Tie mirdz kā spīdekļi Gaismas pilsētā
Fluctuat nec mergitur jeb ”Viļņu mētāta, bet negrimst” — tāda ir Parīzes devīze.
GLUŽI kā kuģis, kas, vētrām spītējot, turas uz ūdens, Parīze aizritējušajos 2000 gados ir pārcietusi neskaitāmus svešzemnieku iebrukumus un iekšējos nemierus. Mūsdienās Parīze ir viena no pasaules skaistākajām pilsētām, kas valdzina ar savām krāšņajām celtnēm, zaļajiem bulvāriem un pasaulslavenajiem muzejiem. Vieniem Parīze ir dzejnieku, gleznotāju un filozofu pilsēta, savukārt citus tā piesaista ar franču virtuves gardumiem un savām izsmalcinātajām modēm.
Vēstures gaitā Parīze ir bijusi katolicisma bastions. Pirms divsimt gadiem tās izcilās nozīmes dēļ, kāda šai pilsētai bija par apgaismību dēvētajā Eiropas intelektuālajā kustībā, Parīze tika iesaukta par Gaismas pilsētu. Mūsdienās lielāko daļu parīziešu, vai viņi to apzinās vai ne, dziļāk nekā reliģija ietekmē filozofiskas idejas, kas sakņojas apgaismības laikmetā.
Tomēr cilvēku gudrība nav apgaismojusi ļaužu dzīvi tā, kā cerēts, un daudzi, meklējot gaismu, tagad griežas pie kāda cita avota. Jau aptuveni 90 gadus Jehovas liecinieki Parīzē ”mirdz kā spīdekļi”. (Filipiešiem 2:15.) Kā izveicīgiem jūrniekiem, kas prasmīgi tiek galā ar kaprīzām straumēm, viņiem pastāvīgi ir jāpielāgojas mainīgajiem apstākļiem, lai uz sava simboliskā kuģa uzņemtu ”pašu dārgāko no pagānu tautām”. (Hagaja 2:7.)
Sarežģīta pilsēta
1850. gadā Parīzē bija 600 000 iedzīvotāju. Tagad parīziešu skaits, ja ieskaita piepilsētu iemītniekus, krietni pārsniedz deviņus miljonus, un Parīze ir kļuvusi par iedzīvotāju sastāva ziņā raibāko Francijas pilsētu. Tas ir ievērojams izglītības centrs, kur atrodas viena no vecākajām universitātēm pasaulē un mācās ap 250 000 studentu. Dažās Parīzes piepilsētās, kur plešas daudzstāvu dzīvojamo namu kvartāli, zeļ noziedzība un bezdarbs, un tur var redzēt Parīzes dzīves ēnas puses. Jehovas lieciniekiem, bez šaubām, ir nepieciešama prasme un elastība, lai visdažādākajiem cilvēkiem pastāstītu labo vēsti tā, ka viņiem būtu patīkami to uzklausīt. (1. Timotejam 4:10.)
Ik gadus Parīzi apmeklē vairāk nekā 20 miljoni tūristu, kas ar sajūsmu kāpj Eifeļa tornī, pastaigājas gar Sēnu un kavējas kafejnīcās un bistro, izbaudīdami pilsētas gaisotni. Tomēr parīziešu ikdienas dzīves ritms lielākoties ir visai drudžains. ”Cilvēki vienmēr kaut kur steidzas,” saka pilnas slodzes sludinātājs Kristiāns. ”Kad viņi atgriežas no darba, viņi ir pārguruši.” Runāt ar tik aizņemtiem cilvēkiem nav viegli.
Viena no lielākajām problēmām, ar ko Jehovas liecinieki Parīzē saskaras, ir grūtības, kas rodas, mēģinot apmeklēt cilvēkus mājās. Daļa ēku ir apgādātas ar durvju sarunas iekārtām, bet noziedzības pieauguma dēļ daudzās mājās ieejas durvīm ir uzstādītas kodētas slēdzenes un iekļūt iekšā nav iespējams. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc dažos rajonos liecinieku attiecība pret kopējo iedzīvotāju skaitu ir tikai 1 pret 1400. Ņemot vērā šo situāciju, aizvien vairāk tiek sludināts pa tālruni un neformāli. Vai Jehovas lieciniekiem ir izdevies likt savai ”gaismai spīdēt” ar šo sludināšanas paņēmienu palīdzību? (Mateja 5:16.)
