Auglīgā vendu zeme

JAU desmit gadus mēs ar sievu kalpojam par pilnas slodzes labās vēsts sludinātājiem vendu vidū. Šī tauta, kas dzīvo Dienvidāfrikas Republikas ziemeļu daļā, uz dienvidiem no Limpopo upes, sastāv no vairākām ciltīm, kas pagājušo gadsimtu laikā ir pārcēlušās pāri Limpopo. Ir vendi, kas apgalvo, ka viņu senči šeit apmetušies jau vairāk nekā pirms 1000 gadiem.

Šī teritorija kādreiz ietilpa senajā Mapungubves valstī. Tā bija pirmā lielā pilsētas veida apmetne Dienvidāfrikā un pārvaldīja visu plašo Limpopo upes ieleju no Botsvānas rietumos līdz Mozambikai austrumos. Apmēram no 900. gada m.ē. līdz 1100. gadam m.ē. Mapungubve apgādāja arābu tirgotājus ar ziloņkaulu, degunradžu ragiem, dzīvnieku ādām, varu un pat zeltu. Mapungubves kalnā, kur savulaik tika apbedīti valdnieki, tika atrasti prasmīgi izveidoti un ar zeltu pārklāti priekšmeti. Tie ir ”vieni no senākajiem atradumiem, kas liecina par zelta ieguvi Dienvidāfrikā”, teikts kādā enciklopēdijā.

Mūsdienās vendu zemē zeltu vairs neiegūst. Tagad tā ir slavena ar savu auglību. Uz dienvidiem no Soutpansberges kalniem plešas krāšņa ieleja, kur pārpilnībā ir tādi augļi kā avokado, banāni, mango un gvajaves. Tāpat tur aug pekanrieksti un makadamijas rieksti, kā arī visdažādākie dārzeņi. Viens no tiem ir savvaļas muroho, kas garšo pēc spinātiem un ko ļoti ir iecienījuši vietējie iedzīvotāji.

Vendi ir miermīlīgi un viesmīlīgi ļaudis. Tāpēc nav nekas neparasts, ja ģimenes galva lūdz pagatavot vistu, lai pacienātu kādu negaidītu viesi. Vista tiek ēsta kopā ar vhuswa — pamatēdienu, kas gatavots no kukurūzas. Kad apciemojums ir galā, saimnieks mēdz viesi kādu gabaliņu pavadīt. Tā vendi izrāda viesim cieņu. Bērni tiek mācīti sagaidīt ciemiņus, viegli pieliecoties un berzējot vienu roku gar otru. Ilustrācijā var redzēt, kā šajā tradicionālajā veidā sasveicinās divas jaunas vendu sievietes.

Sarežģīta valoda

Eiropiešiem nav viegli apgūt vendu valodu. Grūtības rada, piemēram, tas, ka vairāku vārdu rakstība ir vienāda, bet izruna — atšķirīga. Kādu dienu es Jehovas liecinieku vendu draudzē teicu uz Bībeli balstītu runu un gribēju pamudināt klausītājus sludināt ikvienam cilvēkam. Kāds no klātesošajiem nevarēja apvaldīt smieklus, jo vārda ”cilvēkam” vietā biju pateicis ”pirkstam”.

Kad es sludināšanā pirmo reizi centos uzrunāt cilvēkus vendu valodā, kāda vendu sieviete man sacīja: ”Es nerunāju angliski.” Man bija licies, ka izsakos vendu valodā gluži saprotami, bet viņa uzskatīja, ka runāju angliski! Citā reizē, kad biju piegājis pie kādas mājas, es sastapu bērnu un palūdzu viņam pasaukt mājas saimnieku. Vendu valodā ģimenes galva ir thoʹho. Kļūdījies izrunā, es biju pateicis thohoʹ, proti, ka vēlos runāt ar šīs mājas pērtiķi. Šādas kļūdas man lika justies neveikli, taču mēs ar sievu nepadevāmies, un tagad mēs vendu valodā runājam jau diezgan labi.

