Dzīvesstāsts

Esmu pateicīga par savām dārgajām atmiņām

PASTĀSTĪJUSI DRUSILA KEINA

Ritēja 1933. gads, un es tikko biju apprecējusies ar Zanou Keinu, kurš, tāpat kā es, bija kolportieris, kā tolaik sauca labās vēsts pilnas slodzes sludinātājus. Entuziasma pārpilna, es plānoju pievienoties vīram viņa norīkojuma vietā, bet, lai to darītu, man bija vajadzīgs velosipēds, un tādu greznību es vēl nekad nebiju varējusi atļauties, jo tie bija ekonomiskās krīzes gadi un laiki bija grūti. Radās jautājums — ko tagad iesākt?

UZZINĀJUŠI par manām grūtībām, vīra brāļi pārmeklēja vietējās izgāztuves, meklējot vecas velosipēdu daļas, lai uztaisītu man velosipēdu. Viņiem tas izdevās, un tā es tiku pie velosipēda! Tiklīdz biju iemācījusies ar to braukt, mēs ar Zanou devāmies ceļā un priecīgi braukājām pa Anglijas grāfistēm Vusteru un Herefordu, sludinādami visiem, ko vien satikām.

Tolaik es vēl nezināju, ka šis vienkāršais solis, uz ko mani pamudināja ticība, ir sākums dzīvei, kurā es uzkrāšu daudz dārgu atmiņu. Taču garīgu pamatu manai dzīvei jau bija ielikuši mani mīļie vecāki.

Smagie Pirmā pasaules kara gadi

Es piedzimu 1909. gada decembrī. Neilgi pēc tam māte dabūja grāmatu Dievišķais laikmetu plāns, un 1914. gadā vecāki mani aizveda uz Oldemu Lankašīrā noskatīties fotodrāmu ”Radīšana”. (Gan grāmatas, gan fotodrāmas autori bija tie, kas tagad pazīstami kā Jehovas liecinieki.) Lai cik maza es biju, es joprojām skaidri atceros, kā atceļā uz mājām lēkāju aiz prieka par to, ko biju redzējusi. Ap to laiku Frenks Hīlijs sāka vadīt Bībeles studiju grupu Ročdeilā, kur mēs dzīvojām. Apmeklējot šīs grupas sapulces, mūsu ģimene pakāpeniski padziļināja savas Rakstu zināšanas.

Tajā pašā gadā mūsu dzīves rāmo plūdumu izjauca Pirmā pasaules kara jeb, kā tolaik teica, Lielā kara sākums. Mans tēvs saņēma mobilizācijas pavēsti, taču viņš ieņēma neitrālu nostāju. Tiesā viņš tika raksturots kā ”ļoti krietns vīrs”, un amatpersonām bija iesniegtas vairākas vēstules no ”džentlmeņiem, kas izteica savu pārliecību, ka sirdsapziņa tiešām neļauj viņam ņemt rokās ieročus”, kā bija stāstīts vietējā laikrakstā.

Tomēr tēvam netika piešķirts pilnīgs atbrīvojums no militārā dienesta, viņš tika atbrīvots vienīgi no piedalīšanās kaujas operācijās. Tūlīt pat mēs visi — gan tēvs, gan arī mēs ar māti — kļuvām par izsmiekla objektu. Pēc kāda laika tēvs tika ieskaitīts citā kategorijā un norīkots lauku darbos, bet daži fermeri ļaunprātīgi izmantoja situāciju un maksāja viņam ļoti maz vai pat vispār nemaz. Lai uzturētu ģimeni, māte par niecīgu atlīdzību strādāja smagu darbu kādā privātā veļas mazgātavā. Taču tagad es redzu, cik daudz spēka man ir devis tas, ka agrīnos savas dzīves gadus, kad veidojās mana personība, es esmu pavadījusi šādos grūtos apstākļos, jo tas man ir palīdzējis pienācīgi novērtēt svarīgāko — garīgās vērtības.

