko aizsargāja dubults mūris, stiepās ietves un rindojās valsts iestāžu ēkas, tempļi un veikalu kolonādes. Jādomā, tur Pāvils satika gan steidzīgus pircējus, gan dīkās sarunās iegrimušus ļaudis, gan arī veikalniekus, vergus, tirgotājus un citus — raibu raibo ļaužu pūli, kuriem viņš varēja sludināt.

Lehaja bija ne tikai tirdzniecības centrs, bet arī svarīga kara osta. Daļa vēsturnieku pat uzskata, ka triēra, viens no draudīgākajiem antīkās pasaules karakuģiem, ir izgudrota tieši Lehajā, kur ap 700. gadu pirms mūsu ēras šāda tipa kuģi pirmais esot uzbūvējis korintiešu kuģubūves meistars Ameinokls. Triēru priekšrocības atēnieši izmantoja Salamīnas kaujā, kur viņi 480. gadā pirms mūsu ēras guva izšķirīgu uzvaru pār persiešu floti.

Tagad slavenās ostas vietā plešas vairs tikai tumšas, aizaugušas lagūnas. Tikpat kā nekas vairs neliecina, ka te kādreiz bijusi viena no lielākajām Vidusjūras baseina ostām.

Korinta — izaicinājums kristiešiem

Korintas ostas, kas nodrošināja pilsētai plašus tirdznieciskos sakarus, pavēra ceļu dažādām svešzemju ietekmēm un dziļi iespaidoja pilsētnieku dzīvesveidu. Ostas padarīja pilsētu bagātu, jo Korinta ievāca augstu ostas nodevu un ņēma maksu par preču un kuģu pārvešanu pa kuģu velkamo ceļu pāri šaurumam. Pilsēta iekasēja muitu arī par preču transportu pa sauszemes ceļiem. Ap septītā gadsimta beigām pirms mūsu ēras Korintas pilsētvalsts muitas ieņēmumi, ko tai nodrošināja tirgi un ostas, bija tik lieli, ka bija pat iespējams atbrīvot Korintas pilsoņus no nodokļiem.

No tirgoņiem, kas apmetās pilsētā, Korinta guva vēl papildu ienākumus, jo daudzi no viņiem nodevās greznai un izlaidīgai dzīvei. Arī jūrnieki, kas ieplūda pilsētā, vairoja tās bagātību. Kā stāsta Strabons, viņi šķieda naudu vieglu roku. Pilsēta piedāvāja plašu pakalpojumu klāstu, un tur arī tika remontēti kuģi.

Pāvila laikā Korintā esot dzīvojuši aptuveni 400 tūkstoši cilvēku, un iedzīvotāju skaita ziņā no visām Romas impērijas pilsētām to pārsniedza vienīgi Roma, Aleksandrija un Sīrijas Antiohija. Starp pilsētas iedzīvotājiem bija grieķi, romieši, sīrieši, ēģiptieši un ebreji. Korinta uzņēma iebraucējus no malu malām: te ieradās gan sporta spēļu apmeklētāji, gan mākslinieki un filozofi, gan amatnieki, tirgotāji un dažnedažādi citi ļaudis. Pilsētas viesi deva dāvanas tempļiem un ziedojumus dieviem. Tas viss padarīja Korintu par varenu metropoli, kas zēla un plauka, tomēr labklājībai bija arī ēnas puses.

Grāmatā In the Steps of St. Paul teikts: ”Korintā, kas bija izvietojusies starp divām šādām ostām, plauka kosmopolītisks gars un netikumi, kas bija pārņemti no svešajām tautām, kuru kuģi stāvēja Korintas ostās.” Austrumu un rietumu netikumi un vājības te saplūda kopā, tāpēc pilsētā valdīja morāls pagrimums un izšķērdīga greznība, un Korinta kļuva par visnetikumīgāko pilsētu senajā Grieķijā. Par tiem, kas dzīvoja izlaidīgi un nodevās pārmērībām, mēdza teikt, ka viņi ”dzīvo korintiski”.

Šādā materiālistiskā un izvirtušā vidē kristiešiem nebija viegli saglabāt morālu un garīgu tīrību. Jēzus sekotājiem, kas dzīvoja Korintā, bija vajadzīgi padomi un atgādinājumi, lai viņi turētos pie augstām normām un nezaudētu Dieva labvēlību. Apustulis Pāvils savās vēstulēs korintiešiem stingri nosoda alkatību un netikumību. Lasot šīs Dieva iedvesmotās vēstules, skaidri var redzēt, cik spēcīga bija sliktā ietekme, kurai Korintas kristiešiem bija jāpretojas. (1. Korintiešiem 5:9, 10; 6:9—11, 18; 2. Korintiešiem 7:1.)

Tomēr Korintas kosmopolītiskajai gaisotnei bija arī savas priekšrocības. Korintieši pastāvīgi saskārās ar jaunām idejām, un viņi bija iecietīgāki par citu Pāvila apmeklēto pilsētu iedzīvotājiem. ”Šajā senajā ostas pilsētā, kur austrumi tikās ar rietumiem, ļaudis nonāca saskarē ar katru jaunu ideju, filozofiju un reliģiju, ko vien pasaule varēja piedāvāt,” teikts kādā Bībeles komentārā. Tāpēc pilsētā valdīja iecietīga attieksme pret dažādām reliģijām, un tas acīmredzot Pāvilam deva iespēju brīvāk sludināt.

Abas Korintas ostas, Kenhrejas un Lehaja, vairoja pilsētas bagātību un slavu, bet tās arī radīja grūtības Korintas kristiešiem, kam pastāvīgi bija jāturas pretī nelabvēlīgai ietekmei. Mūsdienu pasaule daudzējādā ziņā ir līdzīga senajai Korintai. Dievbijīgiem cilvēkiem ir jāpretojas pasaulē izplatītā materiālisma un amoralitātes ietekmei, lai neļautu tai sagraut viņu attiecības ar Dievu. Tāpēc Dieva iedvesmotie padomi, ko Pāvils deva Korintas kristiešiem, mūsdienās joprojām ir ļoti aktuāli.

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

DÍOLKOS — KUĢU CEĻŠ PĀR SAUSZEMI

Ap septītā gadsimta beigām pirms mūsu ēras Korintas valdnieks Periandrs bija iecerējis izrakt zemesšaurumā kanālua, bet šo plānu neizdevās īstenot. Tad viņš uzbūvēja pāri šaurumam cita veida šķērsojumu — kuģu pārvelkamo ceļu, ko sauca par díolkos. Ceļš bija bruģēts akmens plāksnēm, kurās bija iecirstas dziļas gropes, un gropēs bija iestiprinātas koka sliedes, kas tika ieziestas ar taukiem. Kad kuģis izmeta enkuru ostā, preces no kuģa izkrāva un ratos, ko vilka vergi, pārveda uz ostu zemesšauruma pretējā pusē. Pa šo ceļu vilka pāri arī nelielus kuģus, dažkārt pat ar visu kravu.

[Zemsvītras piezīme]

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

GRIEĶIJA

Korintas līcis

Lehajas osta

Senā Korinta

Kenhrejas

Korintas zemesšaurums (Istms)

Saronika līcis

Peloponēsa

JONIJAS JŪRA

Maleja rags

EGEJAS JŪRA

[Attēls 25. lpp.]

Mūsdienās kuģi šķērso šaurumu pa Korintas kanālu

[Attēls 26. lpp.]

Lehajas osta

[Attēls 26. lpp.]

Kenhreju osta

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Todd Bolen/Bible Places.com