Sludināšana mazā Karību jūras salā
SABA ir saliņa Mazo Antiļu arhipelāgā. Kādreiz šajā salā, kas atrodas apmēram 240 kilometrus uz austrumiem no Puertoriko, sirojumu starplaikos patvērās Karību jūras pirāti. Mūsdienās te dzīvo ap 1600 salinieku, to starpā arī pieci Jehovas liecinieki. Visi pieci ir neatlaidīgi sludinātāji, kas meklē kaut ko daudz vērtīgāku par pirātu zeltu. Viņi cenšas atrast cilvēkus, kas būtu gatavi atsaukties uz Bībeles labo vēsti.
Labā vēsts par Dieva Valstību pirmoreiz sasniedza salu 1952. gada 22. jūnijā, kad uz turieni ar šoneri Sibia atkuģoja vairāki Jehovas liecinieki. (Mateja 24:14.) Piestājuši krastā, misionāri Gests Makijs un Stenlijs Kārters devās augšup pa akmenī cirstām kāpnēm, kurām ir vairāk nekā 500 pakāpienu un kuras ved uz salas administratīvo centru Botomua. Ne vienu vien gadsimtu šīs kāpnes ir bijis vienīgais ceļš, pa kuru no piekrastes varēja nokļūt salas iekšienē.
Apraksts par labās vēsts sludināšanu šajā mazajā Karību jūras saliņā pirmo reizi tika publicēts 1966. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatā. Tolaik uz salas dzīvoja tikai viens Jehovas liecinieks. Vēlāk kāds laulāts pāris no Kanādas pavadīja Sabā vairākus gadus, sludinādami labo vēsti. Bet nesen šajā salā ciemojās Rasels un Ketija, kāds padzīvojis Jehovas liecinieku pāris no ASV. Lūk, ko viņi pastāstīja.
Ierašanās Sabā
Uz Sabu mūs ir uzaicinājis Ronalds, kas vairākus gadus ir bijis vienīgais Jehovas liecinieks šajā salā. Kad lidmašīna nosēžas, viņš mūs sagaida lidostā. Ronalds ir ļoti priecīgs par mūsu dāvanu — nelielu kastīti ar dārzeņiem —, jo salas iedzīvotāji dārzeņus audzē vienīgi pašu vajadzībām. Mēs sasēžamies nelielā kravas auto un braucam augšā pa līkumoto Scenerija kalna ceļu, kas ved uz izdzisušā vulkāna virsotni.
Mūsu pirmā pieturas vieta ir ciemats ar nosaukumu Elles vārti, kur Rons, kā mēs viņu saucam, apskata vietējo ziņojumu dēli. Viņš grib pārliecināties, vai sludinājums par svētdien ieplānoto publisko runu joprojām ir savā vietā. Viss ir kārtībā, Rons ielec atpakaļ kabīnē, un mēs turpinām ceļu augšup uz Sabas lielāko ciemu — Vindvardsaidu. Šis gleznainais ciemats atrodas kalna vējainajā pusē apmēram 400 metrus virs jūras līmeņa. Tuvojoties Rona mājai, mēs ieraugām pie tās piestiprinātu plāksni ar uzrakstu ”Jehovas liecinieku Valstības zāle”.
Pusdienu laikā es uzdodu Ronam jautājumu, kas jau sen mani ir interesējis: ”Kā tu esi nokļuvis uz šīs salas?”
”Kad 1993. gadā Puertoriko tika pabeigta Jehovas liecinieku filiāles celtniecība, mēs ar sievu gribējām turpināt kalpošanu ārzemēs,” saka Rons. ”Mēs jau bijām bijuši Sabā kopā ar citu laulātu pāri, kas arī bija pilnas slodzes sludinātāji, un zinājām, ka salā dzīvo 1400 cilvēku, bet nav neviena, kas viņiem sludinātu labo vēsti. Mēs ieminējāmies par to Puertoriko filiāles komitejas locekļiem un teicām, ka labprāt gribētu pārcelties uz šejieni.”
”Filiāles komitejas locekļi piekrita,” stāsta Rons. ”Bet diemžēl pēc diviem Sabā pavadītiem gadiem mana sieva smagi saslima, un mēs devāmies atpakaļ uz Kaliforniju. Pēc sievas nāves es atgriezos salā. Es neesmu no tiem, kas iesākto nenoved līdz galam.”
Sludināšana pa mājām
Viesistaba Rona mājā, kas ir celta aptuveni pirms simts gadiem, tiek izmantota arī kā Valstības zāle.b Kamēr mēs ēdam brokastis un gatavojamies sludināšanai, no kāda garām skrienoša mākoņa pār āra virtuvi nolīst lietus. Kaut arī laiks ir apmācies, pēc brokastīm mēs ejam sludināt Botomas iedzīvotājiem. Runādams ar cilvēkiem pie durvīm, Rons katru uzrunā vārdā. Mūsu sarunu temats ir kāds nesens notikums. Var redzēt, ka salinieki labi pazīst Ronu un zina par viņa sludināšanu, un daudzi labprāt pieņem tiem piedāvātās bībeliskās publikācijas.
Sludinātājam, kurš nepazītu ciema iedzīvotājus personiski, būtu grūti atkārtoti apmeklēt cilvēkus, kas ir parādījuši interesi par Bībeles vēsti. ”Likums prasa, lai visas mājas būtu nokrāsotas vienādi,” skaidro Rons. Es skatos apkārt un redzu, ka visām mājām Sabā sienas ir baltas un jumti — sarkani.
Pirms promiešanas mēs aicinām mājas iemītniekus uz publisko runu, ko svētdien būs iespējams noklausīties Valstības zālē. Ja vien Rons nav aizbraucis kaut kur projām, viņš katru nedēļu uzstājas ar publisko runu. Patlaban Sabā vismaz 17 interesenti regulāri mācās Bībeli, un 2004. gadā atzīmēt Kristus nāves atceres vakaru atnāca 20 cilvēki. Varētu domāt, ka tas nav daudz, tomēr tas ir vairāk nekā viens procents no salas iedzīvotāju skaita.
Kā redzams, Jehovas liecinieki nav taupījuši pūles, lai darītu zināmu Dieva vēsti par glābšanu visiem un visur. Gan tādās mazās salās kā Saba, gan arī kontinentos Jehovas liecinieki cītīgi pilda tiem uzticēto uzdevumu ”darīt par mācekļiem visas tautas”. (Mateja 28:19.)
Diemžēl mūsu ciemošanās ir galā. Kāpjot lidmašīnā, mēs pamājam atvadu sveicienu. Domājams, mēs vēl ilgi atcerēsimies šo ceļojumu uz Sabu.
[Zemsvītras piezīmes]
a Šķiet, tie bija pirāti, kas šo vietu iesauca par Botomu (angļu valodā — ”dibens, zemākais punkts”), jo viņi domāja, ka tā atrodas vulkāniskā krāterī.
b 2003. gada 28. septembrī brīvprātīgie strādnieki no Floridas štata (ASV) pārveidoja par Valstības zāli kādu citu ēku, kas atrodas netālu no Rona mājas.
[Kartes 10. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
PUERTORIKO
[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]
Fons: www.sabatourism.com