Priecīgi sekojot Jehovas vadībai
PASTĀSTĪJIS JŪLISĪSS GLASS
Tas bija īpašs pasākums. Bez 127 izlaiduma klases studentiem tajā bija klāt vēl 126 387 entuziasma pilni cilvēki no daudzām jo daudzām tautām. Šis pasākums bija Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 21. klases izlaidums, kas notika 1953. gada 19. jūlijā Yankee stadionā (Ņujorka). Kāpēc tam bija tik liela nozīme manā dzīvē? Pirms es to pastāstu, atļaujiet man atskatīties uz nedaudz senākiem notikumiem.
ES PIEDZIMU 1912. gada 17. februārī — aptuveni divus gadus pirms Atklāsmes 12:1—5 aprakstītās mesiāniskās Valstības piedzimšanas — Vinsensā (Indiānas štats, ASV). Iepriekšējā gadā mani vecāki bija sākuši studēt Bībeli, izmantojot grāmatu sēriju ”Rakstu studijas”. Katru svētdienas rītu tētis ņēma vienu no šīm grāmatām un lasīja visai ģimenei priekšā. Pēc tam mēs izlasīto pārspriedām.
Māte iegūtās zināšanas izmantoja savu bērnu personības veidošanā. Viņa bija ļoti jauks cilvēks — vienmēr laipna un vienmēr gatava palīdzēt. Mēs ģimenē bijām četri bērni, taču mātei pietika mīlestības arī vēl kaimiņu bērniem. Viņa pavadīja ar mums kopā daudz laika. Viņa atstāstīja mums Bībeles notikumus un kopā ar mums dziedāja.
Tāpat viņa mēdza uzlūgt pie mums ciemos pilnas slodzes kalpotājus. Viņi palika mūsu mājās dienu vai divas, organizēja sapulces un teica runas. Īpaši mums patika tie brāļi, kas runās izmantoja ilustrācijas un stāstīja dažādus stāstus. 1919. gadā, apmēram gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām, pie mums ieradās kāds brālis, kas savā runā īpaši vērsās pie bērniem. Viņš runāja par iesvētīšanos (ko mēs tagad precīzāk dēvējam par veltīšanos) un palīdzēja mums saprast, kā tā var ietekmēt mūsu dzīvi. Tajā pašā vakarā pirms gulētiešanas es griezos ar lūgšanu pie sava debesu Tēva un teicu, ka vēlos viņam kalpot mūžīgi.
Taču pēc 1922. gada citas dzīves rūpes aizēnoja šo manu apņemšanos. Mēs dzīvojām te vienā, te atkal kādā citā vietā, un mums nebija saiknes ne ar vienu no Jehovas tautas draudzēm. Tētis bieži nebija mājās, jo strādāja par dzelzceļnieku. Mūsu Bībeles studijas notika neregulāri. Es sāku mācīties par reklāmas mākslinieku un plānoju iestāties respektablā augstskolā.
Atjaunoju savu agrāko apņemšanos
Trīsdesmito gadu vidū pasaulē atkal brieda globāls karš. Mēs dzīvojām Klīvlendā (Ohaio štats), kad pie mūsu durvīm ieradās kāds Jehovas liecinieks. Šoreiz mēs daudz dziļāk sākām domāt par to, ko bērnībā bijām mācījušies. Mans vecākais brālis Rasels bija ļoti nopietns cilvēks, un viņš kristījās pirmais. Lai gan es biju nedaudz gaisīgākas dabas, 1936. gada 3. februārī kristījos arī es. Ejot laikam, mana atzinība un sapratne par to, ko sevī ietver veltīšanās Jehovam, arvien padziļinājās, un es pamazām mācījos sekot Jehovas vadībai. Tajā pašā gadā kristījās arī abas manas māsas Katrīna un Gertrūde. Mēs visi sākām kalpot par pilnas slodzes pionieriem.