Necils sākums

Drīz mūsu dzīvē ienāca Denjels Hjūss, dedzīgs Bībeles pētnieks. Viņš bija ogļracis no Ruabonas ciema, kas atradās aptuveni 20 kilometru attālumā no Osvestri pilsētiņas, uz kurieni mēs bijām pārcēlušies. Onkulis Dens, kā es viņu saucu, nāca pie mums ciemos un risināja ar mums sarunas par Rakstiem. Viņš nekad nerunāja tukšas runas. 1920. gadā Osvestri tika izveidota Bībeles studiju grupa, un 1921. gadā onkulis Dens iedeva man grāmatu Dieva kokle. Tā man bija ļoti dārga, jo ar tās palīdzību es daudz vieglāk varēju saprast Bībeles mācības.

Mēs iepazināmies arī ar Praisu Hjūsua, kurš vēlāk kļuva par Jehovas liecinieku Londonas filiāles vadošo kalpotāju. Viņš ar savu ģimeni dzīvoja netālu no mums Bronigārtā pie Velsas robežas, un viņa māsa Sisija cieši sadraudzējās ar manu māti.

Es atceros, kādu sajūsmu 1922. gadā izraisīja aicinājums ”vēstīt par Ķēniņu un viņa ķēniņvalsti”. Lai gan es vēl mācījos skolā, turpmākajos gados es dedzīgi piedalījos tādu speciālo bukletu izplatīšanā kā 1924. gadā izdotais buklets Apsūdzība garīdzniekiem. Atceroties divdesmitos gadus, es saprotu, cik liela svētība bija iespēja pazīt tik daudz uzticīgu brāļu un māsu — to vidū bija Moda Klārkab un viņas partnere Mērija Grāntac, Edgars Klejsd, Roberts Hedlingtons, Keitija Robertsa, Edvins Skinerse, kā arī Pērsijs Čepmens un Džeks Neitansf, kas abi devās uz Kanādu, lai palīdzētu tur sludināt.

Bībeles runa ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs” deva labu liecību mūsu plašajā teritorijā. 1922. gada 14. maijā Praisa Hjūsa radinieks Stenlijs Rodžerss ieradās no Liverpūles, lai teiktu šo runu Čirkas ciemā ziemeļos no mūsu pilsētiņas un pēc tam vakarā arī Osvestri kinoteātrī. Man vēl ir saglabājusies viena no reklāmas lapiņām, kas tika iespiestas šim gadījumam. Visā šajā laikā mūsu nelielo grupiņu ar saviem apmeklējumiem pastāvīgi stiprināja trīs ceļojošie pārraugi jeb piligrimi, kā mēs viņus toreiz dēvējām, — Herberts Seniors, Alberts Loids un Džons Bleinijs.

Svarīgs lēmums

1929. gadā es nolēmu kristīties. Man bija 19 gadu, un tieši tajā laikā es piedzīvoju savu pirmo nopietno pārbaudījumu. Es biju iepazinusies ar kādu jaunu cilvēku, kura tēvs bija politiķis. Mēs bijām iepatikušies viens otram, un viņš mani bildināja. Iepriekšējā gadā bija izdota grāmata Valdība, un es iedevu to viņam, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņam nav nekādas intereses par debesu valdību, par ko grāmatā bija stāstīts. Studējot Bībeli, es biju uzzinājusi, ka senatnē izraēliešiem nebija atļauts slēgt laulības ar neticīgajiem un ka šis princips attiecas arī uz kristiešiem. Tāpēc, lai gan man nebija viegli to izdarīt, es viņa bildinājumu noraidīju. (5. Mozus 7:3; 2. Korintiešiem 6:14.)

Es smēlos spēkus no apustuļa Pāvila vārdiem: ”Tad nu nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9.) Man palīdzēja arī onkulis Dens, kas man atrakstīja: ”Visos pārbaudījumos, gan lielos, gan mazos, atceries — Romiešiem 8:28.” Šajā pantā ir teikts: ”Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” Man bija smagi, tomēr es zināju, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Tajā gadā es pieteicos par kolportieri.

