Kad nocietinātas sirdis kļūst atsaucīgas

1989. GADĀ JEHOVAS LIECINIEKI POLIJĀ tika reģistrēti kā reliģiska organizācija. Tie liecinieki, kas kristīgās neitralitātes dēļ bija nonākuši ieslodzījumā, ar laiku tika atbrīvoti, taču cietumos palika daudz ieslodzīto, kas vēlējās uzzināt no viņiem kaut ko vairāk par Bībeli. Šajā rakstā tiek stāstīts par to, kā vienā no šādiem cietumiem Jehovas liecinieki palīdz atsaukties uz Dieva Rakstu vēsti cilvēkiem, kam iepriekš ir bijusi nocietināta sirds.

VOLOVA ir pilsēta Polijas dienvidrietumos, kurā dzīvo 12 000 cilvēku. Tajā atrodas 200 gadu vecs cietums, kurā sodu izcieš daži no Polijas bīstamākajiem noziedzniekiem. Kopš Jehovas liecinieku darbība ir oficiāli atzīta, šajā cietumā ar lielu entuziasmu tiek sludināta labā vēsts par Valstību.

Sludināšana kļuva iespējama pēc tam, kad 1990. gada februārī Tieslietu ministrija izsūtīja vēstuli visiem Polijas cietumu priekšniekiem. Vēstulē bija ieteikts ”nelikt šķēršļus” ieslodzītajiem, kas vēlas saņemt Sargtorņa biedrības publikācijas vai tikties ar Jehovas lieciniekiem. Daži no lieciniekiem bija pavadījuši Volovas cietumā ilgu laiku, tāpēc ļoti labi pazina daudzus recidīvistus šajā ieslodzījuma vietā. Tomēr viņi paļāvās uz to, ka Jehova svētīs viņu pūliņus sasniegt ar Bībeles patiesību citu ieslodzīto sirdis.

Darbības sākums

”Īstenot mācību programmu sākumā bija diezgan grūti,” saka brālis Česlavs — viņš dzīvo Vroclavā, apmēram 40 kilometru no Volovas, un viņam ir dotas tiesības apmeklēt cietumu Volovā. ”Bija vajadzīgas daudzas un garas pārrunas ar cietuma darbiniekiem, lai viņus pārliecinātu, ka mūsu ”dievkalpojumi” cietumniekiem nāks par labu.”

Kā stāsta Česlava palīgs Pavels, situācija bija diezgan sarežģīta, jo ”kāds augsta ranga virsnieks uzstājīgi apgalvoja, ka notiesātie izmanto dievkalpojumus, lai gūtu materiālu labumu”. Kad 1991. gadā trīs kādreiz bīstami noziedznieki kristījās, cietuma darbinieku viedoklis mainījās un sāka veidoties sadarbība.

”Mēs sākām sludināt notiesātajiem, viņu ģimenes locekļiem, kas nāca pie viņiem ciemos, un cietuma darbiniekiem,” stāsta Česlavs. ”Pēc tam mums atļāva sludināt labo vēsti pa kamerām, un tas bija ļoti neparasts izņēmums. Kad bijām atraduši pirmos ieinteresētos, mums atļāva izmantot nelielu zāli Bībeles studijām un kristiešu sapulcēm.” Jehova tiešām bija devis iespēju piekļūt ieslodzīto nocietinātajām sirdīm.

Sekmīga mācību programma

Nelielā zāle drīz vien kļuva par mazu. Tā kā sludināšanā piedalījās gan kristītie cietumnieki, gan arī brāļi, kas brauca uz cietumu no pilsētas, sapulces sāka apmeklēt apmēram 50 cietumnieku. ”Vairāk nekā trīs gadus mēs tur vadījām visas sapulces, un ieslodzītie tās regulāri apmeklēja,” stāsta vietējās draudzes vecākais. 1995. gada maijā tika dota atļauja izmantot lielāku zāli.

Bet kā atbildīgie brāļi nosaka, kas drīkst apmeklēt sapulces cietumā? ”Mēs esam izveidojuši sarakstu, kurā ir to ieslodzīto vārdi, kam ir interese par patiesību,” saka brāļi Česlavs un Zdžislavs. ”Ja ieslodzītais garīgi neaug vai bez attaisnojoša iemesla nenāk uz sapulcēm, tā apliecinot, ka nenovērtē piedāvātos pasākumus, mēs izsvītrojam viņu no saraksta un paziņojam par to cietuma priekšniekam.”

Bībeles nodarbību laikā brāļi māca ieslodzītajiem, kā labi sagatavoties sapulcēm un efektīvi lietot publikācijas. Kad ieslodzītie atnāk uz sapulci, viņi ir labi sagatavojušies un aktīvi piedalās tajā. Ieslodzītie dod saturīgus komentārus, prasmīgi lieto Bībeli un attiecina padomus uz sevi — viņi bieži mēdz sākt atbildi ar vārdiem: ”Es saprotu, ka man ...”

