”Teici to Kungu, mana dvēsele!”

”PĒDĒJĀ laikā mana kalpošana ir kļuvusi vienmuļa, tā man vairs nesagādā prieku,” stāsta Nensijaa. Gadus desmit viņa ir bijusi pioniere — labās vēsts pilnas slodzes sludinātāja. Bet viņa saka: ”Man nepatīk tas, kas ar mani notiek. Šķiet, es stāstu citiem par Valstību kaut kā automātiski, tas nenāk īsti no sirds. Ko man darīt?”

Kīts, Jehovas liecinieku draudzes vecākais, nonāca citā situācijā. Reiz sieva viņu pārsteidza ar šādiem vārdiem: ”Tu laikam esi aizdomājies. Lūgšanā tu tikko pateicies par ēdienu, bet tagad taču nav ēdienreize!” Kīts atzīst: ”Acīmredzot manas lūgšanas ir kļuvušas mehāniskas.”

Jūs, protams, negribētu, lai Dieva Jehovas cildināšana jums kļūtu par bezkaislīgu, mehānisku ieradumu. Gluži otrādi, jūs vēlaties viņu slavēt no sirds, pateicības jūtu mudināti. Taču jūtas nav iespējams uzvilkt un novilkt kā drēbes. Tām jānāk no cilvēka dziļākās būtības. Kā izveidot savā sirdī pateicības jūtas? Šajā ziņā var palīdzēt 103. psalms.

103. psalmu ir sacerējis senās Izraēlas ķēniņš Dāvids. Psalms sākas ar vārdiem: ”Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu!” (Psalms 103:1.) Šeit vārds ”teikt” ir lietots ar nozīmi ’slavēt, cildināt’, un kādā avotā atzīmēts, ka tad, kad šis vārds ir attiecināts uz Dievu, tas ”vienmēr ietver domu par stipru pieķeršanos un norāda uz pateicības jūtām”. Vēlēdamies cildināt Jehovu ar mīlestības un pateicības pilnu sirdi, Dāvids mudināja savu dvēseli, tas ir, sevi pašu: ”Teici to Kungu!” Bet kas Dāvida sirdī radīja tik siltas jūtas pret Dievu, ko viņš pielūdza?

Psalma turpinājumā Dāvids rakstīja: ”Neaizmirsti, ko Viņš [Jehova] tev labu darījis!” (Psalms 103:2.) Kā redzams, pateicības jūtas pret Jehovu veidojas tad, ja cilvēks ar atzinību pārdomā, ko Jehova ir darījis. Bet par kādiem Jehovas darbiem Dāvids runāja? Pateicības jūtas pret Radītāju sirdī var rasties, cilvēkam vērojot Dieva Jehovas radīto, piemēram, skaidrā naktī raugoties zvaigžņu nosētās debesīs. Arī Dāvidu dziļi ietekmēja zvaigžņotās debesis. (Psalms 8:4, 5; 19:2.) Taču 103. psalmā Dāvids atcerējās citus Jehovas darbus.

Jehova ”piedod visus tavus grēkus”

Šajā psalmā Dāvids stāstīja par Dieva žēlastības darbiem. Par izcilāko no šiem darbiem viņš dziedāja: ”[Jehova] piedod visus tavus grēkus.” (Psalms 103:3.) Dāvids labi apzinājās, ka ir grēcinieks. Kad pravietis Nātans bija izteicis viņam nosodījumu par laulības pārkāpšanu ar Batsebu, Dāvids atzina: ”Vienīgi Tevis [Jehovas] priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” (Psalms 51:6.) Sirdī satriekts, viņš lūdzās: ”Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem!” (Psalms 51:3, 4.) Cik pateicīgs Dāvids noteikti jutās, kad saņēma piedošanu! Tā kā viņš bija tikai nepilnīgs cilvēks, viņš izdarīja arī citus grēkus, taču viņš vienmēr tos nožēloja, bija ar mieru saņemt sodu un mainīt savu rīcību. Pārdomājot, cik brīnišķīgā veidā Dievs viņam bija parādījis žēlastību, Dāvids izjuta vēlēšanos slavēt Jehovu.

