Pāvila darba biedri. Kas viņi bija?

VAIRĀKĀS Bībeles grāmatās — Apustuļu darbu grāmatā un Pāvila vēstulēs — ir minēti pavisam kādi simt pirmā gadsimta kristiešu draudzes locekļi, kas bija personīgi pazīstami ar šo ’pagānu tautu apustuli’. (Romiešiem 11:13.) Starp viņiem ir tādi, par kuriem mēs zinām diezgan daudz. Droši vien jūs esat dzirdējuši par Apolla, Barnabas un Sīlas darbību. Turpretī par Arhipu, Damaridu, Klaudiju, Linu, Persidu, Pudentu un Sopatru jūs, visticamāk, neko daudz nevarētu pastāstīt.

Dažādos laikos un dažādos apstākļos daudzi cilvēki aktīvi atbalstīja Pāvila kalpošanu. Daži no viņiem, piemēram, Aristarhs, Lūka un Timotejs, cieši sadarbojās ar apustuli ilgus gadus. Daži Pāvilam palīdzēja, kad viņš bija cietumā, kā arī viņa ceļojumu laikā — vai nu ceļojot kopā ar viņu, vai uzņemot viņu pie sevis mājās. Diemžēl bija arī tādi, piemēram, Aleksandrs, Dēma, Figels un Hermogens, kas pameta kristīgo ticību.

Par citiem Pāvila draugiem ir zināms gandrīz vai tikai tas, kā viņus sauca: Asinkrits, Filologs, Herma, Jūlija. Nereja māsai, Rūfas mātei un Hloes nama ļaudīm mēs nezinām pat vārdus. (Romiešiem 16:13—15; 1. Korintiešiem 1:11.) Tomēr, pētot mums pieejamās skopās ziņas par šiem aptuveni simt cilvēkiem, mēs varam uzzināt vairāk par apustuļa Pāvila darbību. Tāpat mēs varam mācīties, kāds labums ir no tā, ka līdzās ir daudzi ticības biedri, ar kuriem ir iespējams cieši sadarboties.

Ceļabiedri, namatēvi un namamātes

Savas kalpošanas laikā apustulis Pāvils ļoti daudz ceļoja. Pēc kāda autora aprēķiniem, tajos ceļojumos vien, kas aprakstīti Apustuļu darbu grāmatā, Pāvils pa sauszemi un jūru kopumā veica apmēram 16 000 kilometru. Tajos laikos ceļot bija ne tikai nogurdinoši, bet arī bīstami. Pāvils pieredzēja dažādas briesmas: kuģa bojāeju, briesmas upēs, briesmas laupītāju dēļ, briesmas tuksnesī un uz jūras. (2. Korintiešiem 11:25, 26.) Tāpēc ir saprotams, ka Pāvils reti ceļoja viens.

Cilvēki, kas pavadīja Pāvilu, kļuva par viņa biedriem, kas sniedza uzmundrinājumu un praktisku palīdzību kalpošanā. Reizēm Pāvils, pats dodamies tālāk, lūdza savus pavadoņus palikt kādā vietā, lai viņi garīgā ziņā parūpētos par jaunajiem ticības biedriem. (Apustuļu darbi 17:14; Titam 1:5.) Taču ceļabiedru klātbūtne acīmredzot bija ļoti svarīga, jo kopā bija drošāk ceļot un vieglāk tikt galā ar ceļojuma grūtībām. Tāpēc tādi cilvēki kā Sopatrs, Sekunds, Gajs un Trofims, par kuriem ir zināms, ka viņi bija Pāvila ceļabiedri, domājams, lielā mērā sekmēja Pāvila kalpošanu. (Apustuļu darbi 20:4.)