Taču tas nenozīmē, ka vairs nedomājām ne par ko citu. Es uzreiz saausījos, kad mana brāļa sieva sāka stāstīt par kādu ļoti pievilcīgu meiteni, vārdā Enna, kas kopš patiesības uzzināšanas esot kā spārnos. Svaine vēl piebilda, ka Enna gatavojoties apmeklēt sapulces, kas notiek mūsu mājās. Tolaik Enna strādāja par sekretāri kādā juridiskā iestādē, un pēc gada viņa kristījās. Pirms iepazīšanās ar viņu es nebiju domājis par laulībām, taču bija skaidrs, ka Enna stāv par patiesību ar sirdi un dvēseli. Viņa gribēja visus spēkus veltīt kalpošanai Jehovam. Enna nebija tas cilvēks, kas jautātu: ”Vai es to varu izdarīt?” Viņa vienmēr vaicāja: ”Kā man vislabāk pie tā ķerties klāt?” Un vienmēr bija apņēmības pilna iesākto izdarīt līdz galam. Man patika viņas optimistiskais dzīves skatījums. Turklāt viņa bija ļoti pievilcīga un tāda ir joprojām. Enna kļuva par manu sievu un drīz arī par partneri pioniera kalpošanā.
Iemācāmies daudz vērtīga, kalpodami par pionieriem
Kalpodami par pionieriem, mēs iemācījāmies būt apmierināti gan tad, kad bija jāpiecieš kaut kā trūkums, gan tad, kad visa bija pārpilnībā. (Filipiešiem 4:11—13.) Kādu vakaru vairs nebija palicis nekā ēdama. Pa abiem kopā mums bija tikai pieci centi. Mēs iegājām pie miesnieka, un es palūdzu: ”Vai jūs, lūdzu, mums nenogrieztu tik daudz Boloņas desas, cik varam nopirkt par pieciem centiem?” Viņš uz mums paskatījās un tad nogrieza četras šķēles. Tas, bez šaubām, bija vairāk, nekā varēja nopirkt par mūsu niecīgo summu, un mūsu izsalkums uz kādu laiku bija remdēts.
Kalpošanā mēs diezgan bieži sastapāmies ar spēcīgu pretestību. Reiz kādā pilsētā netālu no Sirakjūsas (Ņujorkas štats) mēs gājām pa ielām ar plakātiem un izplatījām reklāmlapiņas, aicinot cilvēkus apmeklēt speciālu publisko sapulci. Pēkšņi mani sagrāba divi drukni vīri un izturējās diezgan rupji. Viens no viņiem bija policists, taču viņam nebija mugurā uniformas un manu lūgumu uzrādīt policista žetonu viņš izlikās nedzirdam. Tad pie mums pienāca Grānts Sūters no Bruklinas Bēteles un sacīja, ka mēs iesim uz policijas iecirkni un visu noskaidrosim. Pēc tam viņš piezvanīja uz biedrības biroju Bruklinā, un mēs ar sievu saņēmām norādījumu tajā pašā dienā atkal iet pa ielām ar plakātiem un reklāmlapiņām, lai izveidotos situācija, kas noderētu par pamatu precedenta radīšanai tiesā. Kā jau bija gaidāms, mūs arestēja. Bet, kad mēs policijā pateicām, ka iesūdzēsim viņus par nelikumīgu arestu, viņi mūs atlaida.
Nākamajā dienā, kāda priestera samusināti, bars kauslīgu pusaudžu iebruka vietā, kur mēs organizējām sapulces. Policistus tuvumā nemanīja. Huligāni dauzīja ar beisbola nūjām pa koka grīdu, nogrūda vairākus apmeklētājus no tribīnēm un, uzkāpuši uz paaugstinājuma ar Amerikas karogu rokā, kliedza: ”Salutējiet tam! Salutējiet!” Pēc tam viņi sāka dziedāt ”Alus mucas polku”. Sapulce izjuka. Tā mēs no savas pieredzes pārliecinājāmies, ko Jēzus domāja, sacīdams: ”Tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:19.)
