Nebūsim tie, kas atkāpjas uz pazušanu

”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.” (EBREJIEM 10:39)

1. Kādu apstākļu dēļ Pēteri pārņēma bailes?

APUSTUĻI noteikti bija ārkārtīgi pārsteigti, kad Jēzus, kuru viņi tik ļoti mīlēja, sacīja, ka viņi visi bēgs un pametīs savu Kungu. Kā gan viņi varētu tā rīkoties brīdī, kad Jēzum viņu atbalsts ir vajadzīgs visvairāk! Pēteris pat apgalvoja: ”Un ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Pēteris bija drosmīgs un uzņēmīgs cilvēks, tomēr pēc tam, kad Jēzus bija nodots un arestēts, viņš, tāpat kā pārējie apustuļi, metās bēgt. Kad Jēzu aizveda uz nopratināšanu augstā priestera Kajafas mājās, arī Pēteris devās turp. Drēgnā nakts tuvojās beigām, bet viņš joprojām stāvēja pagalmā. Pēteris droši vien sāka raizēties, vai tikai Jēzus un visi, kas bijuši kopā ar viņu, netiks nogalināti. Kad cilvēki pagalmā ieminējās, ka Pēteris ir redzēts kopā ar Jēzu, viņu pārņēma izbailes. Trīs reizes viņš liedzās, ka viņam būtu bijusi kāda saistība ar Jēzu. Viņš pat teica, ka Jēzu vispār nepazīst. (Marka 14:27—31, 66—72.)

2. a) Kāpēc var teikt, ka Pēteris nebija viens no tiem, kas ”atkāpjas uz pazušanu”, lai gan naktī, kad tika apcietināts Jēzus, viņu pārņēma bailes? b) Kāda apņemšanās mums nepieciešama?

² Tas bija viens no drūmākajiem brīžiem Pētera dzīvē, brīdis, ko viņš nožēloja visu atlikušo mūžu. Bet vai Pētera rīcība tajā naktī nozīmēja, ka viņš ir gļēvulis? Vai viņš bija viens no tiem cilvēkiem, par kuriem domāja apustulis Pāvils, kad rakstīja: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.”? (Ebrejiem 10:39.) Nē, Pēteris nebija tāds, kas atkāpjas uz pazušanu, jo viņa bailes bija mirkļa vājība, tikai īsa epizode ļoti drosmīga un ticīga cilvēka dzīvē. Arī mūsu dzīvē, ļoti iespējams, ir bijuši brīži, ko mums ir kauns atcerēties, — brīži, kad mūs pēkšņi ir pārņēmušas izbailes, kuru dēļ mēs neesam aizstāvējuši patiesību tik drosmīgi, kā to būtu gribējuši. (Salīdzināt Romiešiem 7:21—23.) Šādi vājuma brīži nenozīmē, ka mēs esam cilvēki, kas atkāpjas uz pazušanu. Tomēr mums stingri jāapņemas par tādiem nekad nekļūt. Kāpēc tas ir svarīgi, un kas mums jādara, lai mēs nekļūtu par tiem, kas atkāpjas uz pazušanu?

Ko nozīmē atkāpties uz pazušanu

3. Kādās situācijās pravietis Elija un Jona padevās bailēm?

³ Pāvila minētie cilvēki, kas atkāpjas, noteikti nav tie, kuri tikai uz brīdi ir padevušies bailēm. Pāvils, bez šaubām, zināja, kas bija noticis ar Pēteri, un viņš zināja arī citus līdzīgus gadījumus. Piemēram, Elija bija drosmīgs pravietis, taču viņš nobijās un bēga, kad ļaunā ķēniņiene Izebele draudēja viņu nogalināt. (1. Ķēniņu 19:1—4.) Jona baiļu dēļ rīkojās vēl sliktāk. Jehova viņam bija licis doties uz Nīnivi — pilsētu, kuras iedzīvotāji bija pazīstami ar nežēlību un ļaunumu. Bet Jona tūlīt pat sēdās kuģī, lai dotos pilnīgi pretējā virzienā — uz Taršišu, līdz kurai bija 3500 kilometru. (Jonas 1:1—3.) Tomēr ne abi pravieši, ne arī apustulis Pēteris nebija tie, kas atkāpās uz pazušanu.

4., 5. a) Kā konteksts palīdz saprast, ko nozīmē Ebrejiem 10:39 minētā pazušana? b) Ko nozīmē Pāvila vārdi: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.”?