Izdevību un vietu, lai neformāli sludinātu, netrūkst. Piemēram, Martīna autobusa pieturā ieraudzīja kādu sievieti, kas izskatījās nomākta. Kā izrādījās, viņa nesen bija zaudējusi savu vienīgo meitu. Martīna iedeva viņai brošūru, kurā bija stāstīts par Bībelē doto cerību uz augšāmcelšanu. Pagāja vairāki mēneši, līdz Martīna atkal satika šo sievieti, un tad viņai izdevās uzsākt ar to Bībeles nodarbības. Lai gan šīs sievietes vīra attieksme bija negatīva, viņa kļuva par liecinieci.
Neformāla sludināšana nes augļus
Parīzes sabiedriskā transporta sistēma ir viena no efektīvākajām pasaulē. Slavenais pilsētas metro pārvadā 5 miljonus pasažieru dienā. Stāsta, ka Parīzes metro centrālā stacija Châtelet-Les-Halles ir pasaules lielākā un rosīgākā metro stacija. Tā ir vieta, kur var satikt ārkārtīgi daudz cilvēku. Aleksandra katru dienu brauc ar metro uz darbu, un reiz viņa sarunājās ar kādu jaunu cilvēku, kas bija neārstējami slims ar leikēmiju. Aleksandra iedeva viņam bukletu par cerību uz paradīzi. Sešas nedēļas viņi katru dienu satikās tajā pašā laikā un vietā un pārrunāja Bībeli. Tad kādu dienu šis vīrietis vairs neieradās. Neilgu laiku pēc tam Aleksandrai piezvanīja viņa sieva un lūdza Aleksandru atnākt uz slimnīcu, jo viņas vīrs ir kritiskā stāvoklī. Diemžēl Aleksandra ieradās par vēlu. Pēc šī vīrieša nāves viņa sieva pārcēlās uz Bordo Francijas dienvidrietumos, un tur viņu apmeklēja vietējie Jehovas liecinieki. Gadu vēlāk Aleksandra saņēma priecīgu ziņu — atraitne bija kļuvusi par kristītu Jehovas liecinieci un ieguvusi cerību atkal satikt savu vīru, kad viņš būs celts augšā no mirušajiem. (Jāņa 5:28, 29.)
Vilcienā, kas brauca no Parīzes uz Limožu, pilsētu Francijas vidienē, kāda padzīvojusi kristiete uzsāka sarunu ar sievieti, vārdā Renāta. Savā dzimtajā Polijā Renāta piecus gadus bija studējusi teoloģiju, kā arī senebreju un sengrieķu valodu, bet viņa bija zaudējusi ticību. Trīs mēnešus pirms šīs sarunas viņa bija lūgusi Dievu. Lai gan Renātu sevišķi neinteresēja tas, ko padzīvojusī māsa stāstīja, un viņa nedomāja, ka vēl kādreiz ar to runās, Renāta iedeva tai savu tālruņa numuru. Tomēr māsa bija neatlaidīga un parūpējās, lai neilgi pēc tam Renāta tiktu apmeklēta. Kad pie Renātas ieradās liecinieku pāris, viņa nodomāja: ”Ko gan viņi taisās man mācīt?” Bet, par spīti savai semināra izglītībai, Renāta bija pazemīga, un Bībeles patiesība viņu piesaistīja. ”Es uzreiz sapratu, ka tā ir patiesība,” viņa saka. Tagad Renāta ar prieku pati stāsta citiem Bībeles vēsti.
Mišela mācījās autovadītāju kursos, un citi kursanti, ar kuriem kopā viņa apmeklēja teorētiskās nodarbības, sāka apspriest pirmslaulību seksu. Mišela izteica savu noraidošo attieksmi pret to. Pēc nedēļas braukšanas instruktore Silvija viņai pavaicāja: ”Vai jūs esat Jehovas lieciniece?” Silviju dziļi iespaidoja Mišelas uz Bībeli balstītais viedoklis. Ar viņu tika uzsāktas Bībeles nodarbības, un pēc gada Silvija kristījās.
Daudzie Parīzes parki un dārzi ir jauka vieta, kur sarunāties ar cilvēkiem. Žozete darba pārtraukumā devās uz parku un satika tur kādu vecu kundzi, vārdā Alīna, kas bija izgājusi pastaigāties. Žozete pastāstīja viņai par brīnišķīgajiem solījumiem, kas atrodami Bībelē, un sarunāja sākt ar viņu Bībeles nodarbības. Alīna garīgi auga un drīz vien bija gatava kristīties. Tagad Alīna savos 74 gados ir ļoti aktīva sludinātāja — viņa kalpo par pionieri un ir laimīga par iespēju dalīties ar citiem savā ticībā.
Gaisma visām tautām
Lieciniekiem no Parīzes nav jābrauc uz tālām zemēm, lai nonāktu saskarē ar dažādām kultūrām. Gandrīz 20 procenti Parīzes iedzīvotāju ir ārzemnieki. Šajā pilsētā kristiešu draudžu un grupu sapulces notiek apmēram 25 valodās.
