”Mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums”
PASTĀSTĪJIS DŽORDŽS KAUČS
Pēc tam kad rīta cēlienu bijām pavadījuši kalpošanā pa mājām, mans partneris paņēma no somas divas sviestmaizes. Mēs pabeidzām ēst, un es izvilku cigareti. ”Cik ilgi tu jau esi patiesībā?” viņš pavaicāja. ”Vakar vakarā pirmo reizi biju atnācis uz sapulci,” es atbildēju.
ES PIEDZIMU 1917. gada 3. martā saimniecībā, kas atradās aptuveni 50 kilometru uz austrumiem no Pitsburgas (Pensilvānijas štats, ASV), mazas pilsētiņas Eivonmoras tuvumā. Tur vecāki uzaudzināja manus četrus brāļus, māsu un mani.
Mēs nesaņēmām īpaši reliģisku audzināšanu. Kādu laiku vecāki bija gājuši baznīcā, bet viņi pārtrauca to darīt, kad bijām vēl mazi. Tomēr mēs ticējām Radītājam un vadījāmies pēc Bībelē izklāstītajiem pamatprincipiem.
Vērtīgākais, ko vecāki manī ieaudzināja, bija pienākuma apziņa — viņi man iemācīja uzņemties pienākumu un to izpildīt. Rūpējoties par saimniecību, tas bija ļoti svarīgi. Taču nebija tā, ka visu laiku tikai strādājām. Mēs arī veselīgi atpūtāmies — spēlējām basketbolu un beisbolu, jājām un peldējām. Kaut arī naudas tolaik bija maz, dzīve saimniecībā bija jauka. Pamatskolas gadi mums pagāja, mācoties skolā, kur bija viena vienīga klases telpa, bet vidusskolu mēs apmeklējām pilsētā.
Kādu vakaru mēs kopā ar draugu staigājām pa pilsētu. Pēkšņi no kādas mājas iznāca glīta meitene, lai ar manu draugu sasveicinātos. Viņš mūs iepazīstināja — meiteni sauca Ferna Prū. Viņas māja atradās tajā pašā kvartālā, kur vidusskola. Kad gāju tai garām, bieži redzēju Fernu laukā strādājam. Es ievēroju viņas apzinīgo attieksmi pret darbu. Starp mums izveidojās tuva draudzība un mīlestība, un 1936. gada aprīlī mēs apprecējāmies.
Saskare ar Bībeles patiesību
Jau pirms manas piedzimšanas pilsētā bija dzīvojusi kāda paveca sieviete, pret kuru slikti izturējās viņas reliģijas dēļ. Mana māte, sestdienās iedama uz pilsētu iepirkties, mēdza viņu apmeklēt. Līdz pat vecās sievietes nāvei māte uzkopa viņas māju un palīdzēja citos darbos. Es domāju, ka Jehova svētīja māti par laipnību, kādu viņa parādīja šai sievietei, kas bija Bībeles pētniece (ar šādu nosaukumu tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki).
Pēc kāda laika negaidīti nomira manas tantes mazā meitiņa. Baznīca nespēja tantei sniegt nepieciešamo mierinājumu — viņa to saņēma no kaimiņienes, Bībeles pētnieces. Šī sieviete viņai paskaidroja, kas notiek ar cilvēku, kad tas nomirst. (Ījaba 14:13—15; Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Uzzinātais tantei bija par lielu mierinājumu. Pēc tam viņa par augšāmcelšanas cerību runāja ar manu māti. Mātes vecāki bija nomiruši, kad viņa vēl bija maza, tāpēc viņa ļoti gribēja zināt, kas ar cilvēku notiek, iestājoties nāvei. Šis gadījums man ir licis saprast, cik svarīgi ir izmantot katru izdevību liecināt neformāli.
Trīsdesmitajos gados māte pa svētdienas rītiem sāka klausīties radiopārraides, kurās runāja toreizējais Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents Džozefs Raterfords. Tajos gados liecinieki arī mūsu pusē uzsāka sludināt pa mājām. Uzstādījuši pārnēsājamo patafonu mūsu pagalmā koka paēnā, viņi atskaņoja brāļa Raterforda sprediķus. Šie ieraksti, kā arī žurnāli Sargtornis un Golden Age (”Zelta laikmets”, kā agrāk sauca žurnālu Atmostieties!) uzturēja mātes interesi dzīvu.