⁴ Pāvils teica: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.” Ar vārdu ”pazušana” tulkotais grieķu vārds reizēm ir attiecināts uz mūžīgu iznīcību. Šāda nozīme atbilst minētā panta kontekstam. Nedaudz iepriekš Pāvils bija brīdinājis: ”Ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:26, 27.)

⁵ Tātad, rakstīdams ticības biedriem: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu,” — Pāvils pauda pārliecību, ka viņš un kristieši, kas lasīja viņa vēstuli, ir stingri apņēmušies nekad nenovērsties no Jehovas un nekad neatsacīties no kalpošanas Jehovam. Ja viņi to izdarītu, viņiem draudētu mūžīga iznīcība. Tie, kas atkāpās uz pazušanu, bija Jūda Iskariots un patiesības ienaidnieki, kuri apzināti pretojās Jehovas garam. (Jāņa 17:12; 2. Tesaloniķiešiem 2:3.) Atklāsmes grāmatā šādi cilvēki ir nosaukti par ”bailīgajiem”, un tur ir teikts, ka viņus gaida mūžīga iznīcība, kas simboliski attēlota kā uguns jūra. (Atklāsmes 21:8.) Mēs noteikti nevēlamies kļūt par šādiem cilvēkiem.

6. Ko vēlas panākt Sātans Velns?

⁶ Sātans Velns grib panākt, lai mēs atkāptos uz pazušanu. Viņš ir viltīgs un zina, ka šāda atkāpšanās parasti sākas nemanot. (Efeziešiem 6:11.) Ja Sātans nespēj panākt savu ar vajāšanām, viņš mēģina sagraut kristiešu ticību ar viltīgiem paņēmieniem. Viņš vēlas, lai Jehovas liecinieki zaudētu drosmi un dedzību. Padomāsim par paņēmieniem, kādus viņš izmantoja pret ebreju tautības kristiešiem, kam Pāvils rakstīja vēstuli.

Kas tika darīts, lai kristieši atkāptos

7. a) Kā pagātnē bija klājies Jeruzalemes draudzei? b) Kāds bija Pāvila vēstules lasītāju garīgais stāvoklis?

⁷ Fakti ļauj secināt, ka Vēstuli ebrejiem Pāvils uzrakstīja ap mūsu ēras 61. gadu. Draudzei Jeruzalemē bija klājies visādi. Tūlīt pēc Jēzus nāves sākās niknas vajāšanas, kuru dēļ daudzi kristieši izklīda kur kurais. Tad sekoja neilgs miera periods un kristiešu skaits strauji auga. (Apustuļu darbi 8:4; 9:31.) Gadiem ejot, kristieši pieredzēja gan jaunas vajāšanas un grūtības, gan arī miera periodus. Kad Pāvils rakstīja Vēstuli ebrejiem, draudze dzīvoja diezgan mierīgos apstākļos. Tomēr tas nenozīmē, ka nebija nekādu grūtību. No tā laika, kad Jēzus izteica pravietojumu par Jeruzalemes iznīcināšanu, bija pagājis gandrīz trīsdesmit gadu. Acīmredzot kāda daļa kristiešu uzskatīja, ka gals kavējas un varbūt nemaz nepienāks viņu dzīves laikā. Daudzi kristieši, it īpaši tie, kas bija jauni ticībā, vēl nebija pieredzējuši spēcīgas vajāšanas un nezināja, ko nozīmē izturība pārbaudījumos. (Ebrejiem 12:4.) Sātans, protams, to centās izmantot savu mērķu īstenošanai.

8. Kāda bija daudzu ebreju attieksme pret jaunnodibināto kristiešu draudzi?

⁸ Liela daļa ebreju Jeruzalemē un Jūdejā izturējās ar nicinājumu pret jaunnodibināto kristiešu draudzi. No Pāvila vēstules mēs gūstam nelielu priekšstatu par nievīgajiem izteikumiem, kas kristiešiem bija jādzird no ebreju reliģiskajiem vadoņiem un to piekritējiem. Viņu izteikumu galvenā doma varēja būt šāda: ”Mums ir iespaidīgs templis Jeruzalemē, kas stāv jau gadsimtiem ilgi. Tajā kalpo augstais priesteris un citi priesteri, viņa palīgi. Katru dienu Dievam tiek ziedoti upuri. Mums ir bauslība, kas Mozum nodota ar eņģeļu starpniecību un apstiprināta Sīnāja kalnā ar iespaidīgām zīmēm. Šie kristieši, šī atkritēju sekta, — viņiem nekā tāda nav!” Vai izsmiekls panāca savu? Jā, dažus ebreju tautības kristiešus šādi uzbrukumi acīmredzot padarīja nedrošus. Tāpēc Pāvila vēstule bija tieši laikā.

