Ticības pārbaudījumos mēs nebijām vieni

1993. gada pavasarī piedzima mūsu meita Vikija — brīnišķīgs, veselīgs un dzīvespriecīgs mazulis. Tolaik mēs dzīvojām mazā pilsētiņā Zviedrijas dienvidos un jutāmies ļoti laimīgi.

TAČU, kad Vikija sasniedza pusotra gada vecumu, notika nelaime, kas satricināja mūsu dzīvi līdz pašiem pamatiem. Vikija kādu laiku nebija jutusies labi, tāpēc aizvedām viņu uz slimnīcu. Mēs nekad neaizmirsīsim brīdi, kad ārsts pateica, ka mūsu meitai ir akūta limfoblastiskā leikoze — galvenokārt bērniem sastopama ļaundabīga slimība, kas skar leikocītus.

Bija grūti aptvert, ka mūsu mazajai meitiņai ir uzbrukusi tik drausmīga nelaime. Viņa tikko bija sākusi apzināties pasauli sev apkārt, un nu viņai draudēja nāve. Gribēdams mūs mierināt, ārsts sacīja, ka ir pieejama diezgan efektīva ārstēšana, kas sevī ietver ķīmijterapiju un vairākkārtēju asins pārliešanu. Tas mums bija nākamais šoks.

Tiek pārbaudīta mūsu ticība

Mēs ļoti mīlējām savu meitiņu un gribējām, lai viņa saņem vislabāko ārstēšanu, bet par asins pārliešanu nevarēja būt ne runas. Mēs nešaubīgi ticējām visam, kas teikts Dieva Rakstos, Bībelē, tātad arī tam, ka kristiešiem ”jāsargās no asinīm”. (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Tāpat mēs zinājām par risku, kas saistīts ar asins pārliešanu. Tūkstošiem cilvēku asins pārliešanas dēļ ir saslimuši ar dažādām slimībām un ir miruši. Vienīgā alternatīva varēja būt kvalitatīva bezasins ārstēšana. Tad mēs sākām cīņu par savu ticību.

Sazinājušies ar Slimnīcu informācijas dienesta pārstāvjiem Jehovas liecinieku Zviedrijas filiāles birojā, mēs lūdzām palīdzību.a Nekavējoties tika izsūtīti faksi uz dažādām slimnīcām pa visu Eiropu, lai atrastu slimnīcu un ārstu, kas būtu ar mieru mūsu meitai veikt ķīmijterapiju, neizmantojot asins pārliešanu. Mēs guvām daudz spēka, redzot, ar kādu dedzību un mīlestību mūsu kristīgie brāļi cenšas mums palīdzēt. Cīņā par savu ticību mēs nebijām vieni.

Dažu stundu laikā Homburgā (Vācija, Zāra) tika sameklēta slimnīca un ārsts. Viss tika nokārtots tā, lai mēs ar lidmašīnu turp dotos jau nākamajā dienā un Vikija nekavējoties tiktu izmeklēta. Vācijā mūs sagaidīja kristīgie brāļi no Homburgas Jehovas liecinieku draudzes un daži mūsu radinieki. Sirsnīgo sagaidītāju vidū bija arī kāds brālis no vietējās komitejas saziņai ar slimnīcām. Viņš mūs pavadīja uz slimnīcu un izdarīja visu iespējamo mūsu labā. Mēs guvām lielu mierinājumu, redzot, ka pat svešā valstī mums ir brāļi, kas ir gatavi mūs atbalstīt.

Slimnīcā mēs iepazināmies ar Dr. Grāfu. Viņš izturējās pret mums ļoti iejūtīgi un apliecināja, ka darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai izārstētu Vikiju bez asins pārliešanas. Pat ja hemoglobīna līmenis viņas asinīs noslīdētu līdz 5 g/dl, viņš būtu gatavs turpināt bezasins ārstēšanu. Vēl viņš sacīja, ka laikus noteiktā diagnoze un mūsu operatīvā rīcība ļauj cerēt, ka Vikijas ārstēšana noritēs sekmīgi. Dr. Grāfs piebilda, ka šī būs pirmā reize, kad, ārstējot limfoblastisko leikozi Vikijas vecuma bērnam, viņš izmantos ķīmijterapiju bez asins pārliešanas. Mēs viņam bijām ļoti pateicīgi un apbrīnojām viņa drosmi un apņēmību palīdzēt.