Pēc dažiem gadiem, 1938. gadā, Sargtorņa abonentiem tika izsūtītas pastkartes ar uzaicinājumu apmeklēt īpašu sapulci kādā privātmājā, līdz kurai bija apmēram 25 kilometri. Māte gribēja iet, un mēs ar Fernu un diviem maniem brāļiem devāmies viņai līdzi. Tur Jehovas liecinieku ceļojošie pārraugi Džons Būts un Čārlzs Heslers teica runas, ko noklausījās aptuveni divpadsmit klātesošo. Pēc tam viņi sāka organizēt grupu, kas nākamajā rītā varētu doties kalpošanā. Neviens negribēja iet, tāpēc brālis Heslers izvēlējās mani un pavaicāja: ”Varbūt tu vari nākt kopā ar mums?” Es gan īsti nezināju, ko viņi grasās darīt, bet man arī nebija iemesla atteikties palīdzēt.
Kad bijām staigājuši pa mājām līdz pusdienlaikam, brālis Heslers sadabūja divas sviestmaizes. Mēs apsēdāmies uz baznīcas kāpnēm un sākām ēst. Tad, kā jau minēju, es izvilku cigareti, un brālis Heslers uzzināja, ka esmu apmeklējis tikai vienu sapulci. Viņš apvaicājās, vai drīkst ierasties tajā pašā dienā pie mums uz vakariņām, un palūdza uzaicināt uz pārrunām par Bībeli arī mūsu kaimiņus. Pēc maltītes viņš mums mācīja Bībeli un sanākušajiem kaimiņiem, kuru bija ap desmit cilvēku, teica runu. Viņš sacīja, ka Bībele būtu jāstudē katru nedēļu. Mūsu kaimiņi to nevēlējās darīt, bet mēs ar Fernu piekritām uzsākt iknedēļas mājas Bībeles nodarbības.
Garīgā izaugsme
Neilgi pēc tam mēs ar Fernu devāmies tīruma kalpošanā. Mēs sēdējām mašīnas aizmugures sēdeklī un bijām tikko kā aizdeguši pa cigaretei, kad mans brālis pagriezās pret mums un teica: ”Es pavisam nesen uzzināju, ka liecinieki nesmēķē.” Tajā pašā brīdī Ferna izsvieda savu cigareti pa logu un es izdzēsu savējo. Kaut arī mums bija paticis smēķēt, mēs to nekad vairs nedarījām.
Pēc mūsu kristīšanās 1940. gadā kādā no sapulcēm tika studēts raksts, kurā bija izteikts pamudinājums piedalīties pionieru kalpošanā, kā tiek saukta pilnas slodzes sludināšana. Mājupceļā kāds brālis mums vaicāja: ”Varbūt jūs ar Fernu varētu kalpot par pionieriem? Jums ir visas iespējas to darīt.” Viņam bija pilnīga taisnība, un mēs apņēmāmies kļūt par pionieriem. Savā darbavietā es iesniedzu atlūgumu, un mēs sākām gatavoties pionieru kalpošanai.
Sazinājušies ar Sargtorņa biedrību un noskaidrojuši, kur mums būtu jākalpo, mēs devāmies uz Baltimoru (Mērilendas štats). Tur bija kāda māja, kur pionieri varēja dzīvot pilnā pansijā par 10 dolāriem mēnesī. Mums bija ietaupījumi, ar kuriem cerējām gluži labi iztikt līdz Harmagedonam. (Atklāsmes 16:14, 16.) Mēs vienmēr domājām, ka Harmagedons ir ar roku aizsniedzams. Tāpēc, iesākot kalpot par pionieriem, mēs atstājām mājas un visu, ar ko bijām nodarbojušies iepriekš.
Baltimorā mēs kalpojām no 1942. gada līdz 1947. gadam. Tas bija laiks, kad pret Jehovas liecinieku darbību tika vērsta vissīvākā pretestība. Reizēm līdz Bībeles skolnieku mājām mēs nebraucām ar savu auto, bet mūs aizveda. Tā bija iespējams pasargāt mašīnas riepas, lai tās netiktu sagrieztas. Saskarties ar pretestību nav patīkami nevienam, bet man jāsaka, ka tīruma kalpošanā vienmēr devāmies ar prieku. Patiesībā mēs pat gaidījām atgadāmies kaut ko nedaudz satraucošu Kunga darbā.
