Agora — seno Atēnu sirds

ATĒNU intelektuāļi bija sašutuši! Protams, šīs grieķu pilsētas agorā jeb tirgus laukumā vienmēr varēja dzirdēt kaut ko jaunu. Tomēr šoreiz viss bija citādi nekā parasti. Pilsētā tikko bija ieradies kāds ebrejs, kas acīmredzot bija ”svešu dievu sludinātājs”. Viņš stāstīja kaut ko neparastu ”visiem, kas gadījās”. ”Ko šis pļāpa grib teikt?” jautāja lepnie epikūrieši un nesatricināmā izskata stoiķi. Atēnu agora bija tieši tā vieta, kur mēdza risināties atklātas diskusijas par visiem tematiem, kādus vien varēja iedomāties. Bet sludināt nepazīstamus dievus — tas nu reiz bija par daudz! (Apustuļu darbi 17:17, 18.)

Tāda bija atēniešu aizdomīgā reakcija, kad apustulis Pāvils pirmo reizi sāka sludināt Atēnu agorā. Viņš runāja par Jēzu Kristu un augšāmcelšanu. Bet kāpēc šo jauno mācību sludināšana agorā atēniešiem likās tik neparasta, ņemot vērā, ka visā visumā viņiem bija raksturīga iecietība pret ļoti dažādiem uzskatiem?

Atēnās parādās publiskais laukums

Patiesībā neparasta bija pati agora, kurai bija milzīga nozīme atēniešu reliģiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Atēnu agora ir nolaidens zemes gabals, kas aizņem aptuveni 10 hektāru un atrodas ziemeļrietumos no Akropoles. Šķiet, sestā gadsimta sākumā pirms mūsu ēras, Atēnu valstsvīra un likumdevēja Solona dzīves laikā, šis zemes gabals tika izraudzīts par pilsētas publiskā laukuma vietu. Demokrātijas nodibināšanās Atēnās un ar to saistītais sabiedriskās dzīves aktivitātes pieaugums nākamā gadsimta sākumā sekmēja rosīgu būvniecību. Līdz ar to agora ieguva jaunu dzīvību un tās nozīme palielinājās.

Grieķu valodas vārds agora ir atvasināts no darbības vārda, kas nozīmē ’vākt, pulcēt’. Agora patiešām bija pilsētas centrālā pulcēšanās vieta. Ar laiku tā kļuva par īstu sabiedriskās dzīves sirdi. Agorā atradās pilsētas pārvaldes iestādes un tiesa, tā bija galvenā tirgošanās un darījumu slēgšanas vieta, tur notika teātra izrādes — grieķu drāmas uzvedumi —, tur savu māku demonstrēja atlēti, un tā bija iemīļota vieta, kur satikties un risināt intelektuālas diskusijas.

Vai vēlaties doties ceļojumā un apskatīt to, kas palicis pāri no Atēnu agoras tempļiem, kolonādēm, statujām, pieminekļiem un sabiedriskajām ēkām? Lai ielūkotos agoras pagātnē, atstāsim aiz sevis mūsdienu lielpilsētas trokšņus un kņadu un pa grantētiem celiņiem dosimies turp, kur vīd mēmas marmora drupas, akmenī kalti tēli un apdrupuši portāli, kas apauguši ar savvaļas augiem.

Tempļi, svētnīcas un dievi aizbildņi

Mūsdienās agoras apmeklētājus iespaido daudzie tempļi, svētvietas un svētnīcas, kas veltīti dažādām dievībām. Visas šīs celtnes savulaik padarīja agoru par ievērojamu pielūgsmes centru, kas pēc savas nozīmes atpalika vienīgi no Akropoles. Klasisko Atēnu ”zelta laikmetā” reliģija bija iespiedusies visās sabiedriskās dzīves sfērās. Tāpēc vairākiem dieviem, kas tika uzskatīti par valdības iestāžu un izpildorgānu ”aizbildņiem”, agorā bija savas svētnīcas — tempļi.

