Dzīvesstāsts

Prieks par izturību mūža garumā

PASTĀSTĪJIS MARIU ROŠA DI SOUZA

”Maz ticams, ka viņš izdzīvos,” šādu paredzējumu pirms operācijas par mani izteica ārsts. Tomēr es joprojām esmu dzīvs un arī tagad, pēc 20 gadiem, aktīvi sludinu labo vēsti. Kas man ir palīdzējis izturēt?

ES ESMU uzaudzis Brazīlijas laukos, Baijas štatā, netālu no Santuestevanas ciema. Septiņu gadu vecumā es sāku palīdzēt tēvam lauku darbos. Ik dienu pēc skolas viņš man uzdeva paveikt kādu darbu, un vēlāk ik reizi, kad tēvs darba darīšanās aizbrauca uz štata galvaspilsētu Salvadoru, viņš atstāja saimniecību manā pārziņā.

Mums nebija elektrības, ūdensvada un daudzu citu mūsdienu ērtību, tomēr mēs bijām laimīgi. Es mēdzu laist gaisā pūķi un spēlējos ar koka automašīnām, ko mēs ar draugiem paši bijām uztaisījuši, un vēl es spēlēju klarneti reliģiskās procesijās un dziedāju baznīcas korī. Baznīcā reiz es ieraudzīju grāmatu História Sagrada (Svētā vēsture), kas ierosināja manu interesi par Bībeli.

1932. gadā, kad man bija 20 gadu, Brazīlijas ziemeļaustrumu daļu piemeklēja liels sausums. Mūsu lopi nobeidzās, sējumi aizgāja bojā, tāpēc es aizbraucu meklēt darbu uz Salvadoru un tur sāku strādāt par tramvaja vadītāju. Pēc kāda laika es noīrēju pilsētā māju, un visa ģimene pārcēlās uz dzīvi pie manis. 1944. gadā tēvs nomira, un mana māte, astoņas māsas un trīs brāļi palika manā apgādībā.

Kļūstu par labās vēsts sludinātāju

Pēc pārcelšanās uz Salvadoru es gandrīz tūlīt pat nopirku Bībeli. Vairākus gadus es gāju uz baptistu baznīcu, bet tad es iedraudzējos ar kādu darba biedru — tramvaja vadītāju, ko sauca Durvals —, ar kuru mums bieži risinājās garas sarunas par Bībeli. Kādu dienu viņš man iedeva brošūru ar nosaukumu Kur atrodas mirušie?a. Kaut arī es domāju, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, mana zinātkāre bija pietiekami liela, lai es šķirtu vaļā Bībeli un pats izlasītu brošūrā norādītos Bībeles pantus. Man par lielu pārsteigumu, Bībelē bija rakstīts, ka dvēsele, kas grēko, mirst. (Ecēhiēla 18:4.)

Pamanījis manu interesi, Durvals sarunāja, ka pie manis atnāks Jehovas liecinieku sludinātājs Antoniu Andradi. Pēc trešās reizes Antoniu man piedāvāja doties viņam līdzi, kad viņš stāstīs par Bībeli citiem. Pēc pirmajām divām sarunām ar cilvēkiem viņš pievērsās man un sacīja: ”Tagad sāc runāt tu.” Protams, es izbijos, bet, man par prieku, kāda ģimene manī uzmanīgi klausījās un paņēma divas piedāvātās grāmatas. Joprojām, kad es satieku cilvēkus, kam interesē Bībeles patiesība, mani pārņem tāds pats prieks kā toreiz.

1943. gada 19. aprīlī, dienā, kad tika pieminēta Kristus nāve, mani kristīja Atlantijas okeānā pie Salvadoras. Tā kā draudzē trūka pieredzējušu kristiešu, mani norīkoja palīdzēt sludinātāju grupai, kuras sapulces notika brāļa Andradi mājā, kas atradās vienā no šaurajām un stāvajām ieliņām, kuras savieno abas Salvadoras daļas.

Pretestība kara gados

Otrā pasaules kara gados mūsu kristīgā darbība daudziem nepatika. Daļa varasvīru domāja, ka mēs esam amerikāņu spiegi, jo lielākā daļa mūsu literatūras nāca no Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpēc sludinātāji bieži tika aizturēti un pratināti. Ja kāds neatgriezās no sludināšanas, mēs sapratām, ka viņš ir aizturēts, un devāmies uz policijas iecirkni panākt viņa atbrīvošanu.

