Spriedums par labu izvēlei

PATS Radītājs — visaugstākā persona Visumā — veicina apzinātas izvēles principa īstenošanu. Radītājs zina pilnīgi visu par cilvēku vajadzībām, un viņš dāsni piedāvā cilvēkiem pamācības, brīdinājumus un norādījumus, lai tie varētu pieņemt gudrus lēmumus. Tai pašā laikā Radītājs ņem vērā cilvēku gribas brīvību, kas ir dota visām saprātīgajām būtnēm. Par Dieva viedokli liecina vārdi, ko reiz teica viņa pravietis Mozus: ”Es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji.” (5. Mozus 30:19.)

Minētais princips attiecas arī uz medicīnisku jautājumu risināšanu. Apzinātas izvēles jeb apzinātas piekrišanas jēdziens kļūst arvien pazīstamāks Japānā un citās valstīs, kur iepriekš tas netika atzīts pārāk plaši. Dr. Mičitaro Nakamura apzinātas piekrišanas jēdzienu skaidro šādi: ”Jēdziena būtība ir tā, ka ārsts viegli saprotamos vārdos izstāsta pacientam par slimību, prognozēm, ārstēšanas veidiem un iespējamām blakusparādībām, respektējot pacienta tiesības pašam izlemt, kādu ārstēšanas veidu izvēlēties.” (”Japānas Mediķu Žurnāls.”)

Ilgu laiku Japānas ārsti, pamatodami savu nostāju ar dažādiem argumentiem, nepiekrita šādām attiecībām starp ārstu un pacientu, un tiesas parasti padevās tradicionālajam viedoklim, kāds bija izveidojies medicīnā. Tāpēc par ārkārtīgi nozīmīgu ir uzskatāms spriedums, ko 1998. gada 9. februārī paziņoja Tokijas Augstākās tiesas tiesnesis Takeo Inaba, — tas bija spriedums, kas tika pieņemts par labu apzinātas izvēles tiesībām. Kāds bija šis spriedums, un kāds bija tas jautājums, par ko tika spriests tiesā?

1992. gada jūlijā Jehovas lieciniece Misae Takeda, kurai toreiz bija 63 gadi, griezās pēc palīdzības Tokijas universitātes Medicīniski zinātniskā institūta klīnikā. Viņai bija ļaundabīgs aknu audzējs, tāpēc viņai bija nepieciešama operācija. Misae vēlējās ievērot Bībelē doto norādījumu, kas aizliedz nepareizu asins izmantošanu, tāpēc viņa paskaidroja ārstiem, ka viņa vēlas, lai tiktu izmantoti tikai bezasins ārstēšanas paņēmieni. (1. Mozus 9:3, 4; Apustuļu darbi 15:29.) Ārsti atzina par spēkā esošu dokumentu, ar kuru paciente atbrīvoja ārstus un klīniku no atbildības gadījumā, ja viņas lēmuma dēļ rastos kādi sarežģījumi. Ārsti apliecināja pacientei, ka viņas lūgums tiks izpildīts.

Tomēr tūlīt pēc operācijas un arī vēlāk, laikā, kad Misae atradās sedatīvu iespaidā, tika izdarīta asins pārliešana, tātad tika ignorēta pacientes vēlēšanās, ko viņa iepriekš bija skaidri izklāstījusi. Mēģinājums paturēt slepenībā pretlikumīgo asins pārliešanu neizdevās, jo viens no klīnikas darbiniekiem pastāstīja par notikušo kāda laikraksta reportierim. Paciente, protams, bija satriekta, kad uzzināja, ka pret viņas gribu ir izdarīta asins pārliešana. Viņa bija uzticējusies mediķiem, domādama, ka tie turēs doto vārdu un respektēs viņas reliģiskos uzskatus. Pārdzīvojums, ko sagādāja tik rupjš ārsta un pacienta attiecību pārkāpums, un vēlēšanās radīt precedentu, kas nākotnē pasargātu citus no šādas apiešanās, pamudināja viņu griezties tiesā.

Sabiedriskā kārtība un tikumība

Trīs Tokijas apgabaltiesas tiesneši izskatīja lietu un pieņēma lēmumu par labu ārstiem, tātad faktiski — pret apzinātas piekrišanas tiesībām. Spriedumā, kas tika nolasīts 1997. gada 12. martā, bija teikts, ka mēģinājums panākt vienošanos par pilnīgu bezasins ārstēšanu nekādā gadījumā nevar būt saistošs. Tiesneši savu spriedumu argumentēja ar to, ka tad, ja ārsts slēgtu īpašu vienošanos nepārliet asinis pat kritiskā situācijā, tiktu pārkāpti ”sabiedrības normu”a principi. Viņi uzskatīja, ka galvenais ārsta pienākums ir glābt dzīvību vislabākajā iespējamajā veidā, tātad šāda vienošanās nevarētu būt spēkā jau no paša sākuma, lai kādi būtu pacienta reliģiskie uzskati. Tiesneši paziņoja, ka ārsta profesionālais viedoklis ir svarīgāks par lūgumu, ko iepriekš ir izteicis pacients.

