Kāpēc mēs kalpojam Dievam?

Kāds dievbijīgs valdnieks savam dēlam reiz deva šādu padomu: ”Atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo Viņam ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli.” (1. Laiku 28:9.) Šie vārdi apstiprina, ka Jehova grib, lai cilvēki viņam kalpotu ar prieku un pateicību sirdī.

MĒS droši vien atceramies, kādu prieku izjutām, kad pirmo reizi dzirdējām par Bībeles solījumiem. Mācoties Bībeli, mēs arvien labāk izpratām Dieva nodomus. Jo vairāk mēs iepazinām Jehovu, jo spēcīgāka kļuva mūsu vēlēšanās kalpot Dievam ”ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli”.

Daudzi Jehovas liecinieki ar prieku kalpo viņam visu mūžu. Diemžēl dažiem kristiešiem, kas sāk kalpošanu ļoti labi, ar laiku zūd vēlēšanās kalpot Dievam. Ja mums ir zudis prieks par kalpošanu Dievam, mums tomēr nevajadzētu padoties, jo prieku ir iespējams atgūt.

Pārdomāsim svētības

Mums jāpievērš uzmanība svētībām, kuras mēs izjūtam katru dienu. Mums jādomā par labajām dāvanām, ko mums ir devis Jehova: par krāšņo pasauli, ko var vērot visi cilvēki, lai kāds būtu to sociālais vai ekonomiskais stāvoklis, par pārtikas produktiem, ko cilvēki iegūst no Dieva radītās pasaules, par veselību, par Bībeles zināšanām un par vislielāko dāvanu — viņa Dēla upuri. Atdodams savu dzīvību, Dieva Dēls mums nodrošināja iespēju kalpot Dievam ar tīru sirdsapziņu. (Jāņa 3:16; Jēkaba 1:17.) Domājot par Dieva labestību, aug mūsu pateicības jūtas, un mēs no sirds vēlamies kalpot Dievam, lai apliecinātu savu pateicību par visu, ko viņš ir darījis mūsu labā. Pārdomas par Dieva labestību mums liek atzīt to pašu, ko atzina psalmu dziesminieks: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. ..es nespēju tos saskaitīt.” (Psalms 40:6.)

Šos vārdus rakstīja Dāvids — cilvēks, kura dzīvi nekādi nevar saukt par bezrūpīgu. Jaunībā Dāvids bija spiests bēgt no ļaunā ķēniņa Saula un tā kareivjiem, kas vēlējās viņu nogalināt. (1. Samuēla 23:7, 8, 19—23.) Dāvida dzīvi apgrūtināja arī viņa paša grēki. Rakstīdams 40. psalmu, viņš atzina: ”Bēdu bez skaita ir man visapkārt. Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas.” (Psalms 40:13.) Lai arī Dāvidam bija daudz iemeslu raizēties, viņš tomēr nepadevās izmisumam. Dāvids domāja par svētībām, ko Jehova viņam bija devis, un saprata, ka to ir daudz vairāk nekā viņa nelaimju.

Ja mūsu dzīvē ir daudz grūtību vai mūs nomāc mazvērtības sajūta, darīsim tāpat kā Dāvids: pārdomāsim tās svētības, ko Dievs mums ir devis. Pateicība par šīm svētībām mūs droši vien pamudināja veltīt Jehovam savu dzīvi, tāpēc pārdomas par tām mums palīdzēs atgūt zaudēto prieku un atkal kalpot Dievam ar pateicību sirdī.

Draudzes sapulces

Mums ne tikai vienatnē jāpārdomā Jehovas labestība, bet arī jātiekas ar citiem kristiešiem. Mēs gūstam lielu uzmundrinājumu, regulāri tiekoties ar vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas mīl Dievu un ir apņēmušies viņam kalpot. Ticības biedru piemērs mūs var pamudināt no visas sirds veikt kalpošanu, ko mums uzticējis Jehova. Arī viņi jūtas uzmundrināti, redzot mūs Valstības zālē.

Protams, pārnākot mājās pēc smagas darbadienas vai cīnoties ar nepatīkamām domām, kas radušās kādas problēmas vai vājības dēļ, nav viegli saņemties un doties uz Valstības zāli. Šādās reizēs mums it kā ”jāšausta sava miesa” — jābūt pret sevi stingriem, lai mēs izpildītu pavēli apmeklēt kristiešu sapulces. (1. Korintiešiem 9:26, 27, JD; Ebrejiem 10:23—25.)

Vai tad, ja mums jāpiespiežas apmeklēt draudzes sapulces, būtu jāsecina, ka mēs vairs nemīlam Jehovu? Nē, nebūtu. Senatnē garīgi nobriedušiem kristiešiem, par kuru mīlestību pret Dievu nevarēja būt ne mazāko šaubu, bija nepieciešama piepūle, lai viņi varētu kalpot Dievam. (Lūkas 13:24.) Šāds garīgi nobriedis kristietis bija apustulis Pāvils. Viņš ļoti atklāti rakstīja par savām izjūtām: ”Es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Romiešiem 7:18, 19.) Kristiešiem Korintā viņš rakstīja: ”Kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. [..] Jo ja es to labprāt daru, tad man ir alga, bet ja nelabprāt, tad tas man ir uzticēts amats.” (1. Korintiešiem 9:16, 17, JD.)

Pāvilam, tāpat kā mums visiem, bija grēcīgas noslieces, kuru dēļ viņš nespēja vienmēr rīkoties pareizi. Tomēr viņš visiem spēkiem pretojās šīm nosliecēm, un lielākoties viņam tas izdevās. Tiesa, Pāvils to nespēja izdarīt tikai paša spēkiem. Viņš rakstīja: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.) Tāpat kā Jehova deva spēku Pāvilam, viņš arī mums dos spēku rīkoties pareizi, ja mēs viņam to lūgsim. (Filipiešiem 4:6, 7.) Ja mēs cīnīsimies par ticību, Jehova mūs noteikti svētīs. (Jūdas 3.)

Mierinoši ir zināt, ka mums nav jācīnās vienatnē. Jehovas liecinieku draudzēs darbojas garīgi nobrieduši vecākie, kas paši cīnās par ticību un vienmēr ir gatavi palīdzēt arī mums. Ja mēs griezīsimies pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem, viņi centīsies mūs iepriecināt un mierināt. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Viņi centīsies būt ”kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu”. (Jesajas 32:2.)

Dievs ”ir mīlestība”, un viņš vēlas, lai cilvēki viņam kalpotu mīlestības dēļ. (1. Jāņa 4:8.) Ja mūsu mīlestība pret Dievu ir mazinājusies, centīsimies to stiprināt, izmantojot šajā rakstā minētos ieteikumus. Tas mums noteikti nāks par labu.