Ko darīt, ja ir zudis prieks par kalpošanu?

KO DARĪT, ja kalpošana vairs nesagādā prieku? Šāds jautājums tika uzdots vairākiem pārraugiem, kas apmeklē Jehovas liecinieku draudzes. Viņu atbildes palīdz saprast, kāpēc kristietim var zust prieks un kas jādara, ja tā ir noticis.

Par to, ka kristietim kalpošana vairs nesagādā prieku, parasti liecina nevēlēšanās lūgt Dievu un studēt Bībeli, arvien retāki sapulču apmeklējumi, vienaldzība, vēsums attiecībās ar ticības biedriem. Bet visizteiktākā pazīme, kas liecina par prieka zudumu, ir nevēlēšanās sludināt. Pievērsīsim uzmanību minētajiem simptomiem un tam, kas jādara, lai mums nezustu prieks kalpošanā.

Nevēlēšanās sludināt

Jēzus Kristus labi zināja, ka gatavot cilvēkus par mācekļiem nav viegls uzdevums. (Mateja 28:19, 20.) Jēzus sūtīja savus sekotājus ”kā avis vilku starpā”, jo zināja, ka viņi sludinot pieredzēs vajāšanas. (Mateja 10:16—23.) Bet tas nenozīmēja, ka viņiem bija jāzaudē drosme. Patiesībā ir noticis gluži otrādi: daudzus Dieva kalpus, kas ir lūguši Jehovu un paļāvušies uz viņu, vajāšanas ir stiprinājušas. (Apustuļu darbi 4:29—31; 5:41, 42.)

Lai gan ne vienmēr pret Kristus mācekļiem tika vērstas niknas vajāšanas, ar cilvēku nelabvēlīgu attieksmi viņi saskārās diezgan bieži. (Mateja 10:11—15.) Arī Jehovas liecinieki, kas sludina mūsdienās, mēdz sastapties ar grūtībām.a Daudzi cilvēki nevēlas runāt par ticību Dievam, jo uzskata to par ļoti personisku jautājumu. Savukārt citi nevēlas, ka viņiem būtu kaut kas kopīgs ar reliģisku organizāciju, pret kuru viņiem ir izveidojušies aizspriedumi. Cilvēku vienaldzība, niecīgi panākumi sludināšanā un daudzi citi apstākļi var laupīt kristietim vēlēšanos sludināt. Kā varētu pārvarēt šādus šķēršļus?

Kā padarīt sludināšanu sekmīgāku

Prieks, ko mēs gūstam sludinot, lielā mērā ir atkarīgs no mūsu sekmēm. Kas mums jādara, lai sludināšana būtu sekmīga? Mums jāpatur prātā, ka esam cilvēku zvejnieki. (Marka 1:16—18.) Kādreiz Izraēlā zvejnieki devās zvejot naktī, jo tad varēja iegūt vislabākos lomus. Mums jāņem vērā, kāda ir mūsu sludināšanas teritorija, lai mēs dotos ”zvejot” tad, kad lielākā daļa cilvēku ir mājās un ir gatavi mūs uzklausīt. Varbūt cilvēki ir mājās vakaros, varbūt brīvdienās, varbūt kādā citā laikā. Kāds ceļojošais pārraugs atzīmē, ka šādos laikos ir labi sludināt vietās, kur dzīvo cilvēki, kas visu dienu strādā. Viņš apgalvo, ka ļoti labi sludināšana sokas vakaros. Turklāt mēs varam sludināt pa telefonu un dažādās ikdienas situācijās.

Lai gūtu panākumus sludināšanā, ir nepieciešama neatlaidība. Austrumeiropā un vairākās Āfrikas zemēs Valstības sludināšana iet uz priekšu diezgan strauji, tāpēc tur ir ievērojami palielinājies sludinātāju skaits. Daudz jaunu draudžu ir nodibināts teritorijās, kuras tika uzskatītas par neauglīgām, kā arī teritorijās, kur tiek sludināts ļoti bieži. Bet ko varētu darīt, ja teritorijā, kur mēs sludinām, darbs nav pārāk sekmīgs?

Jācenšas saglabāt pozitīvu nostāju

Sastopoties ar cilvēku nevēlēšanos uzklausīt sludināto vēsti, mēs nezaudēsim prieku, ja paturēsim prātā tos mērķus, kādus saviem sekotājiem ir izvirzījis Jēzus. Viņš vēlējās, lai mācekļi meklētu tos, kas ir labās vēsts cienīgi, nevis nodarbotos ar cilvēku masveida pievēršanu ticībai. Jēzus vairākkārt norādīja, ka lielākā daļa cilvēku nepieņems labo vēsti, tāpat kā lielākā daļa izraēliešu neuzklausīja praviešus. (Ecēhiēla 9:4; Mateja 10:11—15; Marka 4:14—20.)