Kāpēc viņi nedrīkstēja atkāpties uz pazušanu

9. a) Kāds jautājums ir sīki apspriests Vēstulē ebrejiem? b) Kāpēc varēja teikt, ka kristieši kalpo templī, kas bija labāks par Jeruzalemes templi?

⁹ Mēs pievērsīsim uzmanību diviem iemesliem, ko minēja Pāvils, lai pamudinātu brāļus un māsas Jūdejā neatkāpties uz pazušanu. Pirmais, par ko Pāvils daudz runāja Vēstulē ebrejiem, ir tas, ka kristīgā pielūgsmes sistēma ir pārāka par jūdaismu. Visā vēstules garumā Pāvils pakāpeniski iztirzāja šo jautājumu. Templis Jeruzalemē bija tikai norāde uz kaut ko daudz varenāku — uz Jehovas garīgo templi, ”ne rokām taisīto” celtni. (Ebrejiem 9:11.) Kristiešiem bija dota iespēja kalpot Dievam šajā garīgajā tīrās pielūgsmes iekārtojumā. Viņi bija pakļauti jaunai, labākai derībai, par kuru bija pravietots jau sen un kuras starpnieks Jēzus Kristus bija daudz augstākā stāvoklī nekā Mozus. (Jeremijas 31:31—34.)

10., 11. a) Kā Jēzus varēja kļūt par Augsto priesteri garīgajā templī, nebūdams Ārona pēcnācējs? b) Kādā ziņā Jēzus ir izcilāks Augstais priesteris nekā tas, kurš kalpoja Jeruzalemes templī?

¹⁰ Kā rakstīja Pāvils, kristiešiem ir arī daudz labāks Augstais priesteris — Jēzus Kristus. Viņš bija nevis Ārona pēcnācējs, bet Augstais priesteris ”pēc Melhisedeka kārtas”. (Psalms 110:4.) Melhisedeks, kura raduraksti nav zināmi, bija senās Salemas ķēniņš un priesteris. Ar Melhisedeku pravietiski tika norādīts uz Jēzu, kura priestera amats bija atkarīgs nevis no nepilnīgu cilvēku radurakstiem, bet no kaut kā daudz svarīgāka — no paša Dieva Jehovas zvēresta. Jēzus, tāpat kā Melhisedeks, ir gan Augstais priesteris, gan Ķēniņš, un viņš nekad nemirs. (Ebrejiem 7:11—21.)

¹¹ Jēzum nebija katru gadu jāupurē, kā to darīja augstais priesteris Jeruzalemes templī. Viņš reizi par visām reizēm bija upurējis savu pilnīgā cilvēka dzīvību. (Ebrejiem 7:27.) Visi upuri, kas tika ziedoti templī, bija tikai nākamo lietu ēna — tie norādīja uz upuri, ko atdeva Jēzus. Viņa pilnīgais upuris nodrošināja grēku piedošanu visiem, kas viņam tic. Uzmundrinoši bija arī Pāvila vārdi par to, ka Augstais priesteris ir tas pats nemainīgais Jēzus, kuru bija pazinuši Jeruzalemē dzīvojošie kristieši. Viņš bija pazemīgs un laipns, viņš spēja ”līdzi just mūsu vājībām”. (Ebrejiem 4:15; 13:8.) Ar garu svaidītajiem kristiešiem bija izredzes kļūt par priesteriem, kas kalpos kopā ar Kristu. Kā gan viņi varēja domāt par atgriešanos pie pagrimušā jūdaisma — pie visa ’nespēcīgā un nabadzīgā’? (Galatiešiem 4:9.)

12., 13. a) Kāds bija otrais iemesls, ko Pāvils minēja, atgādinādams, ka kristiešiem nebūtu jāatkāpjas? b) Kā pagātnes notikumi varēja palīdzēt ebreju tautības kristiešiem neatkāpties uz pazušanu?