Atjautība un izdoma bieži palīdz gūt labus rezultātus, sludinot visiem šiem dažādajiem cilvēkiem. Piemēram, kāda filipīniešu lieciniece ir izveidojusi pati savu īpašo sludināšanas teritoriju. Iepirkdamās viņa mēdz uzsākt sarunas ar citiem filipīniešiem, ko viņa satiek veikalos, un tā viņai ir izdevies sākt Bībeles nodarbības ar daudziem cilvēkiem.
Ir labi sludinot uzņemties iniciatīvu. 1996. gada decembrī, uzzinājuši, ka pilsētā viesosies kāds slavens cirks, liecinieki, kas pieder pie vienas no citvalodu draudzēm, nolēma pamēģināt sludināt šī cirka māksliniekiem. Kādu vakaru pēc izrādes viņiem izdevās aprunāties ar māksliniekiem, kas devās atpakaļ uz savu viesnīcu. Iznākums bija tāds, ka sludinātāji izplatīja 28 Bībeles, 59 kristīgas grāmatas, 131 brošūru un 290 žurnālus. Kad cirka trīs nedēļas ilgā uzturēšanās Parīzē tuvojās beigām, kāds no akrobātiem jautāja: ”Kā es varu kļūt par Jehovas liecinieku?” Kāds cits savukārt paziņoja: ”Kad atgriezīšos savā zemē, es sludināšu citiem!”
Apslēpti dārgumi, kas jāatrod
Lai kur vērstu skatienu Parīzes viesi, viņi visur ierauga brīnišķīgus arhitektūras pieminekļus — vērtīgas liecības par aizritējušiem gadsimtiem. Tomēr pilsētā ir arī kaut kas daudz vērtīgāks, kas vēl ir jāatrod. Aniza ieradās Francijā kopā ar savu tēvoci, kas ir diplomāts. Viņa mājās regulāri lasīja Bībeli, un reiz, kad Aniza gāja ārā no mājas, jo viņai kaut kur bija jāsteidzas, kāda pioniere iedeva viņai bukletu Kāpēc tu vari uzticēties Bībelei. Sludinātāja norunāja tikties ar Anizu nākamajā nedēļā, un ar viņu tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Aniza pieredzēja spēcīgu ģimenes pretestību, tomēr viņa garīgi auga un pēc kāda laika kristījās. Ko viņa domā par priekšrocību dalīties ar citiem uzzinātajā patiesībā? ”Sākumā man bija grūti sludināt, jo es esmu kautrīga. Tomēr, kad es lasu Bībeli, tā mani it kā elektrizē. Es nespēju palikt mierā un neko nedarīt.” Līdzīgi ir noskaņoti daudzi liecinieki Parīzē, kuriem ir daudz darāmā ”tā Kunga darbā”. (1. Korintiešiem 15:58.)
Bībeles patiesības gaisma iespīd arī daudzdzīvokļu namos Parīzes nomalēs un piepilsētās, kur tiek uzieti vēl citi ”dārgakmeņi”. Gribēdams aizņemties dažus mūzikas ierakstus, Brūss bija iegriezies pie kāda drauga, kas nesen bija kļuvis par Jehovas liecinieku. Draugs tobrīd ar vairākiem Brūsa paziņām runāja par Bībeli, un Brūss ieklausījās šajā sarunā. Viņš pieņēma piedāvājumu studēt Bībeli, taču viņam radās daži sarežģījumi. ”Tajā apkaimē mani ļoti labi pazina. Mans vecākais brālis vienmēr kāvās, un es mēdzu rīkot skaļas ballītes. Es domāju: ”Kā citi uztvers to, ka es taisos kļūt par liecinieku?”” Lai gan paziņas neatlaidīgi mēģināja pierunāt Brūsu atkal sarīkot kādu ballīti, viņš to vairs nedarīja. Pēc mēneša Brūss sāka sludināt, un, kā viņš pats stāsta, visi apkārtnes iedzīvotāji gribēja zināt, kāpēc viņš ir kļuvis par liecinieku. Drīz pēc tam Brūss kristījās, un vēl pēc kāda laika viņam bija priekšrocība mācīties Kalpošanas mācību skolā.
Dārgumu meklēšana bieži prasa lielas pūles. Taču kāds tas ir prieks, kad šīs pūles nes augļus! Žakijs, Bruno un Damjens Parīzē strādāja par maizniekiem. ”Mūs satikt bija neiespējami, jo mēs visu laiku strādājām un tikpat kā nekad nebijām mājās,” stāsta Žakijs. Pionieris, vārdā Patriks, bija ievērojis kādas mājas augšstāvā vairākas nelielas istabiņas, un viņš bija pārliecināts, ka vismaz vienā no tām kāds dzīvo. Viņa neatlaidīgie mēģinājumi satikt šo istabiņu iemītniekus atalgojās, kad reiz pēcpusdienā viņam beidzot kāds atvēra durvis — tas bija Žakijs, kurš uz laiku bija apmeties vienā no istabiņām. Kāds bija iznākums? Visi trīs draugi kļuva par lieciniekiem, un viņi atrada citu darbu, lai viņiem atliktu vairāk laika, ko veltīt teokrātiskajai darbībai.
