Dzīvesstāsts

Es saņēmu to, pēc kā ilgojās mana sirds

PASTĀSTĪJUSI DOMINIKA MORGŪ

1998. gada decembrī es beidzot biju Āfrikā! Sapnis, ko biju lolojusi no bērnu dienām, bija piepildījies. Mani vienmēr bija valdzinājusi Āfrika ar tās plašajiem līdzenumiem un aizraujošo dzīvo dabu, un beidzot es tur biju nonākusi. Vienlaikus bija īstenojies cits sapnis — es biju pilnas slodzes sludinātāja ārzemēs. Daudziem tas bija šķitis neiespējami. Man ir ļoti slikta redze, un pa smilšainajām Āfrikas ciemu ielām mani pavada suns, kas ir mācīts vest neredzīgu cilvēku pa Eiropas pilsētu ielām. Es vēlos pastāstīt, kā man radās iespēja sludināt Āfrikā un kā Jehova man deva to, pēc kā bija ilgojusies mana sirds. (Psalms 37:4.)

ES ESMU dzimusi 1966. gada 9. jūnijā Francijas dienvidos. Es esmu jaunākā no septiņiem bērniem — diviem brāļiem un piecām māsām —, par kuriem rūpējās mīloši vecāki. Diemžēl manu jauko bērnību aptumšoja slimība — tāpat kā vecmāmiņai, mātei un vienai no manām māsām, man ir iedzimta kaite, kas ar laiku izraisa pilnīgu aklumu.

Pusaudzes vecumā es sastapos ar rasisma izpausmēm, aizspriedumiem un liekulību, un tādēļ manī radās dumpīga attieksme pret sabiedrību. Šajā grūtajā periodā mēs pārcēlāmies uz Ero departamentu, un tur notika kaut kas brīnišķīgs.

Kādu svētdienas rītu pie mūsu durvīm piezvanīja divas Jehovas liecinieces, ko māte pazina un ieaicināja iekšā. Viena no viņām pavaicāja, vai māte atceroties, ka reiz bija apsolījusi kādu dienu sākt mācīties Bībeli. Māte atcerējās un vaicāja: ”Kad sāksim?” Tika norunāts, ka Bībeles stundas notiks katru svētdienas priekšpusdienu, un tā māte sāka mācīties ”evanģelija patiesību”. (Galatiešiem 2:14.)

Iegūstu sapratni par Bībeli

Māte nežēloja pūļu, lai saprastu un iegaumētu visu, ko mācījās. Tā kā viņa jau bija zaudējusi redzi, viņai viss bija jāiemācās no galvas, un Jehovas liecinieces ar viņu bija ļoti pacietīgas. Bet es ik reizi, kad liecinieces atnāca, nozudu savā istabā un nācu laukā tikai tad, kad viņas bija projām. Taču kādu pēcpusdienu Eiženija, viena no Jehovas lieciniecēm, satika mani un uzrunāja. Viņa man pastāstīja, ka Dieva Valstība visā pasaulē darīs galu liekulībai, naidam un aizspriedumiem. ”Tikai Dievs spēj atrisināt tagadējās problēmas,” viņa teica. Vai es gribot uzzināt kaut ko vairāk? Jau nākamajā dienā arī es sāku mācīties Bībeli.

Viss uzzinātais man bija pilnīgi jauns. Es sapratu, ka Dievs uz kādu laiku ir pieļāvis ļaunumu pamatotu iemeslu dēļ. (1. Mozus 3:15; Jāņa 3:16; Romiešiem 9:17.) Pēc tam es uzzināju, ka Dievs Jehova mūs nav atstājis bez cerības — viņš ir apsolījis dāvāt mūžīgu dzīvi uz zemes, kas būs pārvērsta par paradīzi. (Psalms 37:29; 96:11, 12; Jesajas 35:1, 2; 45:18.) Paradīzē es atgūšu redzi, ko tagad pakāpeniski zaudēju. (Jesajas 35:5.)

Uzsāku pilnas slodzes kalpošanu

1985. gada 12. decembrī es kristījos. Mana māsa Marija Klēra bija kristījusies jau agrāk, un drīz kristījās arī mans brālis Žans Pjērs, kā arī mūsu mīļā māte.