1943. gada augustā Salvadorā ieradās vācu brālis Ādolfs Mesmers, lai palīdzētu mums sagatavot pirmo kongresu. Kad bijām saņēmuši varas iestāžu atļauju kongresa rīkošanai, mēs sākām informēt iedzīvotājus par kongresā gaidāmo runu ”Brīvība jaunajā pasaulē” — publicējām sludinājumus laikrakstos, izlīmējām afišas uz tramvaju sāniem un izvietojām tās veikalu skatlogos. Bet kongresa otrajā dienā ieradās policists, kas paziņoja, ka mums izdotā atļauja ir anulēta, — Salvadoras arhibīskaps bija panācis, ka policijas priekšnieks neļauj kongresam turpināties. Tomēr nākamā gada aprīlī mēs atkal saņēmām atļauju un visi, kas vēlējās, varēja noklausīties izziņoto runu.

Mērķis, ko izdodas sasniegt

1946. gadā mani uzaicināja apmeklēt kongresu ”Priecīgās tautas”, kam bija jānotiek Sanpaulu. Kāda kravas kuģa kapteinis apsolīja paņemt mūs, grupu Jehovas liecinieku, uz sava kuģa ar norunu, ka mēs gulēsim uz klāja. Tā mēs izbraucām no Salvadoras, un, kaut arī ceļā piedzīvojām vētru, kuras laikā mums visiem piemetās jūras slimība, pēc četrām dienām mēs veiksmīgi sasniedzām Riodežaneiro. Tur ticības biedri mūs laipni uzņēma savās mājās, lai mēs varētu pāris dienu atpūsties, pirms turpinām ceļu ar vilcienu. Kad iebraucām Sanpaulu stacijā, mēs ieraudzījām pulciņu sagaidītāju, kas turēja lielus uzrakstus ”Laipni lūdzam, Jehovas liecinieki!”.

Neilgi pēc atgriešanās no kongresa sarunā ar Hariju Bleku, misionāru, kas bija ieradies no ASV, es ieminējos, ka sapņoju kļūt par pionieri (tā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājus). Harijs atgādināja, ka man pagaidām vēl ir jāapgādā jaunākie brāļi un māsas, un ieteica būt pacietīgam. 1952. gada jūnijā pienāca diena, kad visi mani brāļi un māsas bija kļuvuši materiāli neatkarīgi, un mani iecēla par pionieri mazā draudzē, kas darbojās Iljeusā — pilsētā okeāna krastā nedaudz vairāk par 200 kilometriem uz dienvidiem no Salvadoras.

Dāsna dāvana

Nākamajā gadā mani nosūtīja uz Žekii — lielu pilsētu dziļāk iekšzemē, kur tolaik vēl nebija Jehovas liecinieku. Pirmais cilvēks, ko es apmeklēju, bija mācītājs. Viņš man teica, ka šajā pilsētā viņš ir saimnieks un ka es nedrīkstot te sludināt. Pēc tam viņš paziņoja savas draudzes locekļiem, ka pilsētā esot ieradies ”viltus pravietis”, un izsūtīja savus cilvēkus mani novērot. Tomēr jau tajā pašā dienā es izplatīju ļoti daudz literatūras par Bībeli un četrās mājās sāku vadīt Bībeles stundas. Pēc diviem gadiem Žekiē jau bija izveidota draudze, kurā bija 36 sludinātāji un kurai bija sava Valstības zāle. Tagad šajā pilsētā ir apmēram 700 Jehovas liecinieku, kas veido astoņas draudzes.

Pirmajos mēnešos Žekiē es īrēju istabiņu pilsētas nomalē, bet tad es sludināšanā satiku Migelu Vašu di Oliveiru, kam piederēja viesnīca Sudoeste — viena no labākajām pilsētā. Migels sāka mācīties Bībeli un pēc kāda laika pierunāja mani pārcelties uz viņa viesnīcu. Gan Migels, gan viņa sieva vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem, un es viņus atceros ar lielu sirsnību.

Vēl viens cilvēks, ar ko man saistās patīkamas atmiņas, ir Luišs Kotrims — skolotājs, kuram es Žekiē pasniedzu Bībeles stundas. Luišs piedāvāja uzlabot manas zināšanas matemātikā un portugāļu valodas gramatikā, un, tā kā man bija tikai pamatskolas izglītība, es labprāt pieņēmu viņa piedāvājumu. Ik nedēļu pēc Bībeles stundas Luišs mācīja mani, un tas man palīdzēja sagatavoties jaunajiem pienākumiem, ko man drīz uzticēja Jehovas organizācija.

