Kāpēc ir tik grūti atvainoties?

AMERIKAS SAVIENOTO VALSTU Kalifornijas štata likumdošanas sapulce 2000. gada jūlijā pieņēma likumu, kurā tika noteikts: ja cilvēks izsaka līdzjūtību personai, kas cietusi nelaimes gadījumā, kurā ir bijis iesaistīts arī viņš pats, tas nevar tikt uzskatīts par vainu apliecinošu faktu. Kāpēc tika pieņemts šāds likums? Bija novērots, ka tad, ja ir noticis nelaimes gadījums, kurā ir gūtas traumas vai nodarīti materiāli zaudējumi, cilvēki bieži vien vilcinās izteikt atvainošanos, baidoties, ka tiesā tas varētu tikt iztulkots kā savas vainas atzīšana. No otras puses, tie, kas uzskatīja, ka viņiem būtu jāsaņem tūlītēja atvainošanās, to nesaņemot, jutās aizvainoti, un nenozīmīgs gadījums varēja izvērsties milzīgā strīdā.

Protams, nav jāatvainojas par negadījumiem, kuros mēs neesam vainīgi. Un reizēm ir gudri būt piesardzīgiem tajā, ko sakām. Kādā senā sakāmvārdā teikts: ”Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs.” (Salamana Pamācības 10:19; 27:12.) Tomēr mēs varam būt laipni un izpalīdzīgi.

Taču vai jūs nepiekrītat, ka daudzi cilvēki nemēdz atvainoties pat tad, ja nedraud tiesas process? Mājās sieva varbūt žēlojas: ”Mans vīrs nekad neatvainojas.” Darbā meistars, iespējams, sūdzas: ”Mani strādnieki nemēdz atzīt savas kļūdas, un no viņiem reti var dzirdēt, ka viņi kaut ko nožēlotu.” Skolā skolotāja varētu sacīt: ”Bērniem nav mācīts atvainoties.”

Viens iemesls, kāpēc cilvēki vilcinās atvainoties, varētu būt bailes tikt atgrūstiem. Baidīdamies, ka sastapsies ar ledainu vienaldzību, viņi neizpauž to, ko patiesībā jūt. Tiešām, reizēm cilvēks, kurš ir cietis kādu pārestību, pilnībā izvairās no tā, kurš viņu ir aizvainojis, tādējādi padarot samierināšanos ļoti grūtu.

Neiejūtība varētu būt vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki neatvainojas. Cilvēks, kam citu jūtas ir mazsvarīgas, var nospriest: ”Atvainošanās jau tikpat nevērsīs par labu to, ko es esmu izdarījis.” Vēl citi vilcinās atvainoties, jo raizējas par iespējamām sekām. Viņi domā: ”Vai mani nesauks pie atbildības un no manis nepieprasīs kompensāciju?” Taču galvenais šķērslis, kas traucē atzīt savas kļūdas, ir lepnums. Cilvēks, kas ir par lepnu, lai pateiktu: ”Es atvainojos,” — būtībā domā: ”Es tik zemu nenolaidīšos, ka atzīšu savu pārkāpumu. Tas iedragās manu autoritāti.”

Lai arī kādi būtu iemesli, daudziem ir grūti atvainoties. Bet vai tiešām ir jāatvainojas? Kādu labumu tas var nest?

[Attēls 3. lpp.]

”Bērniem nav mācīts atvainoties”

[Attēls 3. lpp.]

”Mani strādnieki nemēdz atzīt savas kļūdas”

[Attēls 3. lpp.]

”Mans vīrs nekad neatvainojas”