Grūts uzdevums

1931. gadā mēs sākām saukties par Jehovas lieciniekiem, un togad tika organizēta sludināšanas kampaņa ar brošūru Valstība — vienīgā pasaules cerība. Šī brošūra tika iedota visiem politiķiem, garīdzniekiem un biznesmeņiem. Mana teritorija sniedzās no Osvestri kādus 25 kilometrus uz ziemeļiem līdz pat Reksemai. Nebija viegli sludināt visā šajā plašajā apgabalā.

Nākamajā gadā Birmingemā notika kongress, kurā izskanēja aicinājums, lai piesakās 24 brīvprātīgie. Es biju starp tiem 24, kas ar entuziasmu pieteicās piedalīties jaunā kalpošanas veidā, nemaz nezinot, kāds tas īsti būs. Saņēmuši uzdevumu, mēs bijām bezgala pārsteigti — izrādījās, ka mums jāuzkar uz krūtīm un muguras smagi plakāti, ar uzrakstiem par Valstību, un pa pāriem jāiet piedāvāt to pašu brošūru Valstība — vienīgā pasaules cerība.

Sludinādama katedrāles apkārtnē, es jutos ļoti neērti, bet mierināju sevi ar domu, ka šajā pilsētā mani neviens nepazīst. Taču pirmais cilvēks, kas man tuvojās, bija kāda sena draudzene no skolas laikiem, kas izbrīnā iepleta acis un izsaucās: ”Ko tad tu te dari tādā paskatā?” Pēc šī gadījuma manas bailes no cilvēkiem bija izārstētas!

Dodos sludināt tālākās teritorijās

1933. gadā es apprecējos ar Zanou, atraitni, kurš bija 25 gadus vecāks par mani. Viņa pirmā sieva bija bijusi dedzīga Bībeles pētniece, un pēc viņas nāves Zanoa bija uzticīgi turpinājis kalpošanu savā norīkojuma vietā. Drīz mēs no Anglijas pārcēlāmies uz savu jauno teritoriju Ziemeļvelsā, apmēram 150 kilometru attālumā. Kartona kārbas, ceļasomas un citus saiņus mēs sakarinājām uz savu velosipēdu stūrēm, ieķīlējām starp stieņiem un sakrāvām uz bagāžniekiem, un, lai gan tas viss turējās diezgan nedroši, mēs tomēr laimīgi nonācām galā. Šajā norīkojuma vietā bez velosipēdiem nekādi nevarēja iztikt — ar tiem mēs braucām visur, kur vien mums vajadzēja nokļūt, pat uz vietu, kas atradās gandrīz 900 metru augstā Kader Idrisa kalna virsotnes tuvumā. Bija liels prieks, ka varējām atrast cilvēkus, kas ilgojās dzirdēt ”šo valstības evanģeliju”. (Mateja 24:14.)

Nebijām vēl nodzīvojuši tur ilgi, kad ļaudis mums pastāstīja, ka kāds Toms Praiss jau esot viņiem sludinājis, gluži tāpat kā to darām mēs. Galu galā mēs sameklējām Tomu, kurš dzīvoja Garajā kalnā netālu no Velšpūlas, un satikšanās ar viņu sagādāja mums pamatīgu pārsteigumu. Pirms laba laika, kad es tikai nesen biju sākusi sludināt, es biju iedevusi viņam Bībeles studēšanai domātu grāmatu Salīdzināšana. Viņš patstāvīgi bija to izstudējis, aizrakstījis uz Londonu, lūgdams, lai viņam atsūta vairāk literatūras, un kopš tā laika dedzīgi stāstīja citiem par savu jaunatrasto ticību. Mēs kopā pavadījām daudz jauku stundu un bieži vien trijatā studējām Bībeli, lai uzmundrinātu cits citu.

Nelaime paver ceļu svētībām

1934. gadā visi kolportieri, kas kalpoja Ziemeļvelsā vai tuvākajā apkaimē, tika aicināti doties uz Reksemu, lai palīdzētu izplatīt brošūru Taisnīgais valdnieks. Dienu pirms šīs speciālās kampaņas sākuma notika nacionāla katastrofa. Gresfordas ogļraktuvēs, kas atradās trīs kilometrus uz ziemeļiem no Reksemas, notika sprādziens, kurā gāja bojā 266 ogļrači. Vairāk nekā 200 bērnu palika bez tēva, un 160 sievietes kļuva par atraitnēm.