Jauns uzdevums

1956. gadā es saņēmu vēstuli no organizācijas filiāles Riodežaneiro, un tajā bija lasāms, ka mani uzaicina uz filiāli gatavoties rajona pārrauga darbam (par rajona pārraugiem sauc pieredzējušus Jehovas lieciniekus, kas apmeklē draudzes, lai tās uzmundrinātu). Kursos, kas ilga nedaudz vairāk par mēnesi, vēl mācījās astoņi citi Jehovas liecinieki, un kursu beigās man darīja zināmu, ka mani sūtīs uz Sanpaulu štatu. Jāsaka, tas manī viesa bažas. Es raizējos: ”Ko gan es, tumšādainais, darīšu pie visiem tiem itāliešiem? Kā viņi mani uzņems?”b

Kad es sāku veikt rajona pārrauga pienākumus, jau pirmajā draudzē Santuamaru rajonā mani iedrošināja tas, ka Valstības zāle bija pilna ar Jehovas lieciniekiem un ieinteresētajiem. Manas bažas galīgi izgaisa, kad nedēļas nogalē visi 97 draudzes sludinātāji devās sludināt. Es sapratu: tie patiešām ir mani brāļi un māsas. Tieši viņu sirsnīgā mīlestība man palīdzēja nepadoties jaunā uzdevuma veikšanā.

Zirgi, ēzeļi un skudrlāči

Vienas no lielākajām grūtībām, ar kurām tajos gados bija jāsaskaras rajona pārraugiem Brazīlijā, bija garais ceļš līdz draudzēm un mazākām grupām laukos, kur sabiedriskā transporta vai nu nebija vispār, vai arī uz to nevarēja paļauties un lielākā daļa ceļu patiesībā bija tikai šauras takas.

Lai palīdzētu rajona pārraugiem, dažviet draudzes viņu vajadzībām iegādājās zirgu vai ēzeli. Tā daudzas nedēļas man sākās ar to, ka pirmdienas rītā es apsegloju zirgu vai ēzeli, uzkrāvu tam mugurā savas mantas un jāšus devos uz nākamo draudzi — reizēm ceļā pagāja pat divpadsmit stundu. Santafē du Sulā Jehovas lieciniekiem piederēja ēzelis Doradu, kas zināja ceļu uz visām vietām laukos, kur notika sapulces. Doradu parasti apstājās pie vārtiem un pacietīgi gaidīja, kamēr es tos atvēršu. Tā mēs ceļojām no vienas sapulču vietas uz nākamo.

Reizēm grūtības radās arī tādēļ, ka nebija attīstīti sakari. Piemēram, Matugrosu štatā, lai nokļūtu pie kādas nelielas Jehovas liecinieku grupas, man vispirms laivā bija jāpārceļas pāri Aragvajas upei un pēc tam jāšus jāveic 25 kilometri cauri mežam. Reiz, kad es aizrakstīju šai sludinātāju grupai, lai paziņotu par savu ierašanos, mana vēstule pa ceļam laikam noklīda, jo Aragvajas otrā krastā mani neviens negaidīja. Bija jau vēla pēcpusdiena, tāpēc es atstāju savas mantas pie kādas kafejnīcas īpašnieka un tālāk gāju kājām, paņēmis līdzi tikai portfeli.

Drīz iestājās tumsa. Klupdams krizdams es virzījos uz priekšu un tad izdzirdēju tumsā nosprauslājamies skudrlāci. Es zināju, ka, piecēlies pakaļkājās, skudrlācis ar savām spēcīgajām priekšķepām var nosist cilvēku, tāpēc, kad vien pamežā atskanēja kāds troksnis, es spēru soļus ļoti piesardzīgi un turēju priekšā izstieptu portfeli. Tā pēc vairākām stundām es nonācu pie kāda strautiņa, diemžēl tumsā es neredzēju, ka tam otrā krastā stiepjas dzeloņstiepļu žogs. Man izdevās pārlēkt pāri strautam, bet es uzkritu virsū dzeloņstieplēm.

Kad beigās sasniedzu mājas, kur man bija jāierodas, mani sagaidīja suņu rejas. Tolaik bieži vien naktīs siroja aitu zagļi, tāpēc, kad atvērās mājas durvis, es steidzos pateikt, kas es esmu. Saplēstajās, asinīm notraipītajās drēbēs es droši vien izskatījos nožēlojami, bet brāļi no sirds priecājās, mani redzot.