Mūsu draudzē bija vairāki pionieri jeb pilnas slodzes labās vēsts sludinātāji, un mani saistīja viņu prieks un entuziasms, ar kādu viņi sludināja. Pat Marija Klēra, kurai ir redzes traucējumi un kura ir spiesta staigāt ar ortopēdisku ierīci, sāka kalpot pilnu slodzi. Viņa joprojām man ir liels uzmundrinājums kalpošanā. Tā kā pionieri bija gan manā draudzē, gan ģimenē, arī manī radās liela vēlēšanās būt pilnas slodzes kalpotājai, un 1990. gada novembrī es uzsāku šo kalpošanu Bezjē pilsētā. (Psalms 94:17—19.)

Cīnos ar mazvērtības apziņu

Kalpošanā man palīdzēja citi pionieri, kas ļoti rūpējās par mani, tomēr mani vienalga reizēm pārņēma mazvērtības sajūta savu fizisko ierobežojumu dēļ un es ilgojos, kaut spētu darīt vairāk. Šajos grūtajos periodos Jehova man deva spēku. Ar Sargtorņa izdevumu tematiskā rādītāja palīdzību es meklēju, kur būtu stāstīts par pionieriem, kam, tāpat kā man, ir ļoti slikta redze, un es biju pārsteigta, ka šādu pionieru ir daudz. Es izlasīju daudz praktisku padomu un uzmundrinošu domu, kas man palīdzēja atzinīgi vērtēt to, ko es spēju izdarīt, un samierināties ar saviem ierobežojumiem.

Es pelnīju iztiku, strādājot par apkopēju, — kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem es uzkopu lielveikalus. Kādu dienu es ievēroju, ka darba biedri vēlreiz uzkopj tās vietas, ko es nupat biju mazgājusi, un sapratu, ka es acīmredzot daudz netīrumu nepamanu. Es devos pie Valērijas — pionieres, kas vadīja mūsu grupu, — un lūdzu, lai viņa man atklāti pateiktu, vai es neapgrūtinu citiem darbu. Viņa pret mani izturējās ļoti laipni un sacīja, ka es varu strādāt tikmēr, kamēr pati izlemšu, ka vairs netieku ar darbu galā. 1994. gada martā es no šī darba aizgāju.

Mani no jauna pārņēma sajūta, ka es neesmu nekam derīga. Es dedzīgi lūdzu Jehovu, un es zinu, ka viņš uzklausīja manus karstos lūgumus. Man atkal ļoti palīdzēja Bībeles un kristīgās literatūras studēšana. Mana redze pasliktinājās, bet vēlēšanās kalpot Jehovam aizvien pieauga, un es domāju, ko es varētu darīt.

Gara rinda, pēkšņs lēmums

Es pieteicos mācīties Neredzīgo un vājredzīgo rehabilitācijas centrā, kas atrodas Nimā, un mani uzņēma trīs mēnešu ilgos kursos. Apmeklēt šos kursus patiešām bija vērts — es pamazām sapratu, kādā mērā mans fiziskais trūkums mani ierobežo, un iemācījos tam pielāgoties. Tāpat, esot kopā ar cilvēkiem, kam ir dažādi fiziskie trūkumi, es vēl labāk sapratu, cik dārga ir mana cerība uz nākotni. Man vismaz bija mērķis, un es spēju darīt kaut ko auglīgu. Šajos kursos es apguvu arī franču Braila rakstu.

Pēc atgriešanās mājās ģimene ievēroja, cik ļoti šie kursi man ir palīdzējuši. Taču bija arī kāda lieta, kas man ļoti nepatika, — tas bija baltais spieķis. Man bija grūti aprast ar domu, ka jālieto šī nūja, un es sapņoju, cik jauki būtu, ja man par pavadoni būtu suns.

Es pieteicos suņa saņemšanai, bet aģentūrā man atbildēja, ka gribētāju ir daudz un man būs ilgi jāgaida, un vēl darīja zināmu, ka man būs jāiztur pārbaude, jo suni par pavadoni nedod kuram katram. Tad kādu dienu sieviete no neredzīgo asociācijas vadības man paziņoja, ka pilsētas tenisa klubs grasās dāvināt kādam neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam suni, kas tam kļūtu par pavadoni, un viņa teica, ka ir iedomājusies par mani. Vai es nevēloties pieņemt šo piedāvājumu? Man likās, ka tā ir Jehovas atbilde uz manām lūgšanām, un es piekritu laipnajam piedāvājumam. Tomēr suņa saņemšanu vēl nācās gaidīt.