Naudas grūtības

Nākamais jautājums bija: kā apmaksāt Vikijas ārstēšanu? Ziņa, ka divus gadus ilgais ārstēšanas kurss maksā apmēram 150 000 Vācijas marku (gandrīz 44 tūkstoši latu), mūs satrieca. Mums ne tuvu nebija tik lielas naudas summas, bet, ja gribējām, lai Vikiju tūlīt sāktu ārstēt, nauda bija obligāta. Tā kā bijām izvēlējušies Vikiju ārstēt nevis Zviedrijā, bet Vācijā, mums nepienācās valsts veselības apdrošināšana. Mums bija ļoti slima meitiņa un ārsts, kas ir gatavs palīdzēt, bet nebija pietiekami daudz naudas.

Tad slimnīcas vadība mums izrādīja pretimnākšanu un paziņoja, ka nekavējoties sāks ārstēšanu, ja iemaksāsim 20 000 marku un ar savu parakstu apliecināsim, ka garantējam pārējās summas nomaksu. Mums bija nelieli iekrājumi, turklāt palīdzēja draugi un radinieki, tāpēc mēs spējām iemaksāt nepieciešamo summu — bet kā būs ar pārējo?

Un atkal mēs saņēmām atgādinājumu, ka savā cīņā par ticību neesam vieni. Kāds mūsu garīgais brālis, kuru tolaik nepazinām, apliecināja gatavību samaksāt atlikušo summu, ja mēs to nespētu. Tomēr mēs atradām veidu, kā nokārtot maksājumus pašiem, un brāļa dāsnā palīdzība mums nebija jāizmanto.

Mediķu darbs

Sākās ķīmijterapijas kurss. Gāja dienas un nedēļas. Brīžam mūsu mazajai meitiņai un mums pašiem gāja ļoti grūti. Tajā pašā laikā mēs no visas sirds priecājāmies un jutāmies pateicīgi ik reizi, kad kaut kas liecināja par Vikijas stāvokļa uzlabošanos. Ķīmijterapija ilga astoņus mēnešus. Zemākā atzīme, līdz kādai noslīdēja hemoglobīna līmenis Vikijas asinīs, bija 6 g/dl, un Dr. Grāfs turēja savu solījumu.

Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā seši gadi, un pēdējā muguras smadzeņu šķidruma pārbaude liecināja, ka Vikijai leikoze ir pilnībā izārstēta. Nekas vairs neatgādina par viņas briesmīgo slimību. Tas ir īsts brīnums, ka Vikijas ārstēšana ir bijusi tik sekmīga. Mēs zinām, ka daudzi bērni ar šo slimību ir miruši, kaut gan ir tikuši ārstēti ar ķīmijterapiju un asins pārliešanu.

Mūsu cīņa par ticību beidzās ar uzvaru, bet mēs to nepanācām bez mūsu radinieku, kristīgo brāļu un māsu, kā arī mediķu palīdzības. Slimnīcu informācijas dienests mūs atbalstīja 24 stundas diennaktī. Dr. Grāfs un viņa kolēģi izmantoja visas savas spējas, lai palīdzētu Vikijai izveseļoties. Viņiem visiem mēs esam ļoti pateicīgi.

Mūsu ticība ir kļuvusi stiprāka

Taču vislielāko pateicību mēs esam parādā mūsu Dievam, Jehovam, par viņa sirsnīgo gādību un spēku, ko saņēmām no viņa Rakstiem — Bībeles. Atskatoties uz tā laika dramatiskajiem notikumiem, mēs saprotam, cik daudz tie mums iemācīja un cik ļoti tajos tika stiprināta mūsu ticība.

Tagad mūsu karstākā vēlēšanās ir saglabāt tuvas attiecības ar Dievu Jehovu un mācīt Vikijai, cik vērtīgi ir dzīvot saskaņā ar Dieva prasībām. Mēs ļoti gribam, lai Vikija iegūtu labu garīgo pamatu mūžīgai dzīvei paradīzē uz zemes. (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]