¹² Ar iepriekšminētajiem faktiem būtu pilnīgi pieticis, taču Pāvils minēja vēl vienu iemeslu, kāpēc kristiešiem nebūtu jāatkāpjas uz pazušanu, — viņu nelokāmību pagātnē. Viņš rakstīja: ”Atcerieties iepriekšējās dienas, kuŗās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem bija jādzird atklāts izsmiekls un jāiztur dažādi pārbaudījumi. Daļa kristiešu bija pavadījuši kādu laiku ieslodzījumā, citi — viņiem palīdzējuši un līdzi cietuši. Viņu rīcība pagātnē liecināja par izcilu ticību un neatlaidību. (Ebrejiem 10:32—34.) Bet kāpēc Pāvils aicināja atcerēties šādus nepatīkamus notikumus? Vai tie drīzāk nebija nomācoši, nevis uzmundrinoši?

¹³ Atceroties ”iepriekšējās dienas”, kristieši varēja sev atgādināt, kā Jehova viņiem bija palīdzējis izturēt pārbaudījumus. Ar Dieva palīdzību viņi bija atvairījuši daudzus Sātana uzbrukumus. Pāvils rakstīja: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebrejiem 6:10.) Jehova atcerējās viņu uzticību un visus viņu darbus un paturēja tos savā neierobežotajā atmiņā. Tas mums liek atcerēties Jēzus vārdus par mantām, kas jākrāj debesīs. Šādas mantas nevar paņemt zagļi, tās nevar iznīcināt ne kodes, ne rūsa. (Mateja 6:19—21.) Tās var iet bojā vienīgi tad, ja kristietis atkāpjas uz pazušanu. Atkāpjoties viņš zaudē visu, kas ir sakrāts debesīs. Pāvils ļoti labi paskaidroja, kāpēc kristieši nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka ar viņiem kaut kas tāds notiktu. Cik gan nesaprātīgi būtu zaudēt visu, kas iegūts, daudzus gadus uzticīgi kalpojot Dievam! Tāpēc ir jādara viss, lai izturētu līdz galam.

Kāpēc mēs nedrīkstam atkāpties uz pazušanu

14. Kādā ziņā grūtības, kas jāpieredz mūsdienu kristiešiem, ir līdzīgas tām grūtībām, kuras pieredzēja kristieši mūsu ēras pirmajā gadsimtā?

¹⁴ Arī mūsdienās patiesajiem kristiešiem ir daudz iemeslu neatkāpties uz pazušanu. Vispirms mums jāpatur prātā, cik liela svētība ir tīrā pielūgsme, ko mums ir devis Jehova. Par mums, tāpat kā par pirmā gadsimta kristiešiem, lielās reliģijas vīpsnā, ar lepnumu norādot uz savām iespaidīgajām reliģiskajām celtnēm un senajām tradīcijām. Bet Jehova ir apliecinājis, ka viņam ir patīkams veids, kā mēs viņu pielūdzam. Mēs pat esam saņēmuši tādas svētības, kādu pirmā gadsimta kristiešiem nebija. Vai tas tiešām tā ir? Viņi taču dzīvoja laikā, kad sāka darboties garīgais templis. Pēc kristīšanās mūsu ēras 29. gadā Kristus kļuva par tā Augsto priesteri. Daži no pirmā gadsimta kristiešiem bija tikušies ar Dieva Dēlu un redzējuši viņa veiktos brīnumus. Pat pēc viņa nāves brīnumi turpinājās. Tiesa gan, ar laiku tie beidzās, kā bija pravietots. (1. Korintiešiem 13:8.)

15. Kāds pravietojums piepildās mūsdienās, un kā tas ietekmē mūsu dzīvi?

¹⁵ Savukārt mēs dzīvojam laikā, kad lielā mērogā piepildās pravietojums par templi, kas aprakstīts Ecēhiēla grāmatā, no 40. līdz 48. nodaļai.a Mēs esam pieredzējuši, kā Dievs atjauno tīro pielūgsmi. Garīgais templis ir attīrīts no reliģiskām viltus mācībām un elkdievības. (Ecēhiēla 43:9; Maleahija 3:1—5.) Šāda attīrīšana mums ir nodrošinājusi ārkārtīgi daudz svētību.