Tiesneši norādīja, ka to pašu iemeslu dēļ ārsts, kura pienākums ir pastāstīt par piedāvātās operācijas norisi, iznākumu un iespējamo risku, ”varēja neteikt, vai viņš domā pārliet asinis”. Viņu spriedums skanēja šādi: ”Nevar saukt par nelikumīgu vai nepareizu to, ka atbildētāji (ārsti) saprata prasītājas vēlēšanos nepārliet asinis nekādos apstākļos un rīkojās tā, it kā gatavotos respektēt viņas vēlēšanos, tādējādi panākot viņas piekrišanu operācijai.” Spriedumā izskanējušās domas būtība ir tā, ka paciente, iespējams, būtu atteikusies no operācijas un nebūtu palikusi slimnīcā, ja ārsti būtu rīkojušies citādi.

Tiesas lēmums pārsteidza apzinātas piekrišanas principa atbalstītājus. Profesors Takao Jamada, kas tiek uzskatīts par autoritāti civiltiesību jautājumos, rakstīdams par Takedas lietu un tās ietekmi uz apzinātas piekrišanas principa ievērošanu Japānā, norādīja: ”Ja lēmumā paustajai domāšanai tiks ļauts palikt spēkā, atteikšanās no asins pārliešanas un juridiskais apzinātas piekrišanas princips kļūs par vējā trīsuļojošu sveces liesmu.” (Žurnāls ”Tieslietu klase”.) Profesors nesaudzīgi nosodīja uzspiestu asins pārliešanu, saukdams to par ”rupju uzticības ignorēšanu, kas pielīdzināma pēkšņam uzbrukumam”. Viņš piebilda, ka šāda rīcība, kas grauj cilvēku uzticēšanos, ”nekādā gadījumā nav pieļaujama”.

Misae, pēc dabas būdama kautrīga sieviete, nebūt nevēlējās nonākt visu uzmanības centrā. Tomēr viņa bija gatava rīkoties, jo apzinājās, ka viņa var dot savu ieguldījumu Jehovas vārda un asins svētuma principa aizstāvēšanā. Lūk, ko viņa rakstīja savam juristam: ”Es neesmu nekas vairāk kā putekļi, pat tas es neesmu. Es nezinu, kam var būt noderīgs tik nespējīgs cilvēks kā es. Bet, ja es centīšos darīt to, ko saka Jehova, kurš pat akmeņiem var likt runāt, tad viņš man dos spēku.” (Mateja 10:18; Lūkas 19:40.) Sniegdama liecību tiesā, Misae drebošā balsī pastāstīja par saviem pārdzīvojumiem, ko bija sagādājusi ārstu nodevība. ”Es jutos piesmieta, es jutos kā sieviete, kas ir izvarota.” Pēc viņas liecības daudziem, kas atradās tiesas zālē, acīs sariesās asaras.

Negaidīts uzmundrinājums

Kad bija paziņots apgabaltiesas spriedums, lieta nekavējoties tika pārsūdzēta Augstākajā tiesā. Apelācijas tiesas pirmā sēde notika 1997. gada jūlijā, un uz to ieradās arī Misae, lai gan viņa bija pavisam bāla un sēdēja invalīdu ratiņos. Viņu bija novājinājis vēzis, kas bija parādījies atkal. Misaei par lielu uzmundrinājumu tiesas priekšsēdētājs pavēstīja, kā tiesa ir nolēmusi rīkoties, un tas bija ļoti neparasti. Tiesnesis paziņoja, ka apelācijas tiesa nepiekrīt iepriekšējās tiesas lēmumam, kurā bija teikts, ka ārstam ir bijušas tiesības neievērot pacienta vēlēšanos — vārdos it kā piekrist pacientam, bet patiesībā jau iepriekš nolemt darīt kaut ko citu. Tiesas priekšsēdētājs teica, ka tiesa negrasās atbalstīt aizbildniecisko principu ”Turiet viņus neziņā un atkarībā”b no medicīnas. Vēlāk Misae sacīja: ”Mani ļoti iepriecināja tiesneša godīgie vārdi, kas pilnīgi atšķīrās no apgabaltiesā pieņemtā lēmuma.” Viņa vēl piebilda: ”Par to es visu laiku biju lūgusi Jehovu.”

