Jehovam pieņemami upuri

TĀLĀ senatnē bija kāds laiks, kad Ēdenes dārza austrumu pusē varēja vērot iespaidīgu parādību.a Šajā vietā ieeju dārzā sargāja ķerubi, kuru draudīgais izskats atņēma jebkādu vēlēšanos viņiem tuvoties. Ne mazāk draudīgs izskatījās liesmojošais zobens, kas griezās pie ieejas dārzā un naktī droši vien radīja baismīgu gaismu, kura krita uz tuvējiem kokiem. (1. Mozus 3:24.) Tas laikam bija iespaidīgs skats, taču katrs, kas to vēlējās vērot, noteikti turējās pienācīgā attālumā.

Ļoti iespējams, ka Ābels un Kains vairākkārt bija devušies vērot ieeju dārzā. Abi Ādama un Ievas dēli bija piedzimuši pēc tam, kad viņu vecāki bija izraidīti no Ēdenes dārza, tāpēc viņiem atlika vienīgi iztēloties, kāda varētu būt dzīve paradīzē, kur netrūka ūdens, bija bagātīga augu valsts, daudz augļu un dārzeņu. Ēdenes dārzs, no kura nelielu daļu viņi joprojām varēja redzēt, bija nekopts un aizaudzis.

Ādams un Ieva noteikti bija pastāstījuši saviem bērniem, kāpēc dārzs ir pamests novārtā un kāpēc viņi no tā ir izraidīti. (1. Mozus 2:17; 3:6, 23.) Var iedomāties, kā jutās Kains un Ābels. Viņi varēja redzēt dārzu, bet nevarēja tajā iekļūt. Lai gan paradīze atradās pavisam tuvu, viņiem tā bija tāla un neaizsniedzama. Kains un Ābels izjuta nepilnības sekas, bet kaut ko mainīt nebija viņu spēkos.

Arī viņu vecāku attiecības nebija tik labas, kā varētu vēlēties. Dievs, izteikdams spriedumu Ievai, sacīja: ”Tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.” (1. Mozus 3:16.) Šis pravietojums acīmredzot piepildījās tā, ka Ādams kļuva valdonīgs attiecībās ar sievu un vairs neizturējās pret viņu kā pret biedru un palīgu. Bet Ievas rīcībā acīmredzot izpaudās pārmērīga atkarība no viņas vīra. Kādā Bībeles komentārā Ievas ”iegriba” pat ir nosaukta par ”tieksmi, kas robežojas ar slimību”.

Bībelē nav stāstīts, cik lielā mērā vecāku attiecības ietekmēja abus dēlus. Tomēr nešauboties var teikt, ka Ādams un Ieva nebija labs paraugs saviem bērniem.

Brāļu atšķirīgie lēmumi

Ābels kļuva par aitu ganu, un Kains sāka nodarboties ar zemkopību. (1. Mozus 4:2.) Ganot aitas, Ābelam noteikti bija daudz laika domāt par pravietojumu, ko Dievs bija izteicis pirms Ādama un Ievas izraidīšanas no Ēdenes: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15.) Ābels droši vien domāja: ”Kā īstenosies Dieva solījums dot dzimumu, kas sadragās čūskas galvu? Ko nozīmēs tas, ka čūska iekodīs dzimumam papēdī?”

Kaut kad vēlāk, kad Kains un Ābels jau bija pieauguši, nobrieduši vīrieši, viņi abi upurēja Jehovam. Ābels bija gans, tāpēc viņš ”nesa upuri no avju pirmdzimtiem, no tiem, kas viņam bija tie treknākie”. Turpretī Kains upurēja kaut ko ”no zemes augļiem”. Jehova pieņēma Ābela upuri, bet ”Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja”. (1. Mozus 4:3—5.) Kāpēc Dievs pieņēma Ābela upuri, bet Kaina upuri ne?

Daži to izskaidro ar faktu, ka Ābels upurēja ”no avju pirmdzimtiem”, bet Kains upurēja tikai kaut ko ”no zemes augļiem”. Tomēr nevar sacīt, ka vaina bija augļos, ko upurēja Kains, jo Bībelē ir stāstīts, ka Jehova skatījās ar labpatiku ”uz Ābelu un uz viņa dāvanām”, bet neievēroja ”Kainu un viņa dāvanas”. Tas nozīmē, ka Jehova vispirms skatījās, kas ir sirdī cilvēkam, kurš viņu pielūdz. Un ko viņš tur redzēja? Ebrejiem 11:4 ir sacīts, ka Ābels nesa upuri ”ticības spēkā”. Tātad Kainam acīmredzot pietrūka tās ticības, kuras dēļ Ābela upuris bija pieņemams Dievam.

