Kādas ir lepnības sekas?

VAI jums kādreiz ir bijis jāatrodas tāda cilvēka sabiedrībā, kas jūs tīšām ir centies pazemot? Varbūt tas ir bijis direktors, priekšnieks vai kāds radinieks, kas ir skatījies uz jums no augšas un izturējies pret jums ar galēju necieņu? Kādas bija jūsu attiecības ar šo cilvēku? Vai viņš jums patika? Nē, droši vien nepatika. Kāpēc? Tāpēc, ka lepnība atgrūž, tā kavē normālu attiecību veidošanos.

Lepnība liek cilvēkam visus noniecināt un radīt priekšstatu, ka viņš vienmēr ir pārāks par apkārtējiem. No lepna cilvēka ir grūti sagaidīt labu vārdu par citiem. Šādam cilvēkam vienmēr atrodas kaut kas negatīvs, ko piebilst, piemēram: ”Jā, sava daļa taisnības tur ir, taču viņam ir tāda un tāda problēma (vai vājība).”

Kādā grāmatā lepnums tiek raksturots kā ”visu postošs netikums. Tas sagrauj cilvēku, tā ka paliek pavisam maz, par ko viņu cienīt.” (Thoughts of Gold in Words of Silver.) Tāpēc nav brīnums, ka nevienam nepatīk uzturēties lepna cilvēka sabiedrībā. Lepnam cilvēkam parasti nav īstu draugu. ”Turpretī pazemīgos pasaule mīl,” teikts tikko minētajā grāmatā, ”nevis pazemīgos, kas ar to lepojas, bet patiešām pazemīgos.” Kaut kas līdzīgs ir teikts Bībelē: ”Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.” (Salamana Pamācības 29:23.)

Tas tiesa, lepnam cilvēkam ir grūti izveidot draudzību un iemantot cieņu, taču daudz būtiskāks ir jautājums par to, kā lepnība ietekmē cilvēka attiecības ar Dievu. Kāda ir Dieva attieksme pret lepniem, augstprātīgiem un iedomīgiem cilvēkiem? Vai viņam ir svarīgi, kāds ir cilvēks — lepns vai pazemīgs?

Pazemības stunda

Salamana Pamācību grāmatas sarakstītājs, Dieva iedvesmots, atzina: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas. Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.” (Salamana Pamācības 16:18, 19.) Šo vārdu patiesumu apstiprina notikumi ar sīriešu karavadoni Naāmanu — Izraēlas pravieša Elīsas laikabiedru.

Naāmans slimoja ar lepru. Lai izdziedinātu savu slimību, Naāmans devās uz Samariju — viņš cerēja personiski tikties ar Elīsu. Bet pravietis sūtīja pie Naāmana kalpu, lai nodotu ziņu, ka viņam septiņas reizes jāmazgājas Jordānā. Naāmans apvainojās. Kāpēc pravietis sūtīja pie viņa kalpu, nevis iznāca pretī, lai pats ar viņu runātu? Turklāt jebkura Sīrijas upe nemaz nebūtu bijusi sliktāka par Jordānu! Naāmanam traucēja lepnība. Par laimi, šajā situācijā virsroku guva saprātīgs padoms. ”Kad nu viņš nobrauca pie Jardānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.” (2. Ķēniņu 5:14.)

Reizēm pat nedaudz pazemības cilvēkam ļauj iegūt ļoti daudz.

Iedomības sekas

Būt lepnam vai nebūt lepnam ne vienmēr nozīmē tikai kaut ko iegūt vai zaudēt. Grieķu valodas vārds ”hubris” apzīmē kādu īpašu lepnības veidu. Grieķu valodas pētnieks Viljams Bārklijs raksta, ka ”hubris ir lepnības un nežēlības sajaukums. ..iedomības pilns nicinājums, kas cilvēkam liek mīdīt citus kājām.”

Šāda pārspīlēta lepnība ir redzama tajā, ko izdarīja kāds cilvēks, par kuru ir stāstīts Bībelē. Minētais cilvēks bija Amonas valdnieks Hanūns. Enciklopēdijā Insight on the Scripturesa ir rakstīts: ”Atcerēdamies Nahaša parādīto labestību, Dāvids nosūtīja pie Hanūna vēstnešus, lai izteiktu viņam līdzjūtību par tēva nāvi. Bet Hanūns noticēja saviem dižciltīgajiem, kas viņam teica, ka Dāvids izmanto izdevību izlūkot pilsētu; viņš pazemoja Dāvida kalpus — nodzina tiem pusi bārdas, nogrieza apģērba apakšdaļu līdz gurniem un tad atlaida tos.” Viljams Bārklijs par minēto notikumu raksta: ”Šī rīcība bija hubris. Tas bija apvainojums, necilvēcīga apiešanās, publisks pazemojums — viss kopā.” (2. Samuēla 10:1—5.)

