Arī pārbaudījumos ar prieku kalpoju Jehovam

PASTĀSTĪJIS DŽORDŽS SKIPIO

Bija 1945. gada decembris. Es atrados slimnīcā — izņemot plaukstas un pēdas, mans ķermenis bija paralizēts. Es domāju, ka tas ir tikai uz laiku, bet citi nebija pārliecināti, ka vēl jebkad spēšu staigāt. Kāds tas bija pārbaudījums darbīgam 17 gadu vecam jaunietim! Es atteicos noticēt drūmajām prognozēm. Man bija tik daudz ieceru! Jau nākamajā gadā biju ieplānojis kopā ar savu darba devēju doties uz Angliju.

ES BIJU saslimis ar poliomielītu, kas bija uzliesmojis Svētās Helēnas salā, kur es dzīvoju. Šī slimība 11 cilvēkus nogalināja un ļoti daudzus sakropļoja. Guļot gultā, man bija pietiekami laika, lai pārdomātu nedaudzos nodzīvotos gadus un savu nākotni. Kad visu biju pamatīgi apsvēris, es sapratu, ka, par spīti pēkšņajai nelaimei, man ir iemesls priecāties.

Necils iesākums

Manu tēvu sauca Toms, viņš bija policists un baptistu diakons. 1933. gadā, kad man bija pieci gadi, tēvs iegādājās dažas grāmatas no diviem Jehovas lieciniekiem. Šie vīrieši bija pilnas slodzes labās vēsts sludinātāji jeb pionieri, kas uz neilgu laiku bija ieradušies mūsu salā.

Viena no grāmatām saucās Dieva kokle. Šo grāmatu tēvs izmantoja, studējot Bībeli ar mums, savu ģimeni, un vēl dažiem ieinteresētiem cilvēkiem. Grāmatā bija aplūkoti sarežģīti jautājumi, tāpēc es sapratu pavisam maz. Taču atceros, ka savā Bībelē atzīmēju katru Rakstu vietu, ko apspriedām. Tēvs drīz vien saprata, ka esam sākuši mācīties patiesību un ka tas atšķiras no tā, ko viņš sludināja baptistu baznīcā. Tēvs sāka par uzzināto runāt ar citiem un sprediķoja no kanceles, ka trīsvienības, ugunīgas elles un dvēseles nemirstības nemaz nav. Tas izraisīja plašas diskusijas baznīcas locekļu vidū.

Lai atrisinātu šo situāciju, baznīcā tika sasaukta sapulce. Tika uzdots jautājums: ”Kurš iestājas par baptistiem?” Vairākums pacēla roku. Nākamais jautājums bija: ”Kurš — par Jehovu?” Roku pacēla 10 līdz 12 cilvēku. Viņus palūdza atstāt baznīcu.

Tā Svētās Helēnas salā izveidojās jauna reliģija. Mans tēvs sazinājās ar Sargtorņa biedrības galveno pārvaldi Amerikas Savienotajās Valstīs un palūdza atsūtīt gramofonu, lai varētu cilvēkiem atskaņot bībeliskas lekcijas. Viņam atbildēja, ka gramofons ir par lielu, lai to nosūtītu, tāpēc saņēmām patafonu, un brāļi pēc kāda laika pasūtīja vēl divus. Ejot kājām vai jājot uz ēzeļa, brāļi apmeklēja salas iedzīvotājus un sludināja viņiem labo vēsti.

Izplatoties Bībeles vēstij, pieauga arī pretestība. Manā skolā bērni dziedāja šādu dziesmiņu: ”Visi šurpu! Tomijs nāk, gramofonu spēlēt sāk!” Tas man bija smags pārbaudījums, jo, tāpat kā citiem bērniem skolas vecumā, arī man gribējās iegūt vienaudžu atzinību. Kas man palīdzēja izturēt?

Mūsu lielajā ģimenē — mēs bijām seši bērni — notika regulāras Bībeles studijas. Tāpat mēs katru rītu pirms brokastīm kopīgi lasījām Bībeli. Tas, bez šaubām, palīdzēja mūsu ģimenei gadu gaitā cieši turēties pie patiesības. Es pats Bībeli iemīlēju jau bērnībā un kopš tā laika esmu saglabājis paradumu to lasīt regulāri. (Psalms 1:1—3.) Kad 14 gadu vecumā pārstāju iet skolā, es jau biju iesakņojies patiesībā un savā sirdī jutu bijību pret Jehovu. Tāpēc arī pārbaudījumos varēju saglabāt prieku, ko dod attiecības ar Jehovu.