Publiskā runa, uz kuru cilvēki bija uzaicināti, bija toreizējā Sargtorņa biedrības prezidenta Džozefa Raterforda runas ieraksts. Mēs ar Ennu palikām pilsētā vēl pāris dienu un apmeklējām cilvēkus, lai piedāvātu viņiem šo runu noklausīties viņu mājās. Daži šo piedāvājumu pieņēma.
Izsakām vēlēšanos kalpot ārzemēs
Ar laiku pavērās jaunas iespējas kalpošanā. Mans brālis Rasels un viņa sieva Dorotija 1943. gadā saņēma uzaicinājumu apmeklēt Gileādas skolas pirmo klasi un pēc tam tika nosūtīti kalpot par misionāriem uz Kubu. Mana māsa Katrīna tika uzaicināta mācīties šīs skolas ceturtajā klasē. Arī viņa saņēma norīkojumu uz Kubu. Vēlāk viņa tika nosūtīta uz Dominikānas Republiku un tad — uz Puertoriko. Bet ko darījām mēs ar Ennu?
Kad mēs izdzirdējām par Gileādas skolu un to, ka biedrība vēlas nosūtīt misionārus uz citām zemēm, mēs nolēmām, ka labprāt kalpotu ārzemēs. Sākumā apsvērām, vai nedoties ceļā uz savu roku, piemēram, uz Meksiku. Taču pēc tam nolēmām, ka labāk būtu pagaidīt un atstāt biedrības ziņā, uz kurieni mūs pēc Gileādas skolas beigšanas nosūtīt. Mēs sapratām, ka tādā veidā mēs pakļautos iekārtojumam, kādu Jehova izmanto.
Mūs uzaicināja uz Gileādas skolas ceturto klasi. Taču neilgi pirms mācību sākšanās Neitans Nors, kurš tajā laikā bija Sargtorņa biedrības prezidents, uzzināja vairāk par ierobežojumiem, kādi Ennai bija bērnībā izslimotā poliomielīta dēļ. Viņš ar mani to pārrunāja un nolēma, ka nebūtu prātīgi mūs sūtīt uz citu valsti.
Kad apmēram divus gadus vēlāk es piedalījos kādas kopsanāksmes gatavošanā, brālis Nors mani atkal satika un pavaicāja, vai mēs joprojām gribam mācīties Gileādā. Viņš sacīja, ka uz ārzemēm mēs netiksim norīkoti — viņam esot prātā kaut kas cits. Kad 1947. gada 26. februārī tika reģistrēti Gileādas skolas devītās klases studenti, to vidū bijām arī mēs.
Gileādā pavadītais laiks bija neaizmirstams. Mācības bija garīgi piesātinātas. Mēs iepazinām cilvēkus, ar kuriem vēlāk izveidojās draudzība uz visu mūžu. Bet, noslēdzoties mācībām, mana saikne ar šo skolu vēl nebeidzās.
Starp Vašingtonu un Gileādu
Tolaik Gileādas skola bija vēl salīdzinoši jauna. Amerikas Savienoto Valstu valdībai nebija pietiekami daudz informācijas par šīs skolas mērķiem, līdz ar to ik pa laikam radās dažādas neskaidrības. Biedrība gribēja, lai Vašingtonā atrastos kāds skolas pārstāvis, tāpēc dažus mēnešus pēc Gileādas beigšanas mēs tikām norīkoti kalpot šajā pilsētā. Man bija jāpalīdz dabūt vīzas brāļiem un māsām, kas tika uzaicināti mācīties Gileādā no citām valstīm, un jānokārto dokumenti, lai absolventi varētu tikt nosūtīti uz ārzemēm kalpot par misionāriem. Starp ierēdņiem bija tādi, kas bija objektīvi un ļoti izpalīdzīgi. Citi pret lieciniekiem bija noskaņoti izteikti negatīvi. Daži, kas ļoti stipri turējās pie kādas noteiktas politiskas pārliecības, apgalvoja, ka mēs esot saistīti ar nevēlamiem elementiem.