Ir svarīgi pieminēt arī to, ka Ābela upuris bija saistīts ar dzīvības atdošanu. Viņš, iespējams, bija pareizi secinājis, ka būs nepieciešama dzīvības upurēšana, lai piepildītos Dieva solījums dot dzimumu, kam čūska iekodīs papēdī. Tas varētu nozīmēt, ka Ābels, upurēdams ”no avju pirmdzimtiem”, lūdza pēc grēku izlīdzināšanas un apliecināja ticību Dieva spējai kādreiz dot upuri, ar kuru tiks izpirkti grēki.

Turpretī Kains laikam nebija daudz domājis par upuri, ko viņš piedāvāja Dievam. ”Viņa upuris apliecināja vienīgi to, ka viņš uzskata Dievu par labdari,” rakstīja kāds 19. gadsimta Bībeles komentētājs. ”Tas nepārprotami atklāja viņa nostāju: viņš neuzskatīja, ka pastāvētu plaisa starp viņu un Radītāju un ka viņam būtu jānožēlo grēki vai jāizpērk tie.”

Turklāt Kains, būdams pirmdzimtais dēls, iespējams, pašpaļāvīgi bija iedomājies, ka viņš ir solītais dzimums, kas iznīcinās čūsku jeb Sātanu. Arī Ievai varēja rasties šādas domas par savu pirmdzimto dēlu. (1. Mozus 4:1.) Ja Kainam un Ievai bija šādas domas, viņi, protams, rūgti maldījās.

Bībelē nav stāstīts, kādā veidā Jehova apliecināja, ka Ābela upuris viņam ir patīkams. Daži ir izteikuši pieņēmumu, ka uz to krita uguns no debesīm. Mēs nezinām, kā tieši tas notika, bet vienu gan mēs zinām — kad Kains redzēja, ka viņa upuris ir atraidīts, viņš ”iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni”. (1. Mozus 4:5.) Viņš bija nokļuvis uz slidena ceļa.

Jehovas aizrādījums un Kaina atbilde

Jehova mudināja Kainu būt saprātīgam. ”Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?” viņš jautāja. Kainam tika dota iespēja pārbaudīt savas izjūtas un padomāt par saviem motīviem. ”Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt,” turpināja Jehova, ”bet ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1. Mozus 4:6, 7, skat. ielogojumu 23. lappusē.)

Kains neuzklausīja aizrādījumus. Viņš izgāja ar Ābelu tīrumā un nogalināja savu brāli. Kad Jehova vēlāk jautāja, kur ir Ābels, Kains savam grēkam pievienoja arī melus. ”Es nezinu,” viņš atsacīja, ”vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (1. Mozus 4:8, 9.)

Kā pirms, tā arī pēc Ābela slepkavības Kains nevēlējās rīkoties pareizi. Kains bija pieļāvis, ka grēks valda pār viņu, tāpēc viņš tika izraidīts no apgabala, ko toreiz apdzīvoja cilvēki. Lai neviens neatriebtos Kainam par Ābela nāvi, Dievs ”pielika Kainam zīmi”. Šī ”zīme”, iespējams, bija pati pavēle, ko Dievs bija izteicis. (1. Mozus 4:15.)

Pēc kāda laika Kains uzcēla pilsētu un nosauca to sava dēla vārdā. Viņa pēcteči kļuva pazīstami ar savu vardarbīgumu, un tas nemaz nepārsteidz. Kaina radniecības līnija pārtrūka, kad Noas laikā plūdos tika iznīcināti visi netaisnie cilvēki. (1. Mozus 4:17—24; 7:21—24.)

Par Ābela un Kaina dzīvi Bībelē nav rakstīts tikai tādēļ, lai mums būtu ko palasīt brīvā brīdī. Notikumi no viņu dzīves ir atstāstīti ”mūsu pamācībai”, un tie ir noderīgi ”mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai”. (Romiešiem 15:4; 2. Timotejam 3:16.) Bet kā tie noder ”mūsu pamācībai”?

Pamācība mums

Arī kristieši tiek aicināti upurēt Dievam — nevis dot dedzināmos upurus, bet nest ”slavas upuri Dievam.., tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē”. (Ebrejiem 13:15.) Šāds upuris mūsu dienās tiek nests pasaules mērogā, jo Jehovas liecinieki sludina labo vēsti par Dieva Valstību vairāk nekā 230 zemēs. (Mateja 24:14.) Ja mēs piedalāmies šajā darbā, tad mēs varam paļauties uz to, ka ’Dievs nav netaisns un neaizmirst mūsu darbu un mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā’. (Ebrejiem 6:10.)

Par mūsu upuriem var teikt to pašu, ko varēja teikt par Kaina un Ābela upuriem, — mūsu upuri netiek vērtēti pēc tā, kā tie izskatās, piemēram, pēc tā, cik stundu mēs sludinām. Jehova skatās dziļāk. Jeremijas 17:10 ir teikts, ka viņš ’izpēta sirdi un pārbauda īkstis’ — cilvēka dziļākās domas, jūtas un pamudinājumus. Tātad galvenais ir pamudinājumi, nevis padarītā darba daudzums. Vienalga, vai upuris ir liels vai mazs, Dievam tas ir vērtīgs tad, ja nāk no sirds un tiek dots ar mīlestību. (Salīdzināt Marka 12:41—44 un 14:3—9.)

Mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka Jehova nepieņem nepilnvērtīgus upurus, tāpat kā viņš nepieņēma Kaina upuri, kas tika dots pavirši. (Maleahija 1:8, 13.) Jehova prasa, lai mēs dotu viņam pašu labāko, lai mēs kalpotu viņam no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. (Marka 12:30.) Ja mēs to darām, tad mums ir pamatots iemesls justies gandarītiem par saviem upuriem. Pāvils rakstīja: ”Ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4.)

Kains un Ābels tika audzināti vienādi. Bet laiks un apstākļi deva viņiem iespēju veidot sev vien raksturīgas īpašības. Kaina personību pakāpeniski sabojāja skaudība, neapmierinātība un dusmas.

Turpretī Ābelu Dievs atceras kā taisnīgu cilvēku. (Mateja 23:35.) Viņa apņemšanās jebkādos apstākļos rīkoties tā, kā Dievam tas patīk, bija iepriecinošs pretstats nepateicībai, kas izpaudās Ādama, Ievas un Kaina rīcībā. Bībelē ir rakstīts, ka Ābels ”vēl runā, kaut arī ir miris”. Viņa uzticība Dievam ir pieminēta nezūdošajā Bībeles vēsturiskajā vēstījumā. Mēs varam rīkoties tāpat kā Ābels un bez apstājas nest Dievam patīkamus upurus. (Ebrejiem 11:4.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 23. lpp.]

Paraugs kristiešiem, kas dod padomus

”KAM tu esi apskaities, un kādēļ tavs vaigs raugās nikni?” Jehova jautāja Kainam. Viņš nespieda Kainu mainīt savu nostāju, jo Kainam bija dota brīvība pašam izdarīt izvēli. (Salīdzināt 5. Mozus 30:19.) Bet Jehova nevilcinoties norādīja arī uz sekām, kādas var būt Kaina nepaklausībai. Viņš brīdināja Kainu: ”Ja tu darīsi pareizi, tad vari savu vaigu pacelt; bet ja tu darīsi nepareizi, tad grēks guļ priekš durvīm un tīko pēc tevis.” (1. Mozus 4:6, 7, LB-26.)

Ir ļoti interesanti redzēt, ka, pat dodams šādu stingru aizrādījumu, Jehova neizturējās pret Kainu kā pret pazudušu cilvēku. Jehova runāja ar Kainu par svētībām, ko viņš saņemtu, ja mainītu savu nostāju, un izteica pārliecību, ka Kains var tikt ar sevi galā, ja vien viņš to vēlas. ”Ja tu darīsi pareizi,” teica Jehova, ”tad vari savu vaigu pacelt.” Bet par tieksmi uz ļaunu, kura radīja Kainā dusmas, Jehova teica: ”Valdi pār viņu.”

Kristiešu draudzes vecākajiem jāseko Jehovas priekšzīmei, kas redzama tikko minētajā notikumā. Kā ir teikts 2. Timotejam 4:2, reizēm viņu pienākums ir ’norāt un brīdināt’ kādu draudzes locekli — skaidri pateikt viņam, kādas var būt viņa nepareizās rīcības sekas. Bet vecākajiem jāmāk arī ’paskubināt’. Viena no grieķu valodas vārda parakaleō pamatnozīmēm ir ’iedrošināt’. ”Aizrādījums nav ass, strikts vai nosodošs,” teikts kādā teoloģiskā vārdnīcā. ”Vēl viena [minētā grieķu valodas vārda] nozīme ir ’mierināt’, un šis fakts liecina par to pašu.” (Theological Dictionary of the New Testament.)

Minētajam vārdam radniecīgais paraklētos tika lietots, runājot par palīgu vai aizstāvi tiesas procesos. Tāpēc pat tad, ja vecākie runā ar draudzes locekli, kas ir pelnījis stingru aizrādījumu, viņi nedrīkst aizmirst, ka viņi ir šī cilvēka palīgi, nevis ienaidnieki. Draudzes vecākajiem jāmācās no Jehovas — jābūt pozitīvi noskaņotiem un jāapliecina cilvēkam, ka viņš var tikt galā ar radušos problēmu. (Salīdzināt Galatiešiem 6:1.)

Uzklausīt vai neuzklausīt aizrādījumu — tas, protams, ir atkarīgs no paša cilvēka. (Galatiešiem 6:5; Filipiešiem 2:12.) Varbūt kāds neieklausīsies padomdevēju brīdinājumos, tāpat kā Kains neieklausījās aizrādījumā, ko viņam deva pats Radītājs. Bet tad, ja draudzes vecākie būs sekojuši Jehovas — vislabākā padomdevēja — priekšzīmei, viņi varēs būt droši, ka ir darījuši to, kas viņiem bija jādara.