”Volovas cietumā tiek vadītas 20 Bībeles studijas. Astoņas no tām vada trīs ieslodzītie, kas kļuvuši par sludinātājiem,” stāsta draudzes sekretārs. Sludinātāji ir guvuši sekmes, sludinot pa kamerām un sarunājoties ar citiem ieslodzītajiem pastaigu laikā cietuma pagalmā. Piemēram, desmit mēnešu laikā no 1993. gada septembra līdz 1994. gada jūnijam viņi izplatīja 235 grāmatas, gandrīz 300 brošūru un 1700 žurnālu. Nesen divi cietuma darbinieki palūdza, lai ar viņiem sāktu studēt Bībeli.

Prieks par īpašām kopsanāksmēm

Ar laiku mācību programmā tika iekļautas īpašas kopsanāksmes. Ceļojošie pārraugi un citi pienācīgi sagatavoti brāļi cietuma sporta zālē teica galvenās runas no rajona kopsanāksmes un vienas dienas kopsanāksmes programmas. Pirmā kopsanāksme notika 1993. gada oktobrī. To apmeklēja 50 ieslodzīto, un, kā bija rakstīts avīzē Słowo Polskie, ”no Vroclavas ieradās veselas ģimenes, arī sievietes un mazi bērni”, tāpēc kopējais apmeklētāju skaits bija 139. Pārtraukumā starp kopsanāksmes runām klātesošie iebaudīja maltīti, ko bija pagatavojušas māsas, un pavadīja laiku patīkamās sarunās ar ticības biedriem.

Kopš tās reizes ir notikušas vēl septiņas kopsanāksmes, kas ir sagādājušas svētības ne tikai ieslodzītajiem, bet arī tiem, kas jau ir brīvībā. Kad kāda Jehovas lieciniece satika cilvēku, kas pēc atbrīvošanas no Volovas cietuma bija apmeties uz dzīvi pilsētā, viņš nebija pārāk atsaucīgs. Bet, kad šis cilvēks izdzirdēja, ka par Jehovas liecinieku ir kļuvis kāds ieslodzītais, ko viņš pazina, viņš pārsteigts izsaucās: ”Tas slepkava?! Liecinieks?!” Vēlāk vīrietis piekrita studēt Bībeli.

Brīnumainas pārmaiņas

Vai šāda vispārīga mācību programma tiešām ir padarījusi atsaucīgas ieslodzīto nocietinātās sirdis? Ļausim, lai viņi paši atbild uz šo jautājumu.

”Es nemaz nezinu, kas ir mani vecāki, jo viņi mani pameta, kad es biju pavisam mazs, tāpēc man ārkārtīgi pietrūka mīlestības,” atzīst Zdžislavs, pēc dabas ļoti nosvērts cilvēks. ”Es agri nonācu saskarē ar noziedzīgo pasauli un galu galā izdarīju slepkavību. Vainas apziņa lika man domāt par pašnāvību, un es izmisīgi meklēju patiesu cerību. Vēlāk, 1987. gadā, manās rokās nonāca žurnāls Sargtornis. Lasot žurnālu, es uzzināju par augšāmcelšanu un mūžīgu dzīvi. Sapratis, ka viss vēl nav zaudēts, es atmetu domu par pašnāvību un sāku mācīties Bībeli. Tagad es zinu, ko nozīmē Jehovas un brāļu mīlestība.” Šis bijušais slepkava 1993. gadā kļuva par kalpošanas palīgu un sāka palīgpioniera kalpošanu, un pagājušajā gadā viņš kļuva par pastāvīgo pionieri.

Kāds cits ieslodzītais, Tomašs, labprāt bija piekritis mācīties Bībeli. ”Bet es to nedarīju ar tīriem motīviem,” viņš atzīst. ”Es mācījos tikai tāpēc, ka man patika izrādīties, skaidrojot citiem Jehovas liecinieku uzskatus. Bet Bībeles patiesība mani ietekmēja ļoti maz. Kādu dienu es saņēmos un aizgāju uz kristiešu sapulci. Mani sirsnīgi sagaidīja ieslodzītie, kas jau bija kristīti. Es sapratu, ka man ir nevis jāizrādās ar zināšanām, bet jāļauj atmaigt savai nocietinātajai sirdij un jāmaina domāšana.” Tomašs sāka veidot jaunu, kristīgu personību. (Efeziešiem 4:22—24.) Tagad viņš ir Dievam veltījies, kristīts liecinieks un ar prieku sludina pa kamerām.