Iekrātā nauda drīz bija iztērēta. Mašīnai nodila riepas, nonēsājās arī mūsu drēbes un apavi. Divas vai trīs reizes uz ilgāku laiku saslimām. Turpināt kalpošanu nebija viegli, bet mēs nekad nedomājām, ka šis darbs būtu jāpārtrauc. Mēs pat neieminējāmies par to. Mēs no daudz kā atteicāmies, lai varētu turpināt pionieru kalpošanu.
Jauni norīkojumi
1947. gadā mēs apmeklējām kopsanāksmi Losandželosā (Kalifornijas štats). Tajā es un mans brālis Viljams saņēmām vēstules ar norīkojumu apmeklēt draudzes un tām palīdzēt. Kaut arī nekad nebijām īpaši mācīti šim darbam, bijām gatavi to darīt. Nākamos septiņus gadus mēs ar Fernu kalpojām Ohaio, Mičiganas, Indiānas, Ilinoisas un Ņujorkas štatā. 1954. gadā mūs uzaicināja mācīties misionāru apmācībai izveidotās Gileādas skolas 24. klasē. Mācību laikā Ferna saslima ar poliomielītu. Par laimi, viņa veiksmīgi atveseļojās, un mēs saņēmām norīkojumu pārraudzīt draudzes Ņujorkas un Konektikutas štatā.
Kad mēs kalpojām Stemfordā (Konektikutas štats), toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents Neitans Nors uzaicināja mūs pavadīt nedēļas nogali kopā ar viņu un viņa sievu Odriju. Vakariņās viņi mums pasniedza teicamu bifšteku ar piedevām. Mēs bijām pazīstami pietiekami ilgi, lai es noprastu, ka brālim Noram bez ciemošanās un vakariņām prātā ir vēl kaut kas. Vēlāk vakarā viņš ievaicājās: ”Vai tu negribētu nākt uz Bēteli?”
”Grūti pateikt... es neko daudz nezinu par Bēteles dzīvi,” es atbildēju.
Dažas nedēļas padomājuši, mēs teicām brālim Noram, ka nāksim strādāt, ja viņa uzaicinājums vēl ir spēkā. Nākamajā nedēļā saņēmām vēstuli, kurā bija sacīts, ka mums jāierodas Bētelē 1957. gada 27. aprīlī — mūsu kāzu 21. gadadienā.
Jau pirmajā dienā, ko pavadīju Bētelē, brālis Nors man skaidri pateica, kas no manis tiek gaidīts: ”Tu vairs neesi rajona kalpotājs — tu esi ieradies, lai strādātu Bētelē. Tas ir svarīgākais darbs, kāds tev varētu būt darāms, un mēs gribam, lai tu pēc iespējas labāk izmantotu apmācību, ko tu šeit, Bētelē, iegūsi. Mēs gribētu, lai tu šeit paliec.”
Saturīga dzīve Bētelē
Mans pirmais uzdevums bija darbs žurnālu abonēšanas un nosūtīšanas nodaļās. Apmēram pēc trim gadiem brālis Nors paziņoja, ka man jāierodas viņa kabinetā. Viņš mani informēja, ka īstenībā uz Bēteli tiku uzaicināts tāpēc, lai uzņemtos rūpes par Bēteles dzīvojamo ēku. Viņa norādījumi bija ļoti tieši: ”Tu esi Bētelē, lai kalpotu par mājas pārraugu.”
Bēteles saimniecības vadīšana man atsauca prātā pamācības, ko bērnībā biju saņēmis no vecākiem. Bētelei ir daudz līdzīga ar labi organizētu ģimenes saimniecību. Tur tāpat jāmazgā drēbes, jāgatavo ēdiens, jāmazgā trauki, jākārto gultas un tā joprojām. Šie darbi tiek organizēti tāpēc, lai Bētele kļūtu par patīkamu dzīvesvietu, ko cilvēks varētu nosaukt par savām mājām.
Manuprāt, ģimenes var daudz ko mācīties no tā, kā darbojas Bēteles. Mēs ceļamies agri no rīta un, apspriezdami dienas pantu no Bībeles, piešķiram dienai garīgu ieskaņu. Ir paredzēts, ka visi čakli strādā un dzīvo līdzsvarotu un tajā pašā laikā noslogotu dzīvi. Bētele nelīdzinās klosterim, kā varbūt varētu iedomāties. Mēs daudz izdarām, tāpēc ka plānojam savu dzīvi. Daudzi ir teikuši, ka šeit iegūtā pieredze viņiem vēlāk ir palīdzējusi uzņemties atbildību ģimenē un kristiešu draudzē.