Labo vēsti par Valstību uzklausa un atzinīgi novērtē tie cilvēki, kas ”apzinās savas garīgās vajadzības”. (Mateja 5:3, NW; 24:14.) Šādi cilvēki vēlas kalpot Dievam tā, kā viņš to prasa. Tātad iznākums vairāk ir atkarīgs no tā, kāda ir cilvēku sirds, nevis no tā, cik prasmīgi mēs sludinām. Protams, mums jādara viss iespējamais, lai cilvēkiem būtu patīkami uzklausīt labo vēsti. Bet tomēr gala iznākums ir atkarīgs no Dieva, jo Jēzus teica: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.)

Sludinot mēs darām cilvēkiem zināmu Jehovas vārdu. Vienalga, vai cilvēki mūs uzklausa vai ne, ar sludināšanu tiek cildināts Jehovas svētais vārds. Turklāt sludinot mēs apliecinām, ka esam Kristus mācekļi. Tā ir liela privilēģija: piedalīties vissvarīgākajā darbā, kāds tiek veikts mūsdienās. (Mateja 6:9; Jāņa 15:8.)

Nomāktība, ko rada sarežģījumi attiecībās ar cilvēkiem

Reizēm mūs nomāc kaut kas nepatīkams attiecībās ar ģimenes vai draudzes locekļiem. Varbūt mūs nomāc sajūta, ka neviens mūs nesaprot, vai sarežģījumi, kas rodas ticības biedru nepilnības dēļ. Tomēr Rakstos dotie padomi palīdz arī šādos gadījumos.

”Brāļu saimi”, kurā ir mūsu ticības biedri visdažādākajās pasaules zemēs, var saukt par lielu garīgo ģimeni. (1. Pētera 2:17.) Bet doma par vienotu brālību mēdz aizmirsties, kad rodas sarežģījumi cilvēku attiecībās. Acīmredzot šādas problēmas gadījās arī pirmā gadsimta kristiešu draudzē, jo apustulis Pāvils vairākkārt atgādināja ticības biedriem saglabāt vienotību. Piemēram, reiz viņš aicināja divas kristietes — Euodiju un Sintihu — atrisināt nesaskaņas, kas bija radušās viņu starpā. (1. Korintiešiem 1:10; Efeziešiem 4:1—3; Filipiešiem 4:2, 3.)

Ko mēs varam darīt, lai saglabātu patiesu mīlestību pret brāļiem un māsām? Mēs varam sev atgādināt, ka Kristus ir miris par viņiem un ka viņi, gluži tāpat kā mēs, ir apliecinājuši savu ticību Kristus izpirkuma upurim. Ir labi paturēt prātā to, ka daudzi brāļi un māsas ir gatavi sekot Jēzus Kristus priekšzīmei, pat atdodot savu dzīvību par mums.

Pirms vairākiem gadiem Parīzē (Francija) kāds jauns Jehovas liecinieks, ne mirkli nešaubīdamies, paķēra somu ar spridzekli, kas bija nolikta pie Valstības zāles, noskrēja vairākus stāvus lejā pa kāpnēm un iemeta spridzekli strūklakā, kur tas eksplodēja. Kad jauneklim jautāja, kāpēc viņš uzņēmās tādu risku, viņš atbildēja: ”Es sapratu, ka mums draud briesmas, un nolēmu, ka būs labāk, ja miršu es viens, nevis mēs visi.”b Cik labi ir atrasties starp biedriem, kas ir gatavi tik precīzi sekot Jēzus priekšzīmei!

Mums var noderēt pārdomas par to, kā cits citam palīdzēja Jehovas liecinieki, kas Otrā pasaules kara laikā atradās koncentrācijas nometnēs.c Nedaudz tuvākā pagātnē tikpat nelokāmi bija mūsu brāļi un māsas Malāvijā. Domājot par to, ka brāļi, kas ir mūsu draudzē, grūtā brīdī rīkotos tāpat, mums ir vieglāk nepievērst uzmanību — vai vismaz pievērst mazāk uzmanības — pārpratumiem un nesaskaņām, kas reizēm rodas mūsu starpā. Ja mēs veidosim tādu domāšanu, kāda ir Kristum, saskarsme ar ticības biedriem mūs uzmundrinās, nevis nomāks.

Izjūtas, kas var laupīt prieku

”Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks.” (Salamana Pamācības 13:12.) Daži Jehovas kalpi uzskata, ka pašreizējā sistēma pastāv pārāk ilgi. Kristieši, tāpat kā daudzi neticīgi cilvēki, izjūt, ka šie ir ”grūti laiki”. (2. Timotejam 3:1—5.)