Kāds vīrietis, kura birojā es biju ieradies, asi kritizēja mūs par to, ka nesalutējam karogam un neejam karot. Kādu brīdi noklausījies šajos vārdu plūdos, es sacīju: ”Atļaujiet man jums pateikt to, ko jūs jau labi zināt. Jehovas liecinieki nekaro ne ar vienu visā pasaulē. Mēs neiesaistāmies šīs pasaules lietās. Mēs nepiedalāmies tās karos un politikā. Mēs esam pilnīgi neitrāli. Mēs esam atrisinājuši problēmas, ar kurām jūs vēl joprojām cīnāties; mūsu organizācijā valda vienotība ... Tad ko mums, jūsuprāt, darīt? Atteikties no tā, ko esam sasnieguši, un atkal rīkoties tā, kā to darāt jūs?” Ierēdnis man neko neatbildēja.
Divas dienas nedēļā es pavadīju, apmeklējot dažādas valsts iestādes. Turklāt mēs kalpojām par speciālajiem pionieriem. Tajos laikos tas nozīmēja ik mēnesi pavadīt tīruma kalpošanā 175 stundas (vēlāk stundu skaits tika samazināts līdz 140), tāpēc no kalpošanas parasti atgriezāmies tikai vēlu vakarā. Tas bija labs laiks mūsu dzīvē. Mēs vadījām Bībeles nodarbības vairākām ģimenēm, kas strauji garīgi auga. Mēs ar Ennu nolēmām, ka bērnu mums nebūs, bet garīgā ziņā esam ieguvuši ne tikai bērnus, bet arī mazbērnus un pat mazmazbērnus. Cik ļoti viņi iepriecina mūsu sirdi!
1948. gada beigās es saņēmu jaunu uzdevumu. Brālis Nors paskaidroja, ka Gileādas skolas sekretārs un pasniedzējs brālis Šrēders kādu laiku būs noslogots ar citiem darbiem, un palūdza, vai es nepieciešamības gadījumā nevarētu viņu aizstāt. Mana sirds drebēja, kad 18. decembrī atgriezāmies Gileādas skolā Sautlānsingā (Ņujorkas štats). Kādu laiku mēs regulāri braukājām no Gileādas uz Vašingtonu un Gileādā katrreiz uzturējāmies ne ilgāk par pāris nedēļām. Taču pamazām darbs Gileādā prasīja arvien vairāk laika, un Vašingtonā es parādījos arvien retāk.
Tad arī Yankee stadionā notika jau pieminētais Gileādas skolas 21. klases izlaidums. Tā kā es biju viens no pasniedzējiem, man bija priekšrocība piedalīties izlaiduma programmā.
Kalpoju galvenajā pārvaldē
1955. gada 12. februārī atkal mainījās mūsu uzdevumi kalpošanā, un mēs kļuvām par Bēteles ģimenes locekļiem Jehovas redzamās organizācijas galvenajā pārvaldē. Ko tas no mums prasīja? Mums bija jābūt gataviem darīt jebkuru darbu un strādāt ciešā sadarbībā ar citiem. Protams, tas nebija nekas jauns, taču šoreiz mums bija jāiekļaujas daudz lielākā grupā — galvenās pārvaldes Bēteles ģimenē. Mēs ar prieku uzņēmāmies pildīt savus jaunos pienākumus, jo uzskatījām šo norīkojumu par Jehovas vadības izpausmi.