Bijušo draugu ietekme

Cilvēkiem, kas mācījās Bībeles patiesību cietumā, daudz raižu sagādāja kameras biedri un cietuma darbinieki. Viens no ieslodzītajiem atceras: ”Par mani nepārtraukti smējās un ņirgājās. Bet es paturēju prātā uzmundrinājuma vārdus, ko man teica brāļi. ”Lūdz Jehovu,” viņi sacīja. ”Lasi Bībeli, un tu sajutīsi iekšēju mieru.” Tas tiešām palīdzēja.”

”Citi ieslodzītie bez žēlastības apveltīja mani ar dzēlīgām piezīmēm,” stāsta Rišards, kāds plecīgs kristietis. ”Viņi man mēdza piedraudēt: ”Tu vari iet uz savām sapulcēm, tikai nedomā izcelties un tēlot, ka tu esi labāks, saprati?” Kad es, paklausot Bībeles principiem, sāku mainīt savu dzīves veidu, man nācās daudz ciest. Viņi vairākas reizes apgāza manu gultu, izmētāja bībeliskās publikācijas un sajauca visu manā kameras daļā. Šādos brīžos es lūdzu Jehovam, lai viņš man dod spēku savaldīties, un tad klusējot sāku visu kārtot. Ar laiku viņi lika man mieru.”

”Kad pārējie ieslodzītie redz, ka mēs esam stingri apņēmušies kalpot Jehovam, tad rodas cita veida grūtības,” stāsta kristīti brāļi, kas vēl atrodas cietumā. ”Viņi dažreiz saka: ”Atceries, ka tu vairs nedrīksti dzert, smēķēt un melot.” Šādas grūtības palīdz savaldīt miesu un ātri atbrīvoties no netikumiem un jebkādas atkarības. Tāpat tās palīdz veidot gara augļus.” (Galatiešiem 5:22.)

Sevis veltīšana ar mērķi kalpot Dievam

Ar cietuma vadības atļauju kristīšanās pirmo reizi notika 1991. gada pavasarī, cietuma sporta zālē. Kristīšanas kandidāts bija Zdžislavs. Par godu šim notikumam uz zāli atnāca 12 ieslodzītie un no pilsētas ieradās 21 brālis un māsa. Sapulce ieslodzītajiem sagādāja uzmundrinājumu. Pēc tam daži no viņiem tik strauji progresēja, ka nākamie divi kristījās nedaudz vēlāk tajā pašā gadā. Divus gadus vēlāk, 1993. gadā, kristīšanās notika divas reizes un vēl septiņi notiesātie apliecināja, ka viņi sevi ir veltījuši Jehovam.

Par kristīšanos, kas notika decembrī, vietējā avīzē Wieczór Wrocławia bija rakstīts: ”Cilvēki pamazām piepilda sporta zāli, viņi sveicinās un sarokojas ar visiem. Neviens šeit nav svešinieks. Viņi visi ir viena liela ģimene, ko vieno kopīgas domas, dzīves veids un kalpošana vienam Dievam — Jehovam.” Toreiz šajā ”lielajā ģimenē” bija 135 cilvēki, viņu vidū — 50 ieslodzīto. Iepazīsimies nedaudz tuvāk ar dažiem no viņiem.

Jeržijs, kas kristījās jūnijā, stāsta: ”Kaut arī es biju saskāries ar Bībeles patiesību jau pirms vairākiem gadiem, manās krūtīs bija akmens, nevis sirds. Krāpšana, šķiršanās no manas pirmās sievas, nelikumīga kopdzīve ar Kristīnu, ārlaulības bērns, bieža atgriešanās cietumā — tāda bija mana dzīve.” Redzēdams, ka citi recidīvisti cietumā kļūst par Jehovas lieciniekiem, viņš sāka domāt: ”Varbūt arī es varētu kļūt par labāku cilvēku?” Jeržijs palūdza, lai kāds ar viņu studētu Bībeli, un sāka apmeklēt sapulces. Bet īstas pārmaiņas viņa dzīvē sākās tad, kad viņš no prokurora uzzināja, ka Kristīna jau trīs gadus ir Jehovas lieciniece. ”Es biju ārkārtīgi pārsteigts,” saka Jeržijs. ”Es domāju: ”Un kā tad es? Ko es daru?” Es sapratu, ka man jāsakārto sava dzīve, ja vēlos, lai Jehova būtu pret mani labvēlīgs.” Jeržijs bija ļoti priecīgs, kad cietumā viņu apciemoja Kristīna un viņu vienpadsmit gadus vecā meita Marzena. Pēc neilga laika viņi oficiāli reģistrēja savu laulību. Jeržijs joprojām atrodas cietumā, un ne vienmēr viņam klājas labi, tomēr nesen viņš iemācījās zīmju valodu, un tagad var palīdzēt nedzirdīgiem ieslodzītajiem.