Tomēr pretēji cilvēkiem, kam nav ticības, kristieši var priecāties, saskatot šajos grūtajos apstākļos Jēzus klātbūtnes ”zīmi”, kas ļauj saprast, ka drīz Dieva Valstība darīs galu ļaunajai lietu sistēmai. (Mateja 24:3—14.) Pat tad, kad ir pavisam grūti — un tā noteikti būs ’lielo bēdu’ laikā —, mēs varam priecāties, jo pasaulē notiekošais liecina, ka ļoti tuvu ir Dieva jaunā pasaule. (Mateja 24:21; 2. Pētera 3:13.)

Ja kristietis nospriež, ka Valstības iejaukšanās cilvēces dzīvē ir gaidāma tālā nākotnē, viņš arvien vairāk laika sāk veltīt materiālistiskiem mērķiem. Ja kristietis visu savu laiku un enerģiju veltī darbam un izklaidei, tad viņam ir grūti pildīt pienākumus, kas ir noteikti Rakstos. (Mateja 6:24, 33, 34.) Kristietis, kas nonāk šādā situācijā, jūtas vīlies un nomākts. Kāds ceļojošais pārraugs saka: ”Dzīvojot pašreizējā sistēmā, nav reāli radīt sev dzīves apstākļus, kādi būs jaunajā pasaulē.”

Divi lieliski paņēmieni, kā pārvarēt grūtības

Kad ir noskaidroti problēmu cēloņi, jāatrod efektīvs līdzeklis, kā tās pārvarēt. Viens no labākajiem līdzekļiem ir personīgas Bībeles studijas. ”Studējot Bībeli, mēs sev atgādinām iemeslus, kāpēc mums jādara tas, ko mēs darām,” atzīmē kāds ceļojošais pārraugs. Kāds cits pārraugs atzīst, ka ”sludināšana pienākuma dēļ ar laiku kļūst nogurdinoša”. Studējot Bībeli, mēs iegūstam skaidru sapratni par to, kas mums jādara šajā beigu laikā. Turklāt Rakstos vairākkārt tiek atgādināts, ka mums regulāri jāuzņem garīgā barība, lai mēs varētu ar prieku pildīt Dieva gribu. (Psalms 1:1—3; 19:8—11; 119:1, 2.)

Draudzes vecākie var palīdzēt ticības biedriem, kam ir zudis prieks, ja viņi uzmundrina tos ganu apmeklējumu laikā. Šādu apciemojumu laikā vecākie var apliecināt, ka ikviens no mums ir ļoti vērtīgs un mums visiem ir nozīmīga vieta Jehovas tautā. (1. Korintiešiem 12:20—26.) Kāds draudzes vecākais par saviem ticības biedriem saka: ”Lai uzsvērtu, cik augstu viņi tiek vērtēti, es atgādinu, ko viņi ir paveikuši pagātnē. Es norādu, ka viņi ir vērtīgi Jehovas acīs un ka Jehovas Dēla asinis ir izlietas par viņiem. Šādiem atgādinājumiem vienmēr ir labs iznākums. Kad tie ir apstiprināti ar nepārprotamiem pierādījumiem no Bībeles, sludinātāji ir gatavi izvirzīt sev jaunus mērķus, piemēram, apņemties kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem lūgt Dievu un studēt vai lasīt Bībeli.” (Ebrejiem 6:10.)

Draudzes vecākajiem jāuzmanās, lai viņu apmeklējuma iespaidā kristietis nesāktu domāt, ka Dievam nav iespējams izdarīt pa prātam. Vecāko uzdevums ir palīdzēt ticības biedram saprast, ka Jēzus nasta ir viegla un kristīgā kalpošana var sagādāt prieku. (Mateja 11:28—30.)

Mēs nedrīkstam padoties

Lai kādi būtu iemesli, kāpēc mums reizēm zūd prieks kalpošanā, mums vienmēr kaut kas jādara, lai to atjaunotu. Atcerēsimies, ka mēs neesam vieni šajā cīņā. Ja mums zūd spēki, ļausim, lai mums palīdz mūsu ticības biedri, it sevišķi draudzes vecākie. Tā mēs varam atgūt spēkus.

Bet vissvarīgākais ir lūgt Dievu, lai viņš mums palīdz nezaudēt prieku kalpošanā. Ja mēs lūdzam Jehovu un paļaujamies uz viņu, viņš var mums palīdzēt pilnībā pārvarēt nomāktību. (Psalms 55:23; Filipiešiem 4:6, 7.) Atrodoties viņa tautā, mēs varam teikt to pašu, ko sacīja psalma sacerētājs: ”Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak Kungs! Par Tavu vārdu viņi līksmo arvienu un gavilē par Tavu taisnību. Tu esi viņu spēka rota, un Tava žēlastība liek stiepties arvienu lielākā augstumā mūsu ragam.” (Psalms 89:16—18.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 31. lpp.]

Uzmundrinoši draudzes vecāko apciemojumi var palīdzēt kristiešiem atgūt prieku