Seko gan grūtas, gan priecīgas dienas

Kad, atrazdamies uz slimības gultas, pārdomāju savu bērnību un nākotnes izredzes, man bija pietiekami daudz Bībeles zināšanu, lai saprastu, ka šī slimība nav Dieva uzlikts pārbaudījums vai sods. (Jēkaba 1:12, 13.) Tomēr izslimot poliomielītu bija ļoti grūti, un sekas palika uz visu mūžu.

Atveseļošanās periodā man no jauna bija jāmācās staigāt. Arī daži roku muskuļi nedarbojās. Es nespēju saskaitīt, cik reižu dienā kritu. Taču es vērsos ar dedzīgām lūgšanām pie Dieva un nepadevos. Ap 1947. gadu, atbalstīdamies pret spieķi, es atkal varēju staigāt.

Tajā laikā es iemīlējos kādā jaunietē, vārdā Dorisa, kurai bija tādi paši reliģiskie uzskati kā man. Kaut arī bijām par jaunu, lai domātu par laulībām, mūsu attiecības man deva stimulu censties arvien labāk staigāt. Izsvēris, ka ar manu algu pēc apprecēšanās nepietiks, es aizgāju no darba un atvēru pats savu zobārstniecības kabinetu, kur strādāju divus gadus. 1950. gadā mēs apprecējāmies. Līdz tam laikam biju nopelnījis pietiekami, lai nopirktu nelielu automašīnu. Tagad es varēju vest brāļus uz sapulcēm un tīruma kalpošanā.

Teokrātiskais progress mūsu salā

1951. gadā biedrība pie mums atsūtīja savu pirmo pārstāvi. Tas bija jauns vīrietis no Dienvidāfrikas, vārdā Jakobs van Stadens. Mēs ar sievu tikko bijām pārcēlušies uz jaunu, skaistu māju, tāpēc varējām viņam piedāvāt pajumti uz veselu gadu. Tā kā es pats biju noteicējs pār savu darba laiku, mēs bieži gājām kopā sludināt, un tā man bija ļoti laba skola.

Jakobs jeb, kā mēs viņu saucām, Koss organizēja regulāras draudzes sapulces, un mēs visi ar prieku tās apmeklējām. Mums bija problēmas ar transportu, jo automašīnas bija tikai diviem no visiem ieinteresētajiem. Arī labu ceļu šajā nelīdzenajā, kalnainajā apvidū tolaik bija pavisam maz. Tāpēc nogādāt visus uz sapulcēm bija diezgan sarežģīts uzdevums. Daļa devās ceļā jau no paša rīta. Trīs cilvēkus es paņēmu savā mazajā automašīnā un pavedu kādu gabalu uz priekšu. Tad viņi izkāpa un turpināja iet. Es atgriezos, paņēmu nākamos trīs, atkal pabraucu gabalu, izlaidu viņus un atkal atgriezos. Tā beigu beigās visi nonācām galā. Kad sapulce beidzās, mēs šo procedūru atkārtojām, lai visus nogādātu mājās.

Koss mums arī mācīja, ko teikt pie durvīm, lai piedāvājums būtu efektīvs. Daudzi cilvēki labvēlīgi atsaucās uz mūsu sludināšanu, daži — ne tik labvēlīgi. Sludināšana mums sagādāja patiesu prieku, tāpēc, lai arī cilvēki, kam nepatika mūsu kalpošana, lika mums dažādus šķēršļus, mēs ar prieku turpinājām savu darbu. Kādu rītu es sludināju kopā ar Kosu. Pienākuši pie kādām durvīm, mēs izdzirdējām balsi. Otrpus durvīm vīrietis skaļi lasīja Bībeli. Mēs skaidri saklausījām pazīstamos vārdus no Jesajas grāmatas otrās nodaļas. Kad lasītājs bija nonācis līdz ceturtajam pantam, mēs pieklauvējām. Durvis atvēra laipns, gados pavecs vīrs un lūdza mūs ienākt. Izmantodami Jesajas 2:4, mēs izskaidrojām viņam labo vēsti par Dieva Valstību. Ar vīrieti tika uzsāktas Bībeles nodarbības, kaut arī nokļūt līdz viņa mājām bija ļoti sarežģīti. Sākumā bija jāiet no kalna lejā, tad pa akmeņiem jāšķērso upīte, tad jādodas pa citu kalnu augšup un tad atkal lejā līdz šī vīrieša mājām. Taču pūles bija tā vērtas. Ar laiku lēnprātīgais vecais vīrs pieņēma patiesību un kristījās. Lai nokļūtu uz sapulcēm, viņš, balstīdamies uz diviem spieķiem, gāja līdz vietai, no kuras tālāk varēju viņu aizvest ar automašīnu. Viņš palika uzticīgs liecinieks līdz pat savai nāvei.

