Kur meklējamas patiesas garīgas vērtības?
”JA JAU cilvēks izvēlas savu reliģiju vienīgi ģimenes tradīciju dēļ, kāpēc tad neizraudzīties par savējo ķeltu reliģiju, jo tā taču pirms 2000 gadiem bija mūsu senču reliģija?” ar vieglu ironijas pieskaņu kādam jaunam puisim jautāja Rodolfs. Šāda spriedumu gaita viņa sarunu biedram lika pasmaidīt.
”Attiecības ar Dievu man ir ļoti svarīgas,” skaidro Rodolfs. ”Man ir pilnīgi nepieņemama doma, ka, veidojot reliģisko pārliecību, man būtu jāvadās pēc tradīcijām, vienīgi pēc tā, ka mani senči, kas dzīvojuši pirms desmitiem vai pat simtiem gadu, ir turējušies pie noteiktas reliģijas.” Rodolfs apsvēra šo jautājumu ļoti rūpīgi, viņš neuzskatīja reliģijas izvēli par kaut ko tik maznozīmīgu, ka to varētu noteikt vienkārši mantotas tradīcijas.
Kaut gan mūsdienās tradīcija reliģijas izvēlē sekot tēvutēvu paražām pamazām izzūd, lielākoties cilvēki vēl aizvien turas pie savu vecāku reliģijas. Tomēr vai pārņemt vecāku reliģiskās vērtības vienmēr ir pareizi? Kas par to ir stāstīts Bībelē?
Kad izraēlieši 40 gadus bija klīduši tuksnesī, Mozus ieceltais pēctecis Jozua vērsās pie tautas, norādīdams uz izvēli, kas tai bija jāizdara: ”Ja jums nepatiks tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit, — vai tiem dieviem, kuŗiem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuŗu zemē jūs dzīvojat. Bet Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” (Jozuas 24:15.)
Viens no ”tēviem”, par kuriem runāja Jozua, bija Tera — Ābrahāma tēvs, kas dzīvoja Ūrā, kura atradās uz austrumiem no Eifratas upes. Bībelē par Teru stāstīts visai maz, taču ir pieminēts, ka viņš kalpoja ”citiem dieviem”. (Jozuas 24:2.) Kaut gan Teras dēlam Ābrahāmam bija tikai ierobežotas zināšanas par Dieva nodomu, kad Jehova šim vīram lika atstāt dzimto pilsētu, viņš bija gatavs paklausīt. Kā redzams, Ābrahāms neturējās pie sava tēva reliģijas, bet gan izvēlējās kalpot citam Dievam. Tieši tāpēc Ābrahāms saņēma Dieva solītās svētības un kļuva par cilvēku, kuru daudzas reliģijas atzīst par ”tēvu visiem tiem, kas tic” Dievam. (Romiešiem 4:11.)
Bībelē ir stāstīts arī par Jēzus Kristus priekšteces Rutes labo piemēru. Rute bija moābiete, kas bija apprecējusies ar izraēlieti. Kad viņas vīrs nomira, Rutei bija jāpieņem lēmums: palikt savā tēvu zemē vai doties līdzi vīramātei, kas grasījās atgriezties Izraēlā. Tā kā Rute apzinājās, ka pielūgt Jehovu ir daudz vērtīgāk nekā pielūgt elkus, kā to darīja viņas vecāki, šī moābiete paziņoja vīramātei: ”Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.” (Rutes 1:16, 17.)
Norādot uz to, cik būtiska nozīme šim stāstījumam ir Bībeles kanonā, izdevumā Dictionnaire de la Bible ir paskaidrots, ka šis notikums parāda, ”kā izraēliešu nīstā pagānu tautā dzimušai sveštautietei.. pēc Dieva gribas tika piešķirta iespēja kļūt par svētā ķēniņa Dāvida priekšteci, jo viņa mīlēja Jehovas tautu un pielūgsmi”. Rute bez svārstīšanās izraudzījās reliģiju, kas atšķīrās no viņas vecāku reliģijas, un šis lēmums viņai deva iespēju saņemt Dieva svētības.
Vēl skaidrāk iemeslus, kāpēc cilvēki ir mainījuši savu priekšteču reliģiju, var saprast, lasot par Jēzus mācekļiem kristietības sākuma gados. Kādā visai pārliecinošā runā apustulis Pēteris reiz mudināja savus klausītājus atgriezties no grēkiem un kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai varētu ”izglābties no šīs samaitātās cilts”. (Apustuļu darbi 2:37—41.) Viens no neparastākajiem piemēriem, kad cilvēks mainīja savu ticību, bija notikums ar Saulu, kādu jūdu, kas bija vajājis kristiešus. Ceļā uz Damasku Sauls parādībā redzēja Kristu, un pēc šī atgadījuma viņš kļuva par kristieti, ko vēlāk sāka saukt par apustuli Pāvilu. (Apustuļu darbi 9:1—9.)
Lielākoties ar agrīnajiem kristiešiem nekas tik īpašs kā ar Saulu nenotika. Tomēr viņiem visiem bija jāatstāj sava agrākā reliģija, vienalga, vai tas būtu bijis jūdaisms vai dažādu pagānu dievu pielūgsme. Cilvēki, kas pieņēma kristietību, tā rīkojās, pilnībā apzinādamies faktus, un bieži vien pirms tam viņi bija ilgi diskutējuši par pierādījumiem, kas liecina, ka Jēzus ir Mesija. (Apustuļu darbi 8:26—40; 13:16—43; 17:22—34.) Tiem, kas tolaik kļuva par kristiešiem, bija nepārprotami darīts zināms, ka viņiem ir jāmaina sava dzīve. Neatkarīgi no tā, vai tie bija jūdi vai nejūdi, uz viņiem attiecās viena un tā pati vēsts. Lai iegūtu Dieva labvēlību, bija jārīkojas saskaņā ar jaunu pielūgsmes veidu — kristietību.