Ļoti vērtīga bija arī palīdzība, ko piedāvāja namatēvi un namamātes. Kad Pāvils ieradās kādā pilsētā, kur viņš gribēja sludināt vai vienkārši pārnakšņot, viens no pirmajiem darbiem bija atrast vietu, kur apmesties. Ikvienam, kas ceļoja tik daudz kā Pāvils, gribot negribot nācās gulēt neskaitāmās dažādās gultās. Protams, viņš vienmēr varēja apmesties kādā iebraucamajā vietā, taču tās, kā atzīmē vēsturnieki, bija ”bīstamas un nepatīkamas vietas”, tāpēc Pāvils, kad vien tas bija iespējams, mēdza dzīvot pie ticības biedriem.

Mēs zinām, kā sauca dažus no tiem cilvēkiem, kas uzņēma Pāvilu pie sevis mājās: Akvila un Priska, Filemons, Filips, Gajs, Jazons, Lidija un Mnasons. (Apustuļu darbi 16:14, 15; 17:7; 18:2, 3; 21:8, 16; Romiešiem 16:23; Filemonam 1, 22.) Filipos, Tesalonikā un Korintā Pāvils izmantoja vietu, kur bija apmeties, par savas misionāra darbības centru. Korintā arī Titijs Justs ļāva apustulim izmantot savu dzīvesvietu sludināšanas vajadzībām. (Apustuļu darbi 18:7.)

Neskaitāmi draugi

Gluži dabiski, par katru cilvēku, ko Pāvils pazina, viņam bija citādas atmiņas, jo viņš ar tiem bija ticies dažādās situācijās. Piemēram, Foiba, Marija, Persida, Trifaina un Trifoza bija ticības biedrenes, ko Pāvils uzslavēja par pūlēm un centību. (Romiešiem 16:1, 2, 6, 12.) Pāvils bija kristījis Krispu, Gaju un Stefanas namu. Dionisijs un Damarida bija uzklausījuši patiesības vēsti, kad Pāvils sludināja Atēnās. (Apustuļu darbi 17:34; 1. Korintiešiem 1:14, 16.) Androniks un Jūnijs, par kuriem tika teikts, ka viņi ”ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem”, un kuri bija ticīgi ilgāk nekā Pāvils, ir nosaukti par Pāvila ’cietuma biedriem’. Iespējams, kādreiz viņi kopā ar Pāvilu bija ieslodzīti cietumā. Abi šie vīrieši, kā arī Herodions, Jazons, Lukijs un Sozipatrs, Pāvila vārdiem runājot, bija viņa ”ciltsbrāļi” vai ”tuvinieki” (JD). (Romiešiem 16:7, 11, 21.) Šeit lietotais grieķu valodas vārds var nozīmēt ’tautieši’, taču tā pamatnozīme ir ’vienas paaudzes asinsradinieki’.

Daudzi no Pāvila draugiem ceļoja, sekmējot labās vēsts sludināšanu. Starp viņiem bija ne tikai labi pazīstamie Pāvila ceļabiedri, bet arī Ahaiks, Fortunats un Stefana, kuri devās no Korintas uz Efesu apspriesties ar Pāvilu par savas draudzes garīgo stāvokli. Artemis un Tihiks bija gatavi doties ceļā, lai satiktos ar Titu, kas veica kalpošanu Krētas salā, savukārt Zēnam bija jādodas ceļojumā kopā ar Apollu. (1. Korintiešiem 16:17; Titam 3:12, 13.)

Par vairākiem kristiešiem Pāvils ir minējis interesantus sīkumus. Piemēram, viņš rakstīja, ka Epainets bija ”pirmais.. guvums Āzijā”, ka Erasts bija ”pilsētas saimniecības vadītājs” Korintā, ka Lūka bija ārsts, ka Lidija bija purpura pārdevēja un ka Tercijs pierakstīja Pāvila vēstuli romiešiem. (Romiešiem 16:5, 22, 23; Apustuļu darbi 16:14; Kolosiešiem 4:14.) Katram, kas par minētajiem cilvēkiem gribētu uzzināt kaut ko vairāk, jāsamierinās ar to, ka šīs informācijas drumslas daudzus jautājumus atstāj neatbildētus.