16. Kādas nepatīkamas pārmaiņas redzēja pirmā gadsimta kristieši?

¹⁶ Pirmajā gadsimtā organizēto kristiešu draudzi gaidīja nepatīkamas pārmaiņas. Vienā no savām līdzībām Jēzus bija stāstījis, ka tikko apsētā kviešu laukā ienaidnieks iesēs nezāles un tāpēc ar laiku tās vairs nevarēs atšķirt no kviešiem. (Mateja 13:24—30.) Jēzus pravietojums piepildījās ļoti precīzi. Pirmā gadsimta beigās atkrišana jau bija sākusies un to ierobežoja vienīgi tas, ka vēl bija dzīvs Jānis, pēdējais apustulis. (2. Tesaloniķiešiem 2:6; 1. Jāņa 2:18.) Drīz pēc pēdējā apustuļa nāves sāka veidoties garīdzniecība, kas apspieda ganāmpulku un centās ar īpašu apģērbu atšķirties no pārējiem ticīgajiem. Atkrišana izplatījās līdzīgi gangrēnai. Tas noteikti ļoti nomāca uzticamos kristiešus. Viņiem bija jānoskatās, kā nesen izveidotā tīrā pielūgsme tiek sabojāta. Tas notika mazāk nekā simts gadus pēc tam, kad Kristus bija nodibinājis savu draudzi.

17. Kā mūsdienu kristiešu draudze atšķiras no pirmā gadsimta kristiešu draudzes?

¹⁷ Mēs redzam pretējo. Tīrā pielūgsme mūsdienās ir atjaunota un pastāv daudz ilgāk par to laiku, kāds pirmajā gadsimtā pagāja no draudzes nodibināšanas līdz apustuļu nāvei. Kopš 1879. gada, kad nāca klajā žurnāla Sargtornis pirmais numurs, Jehova mums ir devis daudz svētību, attīrīdams savu pielūgsmi. Jehova kopā ar Kristu Jēzu 1918. gadā ieradās garīgajā templī, lai to attīrītu. (Maleahija 3:1—5.) No 1919. gada Dieva Jehovas pielūgsmes iekārtojums tiek pakāpeniski uzlabots. Ir vairojusies mūsu sapratne par Bībeles pravietojumiem un principiem. (Salamana Pamācības 4:18.) Ir skaidrs, ka to visu nav nodrošinājuši nepilnīgie cilvēki. Vienīgi Jehova un viņa Dēls, kas tagad ir draudzes Galva, var nodrošināt, lai viņa tautā nesāktos pagrimums, kas vērojams pasaulē. Tāpēc nekad neaizmirsīsim pateikties Jehovam, ka mums ir dota iespēja būt viņa tīrajā pielūgsmē. Saglabāsim arī turpmāk stingru apņemšanos neatkāpties uz pazušanu.

18. Kāpēc nav prātīgi atkāpties uz pazušanu?

¹⁸ Mums, tāpat kā pirmā gadsimta kristiešiem, ir vēl viens iemesls nekļūt bailīgiem un neatkāpties — tā ir mūsu pašu uzticība Dievam pagātnē. Vienalga, vai mēs esam sākuši kalpot Jehovam nesen vai kalpojam viņam jau vairākus gadu desmitus, mēs esam pierādījuši viņam savu uzticību. Daudzi no mums ir pieredzējuši vajāšanas, atradušies ieslodzījumā, dzīvojuši zemēs, kur mūsu darbība bijusi aizliegta, vai zaudējuši visu savu mantu. Daudzi ir izjutuši, ko nozīmē izsmiekls, vienaldzība, ģimenes locekļu pretestība. Mēs esam to izturējuši un turpinām uzticīgi kalpot Jehovam, lai kādi būtu tie pārbaudījumi, ar kuriem mums jāsastopas. Laika gaitā mēs esam apliecinājuši savu vēlēšanos kalpot Jehovam, un viņš to nekad neaizmirsīs. Tā mēs esam sev sakrājuši dārgumus debesīs. Būtu nesaprātīgi tagad atkāpties un atgriezties vecajā pagrimušajā pasaulē, no kuras mēs reiz esam aizgājuši. Nav vērts zaudēt visu, ko esam panākuši. It īpaši nav vērts to darīt tāpēc, ka ”vēl mazs brīdis” palicis līdz galam. (Ebrejiem 10:37.)

19. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

¹⁹ Būsim nevis tie, ”kas atkāpjas uz pazušanu”, bet tie, ”kas tic un iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Taču kas mums jādara, lai mums pašiem būtu ticība un lai mēs arī citiem palīdzētu saglabāt ticību? Par šiem jautājumiem būs runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

◻ Ko nozīmē atkāpties uz pazušanu?

◻ Kādas grūtības pieredzēja ebreju tautības kristieši, kuriem Pāvils rakstīja savu vēstuli?

◻ Par ko Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem, lai pamudinātu viņus neatkāpties uz pazušanu?

◻ Kas mums palīdz neatkāpties uz pazušanu?

[Attēli 15. lpp.]

Pētera bailes nepadarīja viņu par vienu no tiem, ”kas atkāpjas uz pazušanu”