Arī mēs esam grēcīgi. (Romiešiem 5:12.) Šo faktu sāpīgi izjuta pat apustulis Pāvils, kas rakstīja: ”Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas kaŗo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos. Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Romiešiem 7:22—24.) Cik pateicīgi mēs varam būt par to, ka Jehova nepiemin mūsu pārkāpumus! Kad esam pārkāpumus nožēlojuši un meklējuši piedošanu, viņš tos labprāt nodod aizmirstībai.

Dāvids sev atgādināja: ”[Jehova] dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3.) Dziedēt nozīmē atjaunot agrāko stāvokli, tātad ne tikai piedot pārkāpumu. Tas nozīmē arī likvidēt ”vainas” — mūsu kļūdu nepatīkamās sekas. Jaunajā pasaulē, ko Jehova izveidos, viņš novērsīs visas grēka sekas, kas izpaužas fiziski, piemēram, slimības un nāvi. (Jesajas 25:8; Atklāsmes 21:1—4.) Bet jau tagad Dievs dziedē mūsu vainas garīgā ziņā. Šādas vainas var būt sirdsapziņas pārmetumi un sabojātas attiecības ar viņu. Neaizmirsīsim, ko Jehova šajā ziņā jau tagad ir personīgi izdarījis mūsu labā.

Viņš ”izglābj tavu dzīvību”

”[Jehova] izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas,” dziedāja Dāvids. (Psalms 103:4.) Jau pirms tam, kad Dāvids bija kļuvis par ķēniņu Izraēlā, bija situācijas, kurās viņam draudēja nāves briesmas. Piemēram, Izraēlas ķēniņš Sauls līdz nāvei ienīda Dāvidu un vairākkārt mēģināja viņu nogalināt. (1. Samuēla 18:9—29; 19:10; 23:6—24:1.) Arī filistieši gribēja Dāvidu nonāvēt. (1. Samuēla 21:10—15.) Bet Jehova ik reizi izglāba viņu ”no pazudināšanas”. Cik pateicīgs Dāvids jutās, atsaukdams atmiņā šos Jehovas darbus!

Ko var teikt par jums? Vai Jehova jūs ir atbalstījis nomāktības brīžos vai pēc tuva cilvēka nāves? Varbūt jūs zināt gadījumus no nesenas pagātnes, kad viņš ir izglābis savu uzticīgo liecinieku dzīvību no pazudināšanas? Iespējams, jūs ir aizkustinājuši Sargtorņa lappusēs lasāmie apraksti, kuros stāstīts par to, kā Jehova ir glābis cilvēkus. Būtu labi veltīt laiku tam, lai ar atzinību pārdomātu šos patiesā Dieva darbus. Un, protams, mums visiem ir iemesls pateikties Jehovam par cerību uz augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29; Apustuļu darbi 24:15.)

Jehova mums ir devis dzīvību, kā arī parūpējies, lai dzīve mums sagādātu prieku un piepildījumu. Psalmu sacerētājs rakstīja, ka Dievs ”vainago tevi ar mīlestību un žēlastību”. (Psalms 103:4.) Jehova mūs nepamet nestundā — viņš sniedz palīdzību, izmantojot savu redzamo organizāciju un draudzē ieceltos vecākos jeb ganus. Šāda palīdzība ļauj saglabāt pašcieņu grūtās situācijās. Kristīgie gani no visas sirds rūpējas par avīm. Viņi uzmundrina neveselos un nomāktos un dara visu iespējamo, lai palīdzētu piecelties garīgā ziņā pakritušajiem. (Jesajas 32:1, 2; 1. Pētera 5:2, 3; Jūdas 22, 23.) Jehovas gars pamudina ganus izturēties pret ganāmpulka locekļiem ar līdzjūtību un mīlestību. Jehovas ’mīlestība un žēlastība’ patiesi ir kā vainags, kas mūs rotā un piešķir pašcieņu. Nekad neaizmirsīsim Jehovas darbus, vienmēr slavēsim viņu un viņa svēto vārdu.