Pūles nomierināt vētru
Nesenā pagātnē vairākos Francijas masu saziņas līdzekļos Jehovas liecinieki tika attēloti kā bīstama sekta. 1996. gadā liecinieki dedzīgi izplatīja vairāk nekā deviņus miljonus speciālu bukletu ar nosaukumu Jehovas liecinieki. Kas jums par viņiem būtu jāzina, un šim pasākumam bija ļoti labi rezultāti.
Īpašas pūles tika veltītas tam, lai visi saņemtu šo bukletu. Daudzas amatpersonas izteica lieciniekiem atzinību. Kāds municipālpadomnieks atzīmēja: ”Jehovas liecinieki ir veikuši labu darbu, izplatīdami šo bukletu. Tas atspēko nepatieso informāciju.” Kāds ārsts izteicās: ”Es jau sen to gaidīju!” Savukārt kāds vīrietis, kas dzīvo Parīzes apkaimē, rakstīja: ”Bukletu Jehovas liecinieki. Kas jums par viņiem būtu jāzina es izlasīju pavisam nejauši. Es gribētu uzzināt kaut ko vairāk un izmantot iespēju bez maksas studēt mājās Bībeli.” Kāda sieviete rakstīja: ”Paldies jums par jūsu godīgumu.” Kāda katoliete lieciniekiem teica: ”Ā! Beidzot jūs esat atbildējuši uz šiem meliem!”
Daudziem jauniem lieciniekiem no Parīzes un tās apkaimes īpašu prieku sagādāja sludināšanas kampaņa, kas tika organizēta 1997. gadā Pasaules katoliskās jaunatnes dienu laikā. Lai gan laiks bija ļoti karsts — gaisa temperatūra pārsniedza 35 grādus pēc Celsija —, šajā kampaņā piedalījās ap 2500 liecinieku. Dažu dienu laikā viņi no visām pasaules malām sabraukušo jauniešu vidū izplatīja 18 000 brošūru Grāmata visiem cilvēkiem. Šī sludināšanas kampaņa ne tikai deva labu liecību par Jehovas vārdu un palīdzēja sēt patiesības sēklas, bet arī aktivizēja jaunos lieciniekus. Kāda jauna māsa, kas saīsināja savu atvaļinājumu, lai lielākā mērā piedalītos šajā kampaņā, vēlāk rakstīja: ”Jehovam uz zemes ir laimīga tauta, kas veltī savus spēkus tam, lai cildinātu viņa vārdu. Šīs divas dienas, kas bija tik piepildītas un bagātas, nudien bija vairāk vērtas nekā visi atvaļinājumi mūžā! (Psalms 84:11.)”
1998. gada 28. februārī apritēja 65 gadi, kopš Hitlers izdeva dekrētu, kura sekas bija Jehovas liecinieku organizācijas aizliegums Vācijā. Pieminot šo datumu, Francijas liecinieki īrētās zālēs demonstrēja videofilmu ”Jehovas liecinieku nelokāmība nacistu laika vajāšanās”. Tika izplatīti vairāk nekā septiņi miljoni ielūgumu. Filmas demonstrējumus papildināja saviļņojoši vēsturnieku un bijušo ieslodzīto stāstījumi. Parīzē un tās apkaimē šos pasākumus apmeklēja gandrīz 5000 cilvēku, no kuriem ievērojams skaits bija tādi, kas paši nav Jehovas liecinieki.
Daudzi parīzieši augstu vērtē garīgo gaismu, un viņi ir priecīgi, ka Valstības sludinātāji spoži mirdz kā spīdekļi. Kā teica Jēzus, ”pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz”. (Mateja 9:37.) Apņēmība, ar kādu Jehovas liecinieki pārvar šķēršļus, lai sludinātu šajā pilsētā, ir palīdzējusi padarīt Parīzi par Gaismas pilsētu īpašā nozīmē Jehovam par godu.
[Attēls 9. lpp.]
Pilsētas domes nams
[Attēls 9. lpp.]
Operteātris ”Grand Opéra”
[Attēls 9. lpp.]
Luvras muzejs
[Attēli 10. lpp.]
Bībeles vēsts tiek stāstīta aizņemtiem cilvēkiem visur, kur vien tos var sastapt