Pēc mēneša Misae nomira slimnīcā, kur viņas uzskatus saprata un respektēja un kur līdz pēdējam brīdim pie viņas bija ģimenes locekļi. Misaes dēls Masami un pārējie ģimenes locekļi sēroja par viņas nāvi, taču, saskaņā ar Misaes vēlēšanos, ģimenes locekļi gribēja redzēt, kā viņas lieta tiks iztiesāta.

Tiesas spriedums

Trīs Augstākās tiesas tiesneši paziņoja spriedumu, ar kuru tika atcelts iepriekšējās tiesas lēmums; tas notika 1998. gada 9. februārī. Nelielā tiesas zāle bija pilna ar žurnālistiem, zinātniekiem un citiem cilvēkiem, kas bija cītīgi sekojuši tiesas procesam. Par spriedumu tika ziņots lielākajos laikrakstos un televīzijas kanālos. Lūk, daži no tajā laikā publicēto rakstu nosaukumiem: ”Tiesa izlemj, ka pacienti drīkst atteikties no ārstēšanas”, ”Augstākā tiesa paziņo, ka asins pārliešana ir tiesību pārkāpums”, ”Ārsts, kas ir izdarījis asins pārliešanu bez pacienta piekrišanas, zaudē tiesas procesā”, ”Jehovas lieciniece saņem kompensāciju par asins pārliešanu”.

Ziņojumi par tiesas lēmumu bija precīzi un lielākoties labvēlīgi. Laikrakstā Daily Yomiuri bija rakstīts: ”Tiesnesis Takeo Inaba atzīmēja, ka ārsti rīkojās nepareizi, darīdami to, no kā paciente bija atteikusies.” Tāpat laikrakstā bija skaidri norādīts, ka ”ārsti, kas izdarīja [asins pārliešanu], liedza viņai iespēju izvēlēties ārstēšanas veidu”.

Laikrakstā Asahi Shimbun bija sacīts, ka tiesneši šoreiz uzskatīja par nepilnīgiem pierādījumus, kas liecinātu par abu pušu vienošanos nelietot asinis pat dzīvībai bīstamā situācijā, taču viņi nepiekrita iepriekšējās tiesas lēmumam par šādas vienošanās nelikumību: ”Ja starp pusēm pastāv saprātīgā veidā slēgta vienošanās, ka asinis nekādā gadījumā netiks lietotas, tiesa neuzskata to par sabiedriskās kārtības pārkāpumu un tāpēc neuzskata to par spēkā neesošu.” Laikrakstā tika minēts arī tiesnešu viedoklis, ka ”visiem cilvēkiem kādu dienu ir lemts mirt, un par to, kā tuvoties nāves brīdim, katrs cilvēks ir tiesīgs lemt pats”.

Patiesībā Jehovas liecinieki ir labi pārdomājuši šo jautājumu un ir pārliecināti, ka viņi izvēlas vislabāko veidu, kā dzīvot. Piemēram, viņi nepakļauj sevi riskam, ko rada asins pārliešana, un izvēlas bezasins ārstēšanas paņēmienus, kas daudzās zemēs plaši tiek lietoti un nav pretrunā ar Dieva likumiem. (Apustuļu darbi 21:25.) Kāds labi pazīstams japāņu profesors, kas ir speciālists konstitucionālo tiesību jautājumos, atzīmēja: ”Īstenībā atteikties no minētā ārstēšanas veida [asins pārliešanas] nozīmē nevis izvēlēties, ”kā nomirt”, bet gan izvēlēties, kā dzīvot.”

Augstākās tiesas pasludinātais spriedums liek domāt, ka ārstu tiesības pieņemt lēmumus nav tik plašas, kā daži varbūt ir domājuši. Šī sprieduma iespaidā daudzas slimnīcas droši vien izstrādās noteikumus par ētiskas dabas jautājumiem. Tiesas lēmumu liela daļa cilvēku ir uztvēruši labvēlīgi, un tas vieš cerību pacientos, kuriem līdz šim nav bijusi dota pārāk liela izvēle jautājumos, kas saistīti ar viņu ārstēšanu. Tomēr ne visi ir apmierināti ar tiesas spriedumu. Valsts pārziņā esošā slimnīca un trīs ārsti ir pārsūdzējuši spriedumu Japānas Augstākajā tiesā. Tātad mums būs nedaudz jāpagaida, lai redzētu, vai Japānas Augstākā tiesa atbalstīs pacienta tiesības, kā tās atbalsta Visuma Suverēns.

[Zemsvītras piezīmes]