Jehova ir bijis mans akmenskalns

PASTĀSTĪJIS EMANUELS LIONŪDAKIS

Māte neapmierināti paskatījās uz mani un teica: ”Ja tu nepārdomāsi, tev būs jāatstāj šīs mājas.” Es biju nolēmis kļūt par Dieva Valstības pilnas slodzes sludinātāju. Bet mani ģimenes locekļi nevarēja paciest pazemojumu, ko viņiem sagādāja mani aresti.

MANI vecāki bija pazemīgi un dievbijīgi cilvēki. Viņi dzīvoja Dūljanas ciemā, Grieķijai piederošās Krētas salas rietumos. Tur 1908. gadā es piedzimu. No agras bērnības vecāki mani mācīja bīties un cienīt Dievu. Es ļoti augstu vērtēju Dieva Rakstus, lai gan es nekad nebiju redzējis Bībeli skolotāju vai pareizticīgo mācītāju rokās.

Kāds kaimiņš, kurš bija izlasījis Č. Rasela darbu Rakstu studijas sešos sējumos un grāmatu Dieva kokle, man aizrautīgi stāstīja, ko viņš bija uzzinājis par Bībeli. Šīs grāmatas bija izdevuši Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Es biju ļoti priecīgs, ka varēju saņemt Bībeli un vairākas grāmatas no Sargtorņa biedrības biroja Atēnās. Es joprojām atceros, kā mēs ar kaimiņu līdz pat vēlai naktij lūdzām Jehovu un ar šo grāmatu palīdzību sveču gaismā iedziļinājāmies Svētajos rakstos.

Es biju 20 gadu vecs un strādāju par skolotāju blakus ciemā, kad sāku stāstīt citiem, ko es biju uzzinājis no Bībeles. Pēc neilga laika uz regulārām Bībeles studijām Dūljanā pulcējās jau četri cilvēki. Mēs izplatījām bukletus, brošūras, grāmatas un Bībeles, lai arī citi uzzinātu par vienīgo cilvēces cerību — Dieva Valstību.

Mēs bijām to daudzo tūkstošu vidū, kas 1931. gadā pieņēma uz Bībeli balstīto nosaukumu — Jehovas liecinieki. (Jesajas 43:10.) Nākamajā gadā mēs piedalījāmies kampaņā, kuras mērķis bija izskaidrot varas pārstāvjiem, ko nozīmē mūsu jaunais nosaukums. Kampaņas laikā mēs nogādājām speciāli izdotus bukletus visiem mācītājiem, tiesnešiem, policijas virsniekiem un komersantiem.

Kā jau varēja gaidīt, garīdznieku dēļ sākās vajāšanas. Pirmajā reizē, kad mani apcietināja, man piesprieda 20 dienas cietumsoda. Drīz pēc atbrīvošanas mani apcietināja vēlreiz un piesprieda vienu mēnesi cietumsoda. Kad tiesnesis mums pavēlēja pārtraukt sludināšanu, mēs atbildējām ar vārdiem no Apustuļu darbiem 5:29: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” 1932. gadā mūsu nelielo grupu apciemoja Sargtorņa biedrības pārstāvis, un mēs — četri Dūljanas sludinātāji — kristījāmies.

Garīgā ģimene

Es gribēju sludināt vairāk, tāpēc aizgāju no darba skolā. Mātes pacietības mērs bija pilns. Viņa teica, lai es ejot prom no mājām. Ar Sargtorņa biedrības Atēnu biroja piekrišanu kāds augstsirdīgs kristietis, kas dzīvoja Hēraklejā, uzņēma mani savā mājā. 1933. gada augustā brāļi no mana dzimtā ciema un daži ieinteresētie cilvēki atnāca uz autobusa pieturu, lai teiktu man ardievas. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis, mēs visi raudājām, jo nezinājām, kad atkal varēsim tikties.

Hēraklejā es tiku uzņemts mīlošā garīgā ģimenē. Es, vēl trīs kristīgie brāļi un viena māsa regulāri sanācām kopā, lai studētu Bībeli un pielūgtu Dievu. Es izjutu, kā piepildās Jēzus vārdi: ”Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes.” (Marka 10:29, 30.) Mans uzdevums bija sludināt pilsētā un apkārtējos ciemos. Kad es biju pabeidzis sludināt pilsētā, es sāku sludināt Hēraklejas un Lasitijas nomē.

Darbs vienatnē

Garas stundas es pavadīju ceļā no ciema uz ciemu. Man bija jānēsā līdzi arī vairāki kilogrami literatūras, jo literatūra tika piegādāta reti. Man nebija, kur apmesties pa nakti, tāpēc es parasti gāju uz ciema kafejnīcu, nogaidīju, kad aiziet pēdējie apmeklētāji — tas mēdza būt pēc pusnakts —, un pārgulēju uz kāda dīvāna. Agri no rīta, pirms saimnieks sāka pārdot dzērienus, es jau biju augšā. Šādas guļasvietas kopā ar mani izmantoja arī paprāvs pulciņš blusu.