Jaunieši, kas ierodas, lai kalpotu Bētelē, var saņemt norīkojumu uzkopt telpas vai arī strādāt veļas mazgātavā vai fabrikā. Kaut gan pasaule vēlas, lai šāds fizisks darbs mums šķistu pazemojošs un mūsu necienīgs, jaunieši Bētelē saprot, ka šo uzdevumu pildīšana palīdz ģimenei veiksmīgi darboties un nodrošina tās laimi.
Tāpat pasaule liek domāt, ka cilvēkam nepieciešams augsts stāvoklis sabiedrībā un autoritāte, lai viņš būtu patiesi laimīgs. Taču tas nav tiesa. Izpildīdami to, kas mums ir uzticēts, mēs ’darām, kas ir mūsu pienākums,’ un saņemam Jehovas svētību. (Lūkas 17:10.) Patiesu apmierinājumu un laimi mēs varam izjust tikai tad, ja atceramies mūsu darba mērķi — darīt Jehovas prātu un sekmēt Valstības intereses. Ja paturam to prātā, tad no jebkura uzdevuma mēs varam gūt prieku un gandarījumu.
Priekšrocība piedalīties paplašināšanā
1942. gadā, vairāk nekā desmit gadu pirms mūsu ierašanās Bētelē, mēs bijām kopsanāksmē Klīvlendā (Ohaio štats), kur brālis Nors uzstājās ar runu ”Vai miers var būt ilgstošs?”. Tajā viņš paskaidroja, ka Otrais pasaules karš, kas tolaik norisinājās, beigsies un pēc tam iestāsies miera periods, kura laikā būs iespējams izvērst sludināšanu. 1943. gadā misionāru apmācīšanai tika nodibināta Gileādas skola un izveidota Teokrātiskās kalpošanas skola, kurā mācoties brāļi varēja uzlabot savas oratora spējas. Tāpat tika organizētas lielas kopsanāksmes. Īpaši iezīmīgas no piecdesmito gadu kopsanāksmēm bija tās, kas notika Yankee stadionā (Ņujorka). Kad ritēja gatavošanās 1950. un 1953. gada kopsanāksmēm, es palīdzēju organizēt plašu dzīvojamo piekabju pilsētiņu, kura tika izveidota uz kopsanāksmju laiku un kurā astoņas dienas uzturējās vairāki desmiti tūkstošu cilvēku.
Pēc šīm kopsanāksmēm un arī vislielākās kopsanāksmes 1958. gadā strauji pieauga Valstības sludinātāju skaits. Tas vistiešākajā veidā ietekmēja mūsu darbu Bētelē. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā sāka arvien vairāk pietrūkt vietas darbinieku izmitināšanai. Mūsu augošajai ģimenei bija nepieciešamas jaunas guļamistabas, virtuves un ēdamzāles.
Lai atrisinātu šo problēmu, brālis Nors palūdza mums ar Maksu Larsonu, fabrikas pārraugu, sameklēt piemērotu īpašumu. Kad 1957. gadā es atnācu uz Bēteli, ap 500 cilvēku lielā ģimene aizņēma vienu lielu dzīvojamo ēku. Turpmākajos gados biedrība nopirka un atjaunoja trīs tuvējās viesnīcas — Towers, Standish un Bossert —, kā arī lielu skaitu mazāku daudzdzīvokļu namu. 1986. gadā biedrība iegādājās zemes gabalu, uz kura bija atradusies viesnīca Margaret, un tur uzcēla brīnišķīgu jaunu namu, kur tagad mājo ap 250 cilvēku. Bet deviņdesmito gadu sākumā tika uzbūvēta 30 stāvu dzīvojamā ēka, lai dotu pajumti vēl 1000 strādniekiem. Tagad Bruklinas Bētele var izmitināt un paēdināt vairāk nekā 3300 ģimenes locekļu.
Zemes īpašums tika nopirkts arī Volkilā (Ņujorkas štats), aptuveni 160 kilometru no Bruklinas Bēteles. Kopš sešdesmito gadu beigām tur ir uzbūvētas vairākas dzīvojamās ēkas un liela tipogrāfija. Pašlaik tur dzīvo un strādā ap 1200 Bēteles ģimenes locekļu. 1980. gadā mēs sākām meklēt aptuveni 250 hektāru lielu zemes gabalu, kas būtu tuvu Ņujorkai un neatrastos tālu no autostrādes. Nekustamā īpašuma aģents par to pasmējās: ”Kur jūs domājat dabūt tādu īpašumu? Tas taču ir neiespējami.” Bet jau nākamajā rītā viņš piezvanīja un sacīja: ”Es atradu jums zemi.” Pašlaik šo īpašumu pazīst kā Sargtorņa izglītības centru Patersonā. Tur darbojas skolas un kalpo vairāk nekā 1300 ģimenes locekļu.