Mēs sastādījām tuviniekus zaudējušo ģimeņu sarakstu, lai apmeklētu šos cilvēkus un atstātu viņiem brošūru. Starp tiem, pie kuriem bija jādodas man, bija arī kāda Čedvikas kundze, kas bija zaudējusi deviņpadsmitgadīgu dēlu. Kad es ierados, pie viņas bija atnācis vecākais dēls Džeks, lai mierinātu māti. Viņš mani pazina, tomēr sākumā man to neteica. Vēlāk viņš izlasīja iedoto brošūru un pēc tam sameklēja citu brošūru — Pēdējais karš —, ko es biju iedevusi viņam pirms dažiem gadiem.

Džeks un viņa sieva Meja noskaidroja, kur es esmu apmetusies, un atnāca, lai dabūtu vēl vairāk literatūras. 1936. gadā viņi atļāva rīkot sapulces savās mājās Reksemā. Sešus mēnešus vēlāk grupu, kas tur pulcējās, apmeklēja Alberts Loids, un pēc tam tika nodibināta draudze, kuras vadošais pārraugs bija Džeks Čedviks. Tagad Reksemā ir trīs draudzes.

Dzīve uz riteņiem

Līdz tam mēs, ceļodami apkārt, bijām dzīvojuši visdažādākajās pagaidu mājvietās, bet tad Zanoa izlēma, ka ir pienācis laiks tikt pašiem pie savas mītnes, ko varētu pārvietot no vienas vietas uz otru. Mans vīrs bija cēlies no čigāniem, turklāt viņš bija prasmīgs namdaris, un viņš uztaisīja pārvietojamu mājokli, kādos mēdza dzīvot čigāni. Mēs to nosaucām no Bībeles ņemtā vārdā par ”Elizabeti”, kas nozīmē ’pārpilnības Dievs’.

Viena no vietām, kur mēs kādu laiku bijām apmetušies, man ir iespiedusies atmiņā sevišķi spilgti — tas bija augļu dārzs pie mazas upītes. Man tā likās gluži kā paradīze. Nekas neaptumšoja mūsu laimi tajos gados, ko mēs nodzīvojām uz riteņiem, lai gan šādai dzīvei, protams, bija savi trūkumi. Aukstā laikā gultas drēbes nereti piesala pie sienas, un neērtības sagādāja tas, ka virsmas pastāvīgi norasoja. Tāpat arī ūdens bija jānes ar spaiņiem, reizēm pat diezgan tālu, bet kopā mēs tikām galā ar visām šīm grūtībām.

Reiz kādā ziemā es biju slima, mums bija pavisam maz pārtikas un visa nauda bija beigusies. Zanoa apsēdās uz gultas malas, saņēma manu roku un nolasīja man priekšā 37. psalma 25. pantu: ”Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” Raudzīdamies manī, viņš teica: ”Ja drīzumā kaut kas nenotiks, mums būs jāiet ubagot, un es neticu, ka Dievs to pieļaus.” Pēc tam viņš devās sludināt mūsu kaimiņiem.

Kad dienas vidū Zanoa atgriezās, lai pagatavotu man kaut ko dzeramu, viņu gaidīja aploksne. Tajā bija 50 mārciņas, ko bija atsūtījis viņa tēvs. Dažus gadus iepriekš Zanoa bija nepatiesi apvainots līdzekļu izšķiešanā, bet tagad bija skaidri pierādīta viņa nevainība. Šo dāvanu tēvs viņam bija atsūtījis, lai kompensētu zaudējumus. Jāteic, tā pienāca īstajā brīdī!

Laba mācība

Reizēm mēs kaut ko iemācāmies tikai tad, kad ir jau pagājuši daudzi gadi. Gribu minēt kādu piemēru: pirms es 1927. gadā beidzu skolu, es sludināju visiem saviem klasesbiedriem un skolotājiem, izņemot vienu — Lavīniju Ferklo. Tā kā neviens neinteresējās par to, ko es plānoju darīt ar savu dzīvi, un turklāt es sevišķi labi nesatiku ar Ferklo jaunkundzi, nolēmu viņai neko nestāstīt. Iedomājieties, cik es biju pārsteigta un priecīga, kad pēc kādiem 20 gadiem māte man pateica, ka šī skolotāja ir atgriezusies, lai apciemotu visus savus kādreizējos draugus un skolēnus un pastāstītu tiem, ka viņa ir kļuvusi par Jehovas liecinieci!