Pamatā es kārtoju jautājumus, kas bija saistīti ar masu informācijas līdzekļiem. Dzīdamies pēc sensācijām un smeldamies informāciju no neobjektīviem avotiem, laikraksti par Jehovas lieciniekiem bija publicējuši vairākus aizskarošus rakstus, un mēs centāmies šo situāciju labot.
Brālis Nors gribēja būt drošs, ka darba mums nepietrūkst, tāpēc bez šī pienākuma mums bija vēl citi. To vidū bija tādi, kuru veikšanā man lieti noderēja iemaņas, ko biju ieguvis, apmeklējot reklāmas mākslas nodarbības. Es arī strādāju biedrības radiostacijā WBBR. Tāpat es līdzdarbojos biedrības kinofilmu uzņemšanā. Kaut arī Gileādas mācību kursā, protams, bija iekļauta teokrātiskā vēsture, tagad mēs sākām strādāt pie tā, lai iepazīstinātu ar mūsdienu teokrātiskās organizācijas vēsturi vairāk Jehovas kalpotāju un sabiedrību kopumā. Gileādā tika mācīts arī runāt auditorijas priekšā, bet tagad bija daudz jāpaveic, lai publiskas uzstāšanās pamatus varētu apgūt arī brāļi draudzēs. Tātad darāmā bija atliku likām.
Pastāvīgs darbs Gileādā
1961. gadā Gileādas skola tika pārcelta uz Sargtorņa biedrības galvenajām ēkām Bruklinā, kur neilgi pēc tam tika organizētas mācības ceļojošajiem pārraugiem un filiāļu darbiniekiem. Es atkal atrados klasē, taču šoreiz biju nevis aizstājējs, bet pastāvīgs pasniedzējs. Kāda tā bija privilēģija! Es esmu cieši pārliecināts, ka Gileādas skola ir Jehovas dāvana — dāvana, no kuras gūst labumu visa viņa redzamā organizācija.
Gileādas studentiem, kas mācījās Bruklinā, bija priekšrocības, kādu iepriekšējo klašu studentiem nebija. Bruklinā studenti biežāk varēja klausīties runas, ko teica viesoratori, un regulāri varēja būt kopā ar Vadošās padomes un galvenās pārvaldes Bēteles ģimenes locekļiem. Tāpat studenti apguva darbu birojā un fabrikā, kā arī iepazinās ar Bēteles darbību.
Gadu gaitā mainījās gan studentu, gan pasniedzēju skaits. Arī skola vairākkārt tika pārcelta no vienas vietas uz citu. Pašlaik tā atrodas skaistā vietā Patersonā (Ņujorkas štats).
Darbs ar studentiem
Pasniedzēja darbs man sagādāja lielu prieku. Uz Gileādu nāk mācīties cilvēki, kas nedomā par karjeru šajā vecajā sistēmā. Viņi atstāj savu ģimeni, draugus, mājas un cilvēkus, kas runā viņu valodā. Klimats, ēdiens — iespējams, pilnīgi viss viņiem turpmāk būs citāds. Viņi pat nezina, uz kuru valsti dosies, tomēr viņu mērķis ir kļūt par misionāriem. Šie cilvēki nav īpaši jāpamudina.
Ieejot klasē, es vienmēr centos radīt nepiespiestu gaisotni. Neviens nevar labi mācīties, ja jūt sasprindzinājumu un ir uztraukts. Tiesa, es biju pasniedzējs, taču es zināju, ko nozīmē būt studentam. Arī es savulaik biju sēdējis tur, kur tagad sēdēja viņi. Protams, studentiem bija intensīvi jāmācās un jāuzņem daudz informācijas, bet es gribēju, lai mācību laiks viņiem sagādātu arī prieku.
