Vai uzticēties ir kļuvis neiespējami?

KAD 1989. gadā krita Berlīnes mūris, gaismā nāca daudz rūpīgi glabātu noslēpumu. Piemēram, Lidijaa atklāja, ka sociālistiskā režīma laikā Austrumvācijas Stasi (valsts drošības dienests) savos arhīvos bija apkopojis ziņojumus par viņas personīgo dzīvi. Jau pats šis fakts Lidijai bija liels pārsteigums, bet cik satriekta viņa jutās, uzzinot, ka šo informāciju Stasi bija sniedzis neviens cits kā viņas vīrs. Viņu bija nodevis cilvēks, kurš vismazāk būtu jātur aizdomās par nodevību.

Roberts bija pavecs kungs, kas pret savu ārstu juta ”dziļu cieņu, apbrīnu un uzticēšanos”, teikts Londonas laikrakstā The Times. Šis ārsts bija pazīstams kā ”laipns un iejūtīgs” cilvēks. Bet tad Roberts pēkšņi nomira. Vai viņa nāves cēlonis bija infarkts? Vai varbūt insults? Nē, izmeklēšanā noskaidrojās, ka ārsts bija ieradies pie Roberta mājas vizītē un, Robertam un viņa ģimenei nezinot, izdarījis viņam nāvējošu injekciju. Robertu bija nogalinājis cilvēks, kam viņš bija nešaubīgi uzticējies.

Gan Lidijas, gan Roberta uzticība tika sāpīgi pievilta, un sekas tam bija ļoti bēdīgas. Kaut arī ne vienmēr viss izvēršas tik traģiski, cilvēku uzticība tiek pievilta satraucoši bieži. Pārskatā Allensbacher Jahrbuch der Demoskopie 1998-2002, ko ir publicējis viens no vadošajiem demoskopijas institūtiem Vācijā, bija minēti dati par kādu aptauju, kurā 86 procenti respondentu atzina, ka viņiem ir nācies saskarties ar situāciju, kad cilvēks, kam viņi ir uzticējušies, ir licis viņiem vilties. Ja arī jūs esat kaut ko tādu pieredzējuši, jūs droši vien nepārsteigs Šveices laikrakstā Neue Zürcher Zeitung 2002. gadā publicētais konstatējums, ka ”rietumu industrializētajās valstīs pēdējo gadu desmitu laikā cilvēki arvien mazāk uzticas cits citam”.

Grūti iegūt, viegli pazaudēt

Kas ir uzticība? Latviešu literārās valodas vārdnīcā tā ir skaidrota kā ”pārliecība par labvēlīgu, godīgu attieksmi, rīcību pret sevi; paļāvība, ticība”. Lai izveidotu ar kādu uzticības pilnas attiecības, ir nepieciešams ilgs laiks, bet pazaudēt tās var vienā mirklī. Tā kā cilvēku uzticība tik bieži ir tikusi izmantota ļaunprātīgi, nav brīnums, ka cilvēki baidās citiem uzticēties. Aptaujā, kas 2002. gadā tika veikta Vācijā, ”tikai nepilna trešdaļa aptaujāto jauniešu sacīja, ka principā uzticoties cilvēkiem”.

Mēs varētu padomāt par šādiem jautājumiem: vai eksistē kāds, kas ir pelnījis absolūtu uzticību? Vai ir vērts uzticēties arī tad, ja pastāv risks pievilties?

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 3. lpp.]

Kādā aptaujā 86 procenti respondentu atzina, ka viņiem ir nācies saskarties ar situāciju, kad cilvēks, kam viņi ir uzticējušies, ir licis viņiem vilties