Turpinot izteikt pamudinājumus pats sev, psalmu sacerētājs Dāvids dziedāja: ”[Jehova] bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.” (Psalms 103:5.) Jehova piepilda mūsu dzīvi ar gandarījumu un prieku. Jau patiesības zināšanas vien ir ne ar ko nesalīdzināms dārgums, milzīga prieka avots. Padomājiet arī par to, cik dziļu gandarījumu dod Jehovas uzticētais darbs — sludināšana un mācekļu gatavošana. Kāds prieks ir sastapt cilvēku, kas vēlas kaut ko uzzināt par patieso Dievu, palīdzēt šim cilvēkam iepazīt Jehovu un viņu slavēt! Bet neatkarīgi no tā, vai mūsu apkaimē cilvēki grib vai negrib klausīties, iespēja piedalīties darbā, kas saistīts ar Jehovas vārda svētīšanu un viņa augstākās varas attaisnošanu, ir izcila privilēģija.

Kurš gan no tiem, kas neatlaidīgi sludina Dieva Valstību, kādreiz nav sajuties piekusis vai paguris? Taču Jehova dod saviem kalpiem jaunus spēkus, likdams tiem būt ”kā ērgļiem”, kam ir spēcīgi spārni un kas spēj pacelties augstu debesīs. Cik pateicīgi mēs varam būt par to, ka mūsu mīlošais debesu Tēvs dod tik lielu spēku, lai mēs dienu no dienas varētu uzticīgi veikt savu kalpošanu! (Jesajas 40:29—31.)

Minēsim kādu piemēru. Klāra strādā pilnu slodzi pasaulīgā darbā un piedevām katru mēnesi sludina apmēram 50 stundas. Viņa stāsta: ”Dažreiz es jūtos ļoti nogurusi un piespiežu sevi doties tīruma kalpošanā tikai tāpēc, ka esmu sarunājusi ar kādu sadarboties. Bet, kad esmu sākusi sludināt, es vienmēr jūtu spēku pieplūdumu.” Arī jūs sludinot droši vien esat izjutuši enerģijas pieplūdumu, kas izskaidrojams ar Dieva atbalstu. Lai sirds jūs mudina pievienoties Dāvida vārdiem, kas lasāmi psalma sākumā: ”Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu!”

Jehova glābj savu tautu

Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Tas Kungs piešķiŗ taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem; Viņš Mozum atklāja savus ceļus un rādīja Israēla bērniem savus darbus.” (Psalms 103:6, 7.) Dāvids droši vien runāja par Mozus dzīves laiku, kad izraēliešus ’apbēdināja’ ēģiptieši, kas viņus apspieda. Pārdomas par to, kā Jehova atklāja Mozum savus ceļus un izglāba izraēliešus, noteikti pildīja Dāvida sirdi ar pateicību.