Joprojām domāju par Āfriku

Gaidīdama suni, es sāku domāt par kaut ko citu. Kā jau sākumā minēju, mani jau no bērnības ir interesējusi Āfrika, un, kaut arī mana redze aizvien pasliktinājās, mana vēlēšanās iepazīt šo kontinentu bija lielāka nekā jebkad agrāk, un īpaši tā bija pieaugusi pēc tam, kad biju uzzinājusi, cik daudz afrikāņu interesējas par Bībeli un grib kalpot Jehovam. Pirms kāda laika es biju ieminējusies Valērijai, ka labprāt kādreiz aizbrauktu uz Āfriku. Es viņai pavaicāju, vai viņa būtu ar mieru mani pavadīt, un viņa piekrita, un mēs uzrakstījām vēstules vairākām Jehovas liecinieku filiālēm, kas atradās tādās Āfrikas valstīs, kur lieto franču valodu.

Atbildes vēstule atnāca no Togo, un es sajūsmināta palūdzu Valērijai to nolasīt. Vēstulē filiāles darbinieki mūs iedrošināja braukt, un Valērija sacīja: ”Nu, kāpēc gan ne?” Pēc sarakstīšanās ar filiāli mani lūdza uzrakstīt Sandrai — kādai pionierei, kas kalpoja Togo galvaspilsētā Lomē. Mēs izlēmām aizbraukt 1998. gada 1. decembrī.

Kontrasts bija milzīgs, bet arī prieks bija neaptverams. Kad lidmašīna bija nolaidusies Lomē un mēs izkāpām, tūlīt pat kā silta sega mūs apņēma Āfrikas karstums. Sandra mūs jau gaidīja. Mēs nekad nebijām redzējušās, bet tūlīt pat jutāmies kā senas draudzenes. Neilgi pirms mūsu ierašanās Sandra un Kristīne, kristīgā māsa, ar kuru Sandra kopā kalpoja, bija ieceltas par speciālajām pionierēm Tabligbo — mazā pilsētiņā valsts iekšienē. Mums bija iespēja pavadīt viņas ceļā uz jauno kalpošanas vietu. Mēs palikām tur aptuveni divus mēnešus, un, braucot projām, es skaidri zināju, ka atgriezīšos.

Atgriešanās

Francijā es bez kavēšanās sāku gatavoties nākamajam braucienam uz Togo, un ar ģimenes atbalstu man izdevās ieplānot palikt Togo pusgadu. 1999. gada septembrī es atkal sēdēju lidmašīnā, kas devās uz Togo, bet šoreiz es lidoju viena. Iztēlojieties ģimenes locekļu uztraukumu, kad viņi redzēja mani aizbraucam vienu pašu, par spīti maniem fiziskajiem ierobežojumiem. Tomēr patiesībā viņiem nebija jāuztraucas — es vecākiem biju stāstījusi, ka Lomē mani sagaidīs draugi, kas man ir kļuvuši tik tuvi kā ģimenes locekļi.

Es tā priecājos atkal būt zemē, kur tik daudz cilvēku interesējas par Bībeli! Togo nav nekas neparasts redzēt cilvēkus uz ielas lasām Bībeli. Tabligbo pilsētā cilvēki paši bieži vien aicina mūs nākt klāt, lai parunātu par Bībeli. Man patika dzīvot kopā ar divām speciālajām pionierēm gluži vienkāršā mājoklī, un es iepazinu citu kultūru, citu viedokli par daudziem jautājumiem. Pirmais un pats galvenais, ko ievēroju, bija tas, ka Āfrikā mūsu kristīgie brāļi un māsas savā dzīvē par vissvarīgāko uzskata Valstību. Piemēram, pat ja līdz Valstības zālei ir jāiet kājām daudzi kilometri, viņi vienalga apmeklē sapulces. Mani ļoti iespaidoja arī viņu sirsnība un viesmīlība.

Kādu dienu, pārnākusi mājās no sludināšanas, es atzinos Sandrai, ka bažījos par atgriešanos Francijā, jo mana redze bija vēl vairāk pasliktinājusies. Es iedomājos Bezjē trokšņainās un ļaužu pilnās ielas, daudzdzīvokļu namu kāpnes un vēl daudz ko citu, kas tā apgrūtina vājredzīga cilvēka dzīvi. Savukārt Tabligbo ielas, kaut arī nebija asfaltētas, bija klusas — te nebija drūzmas un nebrauca daudz automašīnu. Kā gan man izdosies atkal iedzīvoties Francijā, kad es jau tā biju pieradusi pie Tabligbo?