Starp šīm celtnēm izcēlās Hēfaista templis. Ar Hēfaistu bija saistīta dieviete Atēna. Abi dievi tika pielūgti kā dažādu amatu un prasmju aizbildņi. Metāla un keramikas izstrādājumi, kas arheoloģiskajos izrakumos atrasti tempļa tuvumā, ļauj secināt, ka templis celts Hēfaistam — šis grieķu dievs pārzināja amatus, kuru pratēji savā darbā izmantoja uguni. Šķiet, mūsu ēras septītajā gadsimtā labā stāvoklī esošais Hēfaista templis tika pārveidots par Grieķijas pareizticīgo Sv. Georga baznīcu; tiesa, mūsdienās tas vairs netiek šādi izmantots.

Protams, agorai bija vajadzīgs pašai savs dievs aizbildnis. Tas bija Agoras Zevs, ko uzskatīja par oratormākslas iedvesmotāju un kam bija veltīts grezni rotāts, no vērtīgā Pentelikona marmora veidots altāris. (Salīdzināt Apustuļu darbi 14:11, 12.) Netālu atradās Dievietes Mātes ziedoklis, kam blakus iespaidīgā ierindā bija izkārtoti pieminekļi varoņiem.

Mazliet tālāk var redzēt nelielu joniešu templi. Ģeogrāfs Pausanijs rakstīja, ka tas ir bijis domāts Apollonam Tēvam. Kāpēc? Kā vēsta sena grieķu teiksma, Apollons esot bijis Iona tēvs, savukārt Ions esot nodibinājis joniešua cilti, pie kuras piederēja arī atēnieši. Tāpēc Apollons bija viens no valsts administratīvās iekārtas aizbildņiem, kura ietekme īpaši spēcīgi izpaudās dažādās pilsētā pastāvošajās brālībās.

Ziemeļos no šī tempļa ir apskatāmas kāda vēl mazāka, ceturtā gadsimta vidū pirms mūsu ēras celta tempļa kaļķakmens drupas. Tajā pielūdza Zevu un Atēnu Fratriju — dzimtu reliģisko brālību galvenos dievus. Piederība pie šīm brālībām bija gandrīz vai obligāts priekšnosacījums, lai cilvēks varētu būt Atēnu pilsonis. Otrā pusē ielai var redzēt Divpadsmit dievu altāra drupas.

Arī netālu esošajā Zeva Eleiterija portikā tika godināts grieķu galvenais dievs; šeit viņu pielūdza kā brīvības un glābšanas dievu. Minētā kolonāde jeb portiks bija iecienīta pastaigu un satikšanās vieta. Tajā slavenais filozofs Sokrats esot ticies ar saviem draugiem, lai pasēdētu un parunātos vai mierīgi pastaigātos. Daudzās veltes un ziedojumi, ar kuriem šis portiks bija izgreznots, piemēram, Atēnu aizstāvības cīņās kritušo karavīru vairogi, bija tieši saistīti ar pilsētas atbrīvošanu no ienaidniekiem vai ar tās brīvības saglabāšanu.

Panatēnaju ceļš

Šķērsām caur agoru ved plats, grantēts ceļš, ko sauc par Panatēnaju ceļu. Savu nosaukumu un savdadību tas ir ieguvis no Atēnu tautas svētkiem — Panatēnajiem. Šo svētku laikā pa Panatēnaju ceļu no Procesiju nama (kas atradās pie pilsētas vārtiem) uz Akropoli tika nests dievietes Atēnas apmetnis. Kāda Partenona frīze palīdz iztēloties svētku procesijas parādisko krāšņumu — jātniekus, sacīkšu ratus, upurējamās govis un aitas, kā arī jaunos vīriešus un sievietes, kas nesa upurēšanai nepieciešamos piederumus. Procesiju vēroja Atēnu pilsoņi un viņu viesi, par kuru ērtībām, projektējot agoru, bija labi parūpējušies arhitekti. Piemēram, kolonādes, kuru priekšpusē atradās terases un pakāpieni, bija prasmīgi izvietotas attiecībā pret ceļu, pa kuru virzījās procesija. Kolonāžu priekšējā daļā bagātīgā skaitā bija ierīkoti pakāpieni, no kuriem procesiju varēja vērot daudzi skatītāji.