Garīgā raža

Izrādījās, ka vendu zeme ir auglīga arī garīgā ziņā. Piecdesmitajos gados šeit izveidojās Jehovas liecinieku draudze, kas sastāvēja no imigrantiem, kuri bija ieradušies no apkārtējām valstīm, lai strādātu Mesīnas vara raktuvēs. Viņu dedzīgās sludināšanas rezultātā daudzi vendi iepazinās ar Bībeles patiesību. Aptuveni desmit gadus vēlāk vendu liecinieku grupa sāka organizēt regulāras sapulces kādā privātmājā, kas atradās Sibasā.

Lai paātrinātu mācekļu gatavošanu, Sargtorņa biedrības Dienvidāfrikas filiāle uz šo auglīgo tīrumu atsūtīja vairākus pilnas slodzes labās vēsts sludinātājus. Pēc neilga laika liecinieku grupa Sibasā jau bija izaugusi par lielu draudzi. Tolaik kristiešu sapulces notika kādā skolā. Bet tad palīgā nāca liecinieki no Pītersburgas, kas atrodas aptuveni 160 kilometru uz dienvidiem, un tās rajona, un kopīgiem spēkiem kaimiņpilsētā Tohojando tika uzcelta Valstības zāle.

Dienvidāfrikas Republikas ziemeļos ir vairāk nekā 500 000 vendu valodā runājošu iedzīvotāju. Kad piecdesmitajos gados šeit pirmo reizi tika sludināta Valstības vēsts, neviens no vendiem nebija Jehovas liecinieks. Tagad to ir vairāk nekā 150. Un darba joprojām ir pilnas rokas, jo ir rajoni, kuros vēl ne reizes nav sludināts. 1989. gadā mēs sākām regulāri apmeklēt vendu ciemu ar nosaukumu Hamutša. Tajā laikā tur dzīvoja tikai viens liecinieks. Tagad ciemā ir vairāk nekā 40 Valstības sludinātāju. Tā kā liecinieki no Pītersburgas draudzēm atkal piedāvāja savu palīdzību un brāļi, kas dzīvo zemēs ar daudz augstāku dzīves līmeni, ziedo savus līdzekļus, mums arī šajā ciemā drīz būs gatava Valstības zāle.

Paši mēs mājojam nelielā dzīvojamā piekabē kādas saimniecības teritorijā. Dzīvodami pavisam vienkārši, mēs varam atvēlēt vairāk laika, lai sludinātu vietējiem iedzīvotājiem labo vēsti. (Marka 13:10.) Pa šiem gadiem esam saņēmuši bagātīgas svētības — mums ir bijusi iespēja daudziem cilvēkiem palīdzēt veltīt savu dzīvi Dievam Jehovam. Viens no tiem ir kāds vīrietis, vārdā Maikls, kurš sava drauga mājās bija ieraudzījis grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemesa. Iesācis šo grāmatu lasīt, Maikls uzreiz saprata, ka tā ir patiesība. Viņš aizrakstīja uz Sargtorņa biedrību, lai palūgtu vairāk bībeliskas literatūras. Savā vēstulē Maikls pastāstīja, ka nesen ir ticis kristīts un kļuvis par vietējās apustuliskās baznīcas locekli. ”Esmu atklājis,” turpinājumā viņš rakstīja, ”ka eju pa ceļu, kas mani neaizvedīs uz Dieva Valstību. Es esmu nolēmis kļūt par jūsu organizācijas locekli, tikai nezinu, kā lai to izdara.” Nobeigumā viņš uzrakstīja savu adresi un palūdza, vai kāds no Jehovas lieciniekiem nevarētu atnākt un viņam palīdzēt. Es atradu Maiklu un uzsāku ar viņu mājas Bībeles studijas. Tagad viņš ir kristīts Jehovas liecinieks un uzticīgi kalpo Jehovam.

1997. gada decembrī mēs apmeklējām Jehovas liecinieku apgabala kopsanāksmi ”Ticība Dieva Rakstiem”, kas notika Tohojando pilsētas stadionā. Uz kopsanāksmi bija ieradušies 634 delegāti, un 12 jauni mācekļi tika kristīti. Man bija priekšrocība teikt divas runas vendu valodā. Šī kopsanāksme bija ļoti nozīmīgs notikums mūsu desmit gadu ilgajā kalpošanā šajā auglīgajā zemē. (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]