Pēc brīvības alkst visi cilvēki

”Cilvēks piedzimst brīvs, bet visur viņš ir važās.” Šos vārdus 1762. gadā rakstīja franču filozofs Žans Žaks Ruso. ”Piedzimst brīvs” — tas skan tik patīkami! Bet, kā atzina Ruso, miljoniem cilvēku visā vēstures gaitā brīvība ir bijusi liegta. Viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi ”važās” — pakļauti iekārtai, kas nav ļāvusi izjust ilgstošu laimi un gandarījumu.

MŪSDIENĀS ļoti daudzi piekritīs, ka cilvēks joprojām ”valda pār citiem sev par nelaimi”. (Salamans Mācītājs 8:9.) Vēl aizvien varaskāri cilvēki bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem apspiež citus. ”Kaujinieku vienības nogalinājušas 21 cilvēku” — šādi un līdzīgi ziņojumi bieži parādās laikrakstos. Kādā ziņojumā tika runāts par ”slaktiņiem”, kuru laikā drošības spēki nogalina neaizsargātas sievietes, bezpalīdzīgus bērnus un vecus cilvēkus, pārgriež rīkles saviem upuriem, ar šāvienu galvā noslepkavo sagūstītos civiliedzīvotājus, dedzina un apšauda ciemus.

Pilnīgi saprotama ir cilvēku tieksme pēc brīvības un viņu dedzīgā vēlēšanās cīnīties pret apspiedējiem. Diemžēl, vienam cilvēkam cīnoties par savu brīvību, nereti cieš kāda cita cilvēka tiesības un brīvība. Gandrīz kā likums ir tas, ka brīvības cīņās iet bojā nevainīgi cilvēki, tostarp arī bērni, kuru nāve tiek uzskatīta par pieļaujamu, jo cīņa esot nepieciešama un taisnīga. Kā piemēru var minēt pagājušā gada notikumus Īrijas pilsētiņā Omā, kur spridzeklis, ko ”brīvības cīnītāji” bija paslēpuši kādā automobilī, nogalināja 29 un ievainoja vairākus simtus nevainīgu cilvēku.

Joprojām ”važās”

Bet kas ir panākts, kad cīņa ir galā? Kad ”brīvības cīnītāji” ir uzvarējuši, viņi iegūst zināmu brīvību. Bet vai viņi patiešām ir brīvi? Vai nav tiesa, ka pat visliberālākajās tā saucamās brīvās pasaules zemēs cilvēki joprojām ir ”važās”, jo viņus nomāc nabadzība, nepilnība, slimības un nāve? Vai kāds var apgalvot, ka viņš ir pilnīgi brīvs, ja viņš atrodas tikko minēto apstākļu varā?

Mozus — viens no Bībeles sarakstītājiem — jau tālā senatnē precīzi raksturoja, kāda ir daudzu cilvēku dzīve. Tā var ilgt 70 vai 80 gadus, taču ”mūža ieguvums ir grūtums un bēdas”. (Psalms 90:10.) Vai tas tā būs vienmēr? Vai pastāv iespēja, ka reiz visiem cilvēkiem dzīve sagādās dziļu prieku un ka viņi būs brīvi no ciešanām un bailēm, kādas mūsdienās izjūt daudzi cilvēki?

Bībelē ir teikts, ka šāda iespēja ir pavisam reāla. Tajā ir runāts par ”Dieva bērnu godības brīvību”. (Romiešiem 8:21, JD.) Mēs aicinām padomāt par šo brīvību, kuru minēja apustulis Pāvils, kad viņš rakstīja vēstuli kristiešiem, kas mūsu ēras pirmajā gadsimtā dzīvoja Romā. Šajā vēstulē ir izskaidrots, kā mēs visi varam iegūt patiesu un paliekošu ”godības brīvību”.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

No grāmatas Beacon Lights of History, XIII sēj.