Arī mēs varam izjust tādu pašu pateicību, ja pārdomājam Dieva izturēšanos pret izraēliešiem. Bet tāpat mums jāpievērš uzmanība tam, ko Jehovas kalpi ir pieredzējuši nesenā pagātnē, piemēram, gadījumiem, kas aprakstīti grāmatā Jehovah’s Witnesses—Proclaimers of God’s Kingdom (Jehovas liecinieki — Dieva Ķēniņvalsts sludinātāji), 29. un 30. nodaļā. Šajā un citās Sargtorņa biedrības publikācijās lasāmie apraksti ļauj saprast, kā Jehova mūsdienās ir palīdzējis saviem kalpiem izturēt pūļa vardarbību, aizliegumus, ieslodzījumus cietumā, koncentrācijas nometnēs un darba nometnēs. Pārbaudījumi ir bijuši tādās kara plosītās zemēs kā Burundi, Libērija, Ruanda un bijusī Dienvidslāvija. Bet vienmēr, kad ir izcēlušās vajāšanas, Jehovas roka ir atbalstījusi viņa uzticīgos kalpus. Ja pārdomāsim šos mūsu diženā Dieva Jehovas darbus, mēs izjutīsim to pašu, ko izjuta Dāvids, pārdomādams stāstījumu par izraēliešu atbrīvošanu no Ēģiptes.

Padomāsim arī par to, ar kādu maigumu Jehova mūs atbrīvo no grēka nastas. Viņš ir sagādājis ”Kristus asinis”, lai ’šķīstītu mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem’. (Ebrejiem 9:14.) Ja nožēlojam savus grēkus un lūdzam piedošanu uz Kristus izlieto asiņu pamata, Dievs atliek mūsu pārkāpumus tālu prom no mums — tik tālu, ”cik tālu ir rīti no vakariem”, — un atkal ir pret mums labvēlīgs. Jehova ir parūpējies arī par to, lai mums būtu iespēja apmeklēt kristiešu sapulces, uzmundrinoša sabiedrība, garīgie gani draudzē un uz Bībeli balstītas publikācijas, ko sagādā ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mateja 24:45.) Vai visi šie Jehovas darbi mums nepalīdz nostiprināt attiecības ar viņu? Dāvids rakstīja: ”Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. [..] Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem.” (Psalms 103:8—14.) Pārdomājot Jehovas mīlestības pilno gādību, mēs varam veidot sevī vēlēšanos viņu godāt un cildināt viņa svēto vārdu.

”Teiciet to Kungu, visi Viņa darbi!”

Salīdzinājumā ar Jehovas, ”Mūžīgā Dieva”, neierobežoto dzīves ilgumu cilvēka mūža garums ir pavisam neliels — cilvēks ir ”kā zāle”. Bet Dāvids ar pateicību sacīja: ”Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.” (1. Mozus 21:33; Psalms 103:15—18.) Jehova neaizmirst tos, kas viņu bīstas. Noteiktā laikā viņš tiem piešķirs mūžīgu dzīvi. (Jāņa 3:16; 17:3.)

Dāvids izteica pateicību par Jehovas valdīšanu: ”Tas Kungs ir debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.” (Psalms 103:19.) Kaut gan Jehovas vara kādu laiku redzamā veidā izpaudās ar Izraēlas valsts starpniecību, patiesībā viņa tronis atrodas debesīs. Būdams Radītājs, Jehova ir Visuma Suverēnais Valdnieks, un viņš īsteno savu dievišķo gribu debesīs un uz zemes saskaņā ar saviem nodomiem.

Dāvids ar savu aicinājumu vērsās pat pie debesu eņģeļiem. Viņš dziedāja: ”Teiciet to Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet to Kungu, visi Viņa kaŗa pulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu! Teiciet to Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici to Kungu, mana dvēsele!” (Psalms 103:20—22.) Vai pārdomām par Jehovas žēlastības izpausmēm, ko esam izjutuši mēs, nebūtu jāmodina mūsos vēlēšanos viņu teikt? Protams, būtu! Mēs varam būt droši: ja pievienosimies varenajam Dieva cildinātāju korim, kurā ir pat taisnīgie eņģeļi, mūsu balss tajā nepazudīs. Tāpēc no visas sirds cildināsim savu debesu Tēvu un vienmēr runāsim par viņu labu. Rīkosimies saskaņā ar Dāvida vārdiem: ”Teici to Kungu, mana dvēsele!”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Dāvids pārdomāja Jehovas žēlastības darbus. Vai arī jūs rīkojaties tāpat?