Kad mēs satikāmies, es viņai izstāstīju, kāpēc agrāk nebiju runājusi ar viņu par savu ticību un izraudzīto dzīves ceļu. Viņa klusēdama mani uzklausīja un tad teica: ”Es vienmēr esmu meklējusi patiesību. Visu savu mūžu.” No šī gadījuma es guvu labu mācību — nekad neatturēties no sludināšanas visiem, ko izdodas sastapt, un nebūt aizspriedumainai ne pret vienu.

Vēl viens karš un turpmākie gadi

Trīsdesmito gadu beigās atkal brieda karš. Mans brālis Deniss, kas ir desmit gadus jaunāks par mani, tika atbrīvots no militārā dienesta ar nosacījumu, ka viņš paliks strādāt savā darbavietā. Viņš nekad nebija izrādījis īpašu interesi par patiesību, tāpēc mēs ar vīru lūdzām vietējos pionierus, Rūpertu Bredberiju un viņa brāli Deividu, apmeklēt Denisu. Viņi tā arī izdarīja un sāka studēt ar Denisu Bībeli. 1942. gadā Deniss kristījās, vēlāk viņš sāka kalpot par pionieri un 1957. gadā tika iecelts par ceļojošo pārraugu.

1938. gadā piedzima mūsu meita Elizabete, tāpēc Zanoa palielināja mūsu pārvietojamo mājokli. Kad 1942. gadā mums piedzima otra meita, Jūnisa, mēs nospriedām, ka būtu prātīgi sameklēt pastāvīgu mājvietu. Tāpēc Zanoa uz dažiem gadiem pārtrauca pioniera kalpošanu, un mēs apmetāmies nelielā mājiņā Reksemas apkaimē. Vēlāk mēs pārcēlāmies uz kaimiņu grāfisti Češīru, Midlidžas pilsētiņu. Tur 1956. gadā mans vīrs nomira.

Mūsu meitas kļuva par pilnas slodzes sludinātājām, un viņas abas ir laimīgi apprecējušās. Jūnisa un viņas vīrs, kurš ir draudzes vecākais, joprojām kalpo par speciālajiem pionieriem Londonā. Arī Elizabetes vīrs ir draudzes vecākais, un man ir liels prieks, ka viņi, viņu bērni un mani četri mazmazbērni dzīvo netālu no manis Prestonā, Lankašīras grāfistē.

Esmu pateicīga, ka man tikai jāpāriet pāri ielai, lai no savām mājām nokļūtu Valstības zālē. Pēdējos gados es šajā Valstības zālē apmeklēju gudžaratu valodas grupas sapulces. Man nav viegli mācīties gudžaratu valodu, jo mana dzirde ir kļuvusi diezgan slikta. Brīžiem man ir grūti uztvert visas izrunas nianses tikpat labi, kā tas izdodas jaunajiem. Tomēr tas ir interesants uzdevums.

Es joprojām spēju sludināt pa mājām un vadīt Bībeles nodarbības pie sevis mājās. Kad draugi atnāk mani apciemot, man vienmēr ir prieks pastāstīt kaut ko no savas pieredzes. Esmu neizsakāmi pateicīga, ka man ir tik daudz dārgu atmiņu par svētībām, ko esmu saņēmusi, kalpodama Jehovam kopā ar viņa tautu nu jau gandrīz 90 gadus.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 25. lpp.]

Reklāmas lapiņa ar aicinājumu uz Bībeles lekciju ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”, ko es noklausījos 1922. gada 14. maijā

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar Zanou drīz pēc mūsu kāzām 1933. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Pie ”Elizabetes”, mūsu pārvietojamā mājokļa, ko uzbūvēja mans vīrs