Bija arī tādi Pāvila līdzgaitnieki, pie kuriem viņš, kā tagad varam lasīt Bībelē, vērsās personīgi. Piemēram, savā vēstulē kolosiešiem Pāvils mudināja Arhipu: ”Uzmanies, ka tu godam pildi amatu, kas tev uzticēts tā Kunga draudzē.” (Kolosiešiem 4:17.) Euodijas un Sintihas starpā acīmredzot bija radušās personīgas nesaskaņas. Tāpēc Pāvils, izmantodams par starpnieku kādu vārdā nenosauktu ’likteņa biedru’ Filipos, skubināja viņas ”būt vienprātīgām iekš tā Kunga”. (Filipiešiem 4:2, 3.) Tas, bez šaubām, ir labs padoms mums visiem.

Uzticami palīgi ieslodzījuma laikā

Pāvils vairākkārt bija ieslodzīts cietumā. (2. Korintiešiem 11:23.) Šādās reizēs vietējie kristieši — ja tādi bija — noteikti centās darīt visu iespējamo, lai kaut kā atvieglotu Pāvila situāciju. Kad Pāvils pirmo reizi atradās ieslodzījumā Romā, viņš divus gadus drīkstēja īrēt sev mājokli, kur viņu varēja apciemot draugi. (Apustuļu darbi 28:30.) Šajā laikā viņš uzrakstīja vēstules draudzēm Efesā, Filipos un Kolosās, kā arī vēstuli Filemonam. No šīm vēstulēm var daudz ko uzzināt par cilvēkiem, kas Pāvila ieslodzījuma laikā bija viņam līdzās.

Piemēram, mēs uzzinām, ka Romā Pāvilu satika Onēzims, aizbēgušais Filemona vergs, kā arī Tihiks, kam bija jāpavada Onēzims atceļā pie saimnieka. (Kolosiešiem 4:7—9.) Tur bija arī Epafrodits, kas bija veicis garo ceļojumu no Filipiem, nesdams dāvanu no savas draudzes, un kas pēc tam bija saslimis. (Filipiešiem 2:25; 4:18.) Romā ar Pāvilu cieši sadarbojās Aristarhs, Marks un Jesus, saukts par Justu, par kuriem Pāvils rakstīja, ka viņi ir ”vienīgie darba biedri Dieva valstības lietās.. Viņi bijuši mani iepriecinātāji.” (Kolosiešiem 4:10, 11.) Tāpat kā šie uzticīgie kristieši, Romā uzturējās arī labāk pazīstamie Timotejs un Lūka, kā arī Dēma, kas vēlāk pameta Pāvilu, jo mīlēja šo pasauli. (Kolosiešiem 1:1; 4:14; 2. Timotejam 4:10; Filemonam 24.)

Neviens no viņiem, šķiet, nedzīvoja Romā, tomēr viņi atradās šajā pilsētā, kur bija Pāvils. Daži varbūt bija devušies uz Romu tieši tādēļ, lai palīdzētu Pāvilam ieslodzījuma laikā. Starp šiem kristiešiem droši vien bija tādi, kas pēc Pāvila lūguma varēja viņam atnest saimniecībā nepieciešamās lietas, citi tika nosūtīti kādā uzdevumā uz tālākām vietām, vēl citiem Pāvils diktēja vēstules. Visu šo cilvēku rīcība skaidri apliecināja viņu stipro pieķeršanos un uzticību Pāvilam, kā arī nelokāmo apņēmību veikt Dieva darbu.

No tā, ko Pāvils rakstīja dažu vēstuļu nobeigumā, var secināt, ka viņa tuvumā acīmredzot bija ļoti daudzi kristīgi brāļi un māsas, ne tikai tie nedaudzie, kuru vārdus mēs zinām. Kādā vēstulē Pāvils rakstīja: ”Visi svētie jūs sveicina.” Citā vēstulē var lasīt: ”Visi, kas pie manis, tevi sveicina.” (2. Korintiešiem 13:12; Titam 3:15; Filipiešiem 4:22.)