Miroslavs bija kļuvis par noziedznieku, vēl mācīdamies pamatskolā. Viņam ļoti patika draugu rīcība, un drīz viņš sāka darīt to pašu, ko darīja draugi. Viņš aplaupīja un piekāva daudz cilvēku. Tad viņš nokļuva cietumā. ”Kad es nokļuvu cietumā, es griezos pēc palīdzības pie mācītāja,” atceras Miroslavs. ”Bet šī tikšanās man sagādāja lielu vilšanos. Es nolēmu noindēties.” Dienā, kad Miroslavs bija nolēmis izdarīt pašnāvību, viņš tika pārvests uz citu kameru. Tur viņš atrada Sargtorņa numuru, kurā bija runāts par dzīves jēgu. ”Vienkāršā un skaidrā informācija bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs,” viņš saka. ”Tagad es gribēju dzīvot. Es griezos lūgšanā pie Jehovas un palūdzu lieciniekiem, lai viņi studētu ar mani Bībeli.” Miroslava garīgā izaugsme bija ļoti strauja, un 1991. gadā viņš kristījās. Tagad viņš ir palīgpionieris un sludina pa kamerām.

Līdz šim ir kristījušies 15 ieslodzītie. Kopumā viņiem ir piespriests gandrīz 260 gadu cietumsoda. Daži no viņiem tika atbrīvoti pirms noteiktā laika. Vienam no ieslodzītajiem soda izciešanas laiku (25 gadus) samazināja par 10 gadiem. Vairāki cilvēki, kas sāka interesēties par patiesību cietumā, kļuva par kristītiem Jehovas lieciniekiem pēc atgriešanās brīvībā. Vēl četri ieslodzītie gatavojas kristīšanai.

Cietuma vadības atzinīgais novērtējums

”Notiesāto izturēšanās ir acīm redzami mainījusies,” teikts cietuma vadības sagatavotajā ziņojumā. ”Daudzi atmet smēķēšanu un uztur tīrību savās kamerās. Pārmaiņas ir vērojamas daudzu notiesāto uzvedībā.”

Kā tika ziņots laikrakstā Życie Warszawy, Volovas cietuma vadība atzīst, ka ”ticībai pievērstie ieslodzītie ir disciplinēti; viņi nesagādā nekādas problēmas cietumsargiem”. Tāpat šajā laikrakstā tika norādīts, ka ieslodzītie, kas ir atbrīvoti pirms noteiktā laika, ir labi iejutušies Jehovas liecinieku sabiedrībā un neatgriežas noziedznieku pasaulē.

Bet ko par Jehovas lieciniekiem domā cietuma priekšnieks? ”Jehovas liecinieku darbība šajā cietumā ir vēlama un ļoti noderīga,” viņš saka. Cietuma priekšnieks atzīst, ka, ”studējot Bībeli [ar Jehovas lieciniekiem], notiesātie iegūst jaunas vērtības un normas, un tas dod viņiem jaunus pamudinājumus, kas nosaka viņu dzīvi. Viņi ir ļoti iejūtīgi un pieklājīgi. Viņi ir uzcītīgi strādnieki un nesagādā mums gandrīz nekādu problēmu.” Šādi atzinīgi varas pārstāvju izteikumi, protams, iepriecina Jehovas lieciniekus, kas apmeklē ieslodzītos Volovas cietumā.

Jehovas liecinieki, kas darbojas šajā cietumā, labi saprot Jēzus vārdus: ”Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. ..viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” (Jāņa 10:14, 16.) Pat cietumu sienas netraucē Labajam Ganam Jēzum Kristum pulcināt cilvēkus, kas ir kā avis. Jehovas liecinieki Volovā ir pateicīgi, ka var darīt šādu patīkamu darbu. Viņi lūdz, lai Jehova arī turpmāk palīdz daudzām nocietinātām sirdīm atsaukties uz labo vēsti par Valstību, pirms ir pienācis gals. (Mateja 24:14.)

[Papildmateriāls 27. lpp.]

”Pieaugušo bērnu” problēma

Liecinieki, kas sludina Volovas cietumā, ir novērojuši, ka ”ieslodzītais, kādu laiku pavadījis cietumā, bieži vien aizmirst, ko nozīmē dzīvot brīvībā. Mēs esam saskārušies ar ”pieaugušo bērnu” problēmu, kas nozīmē, ka cilvēks, kas iznāk no cietuma, nemāk rūpēties par sevi. Šī iemesla dēļ draudzes uzdevums nav tikai iemācīt viņam Bībeles patiesību. Mums jāgatavo cilvēks tā, lai viņš kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, jābrīdina viņš par jaunām briesmām un kārdinājumiem, kas viņu gaida. Mēs nedrīkstam pārāk aizsargāt cilvēku, tomēr mums jāpalīdz viņam sākt jaunu dzīvi.”