Sardu Melitons — Bībeles patiesības aizstāvis?

IK GADU patiesie kristieši dienā, kas pēc senebreju kalendāra atbilst 14. nīsanam, atzīmē Kunga vakarēdienu. Viņi paklausa Jēzus norādījumam: ”To darait mani pieminēdami!” Tieši 33. gada 14. nīsanā pēc Pasā svētku svinēšanas Jēzus iedibināja savas nāves atceres pasākumu, un 14. nīsans vēl nebija beidzies, kad viņš nomira. (Lūkas 22:19, 20; 1. Korintiešiem 11:23—28.)

Otrajā gadsimtā daļa kristiešu sāka mainīt šī atceres pasākuma laiku un veidu, kā tas tika atzīmēts. Mazāzijā joprojām pieminēja Jēzus nāvi un to darīja viņa nāves dienā, bet ”Romā un Aleksandrijā svinēja Jēzus augšāmcelšanos nākamajā svētdienā pēc viņa nāves dienas” un to iesauca par augšāmcelšanās Lieldienām, teikts kādā darbā. Kristiešu grupa, ko dēvēja par kvartodecimāņiem (četrpadsmitniekiem), aizstāvēja viedokli, ka ir jāpiemin Jēzus Kristus nāve un tam jānotiek 14. nīsanā. Tā uzskatīja arī Sardu Melitons. Kas bija Melitons? Kā viņš aizstāvēja Bībeles patiesību?

”Izcils spīdeklis”

Kā var lasīt Cēzarejas Eisebija darbā Baznīcas vēsture, otrā gadsimta beigās Efesas Polikrats aizsūtīja uz Romu vēstuli, kurā pauda viedokli, ka Lieldienas ir jāatzīmē ”četrpadsmitajā dienā saskaņā ar evaņģēliju, nenovirzoties, bet ievērojot ticības likumu”. Šajā vēstulē Līdijas pilsētas Sardu bīskaps Melitons ir nosaukts par vienu no tiem, kas atbalstīja viedokli, ka minētais pasākums ir jārīko 14. nīsanā. Vēl vēstulē ir teikts, ka laikabiedri Melitonu uzskatīja par vienu no ”nāvē aizmigušajiem izcilajiem spīdekļiem”. Kā rakstīja Polikrats, Melitons nebija precējies un viņš ”pilnībā bija dzīvojis Svētajā Garā, un dus Sardās, gaidīdams parādīšanos no debesīm, kad viņš celsies augšā no mirušajiem”. Tas varēja nozīmēt, ka Melitons bija to vidū, kas ticēja, ka augšāmcelšanās notiks tikai tad, kad Kristus atgriezīsies. (Atklāsmes 20:1—6.)

Acīmredzot Melitons bija drosmīgs un apņēmīgs cilvēks. Viņš pat uzrakstīja vienu no pirmajiem darbiem kristiešu aizstāvībai — Apoloģiju, kurā vērsās pie Romas imperatora Marka Aurēlija, kas valdīja no 161. līdz 180. gadam. Melitons nebaidījās aizstāvēt kristietību un paust nosodījumu ļauniem un alkatīgiem cilvēkiem, kas izmantoja dažādus imperatora rīkojumus, lai vajātu un nepamatoti sodītu kristiešus ar nolūku piesavināties viņu mantu.

Melitons imperatoram rakstīja: ”Mēs vēršamies pie tevis ar vienu vienīgu lūgumu: izpēti pats tos, kas ir šādu nesaskaņu iemesls, [t.i., kristiešus] un spried taisnīgi, vai viņi ir pelnījuši sodu un nāvi vai arī pelnījuši, ka viņus saudzē un liek mierā. Bet, ja šis rīkojums un jaunais edikts, ko nebūtu pareizi attiecināt pat uz ienaidniekiem barbariem, nav nācis no tevis, mēs vēl vairāk tevi lūdzam nepamest mūs aplaupīt kāru cilvēku varā.”

Bībeles izmantošana kristietības aizstāvībai

Melitonu ļoti interesēja Bībele. Visu viņa darbu nosaukumi nav saglabājušies, tomēr dažu darbu nosaukumi liecina, cik liela bija viņa interese par Bībeles jautājumiem: Par dzīves veidu un praviešiem, Par cilvēka ticību, Par radīšanu, Par kristīšanu, Par patiesību, ticību un Kristus dzimšanu, Par viesmīlību, Atslēga un Par velnu un Jāņa Atklāsmes grāmatu.