Kad Pāvils Romā atradās ieslodzījumā otro reizi, situācija bija kritiska — viņu gaidīja mocekļa nāve. Tomēr Pāvils daudz domāja par saviem darba biedriem. Viņš joprojām nenoguris pārraudzīja un saskaņoja to, ko darīja vismaz daži no tiem. Tits un Tihiks bija nosūtīti pildīt kalpošanas uzdevumus, Krescents bija devies uz Galatiju, Erasts bija palicis Korintā, Trofims bija saslimis un atstāts Milētā, bet Markam un Timotejam bija jāierodas pie Pāvila. Toties Lūka bija Pāvila tuvumā, un, kad apustulis rakstīja otro vēstuli Timotejam, arī vairāki citi kristieši, piemēram, Eibuls, Pudents, Lins un Klaudija, nosūtīja savus sveicienus. Viņi visi noteikti darīja, ko vien varēja, lai palīdzētu Pāvilam. Savukārt Pāvils sūtīja sveicienus Priskai un Akvilam, kā arī Onēsifora namam. Diemžēl šajā grūtajā laikā Dēma bija atstājis Pāvilu un Aleksandrs bija nodarījis viņam daudz ļauna. (2. Timotejam 4:9—21.)

”Mēs esam Dieva darba biedri”

Sludinot Pāvils reti bija viens. Komentētājs E. Erls Eliss raksta: ”Mēs redzam misionāru, kam bija ļoti daudz līdzgaitnieku. Gandrīz nekad nebija tā, ka Pāvilam neviena nebūtu blakus.” Ar Dieva svētā gara palīdzību Pāvilam izdevās iesaistīt darbā daudzus cilvēkus un veiksmīgi organizēt misionāru darbību. Viņam bija gan tuvi līdzgaitnieki, gan īslaicīgi palīgi, no kuriem daži bija spēcīgas personības, bet daudzi veica savu darbu klusi un neuzkrītoši. Bet šie cilvēki bija vairāk nekā tikai darba biedri. Neatkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi sadarbojās ar Pāvilu un cik bieži viņiem iznāca tikties, ir labi redzams, ka viņus vienoja kristīga mīlestība un personīga draudzība.

Apustulim Pāvilam piemita īpašība, kas ir nosaukta par ”draudzību dibināšanas ģēniju”. Pāvils ļoti daudz paveica, sludinādams labo vēsti tautām, taču viņš necentās to darīt vienatnē. Viņš sadarbojās ar organizēto kristiešu draudzi un pilnībā izmantoja šo iekārtojumu. Pāvils neuzskatīja, ka gūtie panākumi ir viņa nopelns, bet pazemīgi atzina, ka viņš ir tikai kalps un ka viss gods pienākas Dievam, kas ir padarījis izaugsmi iespējamu. (1. Korintiešiem 3:5—7; 9:16; Filipiešiem 1:1.)

Pāvila laikā dzīve bija citāda nekā tagad, tomēr mēs no viņa varam daudz ko mācīties. Nevienam cilvēkam kristiešu draudzē mūsdienās nebūtu jādomā, ka viņš var būt neatkarīgs vai ka tas būtu vēlams. Gluži otrādi, mums vienmēr jāsadarbojas ar Dieva organizāciju, ar savu draudzi un ar ticības biedriem. Mums ir vajadzīga citu kristiešu palīdzība, atbalsts un mierinājums, ko viņi var sniegt gan tad, kad viss ir kārtībā, gan smagos brīžos. Mums ir piešķirta dārga privilēģija — mēs piederam pie pasaules mēroga brāļu saimes. (1. Pētera 5:9.) Ja mēs uzticīgi un ar mīlestību kalposim plecu pie pleca un sadarbosimies ar visiem brāļiem, tad mēs, tāpat kā Pāvils, varēsim teikt: ”Mēs esam Dieva darba biedri.” (1. Korintiešiem 3:9.)

[Attēli 31. lpp.]

APOLLS

ARISTARHS

BARNABA

LIDIJA

ONĒSIFORS

TERCIJS

TIHIKS