Dzīvesstāsts

Palīdzība citiem atvieglo ciešanas pašam

PASTĀSTĪJIS HULJANS ARJASS

1988. gadā 40 gadu vecumā man bija stabils un labs darbs. Es biju reģionālais direktors kādā starptautiskā uzņēmumā — man bija liela alga, laba mašīna un lepns birojs pašā Madrides centrā. Uzņēmuma vadība pat izteica mājienus, ka nākotnē vēlētos paaugstināt mani amatā. Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka visai drīz manā dzīvē notiks dramatiskas pārmaiņas.

KĀDU dienu ārsts man pavēstīja satraucošu jaunumu, ka man ir atklāta kāda neārstējama slimība — izkaisītā skleroze. Es biju satriekts. Kad uzzināju, kā izkaisītā skleroze var ietekmēt cilvēka organismu, mani pārņēma bailes.a Šķita, ka visu atlikušo dzīvi virs manas galvas būs pakārts Damokla zobens. Kā es varēšu parūpēties par savu sievu Milagrosu un trīs gadus veco dēlēnu Ismaēlu? Kā lai mēs visi tagad dzīvojam? Kamēr meklēju atbildes uz šiem jautājumiem, es saņēmu vēl vienu ļoti sāpīgu triecienu.

Kopš brīža, kad uzzināju par savu slimību, bija pagājis aptuveni mēnesis. Kādu dienu priekšnieks ieaicināja mani pie sevis kabinetā un pavēstīja, ka uzņēmuma darbiniekiem ir jārada par sevi labs iespaids un tie, kas ir slimi ar tik nopietnu kaiti kā manējā — lai arī slimība ir tikai sākuma stadijā —, šim nosacījumam neatbilst. Pēc tam viņš mani atlaida no darba. Pēkšņi mana karjera bija sagruvusi!

Mājinieku priekšā es centos izturēties droši un pārliecināti, taču patiesībā ļoti ilgojos palikt vienatnē, lai pārdomātu, kādā situācijā esmu nonācis un kas mani gaida nākotnē. Es centos nepieļaut, ka arvien pieaugošā nomāktība mani pārņemtu savā varā. Visvairāk mani sāpināja tas, ka vienā dienā es biju kļuvis pilnīgi nederīgs savas priekšniecības acīs.

Meklēju spēku nespēkā

Par laimi, arī tajos nomācošajos laikos man bija, kur smelties spēku. Pirms aptuveni 20 gadiem es biju kļuvis par Jehovas liecinieku. Es no sirds lūdzu Jehovu, stāstīdams viņam par savām problēmām un raizēm par nākotni. Mana sieva, kas arī ir Jehovas lieciniece, vienmēr bija gatava mani atbalstīt, un tāpat lielu atbalstu man sniedza tuvi draugi, kas bija ļoti laipni un līdzjūtīgi. (Salamana Pamācības 17:17.)

Spēku man deva arī apziņa, ka esmu atbildīgs par citiem cilvēkiem. Es vēlējos audzināt savu dēlu, mācīt viņu, spēlēties ar viņu, palīdzēt viņam kļūt par prasmīgu sludinātāju. Nē, man nebija tiesību ļauties izmisumam. Turklāt es biju draudzes vecākais un maniem kristīgajiem brāļiem un māsām bija vajadzīgs mans atbalsts. Ja es būtu pieļāvis, ka ciešanas sagrauj manu ticību, kādu piemēru tad es būtu rādījis saviem ticības biedriem?

Manā dzīvē notika nenovēršamas pārmaiņas, un tās skāra ne vien veselību, bet arī manu materiālo stāvokli. Dažās jomās tās bija pārmaiņas uz slikto pusi, turpretī citās — uz labo. Reiz es dzirdēju kādu ārstu sakām: ”Slimība nesagrauj cilvēka personību, tā tikai izmaina to.” Vēlāk es sapratu, ka dažkārt šādas pārmaiņas var nākt arī par labu.

Pirmām kārtām ”dzelonis miesā” man palīdzēja labāk izprast citu cilvēku grūtības, ko tiem sagādā veselības problēmas, un modināja manī līdzjūtību. (2. Korintiešiem 12:7.) Labāk nekā jebkad agrāk es sapratu vārdus, kas atrodami Salamana Pamācībās 3:5: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību.” Jaunie apstākļi man iemācīja, kas dzīvē ir svarīgākais, kas var sniegt īstu gandarījumu un kas var vairot pašcieņu. Turklāt es joprojām varēju daudz darīt Jehovas tautas labā. Es atklāju, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.)