Starp cilvēkiem, kas pretojās mūsu darbam, bija arī policijas komisārs — viņš vairākkārt draudēja Kosam ar izraidīšanu. Reizi mēnesī komisārs izsauca Kosu uz nopratināšanu. Tas, ka Koss vienmēr sniedza skaidras atbildes no Bībeles, viņu padarīja vēl jo naidīgāku. Ikreiz viņš pavēlēja Kosam pārtraukt sludināšanu — un ikreiz saņēma labu liecību. Pat pēc tam, kad Koss jau bija aizbraucis no Svētās Helēnas salas, komisārs turpināja pretoties mūsu darbam. Bet tad pēkšņi šis lielais, spēcīgais vīrietis saslima un ļoti novājēja. Ārsti nevarēja pateikt, kas viņam ir par vainu. Beigu beigās komisārs pameta salu.

Kristīšanās un tālāka izaugsme

Kad Koss bija pavadījis uz mūsu salas trīs mēnešus, viņš nolēma, ka ir pienācis laiks vairākus cilvēkus kristīt. Taču radās problēma, kur to izdarīt. Mēs nolēmām izrakt lielu bedri, izcementēt to un piepildīt ar ūdeni. Naktī uz svētdienu, kad bija paredzēta kristīšanās, lija, un no rīta mēs ar sajūsmu konstatējām, ka bedre ir pielijusi pilna līdz malām.

Svētdienas rītā Koss teica kristīšanās runu. Pēc tam viņš palūdza kristīšanās kandidātus piecelties, un 26 no mums piecēlās, lai atbildētu uz jautājumiem, kas parasti šādā reizē tiek uzdoti. Mums bija priekšrocība kļūt par pirmajiem kristītajiem lieciniekiem uz salas. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā, jo es vienmēr biju uztraucies, ka Harmagedons atnāks ātrāk, nekā es būšu paspējis kristīties.

Ar laiku tika izveidotas divas draudzes — viena Levelvudā, otra Džeimstaunā. Katru sestdienu trīs vai četri no mums brauca 13 kilometru, lai vienā no šīm draudzēm vadītu Teokrātiskās kalpošanas skolu un kalpošanas sapulci. Svētdien no rīta turpat devāmies tīruma kalpošanā un pēc tam braucām atpakaļ, lai pēcpusdienā un vakarā vadītu tās pašas sapulces un vēl Sargtorņa studiju savā pašu draudzē. Tā mēs pavadījām brīvdienas, ar prieku piedaloties teokrātiskos pasākumos. Es ļoti gribēju kļūt par pilnas slodzes sludinātāju, bet man bija jāgādā par ģimeni. Tāpēc 1952. gadā es atkal sāku strādāt valsts zobārstniecības iestādē pilnu darba dienu.

No 1955. gada biedrības pārstāvji, rajona pārraugi, sāka apmeklēt mūsu salu katru gadu un daļu no apciemojuma laika parasti uzturējās mūsu mājās. Viņi ļoti labi ietekmēja manu ģimeni. Apmēram tajā pašā laikā man uzticēja pienākumu braukāt apkārt pa salu un piedalīties trīs biedrības filmu demonstrēšanā.