Lepns cilvēks tiešām ir spējīgs uz šādu rīcību — viņš var būt nekaunīgs un pazemot otru. Lepnam cilvēkam sagādā baudu apjukums un pazemojums, ko kāds cits izjūt viņa ļaunās, bezjūtīgās rīcības dēļ. Bet, iedragājot vai iznīcinot otra pašcieņu, cilvēks pats sev nodara divkāršu ļaunumu. Viņš zaudē draugu un, visticamāk, iegūst sev ienaidnieku.

Neviens, kas sevi uzskata par kristieti, nedrīkst pieļaut, ka viņā izveidotos šāda lepnība, jo viņa Kungs ir pavēlējis ”savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”. (Mateja 7:12; 22:39.) Šāda lepnība ir pilnīgā pretstatā ar Dieva un Kristus būtību. Viljams Bārklijs par to saka ļoti nopietnus vārdus: ”Hubris ir lepnība, kas cilvēkam liek nostāties pret Dievu.” Tā ir lepnība, kas noliedz Dievu. (Psalms 14:1.) Psalmā 10:4 ir teikts: ”Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: ”Dieva nav!”.” Lepnība jeb augstprātība atsvešina cilvēku ne tikai no draugiem un radiem, bet arī no Dieva. Tātad lepnības sekas patiesi ir smagas.

Nedrīkst padoties lepnības kaitīgajai ietekmei

Lepnību var izraisīt visdažādākie iemesli — nacionālisms, rasisms, piederība pie noteikta sabiedrības slāņa vai kastas, izglītība, bagātība, prestižs un vara. Lai kāds būtu lepnības cēlonis, tā var iezagties jebkurā cilvēkā un pamazām sabojāt cilvēka personību.

Daudzi cilvēki šķiet esam ļoti pazemīgi, kad viņiem ir darīšanas ar kādu, kam ir augstāks vai tāds pats stāvoklis. Bet kas notiek, kad šādam it kā pazemīgam cilvēkam tiek dota vara pār citiem? Viņš pēkšņi kļūst par despotu un padara dzīvi neciešamu visiem, kas viņam šķiet atrodamies zemākā stāvoklī. Šādas pārmaiņas reizēm mēdz notikt, kad cilvēks uzvelk formas tērpu vai piesprauž nozīmi, kas viņam dod kaut kādas pilnvaras. Pat valdības iestāžu darbinieki reizēm izturas pret cilvēkiem augstprātīgi un sāk domāt, ka sabiedrības pienākums ir kalpot viņiem, nevis otrādi. Lepnība padara cilvēku skarbu un neiecietīgu, bet pazemība — laipnu un labestīgu.

Jēzum varēja būt iemesli lepoties un būt skarbam pret saviem mācekļiem. Viņš bija pilnīgs cilvēks, Dieva Dēls, bet viņa sekotāji — nepilnīgi, nepastāvīgi cilvēki, kuru rīcību reizēm bija grūti paredzēt. Bet ko Jēzus teica saviem klausītājiem? Viņš tos aicināja: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” (Mateja 11:28—30.)

Vai mēs vienmēr cenšamies rīkoties tāpat, kā rīkojās Jēzus? Varbūt mēs jūtam, ka esam skarbi, nepiekāpīgi, despotiski, neiejūtīgi, lepni? Mums jācenšas sekot Jēzus priekšzīmei — atvieglināt citu cilvēku dzīvi, nevis viņus apspiest. Mums jāpretojas lepnības kaitīgajai ietekmei.

Bet vai būt lepnam vienmēr ir slikti?

Pašcieņa vai iedomība?

Lepnums var būt arī ’stāvoklis, ..kam raksturīgs pašapzinīgums, pašcieņa’. (Latviešu literārās valodas vārdnīca.) Just pašcieņu nozīmē cienīt sevi. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav vienalga, ko citi par viņu domā. Viņam rūp viņa ārējais izskats un reputācija. Ļoti trāpīgs ir spāņu sakāmvārds ”Pasaki man, ar ko tu kopā staigā, un es pateikšu, kas tu esi.” Katrs, kam patīk uzturēties starp cilvēkiem, kuri ir netīrīgi, slinki, nevīžīgi un rupji, galu galā kļūst tāds pats — viņš pārņem šo cilvēku attieksmi pret dzīvi un zaudē savu pašcieņu.

Protams, jāsargās arī no otras galējības — lepnuma, kas padara cilvēku iedomīgu un uzpūtīgu. Rakstu mācītāji un farizeji, kuri dzīvoja vienā laikā ar Jēzu, lepojās ar savām tradīcijām un ārējo izskatu, kas it kā liecināja par viņu ārkārtīgo dievbijību. Jēzus par viņiem teica: ”Tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm gaŗus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par ”rabi”.” (Mateja 23:5—7.)

Tātad svarīgi ir nekrist galējībās. Mums jāatceras, ka Jehova redz sirdi, nevis to, kas redzams cilvēka acīm. (1. Samuēla 16:7; Jeremijas 17:10.) Paštaisnība nav Dieva taisnība. Tāpēc ir labi noskaidrot, kas jādara, lai cilvēks būtu patiesi pazemīgs un viņam nebūtu jāpiedzīvo lepnības ļaunās sekas.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Nedaudz pazemības ļāva Naāmanam saņemt daudz svētību