Vai jūs mīlat dzīvi?
”ES GRIBU redzēt gaismu.” Šādu lūgumu itāliešu dzejnieks Džakomo Leopardi esot izteicis, gulēdams uz nāves gultas. Dzejnieka vārdos izskan cilvēka vēlēšanās saglabāt dzīvību, kas mēdz asociēties ar gaismu.
Dzīvotgriba ir dziņa, kas liek cilvēkiem izsargāties no briesmām un visiem spēkiem saglabāt dzīvību. Šajā ziņā cilvēks daudz neatšķiras no dzīvniekiem, jo dzīvniekiem ir spēcīgi izteikts pašsaglabāšanās instinkts.
Bet kāda ir tā dzīve, kuru ir vērts dzīvot un mīlēt? Tā noteikti nav tikai bioloģiskā eksistence — elpošana un pārvietošanās. Tāpat paliekošs gandarījums nav sasniedzams, cenšoties iegūt no dzīves pēc iespējas vairāk labuma. Gandarījumu cilvēkiem nesagādā arī dzīve saskaņā ar epikūriešu uzskatu ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam”. (1. Korintiešiem 15:32.) Cilvēks, protams, nevar dzīvot, nenodrošinot savas materiālās pamatvajadzības, taču cilvēks ir kulturāla un sabiedriska būtne, un viņam ir arī garīgās vajadzības, kas cieši saistītas ar ticību Augstākai Būtnei. Diemžēl simtiem miljonu, varbūt pat miljardi cilvēku būtībā tikai eksistē, jo daudzviet pasaulē dzīves apstākļi un vide ir nožēlojamā stāvoklī. Cilvēki, kas domā tikai par fiziskajām vajadzībām — ēšanu, dzeršanu, mantu uzkrāšanu vai dzimumdziņas apmierināšanu —, būtībā dzīvo tāpat kā dzīvnieki, un šāda dzīve sagādā maz gandarījuma. Viņi neizmanto tās lieliskās iespējas, ko dzīve piedāvā cilvēka iekšējās pasaules bagātināšanai. Turklāt cilvēki, kas domā vienīgi par savu egoistisko iegribu apmierināšanu, ne tikai paši neizmanto iespēju dzīvot pilnvērtīgi, bet arī nodara ļaunumu sabiedrībai, jo neveicina citu sabiedrības locekļu interešu īstenošanos.
To apstiprinot, kāds tiesnesis, kura darbs ir saistīts ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, atzīst, ka ”vērtību krīze, negatīvu piemēru dievināšana un kārdinājums ātri un viegli iegūt bagātību.. rada pārspīlētu sāncensības garu”. Tā jauniešu uzvedība kļūst bīstama sabiedrībai un viņiem pašiem, jo sevišķi tad, ja viņi sāk lietot narkotikas.
Visiem ir zināms, ka dzīve piedāvā daudz iepriecinošu brīžu, ko var sagādāt, piemēram, atpūta gleznainā vietā, interesanta lasāmviela, patīkama sabiedrība, skaista mūzika. Bez minētajiem ir bezgala daudz citu lielu un mazu iepriecinājumu. Cilvēkiem, kam ir stipra ticība Dievam — it īpaši tiem, kas tic Bībeles Dievam Jehovam —, ir papildu iemesli mīlēt dzīvi. Patiesa ticība dod spēku un mieru, kas palīdz grūtībās. Visi, kas tic patiesajam Dievam, var teikt: ”Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos!” (Ebrejiem 13:6.) Cilvēki, kas ir iepazinuši Dieva mīlestību, izjūt to savā dzīvē. Viņi atbild Dievam ar pretmīlestību, un tas viņiem sagādā daudz prieka. (1. Jāņa 4:7, 8, 16.) Šādu cilvēku aktīvā un pašaizliedzīgā dzīve viņiem ļauj izjust gandarījumu. Tas ir ciešā saskaņā ar Jēzus Kristus vārdiem: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.)
Diemžēl mūsu dzīve ir saistīta arī ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Pasaulē ir daudz ciešanu un netaisnības, cilvēki dzīvo nabadzībā, slimo un mirst — šie un citi apstākļi mēdz padarīt dzīvi par nepanesamu pārbaudījumu. Senās Izraēlas valdniekam Salamanam, kam bija gan bagātība, gan vara, gan gudrība, bija pieejams viss, kas var padarīt cilvēku laimīgu. Tomēr viņam nelika mieru apziņa, ka tas, ko viņš ir ieguvis ar lielām pūlēm — ”ar gudrību, izpratni un apsvērtu lietderības izjūtu” —, būs jāatstāj kādam citam. (Salamans Mācītājs 2:17—21.)
Gandrīz visi cilvēki, tāpat kā Salamans, apzinās dzīves īsumu un jūt, ka tā paiet ļoti ātri. Bībelē ir sacīts, ka Dievs ir ielicis mūsu sirdī mūžību. (Salamans Mācītājs 3:11.) Mūžības jēdziens liek cilvēkam domāt par dzīves īsumu. Neatradis pārliecinošas atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu un nāvi, cilvēks galu galā var padoties pilnīgam pesimismam un bezvērtības sajūtai. Šādā gadījumā cilvēka dzīve kļūst ļoti skumja.
Vai ir iespējams atrast atbildes uz jautājumiem, kas mēdz tik ļoti nodarbināt cilvēku? Vai ir iespējams, ka reiz dzīve būs daudz patīkamāka un neaprausies tik ātri?