Svarīgs lēmums
Cilvēkiem pirmajā gadsimtā, bez šaubām, bija nepieciešama drosme, lai atteiktos no savas ģimenes reliģiskajām tradīcijām, kas sakņojās jūdaismā vai arī bija saistītas ar imperatora vai pagānu dievību pielūgsmi, un pievienotos reliģiskai kustībai, uz kuru gan jūdi, gan romieši raudzījās ar nicinājumu. Drīz vien cilvēkiem, kas pieņēma šādu lēmumu, bija jāsastopas ar niknām vajāšanām. Tāpat arī mūsdienās ir vajadzīga drosme, lai ”nepieļautu, ka tevi ierauj sevī un aprij vispārējā konformisma gaisotne”, savā grāmatā Vers une France païenne? (Vai Francija ir ceļā uz pagānismu?) rakstīja Klermonas-Ferānas bīskaps Ipolits Simons. Cilvēkam ir jābūt drosmīgam, lai viņš sāktu kontaktēties ar vienu no sabiedrībā kritizētām reliģiskajām minoritātēm, tas ir, ar Jehovas lieciniekiem.
Pols, kāds jauns vīrietis, kas dzīvo Bastijā, Korsikas salā, bija uzaudzināts katoļticībā. Laiku pa laikam viņš bija aktīvi atbalstījis baznīcas organizētos pasākumus, piemēram, pārdevis kūkas, lai nopelnīto naudu varētu ziedot kādai katoļu labdarības organizācijai. Tā kā Pols vēlējās labāk izprast Bībeli, viņš piekrita piedāvājumam regulāri apspriest Svētos rakstus ar Jehovas lieciniekiem. Ar laiku jauneklis redzēja, ka tas, ko viņš mācījās, viņam var nest mūžīgas svētības. Tāpēc viņš nolēma pilnībā saskaņot savu dzīvi ar Bībeles vērtībām un kļūt par Jehovas liecinieku. Pola vecāki neko neiebilda pret dēla izvēli, kas nebija ietekmējusi viņu ģimenes sirsnīgās attiecības.
Amēlija dzīvo Francijas dienvidos. Viņas ģimenes locekļi jau ceturtajā paaudzē ir Jehovas liecinieki. Kāpēc Amēlija pārņēma savu vecāku garīgās vērtības? ”Tu nevari kļūt par Jehovas liecinieku tikai tāpēc vien, ka tavi vecāki vai vecvecāki ir bijuši vai ir liecinieki,” viņa atzīmē. ”Bet pienāk diena, kad tu pats nonāc pie secinājuma: ”Šī ir mana reliģija, jo es esmu pārliecinājies, ka tā ir patiesa.”” Tāpat kā daudzi citi gados jauni Jehovas liecinieki, Amēlija ir pārliecinājusies, ka viņas labi pamatotie reliģiskie uzskati ienes viņas dzīvē jēgu un ir ilgstošas laimes avots.
Kāpēc ir vērts pieņemt Dieva vērtības
Cilvēki, kas vēlas iegūt Dieva labvēlību, Salamana Pamācībās 6:20 tiek mudināti: ”Mans dēls, glabā sava tēva baušļus un nepamet savas mātes mācību.” (LB-65r.) Ar šiem vārdiem jaunieši netiek aicināti uz aklu paklausību, viņi tiek aicināti pieņemt Dieva normas, stiprinot savu ticību un pašiem pieņemot personīgu lēmumu nostāties Dieva pusē. Apustulis Pāvils saviem biedriem deva padomu ”pārbaudīt visu”, lai pārliecinātos, ka tas, kas viņiem ir mācīts, saskan ar Dieva Rakstiem un gribu, un pēc tam varētu dzīvot atbilstoši šīm zināšanām. (1. Tesaloniķiešiem 5:21.)
Vairāk nekā seši miljoni Jehovas liecinieku, neatkarīgi no tā, vai viņi ir auguši kristīgās ģimenēs vai ne, tieši tā arī ir rīkojušies. Rūpīgi studējot Bībeli, viņi ir atraduši uzticības cienīgas atbildes uz saviem jautājumiem par dzīves jēgu un ieguvuši skaidru sapratni par to, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz cilvēci. Ieguvuši šādas zināšanas, šie cilvēki ir padarījuši Dieva vērtības par savējām un turpmāk cenšas darīt visu iespējamo, lai pildītu Dieva gribu.
Varbūt jūs lasāt šo žurnālu regulāri, bet varbūt arī ne. Lai nu kā, kāpēc gan nepiekrist Jehovas liecinieku piedāvājumam palīdzēt jums pētīt Bībeli, lai jūs varētu noskaidrot, par kādām garīgām vērtībām tajā ir runa? Šādā veidā jūs varat ”baudīt un redzēt, cik tas Kungs ir labs,” un iegūt zināšanas, kuras liekot lietā, jums var pavērties iespēja dzīvot mūžīgi. (Psalms 34:9; Jāņa 17:3.)
[Attēls 5. lpp.]
Kādas franču ģimenes locekļi, kas jau četrās paaudzēs ir Jehovas liecinieki
[Attēls 7. lpp.]
Rute izvēlējās kalpot Jehovam, nevis savu senču dieviem