Melitons pats devās uz Bībeles zemēm, lai noskaidrotu precīzu Ebreju rakstu grāmatu skaitu. Viņš par to rakstīja: ”Kad es biju devies uz Austrumiem un redzējis vietas, kur ir sludināts un noticis tas, par ko var lasīt Rakstos, un pēc tam biju precīzi noskaidrojis, kuras grāmatas pieder Vecajai Derībai, es šos faktus uzrakstīju, un tagad es tos nosūtu tev.” Melitona nosauktajās Ebreju rakstu grāmatās nav pieminēta Nehemijas un Esteres grāmata, tomēr viņa izveidotais kanonisko Ebreju rakstu grāmatu saraksts ir senākais no tiem, ko rakstījuši kristīgo baznīcu locekļi.

Savu pētījumu gaitā Melitons apkopoja daudzus Ebreju rakstu pantus, kuros atrodami pravietojumi par Jēzu. Šis Melitona darbs, ko sauc Izvilkumi, liecina, ka Jēzus bija sengaidītais Mesija un ka Mozus bauslība un praviešu grāmatas norādīja uz Kristu.

Izpirkuma vērtības aizstāvēšana

Nozīmīgākajās Mazāzijas pilsētās pastāvēja lielas ebreju kopienas, un Sardās, kur dzīvoja Melitons, ebreji Pasā svinēja 14. nīsanā. Melitons uzrakstīja sprediķi, kurā apliecināja, ka pēc bauslības bija jāsvin Pasā, un aizstāvēja viedokli, ka kristiešiem Kunga vakarēdiens jāatzīmē 14. nīsanā.

Komentējis 2. Mozus grāmatas 12. nodaļu un paskaidrojis, ka Pasā bija pravietiska norāde uz Kristus upuri, Melitons rakstīja, ka kristiešiem nav jēgas svinēt Pasā, jo Dievs Mozus bauslību ir atcēlis. Pēc tam viņš paskaidroja, kāpēc bija nepieciešams Kristus upuris. Melitons rakstīja, ka Dievs bija novietojis pirmo cilvēku Ādamu paradīzē, lai viņš tur dzīvotu laimīgi, bet Ādams pārkāpa aizliegumu neēst no laba un ļauna atzīšanas koka, un tā radās nepieciešamība pēc izpirkuma.

Melitons vairākkārt uzsvēra, ka Jēzus nāca uz zemi un mira, lai izpirktu ticīgos cilvēkus no grēka un nāves. Interesanti, ka, runājot par soda rīku, pie kura nomira Jēzus, Melitons lietoja grieķu vārdu ksilon, kas nozīmē ”koks”. (Apustuļu darbi 5:30; 13:29.)

Melitons bija pazīstams arī ārpus Mazāzijas. Ar viņa darbiem bija pazīstams Tertulliāns, Aleksandrijas Klements un Origens. Tomēr vēlāk Melitona darbi gandrīz pilnībā gāja zudumā. Kā paskaidro vēsturnieks Ranjēro Kantalamesa, ”Melitona noriets, kura dēļ viņa darbi ar laiku pazuda, sākās tad, kad uzvarēja viedoklis, ka Lieldienas ir jāsvin svētdienā, un kvartodecimāņus sāka uzskatīt par ķeceriem”.

Atkrišanas upuris?

Pēc apustuļu nāves patiesajā kristietībā bija sākusies jau iepriekš paredzētā atkrišana. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Protams, tā iespaidoja arī Melitonu. Viņa darbu sarežģītā izteiksme liek domāt, ka viņu bija ietekmējuši sengrieķu filozofi un romiešu pasaule, un, iespējams, šīs ietekmes dēļ Melitons sauca kristietību par ”mūsu filozofiju”. Viņš arī uzskatīja, ka tā saucamās kristietības saplūšana ar Romas impēriju ir bijusi ”uz labu”.

Kā var redzēt, Melitons nebija ņēmis vērā apustuļa Pāvila padomu: ”Uzmanait, ka neviens jūs nesavaldzina ar savu prātniecību un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” Tātad, kaut gan Melitons zināmā mērā aizstāvēja Bībeles patiesību, daudzējādā ziņā viņš pats to bija atmetis. (Kolosiešiem 2:8.)

[Attēls 18. lpp.]

Jēzus iedibināja Kunga vakarēdienu 14. nīsanā