”Pilna elku”

Tā kā vienkop atradās tik daudz tempļu, statuju un pieminekļu, apustuļa Pāvila ”gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku”. (Apustuļu darbi 17:16.) Tas, ko Pāvils ieraudzīja, ieradies agorā, viņu noteikti šokēja. Tur bija tik daudz fallisku dieva Hermeja statuju, ka to izvietošanai bija nepieciešams vesels portiks, kas pazīstams ar nosaukumu Hermeja portiks. Pastāv gleznojumi, kuros uz Hermeja drēbēm attēlotas svastikas — auglības un dzīvības simboli. Agorā bija uzstādīta arī ciltsmātes Venēras (Venus Genetrix), seksuālās mīlestības dievietes, statuja, kā arī Dionīsa statuja, uz kuras redzami falliski krusti. Agoras ”svētuma” zīme bija robežakmens ar tvertni, kurā atradās ”svētais” ūdens visu agoras apmeklētāju ceremoniālai attīrīšanai.

Ņemot vērā agoras ārkārtīgi reliģiozo atmosfēru, ir viegli saprast, kāpēc Pāvilam draudēja lielas briesmas. Viņš tika turēts aizdomās par to, ka ir ”svešu dievu sludinātājs”, un tālaika likumos bija teikts, ka ”nevienam nedrīkst būt pašam savu vai jaunu dievu; tāpat neviens nedrīkst personīgi pielūgt nekādus svešus dievus, ja tie nav publiski atzīti”. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka apustuli aizveda uz areopāgu, lai nopratinātu. (Apustuļu darbi 17:18, 19.)

Administratīvais centrs

Apaļā ēkā, ko sauca par Tolosu, bija Atēnu valdības mītne. Daudzi pilsētas padomes locekļi mēdza pārlaist nakti šajā ēkā, lai vajadzības gadījumā cilvēki varētu uzreiz griezties pie atbildīgām amatpersonām. Tolosā glabājās svara un attāluma mērvienību etaloni. Turpat netālu bija vairāku pārvaldes iestāžu telpas. Padomes ēka atradās uz terases, kas bija izbūvēta kalna nogāzē ziemeļrietumos no Tolosa. Tur piecsimtvīru padomes locekļi rīkoja savas sēdes, kuru laikā notika komiteju apspriedes un tika gatavoti likumprojekti tautas sapulcei.

Vēl viena nozīmīga sabiedriskā ēka bija Karaliskais portiks. Tajā atradās Atēnu karaliskā arhonta rezidence — šis arhonts bija viena no trim augstākajām pilsētas amatpersonām. Uzturēdamies minētajā portikā, arhonts pildīja daudzus pārvaldes pienākumus, kas bija saistīti gan ar reliģiskiem, gan ar tiesiskiem jautājumiem. Visticamāk, tieši tur bija pavēlēts ierasties bezdievībā apsūdzētajam Sokratam. Iepretim Karaliskajam portikam atradās ēka, uz kuras sienām bija uzrakstīti Atēnu dzimtu likumi. Ēkas priekšā bija novietots akmens, uz kura katru gadu kāpa arhonti — pilsētas augstākās amatpersonas —, lai nodotu zvērestu, stājoties amatā.

Atala portiks

Vislabāk saglabājusies agoras celtne ir Atala portiks. Pergamas valdnieks Atals (otrais gadsimts p.m.ē.), tāpat kā vairāki citi karalisko ģimeņu pēcnācēji no Vidusjūras valstīm, jaunības gados bija mācījies Atēnu skolās. Kļuvis par valdnieku, viņš piešķīra pilsētai, kurā bija mācījies, šo lielisko velti — Atala portiku.

Atala portiks galvenokārt tika izmantots par apjumtu, elegantu pastaigu vietu, kur cilvēki varēja satikties un parunāties nepiespiestā gaisotnē. No abiem stāviem un no terases bija ļoti ērti vērot procesijas, turklāt tāpēc, ka portiks bija iecienīta pastaigu vieta, tas kļuva arī par rosīgu tirdzniecības centru. Domājams, valsts iznomāja veikaliņus sīktirgotājiem, līdz ar to Atala portiks valstij bija ienākumu avots.

Atala portiks tagad ir restaurēts, un tas ir brīnišķīgs precīzu ģeometrisku formu arhitektūras paraugs. Portika proporcionālais veidojums, acij tīkamās atšķirības izmēros starp apakšējām un augšējām kolonnu rindām, interesantā gaismēnu spēle, celtniecības materiālu vērtīgums un skaistums — tas viss padara šo portiku neatkārtojamu. Celtnieki ir likuši lietā dažādus paņēmienus, lai nepieļautu vienveidību, piemēram, izmantojuši trīs dažādu veidu kolonnu kapiteļus — dorisko, joniešu un ēģiptiešu.

