Reliģija — pozitīvs vai negatīvs spēks?

”ES KRISTIETĪBAI esmu pateicību parādā, un, pēc manas pārliecības, tai pateicību parādā ir arī visa pasaule, kurā esam dzīvojuši pēdējos 2000 gadus.” (No grāmatas Two Thousand Years—The First Millennium: The Birth of Christianity to the Crusades priekšvārda.)

Šos atzinīgos vārdus par kristietību ir teicis angļu rakstnieks un televīzijas žurnālists Melvins Bregs. Līdzīgs viedoklis noteikti ir miljoniem zemeslodes iedzīvotāju, kas arī jūtas dziļi pateicīgi savai reliģijai un cieši turas pie tās. Viņi ir pārliecināti, ka reliģija ir liels pozitīvs spēks. Kāds vēsturnieks, piemēram, raksta, ka islāms ”ir iedvesmojis varenu civilizāciju.., [kas ir] bagātinājusi visu pasauli”.

Vai reliģija sekmē labu vai ļaunu?

Taču M. Brega nākamie vārdi liek nopietni padomāt par to, vai reliģija kopumā tiešām ir bijusi pozitīvs spēks. Viņš raksta: ”Savukārt kristietība man ir parādā paskaidrojumu.” Par ko reliģijai, viņaprāt, būtu jāsniedz paskaidrojums? ”Par fanātismu, ļaunprātību, necilvēcību un tīšu tumsonību, kas raksturo lielu daļu tās vēstures,” saka M. Bregs.

Pēc daudzu domām, lielākā daļa pasaules reliģiju vēstures gaitā ir aptraipījušas savu reputāciju ar fanātismu, ļaunprātību, necilvēcību un tīšu tumsonību. Viņi uzskata, ka reliģija tikai izliekas par cilvēces labdari, bet īstenībā tā zem tikumības un svētuma maskas slēpj liekulību un melus. (Mateja 23:27, 28.) ”Neviens apgalvojums mūsu literatūrā neizskan tik bieži kā doma, ka reliģijai ir īpaši liela vērtība civilizācijas attīstībā,” teikts Racionālista enciklopēdijā (A Rationalist Encyclopædia), ”bet nevienu apgalvojumu vēstures fakti arī neatspēko tik kategoriski kā šo.”

Atliek atšķirt jebkuru dienas laikrakstu, lai pārliecinātos, ka neskaitāmi reliģiskie vadītāji gan sludina mīlestību, mieru un līdzcietību, bet tajā pašā laikā kurina naidu un piesauc Dieva vārdu, lai attaisnotu asiņainus konfliktus. Nav grūti saprast, kāpēc daudzi cilvēki uzskata, ka reliģija drīzāk ir destruktīvs, nevis konstruktīvs spēks.

Varbūt bez reliģijas būtu labāk?

Daži ir nonākuši pie tādas pašas domas, kādu reiz izteica angļu filozofs Bērtrands Rasels, — proti, ka būtu labi, ja ar laiku visas reliģijas atmirtu. Viņuprāt, cilvēces problēmas varētu atrisināt vienīgi tad, ja reliģijas vairs nebūtu. Taču tie, kas spriež šādi, sliecas aizmirst, ka reliģijas noliedzēji ir spējīgi uz tikpat lielu naidu un neiecietību kā reliģijas atbalstītāji. Reliģiju pētniece Karena Ārmstronga atgādina: ”Holokausts, mazākais, ir pierādījis, ka laicīga ideoloģija var būt tikpat postoša kā jebkurš reliģisks krusta karš.” (The Battle for God—Fundamentalism in Judaism, Christianity and Islam.)

Vai reliģija ir pozitīvs spēks vai cilvēces problēmu sakne? Vai šīs problēmas būtu iespējams atrisināt, atsakoties no visām reliģijām? Nākamajā rakstā aplūkots, kāda ir Bībeles atbilde uz šiem jautājumiem. Iespējams, tā liksies negaidīta.