Jauna dzīve, jaunas iespējas

Neilgi pēc tam, kad ārsti noteica manu diagnozi, es tiku uzaicināts uz kādu semināru Madridē. Šajā seminārā apmācību saņēma Jehovas liecinieku draudžu pārstāvji, kas vēlāk sāka darboties jaunizveidotajās komitejās saziņai ar slimnīcām. Šīs komitejas tika izveidotas, lai sekmētu sadarbību starp ārstiem un viņu pacientiem, kas ir Jehovas liecinieki. Ielūgums uz semināru nāca tieši laikā. Uzzinājis, kas mums būs jādara, es nonācu pie atziņas, ka darbs šajā jomā var dot daudz lielāku gandarījumu nekā bizness.

Mums pastāstīja, ka komitejas locekļiem būs jāapmeklē slimnīcas, jārunā ar ārstiem un jāpiegādā informācija veselības aprūpes darbiniekiem un ka mums būs jāsekmē sadarbība starp ārstiem un viņu pacientiem — Jehovas lieciniekiem —, novēršot iespējamās konfliktsituācijas. Komitejas saziņai ar slimnīcām palīdz ticības biedriem sameklēt ārstus, kas ir gatavi sniegt medicīnisko palīdzību bez asins pārliešanas. Tā kā man nav medicīniskās izglītības, man, protams, bija daudz jāmācās, lai apgūtu medicīnisko terminoloģiju, izprastu medicīnas ētikas principus un iepazītos ar slimnīcu darbības struktūru. Tomēr mājās no semināra es atgriezos gluži cits cilvēks — es biju kā spārnos, domājot par jauno uzdevumu, kam tagad biju sagatavots.

Gandarīts, par spīti slimībai

Lai gan slimība lēni, bet nenovēršami grāva manu veselību, man uzticēja arvien jaunus pienākumus komitejā saziņai ar slimnīcām. Tā kā man bija piešķirta invaliditātes pensija, man bija pietiekami daudz laika, lai apmeklētu slimnīcas. Kaut gan ne vienmēr viss gāja gludi, veikt šīs vizītes izrādījās vieglāk un tās deva labākus rezultātus, nekā sākotnēji biju gaidījis. Tas, ka slimības dēļ varu pārvietoties vienīgi invalīdu ratiņos, nekļuva par nepārvaramu šķērsli, jo mani vienmēr pavada citi komitejas locekļi. Arī ārsti, kuriem bieži iznāk runāt ar cilvēkiem invalīdu ratiņos, neatstāja bez ievērības pūles, ko man prasīja slimnīcas apmeklējumi, un ar cieņu mani uzklausīja.

Aizvadītajos desmit gados esmu runājis ar simtiem ārstu. Daži no viņiem, ilgi nedomājot, bija gatavi palīdzēt. Kardioķirurgs no Madrides Dr. Huans Dvarte, kam cieņa pret pacienta sirdsapziņu ir goda lieta, nekavējoties piedāvāja savus pakalpojumus. Gadu gaitā viņš ir operējis bez asins pārliešanas vairāk nekā 200 Jehovas liecinieku no dažādām Spānijas malām. Pēdējos gados bezasins ķirurģija iegūst arvien lielāku popularitāti. Lai gan visvairāk to ir veicinājusi tehnoloģiju attīstība un labie rezultāti, ko ir devusi bezasins ķirurģija, sava nozīme ir bijusi arī mūsu regulārajām vizītēm pie ārstiem. Un mēs esam pārliecināti, ka Jehova ir svētījis mūsu pūles.

Īpaši lielu prieku man ir sagādājusi dažu bērnu kardioķirurgu atsaucība. Vairāk nekā divus gadus mēs apmeklējām divus ķirurgus, kā arī viņu anesteziologus. Mēs piegādājām viņiem medicīnisko literatūru un stāstījām, ko citi ārsti ir paveikuši bezasins medicīnas jomā. Mūsu pūliņi atalgojās 1999. gadā, kad notika medicīniskā konference Zīdaiņu kardiovaskulārā ķirurģija. Šie divi ķirurgi kāda pieredzējuša angļu kolēģa vadībā izdarīja ārkārtīgi sarežģītu operāciju Jehovas liecinieku bērnam, veicot aortas vārstuļa aizvietošanub. Es priecājos kopā ar bērna vecākiem, kad viens no ķirurgiem iznāca no operācijas zāles un paziņoja, ka operācija ir noritējusi veiksmīgi un, kā to bija prasījuši bērna vecāki, bez asins pārliešanas. Tagad šie divi ārsti operē Jehovas lieciniekus no visas Spānijas.