Saviļņojošā kopsanāksme ”Dieva griba”

Lai 1958. gadā varētu apmeklēt starptautisko kopsanāksmi ”Dieva griba”, kas tika organizēta Ņujorkā, es atkal aizgāju no darba. Šī kopsanāksme kļuva par nozīmīgu notikumu manā dzīvē un ļāva turpmāk iegūt vairāk prieka kalpošanā Jehovam. Tā kā nebija regulāras satiksmes starp Ņujorku un Svētās Helēnas salu, mēs bijām prom piecarpus mēnešus. Kopsanāksme notika astoņas dienas, programma ilga no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Taču es nekad nejutos noguris un ar nepacietību gaidīju katru nākamo dienu. Vienā no programmas daļām es divas minūtes uzstājos, pārstāvēdams Svētās Helēnas salu. Bija ārkārtīgi satraucoši uzrunāt milzīgo ļaužu pūli, kas piepildīja Yankee un Polo Grounds stadionu.

Kopsanāksme nostiprināja manu apņēmību kalpot par pionieri. Īpašu pamudinājumu man deva publiskā runa ”Dieva Ķēniņvalsts valda — vai tuvu ir pasaules gals?”. Pēc kopsanāksmes devāmies ekskursijā uz biedrības galveno pārvaldi Bruklinā un apskatījām fabriku. Sarunā ar toreizējo Sargtorņa biedrības prezidentu brāli Noru mēs pārspriedām, kā Valstības darbs virzās uz priekšu Svētās Helēnas salā. Viņš izteicās, ka gribētu kādreiz apciemot mūsu salu. Braucot uz mājām, mēs vedām līdzi visu kopsanāksmes runu ierakstus un vairākas kinofilmas, lai labumu no kopsanāksmes varētu iegūt arī mūsu ģimenes un draugi.

Sasniedzu mērķi kalpot pilnu slodzi

Kad biju pārradies mājās, man piedāvāja atgriezties iepriekšējā darbā, jo biju vienīgais zobārsts uz salas. Es paskaidroju, ka esmu nodomājis sākt pilnas slodzes kalpošanu. Pēc garām pārrunām piekritu strādāt trīs dienas nedēļā, bet par lielāku samaksu, nekā man bija tad, kad strādāju sešas dienas nedēļā. Patiesi izrādījās Jēzus vārdi: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.) Ceļot pa kalnaino salu manu nespēcīgo kāju dēļ ne vienmēr bija viegli. Taču tas, ka varēju 14 gadus kalpot par pionieri un palīdzēt daudziem manas dzimtās salas iedzīvotājiem uzzināt patiesību, man deva lielu prieku.

1961. gadā valdība gribēja mani sūtīt uz Fidži salām, lai es divus gadus bez maksas mācītos un paaugstinātu savu zobārsta kvalifikāciju. Tika pat piedāvāts sūtīt līdzi manu ģimeni. Tas bija vilinošs priekšlikums, bet, visu rūpīgi apsvēris, es to noraidīju. Man negribējās pamest brāļus uz tik ilgu laiku un atteikties no priekšrocības kalpot kopā ar viņiem. Atbildīgais medicīnas darbinieks, kas organizēja šo braucienu, bija sašutis. Viņš sacīja: ”Pat ja jūs domājat, ka gals ir tik ļoti tuvu, pagaidām jūs taču varat izmantot naudu, ko nopelnīsiet.” Taču es paliku pie sava.

Nākamajā gadā mani uzaicināja doties uz Dienvidāfriku un mēnesi mācīties Ķēniņvalsts kalpošanas skolā, kas tiek organizēta draudzes vecākajiem. Skolā mēs dzirdējām daudz vērtīgu padomu, kas palīdzēja vēl sekmīgāk pildīt pienākumus, kādi mums bija uzticēti draudzē. Pēc skolas beigšanas es turpināju mācīties, sadarbodamies ar ceļojošo pārraugu. Tad sekoja vairāk nekā desmit gadi, kad es kalpoju abās Svētās Helēnas salas draudzēs par rajona pārrauga aizstājēju. Ar laiku šo pienākumu varēja uzņemties vairāki brāļi, un mēs sākām kalpot pārmaiņus.