Lai gan cilvēki bija diezgan vienaldzīgi, es tomēr biju priecīgs, ka varu ziedot Jehovam savu jaunības spēku. Kad es satiku kādu cilvēku, ko interesēja Bībeles patiesība, tas stiprināja manu apņemšanos turpināt šo svarīgo darbu. Lielu uzmundrinājumu man deva arī tikšanās ar garīgajiem brāļiem. Mēs tikāmies ar 20 līdz 50 dienu starplaikiem, atkarībā no tā, cik tālu no Hēraklejas es sludināju.

Es joprojām atceros, cik vientuļš es jutos kādu pēcpusdienu, domādams par sapulci, kas maniem kristīgajiem brāļiem un māsām tajā vakarā būs Hēraklejā. Es tik ļoti gribēju viņus redzēt, ka nolēmu iet vairāk nekā 25 kilometrus, lai viņus satiktu. Tik ātri es nekad nebiju gājis. Cik patīkami bija pavadīt vakaru kopā ar brāļiem un garīgi ”uzpildīties”!

Pēc kāda laika mani pūliņi sludināšanā sāka nest augļus. Jehova, tāpat kā apustuļu laikā, ’pievienoja mums tos, kas tika izglābti’. (Apustuļu darbi 2:47.) Jehovas kalpu pulks Krētā kļuva arvien lielāks. Man kalpošanā pievienojās citi sludinātāji, un es vairs nejutos vientuļš. Mums bija jāpārcieš daudz grūtību un spēcīgas vajāšanas. Mūsu dienišķais ēdiens bija maize ar kādu olu, olīvām vai dārzeņiem, ko mums iedeva cilvēki, kuri ņēma literatūru.

Jerapetrā, pilsētā, kas atrodas Krētas dienvidaustrumos, es sludināju audumu pārdevējam Mīnosam Kokinakim. Es neatlaidīgi centos sākt Bībeles studijas, taču lielās aizņemtības dēļ viņam nekad nebija laika. Bet tad, kad viņš beidzot bija nolēmis nopietni ķerties pie studēšanas, viņš strauji mainīja savu dzīvi. Viņš kļuva arī par ļoti dedzīgu un aktīvu labās vēsts sludinātāju. Emanuelu Pateraki, kas strādāja pie Mīnosa un kam toreiz bija 18 gadu, ļoti iespaidoja šādas pārmaiņas, un pēc neilga laika viņš lūdza, lai viņam iedod literatūru par Bībeli. Man bija liels prieks vērot, kā viņš auga garīgi un galu galā kļuva par misionāru.a

Pa to laiku draudze manā ciemā bija kļuvusi lielāka — tajā bija jau 14 sludinātāju. Es nekad neaizmirsīšu dienu, kad saņēmu vēstuli, kurā mana māsa Despina rakstīja, ka viņa un mani vecāki ir pieņēmuši patiesību un kļuvuši par kristītiem Jehovas kalpotājiem.

Vajāšanas un izsūtījums

Grieķijas pareizticīgo baznīcas pārstāvji mūsu sludināšanu uzskatīja par postu, kas līdzīgs siseņu uzbrukumam, tāpēc viņi bija apņēmušies apstādināt mūsu darbību. 1938. gada martā mani izsauca prokurors un pieprasīja, lai es nekavējoties dotos prom. Es viņam paskaidroju, ka sludināšana ir darbs, kas sabiedrībai nāk par labu, un ka šo darbu mums ir pavēlējis darīt mūsu ķēniņš Jēzus Kristus. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8.)

Nākamajā dienā mani aizturēja un nogādāja policijas iecirknī. Tur man paziņoja, ka es esmu sabiedrībai bīstams cilvēks un man ir piespriests gadu ilgs izsūtījums uz Amorgu — salu Egejas jūrā. Pēc pāris dienām mani ar roku dzelžos saslēgtām rokām nogādāja uz Amorgu. Es biju vienīgais Jehovas liecinieks uz salas. Iedomājieties, kāds bija mans pārsteigums, kad pusgadu vēlāk uzzināju, ka uz salu tiek sūtīts vēl kāds Jehovas liecinieks! Kurš gan tas varēja būt? Tas, izrādās, bija Mīnoss Kokinakis, ar kuru es biju studējis Bībeli Krētā. Es biju ārkārtīgi priecīgs, ka man blakus bija kāds garīgi tuvs cilvēks. Pēc kāda laika man bija privilēģija kristīt viņu turpat jūrā pie Amorgas krasta.b

Neilgi pēc atgriešanās mani atkal apcietināja un šoreiz izsūtīja uz sešiem mēnešiem uz Neapoli — kādu nelielu pilsētu Krētā. Kad seši mēneši bija pagājuši, mani vēlreiz apcietināja uz desmit dienām un pēc tam uz četriem mēnešiem izsūtīja uz salu, kur tika nometināti notiesātie komunisti. Toreiz es pārliecinājos, cik patiesi ir apustuļa Pāvila vārdi: ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12.)