Īpašu gandarījumu man dod apziņa, ka es varu būt noderīgs saviem kristīgajiem brāļiem un māsām. Visbiežāk brāļi vēršas pie komitejas saziņai ar slimnīcām vienā no smagākajiem savas dzīves brīžiem. Viņiem ir nepieciešama operācija, un ārsti vietējā slimnīcā vai nu nevēlas, vai arī nespēj operēt bez asins pārliešanas. Uzzinot no mums, ka Madridē ir atrodami speciālisti visās ķirurģijas jomās un ka šie ārsti ir gatavi respektēt Jehovas liecinieku nostāju, garīgie brāļi un māsas izjūt lielu atvieglojumu. Esmu pieredzējis, kā brāļa sejā satraukumu nomaina miers tikai tāpēc vien, ka mēs esam slimnīcā kopā ar viņu.

Apmeklēju tiesnešus un studēju medicīnas ētiku

Pēdējos gados komiteju locekļi ir apmeklējuši arī tiesnešus. Vizīšu laikā mēs devām viņiem rokasgrāmatu Jehovas liecinieki: rūpes par ģimeni un medicīniska aprūpe, kas bija īpaši sagatavota, lai informētu mediķus, sociālos darbiniekus un valsts amatpersonas par mūsu nostāju asins pārliešanas jautājumos un bezasins medicīnas iespējām. Toreiz Spānijā tiesneši bieži deva ārstiem rīkojumu pārliet asinis pret pacienta gribu, tāpēc šiem apmeklējumiem bija liela nozīme.

Jāteic, ka telpas, kurās tiesneši pieņem apmeklētājus, ir visai iespaidīgas, un savā pirmā apmeklējuma reizē, braucot invalīdu ratiņos cauri gaiteņiem, es sajutos mazs un niecīgs. Bet tas vēl nebija viss: toreiz notika kāds starpgadījums, kura dēļ es izkritu no ratiņiem un nogāzos uz ceļiem. Daži tiesneši un advokāti, kas to redzēja, steidzās man palīgā un bija ļoti laipni, tomēr es jutos viņu priekšā kā pilnīgs muļķis.

Lai gan tiesneši lielākoties no sākuma neizprata mūsu apmeklējuma iemeslu, viņi izturējās pret mums laipni. Pirmais tiesnesis, kuru es apmeklēju, iepriekš jau bija domājis par mūsu nostāju, un viņš sacīja, ka vēlas ar mums kārtīgi izrunāties. Kad ieradāmies pie viņa nākamreiz, tiesnesis pats personīgi iestūma manus ratiņus kabinetā un mani uzmanīgi uzklausīja. Labvēlīgā gaisotne, kas valdīja šo sarunu laikā, iedrošināja mani un citus komitejas locekļus un palīdzēja mums pārvarēt sākotnējās bažas. Drīz vien mūsu pūliņi nesa pirmos augļus.

Tajā pašā gadā mūs laipni uzņēma arī kāds cits tiesnesis. Viņš pieņēma no mums rokasgrāmatu Jehovas liecinieki: rūpes par ģimeni un medicīniska aprūpe un apsolīja to izlasīt. Es atstāju arī savu telefona numuru, lai viņš varētu ar mani sazināties. Pēc divām nedēļām šis tiesnesis piezvanīja un teica, ka pie viņa ir vērsies kāds ķirurgs un ir prasījis atļauju pārliet asinis kādam Jehovas lieciniekam, kam ir nepieciešama operācija. Tiesnesis gribēja atrisināt šo lietu tā, lai tiktu respektēta pacienta nostāja. Mums nebija grūti sameklēt citu slimnīcu, kur ārsti veiksmīgi izdarīja operāciju bez asins pārliešanas. Tiesnesis bija priecīgs, kad uzzināja par operācijas iznākumu, un apsolīja, ka arī turpmāk rīkosies līdzīgi.

Tā kā mēs vēlējāmies panākt, lai ārsti ievērotu pacientu tiesības un respektētu viņu sirdsapziņu, medicīnas iestāžu apmeklējumu laikā bieži vien tika pārrunāti medicīnas ētikas jautājumi. Mums bija izveidojusies laba sadarbība ar kādu slimnīcu Madridē, un šīs slimnīcas ārsti man piedāvāja noklausīties lekciju kursu ētikā. Šajās lekcijās es labāk sapratu tās grūtības, ar kurām lēmumu pieņemšanas procesā sastopas ārsti, turklāt man radās iespēja pastāstīt daudziem medicīnas speciālistiem par Jehovas liecinieku nostāju, kas pamatota uz Bībeli.

