Vai pastāv dzīve pēc nāves?

”KAD cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” aptuveni pirms 3500 gadiem jautāja patriarhs Ījabs. (Ījaba 14:14.) Šis jautājums jau gadu tūkstošiem nodarbina ļaužu prātu. Gadsimtu gaitā itin visās kultūrās cilvēki ir lauzījuši par to galvas un veidojuši visdažādākās teorijas.

Daudzi nominālie kristieši tic debesīm un ellei. Hinduisti savukārt tic reinkarnācijai. Raksturojot musulmaņu viedokli, kāda islāma reliģiskā centra kalpotājs Emīrs Muāvija saka: ”Mēs ticam, ka pēc nāves būs tiesas diena, kad cilvēks stāsies Dieva, Allāha, priekšā, — tas būs tāpat kā ierasties tiesā.” Pēc islāma uzskatiem, Allāhs tad izvērtēs ikviena cilvēka dzīvi un noteiks, kurp katrs sūtāms — uz paradīzi vai elles ugunīs.

Šrilankā, ja mājās kāds ir nomiris, gan budisti, gan katoļi atstāj durvis un logus līdz galam vaļā. Mirušā piederīgie aizdedzina eļļas lampu un novieto zārku ar kājgali pret parādes durvīm. Viņi tic, ka šie pasākumi atvieglo mirušā gara aiziešanu.

Kā stāsta Ronalds Bernts no Rietumaustrālijas universitātes, Austrālijas aborigēni tic, ka ”cilvēciskām būtnēm ir neiznīcināms gars”. Daudzās afrikāņu ciltīs pastāv uzskats, ka pēc nāves vienkāršie cilvēki pārvēršas par spokiem, bet ievērojamas personas kļūst par senču gariem — cilts neredzamajiem vadoņiem, kas tiek godāti un piesaukti.

Dažās zemēs ticējumi par mirušo stāvokli ir veidojušies, vietējām paražām saplūstot ar nominālās kristietības tradīcijām. Piemēram, Rietumāfrikā gan katoļu, gan protestantu vidū ir izplatīts paradums pēc cilvēka nāves aizklāt spoguļus, lai neviens nevarētu ieskatīties spogulī un ieraudzīt tur aizgājēja garu.

Uz jautājumu ”Kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam?” cilvēki piedāvā ļoti dažādas atbildes, tomēr lielāko daļu no tām vieno kāda kopīga ideja — priekšstats, ka cilvēkā ir kaut kas nemirstīgs, kas turpina dzīvot pēc nāves. Daži uzskata, ka šis ”kaut kas” ir gars. Piemēram, atsevišķās Āfrikas un Āzijas zemēs, kā arī Okeānijā — Polinēzijā, Melanēzijā un Mikronēzijā — daudzi tic nevis nemirstīgai dvēselei, bet nemirstīgam garam. Dažās valodās pat nemaz nav vārda ”dvēsele”.

Vai dzīvā cilvēkā tiešām ir gars? Vai nāves brīdī tas atstāj ķermeni? Ja tā ir, kas ar to notiek? Un kāda cerība ir mirušajiem? Šos jautājumus nevajadzētu atstāt bez ievērības. Vienalga, pie kādas kultūras un reliģijas jūs piederat, nāve ir realitāte, kas attiecas uz visiem, un tas nozīmē, ka minētie jautājumi skar arī jūs. Aicinām jūs izpētīt tos sīkāk.