Pēc divām dienām man piezvanīja māte, lai paziņotu, ka mani gaida skolā, kur dresē suņus neredzīgo vajadzībām. Es varēju saņemt jaunu Labradoras retrīveru — Oseānu, kurai bija jākļūst par manām ”acīm”. Tā atkal bija redzams, ka manas vajadzības būs apmierinātas, un raizes izgaisa. Pēc pusgadu ilgas auglīgas sludināšanas Tabligbo es lidoju uz Franciju satikt Oseānu.

Pēc vairāku mēnešu dresūras Oseānu uzticēja manai gādībai. Sākumā man negāja viegli, un mums abām bija jāiemācās vienai otru saprast, taču ar laiku es aptvēru, cik ļoti man viņa patiesībā ir vajadzīga, un tagad viņa ir gluži kā daļa no manis. Kā Bezjē iedzīvotāji reaģēja, kad viņi redzēja mani nākam pie viņiem ar suni? Viņi mani cienīja un izturējās pret mani laipni, un Oseāna kļuva par mūsu rajona ”varoni”. Tā kā daudzi cilvēki invalīda klātbūtnē jūtas neveikli, tas, ka man bija līdzi suns, man palīdzēja dabiski pastāstīt par sevi, un parasti pēc tam cilvēki labprāt uzklausīja, ko es vēlējos viņiem pastāstīt. Esot kopā ar Oseānu, man bija ļoti viegli uzsākt sarunas.

Ar Oseānu Āfrikā

Es nebiju aizmirsusi Āfriku, un es sāku gatavoties savam trešajam braucienam, kurā vēlējos ņemt līdzi arī savu pavadoni. Kopā ar mani lidoja Antonijs un Aurora, jauns precēts pāris, un mana draudzene Karolīna — visi trīs, tāpat kā es, bija pionieri. 2000. gada 10. septembrī mēs ieradāmies Lomē.

Sākumā daudzi baidījās no Oseānas, jo Togo lielākā daļa suņu ir mazi un tikai daži cilvēki ir redzējuši tik lielu suni. Redzot, ka Oseānai ir aplikta īpaša siksna, dažiem likās, ka viņa ir nikns zvērs, kas stingri jāvalda. Arī Oseāna bija gatava jebkuru mirkli mani aizstāvēt pret visu, kas, viņasprāt, mani apdraudēja. Taču jau drīz vien mana pavadone jaunajā vidē jutās kā mājās. Kad viņa ir pavadā, viņa pilda savu pienākumu — ir disciplinēta, kārtīga un atrodas man blakus, bet, tikusi brīvībā, viņa sāk draiskoties un reizēm pat pastrādā kādu nedarbu. Mums patiešām iet jautri.

Mūs, visus četrus atbraucējus, uzaicināja palikt pie Sandras un Kristīnes Tabligbo pilsētā. Lai turienes brāļi un māsas pierastu pie Oseānas, mēs viņus aicinājām ciemos un paskaidrojām, kāds ir suņa darbs, kāpēc šis suns man ir vajadzīgs un kā viņiem jāizturas Oseānas klātbūtnē. Draudzes vecākie man atļāva nākt uz Valstības zāli kopā ar Oseānu. Tā kā Togo tas bija kaut kas neparasts, draudzē pat tika nolasīts īpašs paziņojums. Sludināšanā Oseāna mani pavadīja tikai tad, kad es atkārtoti apmeklēju tos cilvēkus, pie kuriem jau biju bijusi, un kad es vadīju Bībeles stundas, jo šādās situācijās viņas klātbūtne parasti neizraisīja pārpratumus.

Sludināšana šajā teritorijā joprojām sagādā dziļu prieku. Mani vienmēr aizkustina cilvēku iejūtība un izpalīdzība, piemēram, kad man nekavējoties piedāvā krēslu. 2001. gada oktobrī, manā ceturtajā braucienā uz Togo, man līdzi atbrauca māte. Pēc trim nedēļām viņa atgriezās Francijā ar mierīgu sirdi un laimīga.

Es esmu bezgala pateicīga Jehovam, ka man ir bijusi izdevība sludināt Togo, un es esmu pārliecināta: kamēr vien es kalpošanā darīšu visu iespējamo, Jehova man dos to, pēc kā ilgojas mana sirds.a

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 10. lpp.]

Mani vienmēr bija valdzinājusi Āfrika ar tās plašajiem līdzenumiem un aizraujošo dzīvo dabu

[Attēls 10. lpp.]

Oseāna man nāca līdzi, kad es apmeklēju cilvēkus atkārtoti

[Attēls 11. lpp.]

Draudzes vecākie man atļāva Oseānu ņemt līdzi uz sapulcēm