Iegūtās atziņas
Es esmu sapratis, ka labs pārraugs ir tāds, kas prot smelties no citiem vērtīgas domas. Vairākums ideju, ko Bēteles pārraudzīšanas darbā man ir bijusi priekšrocība īstenot, ir nākušas no citiem.
Kad atnācu uz Bēteli, daudzi no strādniekiem bija vecāki, nekā pašlaik esmu es. Ļoti daudzu no viņiem vairs nav mūsu vidū. Bet kas stājas to vietā, kuri noveco un nomirst? Ne vienmēr tie ir īpaši augsti kvalificēti strādnieki. Tie ir brāļi, kas šeit uzticīgi dara savu darbu un ir gatavi uzņemties jaunus pienākumus.
Tāpat jāpiemin tas, cik vērtīga ir laba sieva. Manas mīļotās sievas atbalsts man ļoti ir palīdzējis teokrātisko uzdevumu pildīšanā. Vīram ir jārūpējas, lai viņa sieva, kalpodama savā norīkojumā, justos labi. Es cenšos ieplānot kopīgus pasākumus, kas mums abiem sagādā prieku. Tam nav jābūt kaut kam dārgam; svarīga ir apstākļu maiņa. Darīt sievu laimīgu ir vīra pienākums. Laiks, ko vīrs pavada kopā ar sievu, ir dārgs un ātri paiet, tāpēc tas jāizmanto pēc iespējas labāk.
Man ir prieks, ka dzīvoju laikposmā, ko Jēzus nosauca par pēdējām dienām. Tas ir interesantākais laiks cilvēces vēsturē. Mēs ar ticības acīm varam vērot, kā Kungs veido savu organizāciju, gatavodams to apsolītajai jaunajai pasaulei. Kad atskatos uz savu dzīvi, kas pavadīta kalpošanā Jehovam, es redzu, ka tas ir Jehova, kas vada savu organizāciju, nevis cilvēki. Mēs esam tikai viņa kalpi, tāpēc mums vienmēr jāmeklē viņa vadība. Un, kad viņš skaidri norāda, kas mums jādara, mums jābūt gataviem kopīgiem spēkiem to veikt.
Aktīvi sadarbojieties ar Dieva organizāciju, un jūs nodrošināsiet sev bagātu, laimīgu mūžu. Vienalga, vai kalpojat par pionieriem, veicat rajona pārraudzīšanas darbu, esat draudzes sludinātāji, strādājat Bētelē vai kalpojat par misionāriem — sekojiet norādījumiem un augstu vērtējiet jums uzticēto uzdevumu. Centieties dzīvot tā, lai katrs pienākums un katra diena, ko pavadāt kalpošanā Jehovam, jums sagādātu prieku. Dažreiz jūs pagursiet, varbūt izjutīsiet pārslodzi vai nomāktību. Tādos brīžos ir svarīgi atcerēties, kādēļ jūs veltījāt savu dzīvi Jehovam, — jūs to darījāt tādēļ, lai pildītu viņa gribu, nevis iztaptu sev.
Vēl nav bijis tādas dienas, kad es būtu ieradies darbā, bet būtu strādājis bez prieka. Kāpēc? Tāpēc ka tad, ja esam ar visu sirdi padevīgi Jehovam, mums ir gandarījums, ko sniedz apziņa, ka ”esam darījuši, kas bija mūsu pienākums”.
[Attēls 19. lpp.]
Žurnālu abonēšanas nodaļa
[Attēls 19. lpp.]
Dzīvojamo piekabju pilsētiņa; 1950. gads
[Attēls 19. lpp.]
Pionieru kalpošana Baltimorā 1946. gadā
[Attēls 19. lpp.]
1950. gadā kopā ar Fernu dzīvojamo piekabju pilsētiņā
[Attēls 22. lpp.]
Kopā ar Odriju un Neitanu Noriem
[Attēls 23. lpp.]
Sargtorņa izglītības centrs Patersonā (Ņujorkas štats)
[Attēls 24. lpp.]
Kopā ar Fernu patlaban