”Nebrauc jūrā, kad vētra krāc”

BRAUCIENS jūrā, kad plosās vētra, droši vien tiktu uzskatīts par nevajadzīgu un muļķīgu pārgalvību. Bet ir cilvēki, kas pieļauj līdzīgu risku savā dzīvē. Tomass Fulers — angļu autors, kas dzīvoja 17. gadsimtā, — ir teicis: ”Neko nedari, dusmu pārņemts. Nebrauc jūrā, kad vētra krāc.”

Ja cilvēks kaut ko dara nevaldāmās dusmās, viņa rīcībai var būt traģiskas sekas. To apliecina kāds notikums, par kuru stāstīts Bībelē. Patriarha Jēkaba dēlus Simeonu un Leviju pārņēma nevaldāmas dusmas, kad viņi uzzināja, ka ir piesmieta viņu māsa Dīna. Ļaudami dusmām vaļu, brāļi nogalināja daudz cilvēku un izlaupīja tuvējo pilsētu. Pilnīgi saprotams ir nosodījums, ko viņiem izteica Jēkabs: ”Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā.” (1. Mozus 34:25—30.)

Dieva Rakstos, Bībelē, ir dots gudrs padoms rīkoties citādi, nekā rīkojās Simeons un Levijs. ”Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekarsti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums!” (Psalms 37:8.) Sekojot šim padomam, cilvēks sevi pasargā no daudziem grēkiem. (Salamans Mācītājs 10:4; skat. arī Salamana Pamācības 22:24, 25.)