Tikmēr mēs ar ģimeni bijām pārcēlušies no Džeimstaunas uz Levelvudu, kur bija vairāk nepieciešama palīdzība, un palikām tur desmit gadus. Visu šo laiku es strādāju bez atelpas — kalpoju par pionieri, trīs dienas nedēļā strādāju valsts darbā un vēl vadīju nelielu pārtikas preču veikaliņu. Tāpat man bija jākārto ar draudzi saistīti jautājumi, un mēs ar sievu rūpējāmies par saviem četriem bērniem. Tā kā tas bija pāri maniem spēkiem, es atstāju zobārsta darbu, pārdevu veikalu un aizbraucu ar visu lielo ģimeni uz Dienvidāfrikas pilsētu Keiptaunu trīs mēnešu ilgās brīvdienās. Pēc tam mēs pārvācāmies uz Debesbraukšanas salu un nodzīvojām tur aptuveni gadu. Šī gada laikā mēs daudziem palīdzējām iegūt precīzas Bībeles patiesības zināšanas.

Pēc atgriešanās uz Svētās Helēnas salas mēs atkal apmetāmies Džeimstaunā un izremontējām māju, kas bija savienota ar Ķēniņvalsts zāli. Lai nodrošinātu sevi materiāli, kopīgi ar manu dēlu Džonu pārtaisījām smago mašīnu par saldējuma furgonu un nākamos piecus gadus tirgojām saldējumu. Kad tikko bijām iesākuši ar to nodarboties, notika kāds nelaimes gadījums. Furgons apgāzās un saspieda man kājas. Man tika bojāti nervi lejpus ceļgaliem, un pagāja trīs mēneši, līdz atkal atveseļojos.

Bagātīgas svētības pagātnē un nākotnē

Gadu gaitā mēs esam saņēmuši daudz svētību, kas mūsu prieku ir padarījušas vēl jo lielāku. Piemēram, 1985. gadā mēs bijām Dienvidāfrikā, kur apmeklējām valsts mēroga kopsanāksmi un apskatījām jauno Bēteli, kurā vēl norisinājās celtniecības darbi. Turklāt mums ar Džonu bija iespējams nedaudz palīdzēt, kad Džeimstaunas tuvumā tika celta brīnišķīga kopsanāksmju zāle. Tāpat mums ar sievu prieku dara tas, ka trīs no mūsu dēliem kalpo par draudzes vecākajiem un viens no mazdēliem strādā Dienvidāfrikas Bētelē. Un, protams, lielu prieku un gandarījumu esam izjutuši, palīdzēdami daudziem iegūt precīzas zināšanas par Bībeli.

Mūsu tīrumā ir ierobežots cilvēku skaits — to nav vairāk par apmēram 5000. Tomēr vairākkārtēja sludināšana vienā un tajā pašā teritorijā ir devusi ļoti labus rezultātus. Cilvēku, kas izturas pret mums nelaipni, ir pavisam maz. Svētās Helēnas salas iedzīvotāji ir pazīstami kā draudzīgi cilvēki — vienalga, vai iesiet kājām vai brauksiet ar automašīnu, visur jūs laipni sveicinās. No pieredzes esmu pārliecinājies: jo labāk tu cilvēkus pazīsti, jo vieglāk ir viņiem sludināt. Pašlaik uz salas ir 150 sludinātāju, turklāt daudzi, kas šeit kļuva par lieciniekiem, tagad dzīvo citur.

Visi mūsu bērni ir izauguši un aizbraukuši kur kurais, un mēs ar sievu pēc 48 laulībā nodzīvotiem gadiem atkal esam divi vien. Viņas uzticīgā mīlestība un atbalsts man ir palīdzējis arī pārbaudījumos ar prieku kalpot Jehovam. Tiesa, mūsu fiziskais spēks pakāpeniski iet mazumā, turpretī garīgais ik dienas atjaunojas. (2. Korintiešiem 4:16.) Mēs ar ģimeni un draugiem ļoti gaidām to brīnišķīgo laiku, kad atgūšu fizisko veselību un jutīšos pat vēl labāk, nekā jutos savos 17 gados. Es karsti vēlos iegūt pilnību un galvenais — mūžīgi kalpot mūsu mīlošajam un gādīgajam Dievam Jehovam un viņa ieceltajam Ķēniņam Jēzum Kristum. (Nehemijas 8:10.)

[Attēls 26. lpp.]

Džordžs Skipio un viņa trīs dēli, kas kalpo par draudzes vecākajiem

[Attēls 29. lpp.]

Džordžs Skipio ar savu sievu Dorisu