Es zināju, kas Gileādas absolventiem ir nepieciešams, lai, kalpojot savā norīkojuma vietā, viņi būtu sekmīgi. Viņiem ir vajadzīga stipra ticība. Viņiem nepieciešama pazemība — daudz pazemības. Viņiem jāiemācās sadzīvot ar citiem cilvēkiem, pielāgoties dažādām situācijām un piedot. Viņiem pastāvīgi jāattīsta gara augļi. Turklāt viņiem jāmīl cilvēki un darbs, kuru viņi ir nosūtīti darīt. Es nemitīgi centos uzsvērt šīs domas, kad mācīju studentus Gileādā.
Es nudien nezinu, cik studentu esmu mācījis. Bet es zinu, kādas ir manas jūtas pret viņiem. Pavadījis ar šiem brāļiem un māsām kopā piecus mēnešus, es viņiem ļoti pieķēros. Kad izlaiduma dienā skatījos, kā viņi šķērso paaugstinājumu, lai saņemtu diplomu, es zināju, ka viņi ir sekmīgi pabeiguši mācības un drīzumā dosies prom. Tas vienmēr bija tā, it kā dotos prom kāds no manas ģimenes. Nav iespējams neiemīlēt cilvēkus, kas ir tik pašaizliedzīgi un ir apņēmušies kalpot Jehovam tik īpašā veidā.
Kad pēc vairākiem gadiem bijušie studenti ierodas ciemos, es klausos, kādu prieku viņiem sniedz kalpošana, un zinu, ka viņi joprojām atrodas savās norīkojuma vietās un dara to, ko ir apmācīti darīt. Kā es tādos brīžos jūtos? Es jums pateikšu — es jūtos ļoti, ļoti labi.
Raugoties nākotnē
Mana redze ir kļuvusi pavisam vāja, un tas mani sarūgtina. Es vairs nevaru strādāt Gileādā par pasniedzēju. Sākumā man šī darba ļoti pietrūka, bet, tā kā dzīves gaitā ir bijis daudz un dažādu pavērsienu, es esmu iemācījies pielāgoties. Es bieži domāju par apustuli Pāvilu un viņa ’dzeloni miesā’. Pāvils trīs reizes lūdza, lai tiktu atvieglotas viņa ciešanas, bet tas Kungs viņam sacīja: ”Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. Korintiešiem 12:7—10.) Un Pāvils turpināja dzīvot, paciešot šo ’dzeloni’. Ja viņš to spēja, tad arī man jāmēģina. Lai gan es vairs nevadu studentiem nodarbības, esmu pateicīgs, ka ik dienas viņus redzu nākam un ejam. Dažreiz mēs nedaudz parunājamies, un man prieks, kad domāju par labo garu, kādu viņi pauž.
Brīnišķīgi ir domāt arī par nākotni. Tās pamati tiek likti jau pašlaik, un Gileāda ir nozīmīga šo pamatu daļa. Kad pēc lielajām bēdām tiks atvērtas grāmatas, par kurām runāts Atklāsmes 20:12, cilvēce tūkstoš gadus varēs mācīties par Jehovu. (Jesajas 11:9.) Un pat pēc tam vēl nekas nebeigsies. Patiesībā tas būs tikai sākums. Mums mūžīgi būs iespējams uzzināt par Jehovu kaut ko jaunu un allaž būs ko darīt, atklājoties arvien jauniem viņa nodomiem. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Jehova izpildīs visus savus izcilos apsolījumus. Es gribu būt klāt, kad viņš to darīs, un arī tajā laikā sekot viņa vadībai.
[Attēls 26. lpp.]
Gileādas skolas izlaidums ”Yankee” stadionā; 1953. gads, Ņujorka
[Attēls 26. lpp.]
Gertrūde, es, Katrīna un Rasels
[Attēls 26. lpp.]
Kopā ar Neitanu Noru (no kreisās) un Miltonu Henšelu
[Attēls 26. lpp.]
Radiostacijas WBBR studijā
[Attēls 29. lpp.]
Kad biju pasniedzējs Gileādā
[Attēls 31. lpp.]
Mēs ar Ennu pirms neilga laika