Viens no pasniedzējiem šajos kursos bija profesors Djego Grasija, kas pats regulāri organizē Spānijas ārstu aprindās populāras lekcijas ētikas jautājumos. Viņam ir stingra nostāja jautājumā par apzinātas piekrišanas tiesībām, kas nosaka, ka pacients var vai nu piekrist, vai atteikties no kādas ārstnieciskas procedūras.c Viņaprāt, šīs tiesības būtu jāievēro arī gadījumos, kad runa ir par asins pārliešanu. Vēlāk Djego Grasija aicināja Jehovas liecinieku Spānijas filiāles pārstāvjus, lai viņi paskaidro savu nostāju maģistratūras studentiem — starp šiem studentiem bija arī labākie Spānijas ārsti.

Skarbā realitāte

Es jūtos gandarīts, ka varu palīdzēt ticības biedriem, bet savas problēmas ar šo darbu es, protams, nevaru atrisināt. Mana slimība nenovēršami progresē. Par laimi, prāts man darbojas tikpat skaidri kā agrāk. Ar sievas un dēla atbalstu es joprojām varu būt noderīgs citiem. Bez viņiem tas nebūtu iespējams, jo pats es nespēju ne bikses sapogāt, ne mēteli uzvilkt. Katru sestdienu es dodos sludināt kopā ar dēlu Ismaēlu, un šie brīži man sagādā īpašu prieku. Dēls stumj manus ratiņus, lai man būtu iespēja aprunāties ar dažādiem cilvēkiem. Es joprojām spēju tikt galā arī ar draudzes vecākā pienākumiem.

Aizvadītajos 12 gados slimības dēļ esmu pieredzējis daudz grūtu brīžu. Reizēm noraudzīties ciešanās, ko slimība nodara ģimenes locekļiem, ir vēl smagāk nekā izturēt pašu slimību. Es zinu, ka viņi cieš, lai gan lielākoties viņi to dara klusējot. Nesen viena gada laikā nomira sievasmāte un mans tēvs. Ap to pašu laiku mana veselība pasliktinājās tiktāl, ka es vairs nekur nevarēju tikt bez invalīdu ratiņiem. Kamēr tēvs bija dzīvs, viņš dzīvoja pie mums, un viņš nomira no kādas nopietnas slimības, kas laika gaitā bija pastāvīgi progresējusi. Milagrosa, kas visu šo laiku rūpējās par tēvu, jutās tā, it kā viņai būtu jānoraugās manas nākotnes ainās.

Tomēr mūsu dzīvē ir arī daudz kas labs: mūsu ģimene ir vienota un mēs kopīgiem spēkiem varam stāties pretī grūtībām. Man bija jānomaina direktora krēsls pret invalīdu ratiņiem, taču mana dzīve tagad ir saturīgāka, jo es vairāk laika un pūļu veltu citiem cilvēkiem. Palīdzība citiem atvieglo ciešanas pašam, un Jehova vienmēr tur savu solījumu stiprināt mūs grūtos brīžos. Tāpat kā Pāvils, es varu teikt: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Sievas viedoklis

Situācija, kad tavs laulātais draugs slimo ar izkaisīto sklerozi, ir smaga gan garīgā, gan emocionālā, gan fiziskā ziņā. Man ir jābūt saprātīgai, plānojot savu ikdienas dzīvi, un jācenšas pārlieku neraizēties par nākotni. (Mateja 6:34.) Tomēr man jāteic, ka grūtības palīdz atklāt cilvēka personības labākās puses. Mūsu laulība tagad ir stiprāka nekā jebkad agrāk, un man ir ciešākas attiecības ar Jehovu. Man ļoti palīdz arī dzīvesstāsti par cilvēkiem, kam, tāpat kā mūsu ģimenei, ir jāiztur saspringti apstākļi. Esmu gandarīta, ka Huljans var būt tik noderīgs mūsu ticības biedriem. No pieredzes zinu, ka Jehova mūs nekad nepametīs, kaut arī katra diena var sagādāt jaunas grūtības.

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Dēla viedoklis

Tēva izturība un pozitīvā domāšana man ir lielisks piemērs, un es jūtos gandarīts, ka varu būt viņam noderīgs. Es apzinos, ka nevaru vienmēr darīt to, ko vēlos. Tagad esmu vēl pusaudzis, bet kad es kļūšu pieaudzis, es gribētu darboties komitejā saziņai ar slimnīcām. Es zinu: Bībele apsola, ka mūsu ciešanas neturpināsies mūžīgi, un arī apzinos, ka citi mūsu brāļi un māsas cieš vēl vairāk nekā mēs.

[Attēls 22. lpp.]

Mana sieva ir uzticams palīgs un drošs balsts

[Attēls 23. lpp.]

Sarunājoties ar kardioķirurgu Huanu Dvarti

[Attēls 25. lpp.]

Mums ar dēlu patīk sludināt kopā