Pieaugums arī vajāšanu laikā

Laikā no 1940. līdz 1944. gadam, kad Grieķiju bija okupējusi Vācija, sludināšana gandrīz pilnīgi apstājās. Tomēr Jehovas tauta Grieķijā ātri pārorganizējās, un mēs atsākām sludināšanu. Vēlēdamies atgūt zaudēto, mēs bijām aktīvi un dedzīgi Valstības darbā.

Kā jau varēja gaidīt, atsākās arī baznīcas pretestība. Diezgan bieži mēs izjutām pareizticīgo mācītāju patvaļu. Reiz kādā ciemā mācītājs sakūdīja pret mums pūli. Mācītājs sāka mani sist, un viņa dēls no mugurpuses darīja to pašu. Es metos uz tuvējām mājām pēc patvēruma, bet brāli, ar kuru es sludināju, pūlis vilka uz ciema laukumu. Cilvēki plēsa literatūru, ko viņš bija paņēmis līdzi, un kāda sieviete no savas mājas balkona kliedza: ”Sitiet viņu nost!” Mūs izglāba kāds ārsts un policists, kas tajā brīdī nāca garām laukumam.

Es atkal tiku arestēts 1952. gadā, un tad man piesprieda četrus mēnešus ilgu izsūtījumu uz Kasteli, pilsētu Kisamas rajonā. Tūlīt pēc tam es tiku sagatavots jaunam darbam: man bija jāapmeklē draudzes, lai garīgi stiprinātu to locekļus. Kad es šādi biju ceļojis divus gadus, es apprecējos ar kristīgu māsu, kurai bija tāds pats vārds kā manai miesīgajai māsai — Despina. Viņa visu laiku ir uzticami kalpojusi Jehovam. Pēc kāzām es tiku norīkots speciālā pioniera darbā Krētas pilsētā Hanjā, kur es sludinu joprojām.

Es esmu pilnas slodzes kalpotājs nepilnus 70 gadus, un šajos gados es esmu apceļojis gandrīz visu Krētas salu, kuras platība ir 8300 kvadrātkilometru un garums — apmēram 250 kilometru. Vislielākais prieks man ir par to, ka es esmu varējis vērot, kā no neliela Jehovas liecinieku pulciņa, kas šeit bija 30. gados, ir izaudzis sludinātāju pulks, kurā tagad ir 1100 aktīvu Dieva Valstības sludinātāju. Es pateicos Jehovam, ka viņš ir ļāvis man palīdzēt daudziem no šiem cilvēkiem iegūt precīzas zināšanas par Bībeli un brīnišķīgo cerību uz nākotni.

Jehova ir ”mans glābējs”

Es esmu pārliecinājies, ka vajadzīga neatlaidība un pacietība, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt patieso Dievu. Jehova bagātīgi dod visu nepieciešamo, lai cilvēks attīstītu šīs īpašības. To 67 gadu laikā, kurus es kalpoju pilnu slodzi, es vairākkārt esmu pārdomājis apustuļa Pāvila vārdus: ”Visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā.” (2. Korintiešiem 6:4, 5.) Pirmajos kalpošanas gados man bija sevišķi grūti materiālā ziņā. Bet Jehova nekad nepameta mani un manu ģimeni. Viņš vienmēr ir bijis mans palīgs. (Ebrejiem 13:5, 6.) Mēs vienmēr redzējām, kā viņš ar mīlestību gādā gan par savu avju pulcēšanu, gan arī par mūsu ikdienas vajadzībām.

Atskatoties pagātnē un redzot, ka ir atdzīvojies garīgs tuksnesis, manī nostiprinās pārliecība, ka mans darbs nav bijis veltīgs. Es izmantoju savu jaunības spēku vislabākajā veidā. Tieši pilnas slodzes kalpošana ir padarījusi manu dzīvi saturīgu. Tagad, kad es esmu jau krietni gados, es no sirds varu ieteikt jauniešiem ’pieminēt savu Radītāju savā jaunībā’. (Salamans Mācītājs 12:1.)

Kaut arī man ir 91 gads, es joprojām varu sludināt 120 stundu mēnesī. Katru rītu es ceļos pusastoņos un sludinu uz ielas, veikalos vai parkā. Katru mēnesi es izplatu apmēram 150 žurnālu. Mana dzirde un atmiņa vairs nav tādas kā agrāk, un tas nedaudz sarežģī dzīvi, taču man daudz palīdz mani dārgie brāļi un māsas — mana lielā garīgā ģimene —, kā arī abu meitu ģimenes.

Es esmu iemācījies visā paļauties uz Jehovu. Viņš vienmēr ir bijis ”mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs”. (Psalms 18:3.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 26., 27. lpp.]

Apakšā: mēs ar sievu; pa kreisi: es 1927. gadā; blakus lappusē: Mīnoss Kokinakis (pa kreisi), es un vēl viens Jehovas liecinieks Akropolē 1939. gadā, neilgi pēc atgriešanās no izsūtījuma