Kultūras pasākumu norises vieta

Daudzi Atēnu kultūras dzīves pasākumi notika koncertzālē. To atēniešiem bija dāvinājis Vipsānijs Agripa, Romas imperatora Augusta znots. Zāles priekšpuse bija izklāta ar daudzkrāsainu marmoru. Telpa, kurā bija aptuveni 1000 sēdvietu, bija apmēram 25 metrus plata, un sākotnēji to sedza jumts, kam ēkas iekšpusē nebija nekādu balstu. Tas bija viens no pārdrošākajiem eksperimentiem, kādi jumta segumu veidošanā izdarīti senajā pasaulē. Tiesa, daudzi izklaides pasākumi, kas risinājās šajā zālē, acīmredzot nebūtu bijuši pieņemami patiesajiem kristiešiem, kuri ievēroja augstas morāles normas. (Efeziešiem 5:3—5.)

Seno laiku zinātkārie cilvēki droši vien mēdza apmeklēt Pantaina bibliotēku. Gar bibliotēkas sienām bija salikti neskaitāmi plaukti, kuros glabājās papirusa un pergamenta rokraksti. Bibliotēkas centrālā telpa atradās ēkas rietumu pusē, un no turienes cauri kolonnu rindai varēja saskatīt pagalmu ar kolonnām — patīkamu vietu pastaigām, lasīšanai un pārdomām. Ir atrasts uzraksts, kurā minēti divi bibliotēkas noteikumi. Lūk, kādi tie bija: ”Nevienu grāmatu nedrīkst ņemt līdzi” un ”[Bibliotēka] ir atvērta no pirmās līdz sestajai stundai”.

Agora mūsdienās

Pēdējā laikā agorā ir veikti plaši izrakumi, ko organizē Amerikas Antīko pētījumu skola. Agoru, kas rāmi atdusas par to augstākās Akropoles pavēnī, labprāt apmeklē tūristi, kuri vēlas gūt priekšstatu par seno Atēnu vēsturi.

Pavisam netālu no agoras un Akropoles atrodas Monastiraki sīkumtirgus, un, iegājis tajā, cilvēks nonāk vēl vienā aizraujošā pasaulē. Tur apmeklētāju sagaida pārsteidzoša, taču patīkama iespēja aplūkot grieķu nacionālos izstrādājumus un izjust Tuvo Austrumu tirgus gaisotni ar tam raksturīgo kņadu un kaulēšanos par cenām. Un, protams, tirgus apmeklētājs var redzēt Jehovas lieciniekus priecīgi darām tieši to pašu, ko apustulis Pāvils darīja vairāk nekā pirms 1900 gadiem, — sludinām labo vēsti par valstību ’visiem, kas gadās’.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 28. lpp.]

Tirdzniecība Atēnās

Agora bija ne tikai Atēnu intelektuālās un sabiedriskās dzīves centrs, bet arī pilsētas galvenais tirgus laukums. Atēnas bija kļuvušas par komerciālu centru, kas bija slavens gan ar savu konvertējamo valūtu, gan ar arhontu pedantiskumu — viņu uzdevums bija rūpēties par to, lai visi darījumi notiktu godīgi un taisnīgi.

Atēnas eksportēja vīnu, olīveļļu, medu, marmoru un rūpnieciskus ražojumus, piemēram, keramikas izstrādājumus un apstrādātus metālus. Importēti tika galvenokārt kvieši. Tā kā Atikā (novadā, kur atradās Atēnas) netika saražots pietiekami daudz preču, lai paēdinātu turienes iedzīvotājus, tirdzniecības noteikumi bija stingri. Pirejas (Atēnu ostas) tirgū svaigiem pārtikas produktiem vienmēr bija jābūt pietiekamā daudzumā, lai ar tiem varētu apgādāt pilsētas iedzīvotājus un armiju. Tirgotājiem nebija atļauts preces uzkrāt un vēlāk, kad rastos lielāks pieprasījums, pārdot tās par augstākām cenām.