Kaut arī bija jāpieredz grūtības, tomēr kopumā tas bija laimīgs laiks. Man patika garie ceļojumi kājām un jāšus, kuru laikā es reizēm atpūtos koku paēnā, klausījos putnu dziesmas un skatījos, kā pāri ceļam pārskrēja pa lapsai. Vēl man prieku sagādāja apziņa, ka mani apmeklējumi cilvēkiem patiešām palīdzēja. Daudzi man izteica pateicību vēstulēs, citi teica paldies, kad mēs sastapāmies kongresos. Bija tik iepriecinoši redzēt cilvēkus, kas pārvar lielas personiskas problēmas un tuvojas Dievam.

Lielas pārmaiņas dzīvē

Visus šos gadus es bieži vien biju viens pats, un tas man iemācīja paļauties uz Jehovu un uzskatīt viņu par ”manu akmenskalnu, manu pili”. (Psalms 18:3.) Turklāt tāpēc, ka nebiju precējies, es varēju visus savus spēkus veltīt kalpošanai.

Bet 1978. gadā es iepazinos ar Žuliju Takahasi, kas bija pioniere. Viņa bija strādājusi par māsu lielā Sanpaulu slimnīcā, taču vēlāk aizgājusi no šī stabilā darba, lai pārceltos uz vietu, kur bija ļoti vajadzīgi Valstības sludinātāji. Žulijas draudzes vecākie ļoti slavēja viņas rakstura īpašības un prasmi kalpošanā. Nav grūti iedomāties, ka mans lēmums apprecēties pēc tik ilgiem gadiem daudzus pārsteidza. Vienam no maniem tuvākajiem draugiem bija tik grūti noticēt šai ziņai, ka viņš apsolīja man uzdāvināt vērsi, ja es patiešām apprecēšos. Mēs ar Žuliju apprecējāmies tā paša gada 1. jūlijā, un no drauga dāvinātā vērša sanāca lielisks mielasts mūsu kāzu viesiem.

Aktīva darbība par spīti sliktai veselībai

Nākamos astoņus gadus mēs ar Žuliju kopā apmeklējām draudzes Brazīlijas dienvidos un dienvidaustrumos, un tajā laikā atklājās, ka man ir slima sirds. Divas reizes sludināšanā man kļuva tik slikti, ka es zaudēju samaņu, sarunājoties ar cilvēku. Ņemot vērā manu veselības stāvokli, mēs pieņēmām uzaicinājumu būt speciālie pionieri Sanpaulu štata Birigui pilsētā.

Šīs pilsētas Jehovas liecinieki paši piedāvāja mani ar mašīnu aizvest uz konsultāciju pie laba ārsta Gojanijā — pilsētā apmēram 500 kilometru attālumā no Birigui. Kad mans stāvoklis bija stabilizējies, man implantēja elektrokardiostimulatoru. Kopš tā laika ir pagājuši kādi 20 gadi, un, kaut arī man ir bijušas vēl divas sirds operācijas, es joprojām aktīvi sludinu. Tāpat kā daudzas citas kristietes, kas pašaizliedzīgi palīdz savam vīram, arī Žulija vienmēr man ir bijusi liels atbalsts.

Lai gan vājā veselība man neļauj darboties tik daudz kā agrāk un reizēm tas mani nomāc, tomēr joprojām man ir iespējams būt pionierim. Kā es sev atgādinu, Jehova nav teicis, ka dzīve tagadējā pasaulē būs bez problēmām. Ja grūtības bija jāpieredz apustulim Pāvilam un citiem kristiešiem senatnē, ir skaidrs, ka mēs varam gaidīt to pašu. (Apustuļu darbi 14:22.)

Nesen man rokās gadījās pirmā Bībele, ko es biju nopircis 30. gados, tikko kā ieradies Salvadorā. Vāka iekšpusē es biju ierakstījis skaitli 350 — tik daudz Dieva Valstības sludinātāju Brazīlijā bija 1943. gadā, kad es sāku nākt uz kristiešu sapulcēm. Šķiet neticami, ka tagad šajā zemē ir vairāk nekā 600 tūkstoši Jehovas liecinieku! Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir ļāvis dot ieguldījumu Valstības sludināšanā un ir palīdzējis izturēt visas grūtības. Es jūtos tāpat kā psalmu dziedātājs, kas teica: ”Tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies.” (Psalms 126:3.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 9. lpp.]

Jehovas liecinieki 1943. gadā izziņo runu, kurai bija jāizskan pirmajā kongresā Salvadorā

[Attēls 10. lpp.]

Jehovas liecinieki, kas 1946. gadā ierodas Sanpaulu uz kongresu ”Priecīgās tautas”

[Attēli 10., 11. lpp.]

50. gadu otrajā pusē, kad es biju rajona pārraugs

[Attēls 12. lpp.]

Mēs ar sievu Žuliju