Sargieties no neticības

”Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (EBREJIEM 3:12)

1. Par kādu nepatīkamu patiesību liek domāt vārdi, ko Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem?

CIK baismīgi ir iedomāties, ka cilvēkam, kuram reiz ir bijušas tuvas attiecības ar Jehovu, var rasties ’ļauna sirds’ un viņš var ’atkāpties no dzīvā Dieva’! Mums jābūt piesardzīgiem. Vārdus, kas šeit ir citēti, Pāvils rakstīja nevis neticīgajiem, bet cilvēkiem, kuri, ticēdami Jēzus Kristus izpirkuma upurim, bija veltījuši savu dzīvi Jehovam.

2. Kādi jautājumi mums jāpārdomā?

² Bet kā cilvēkam, kas ir saņēmis tik daudz garīgu svētību, var izveidoties ”neticības ļaunā sirds”? Kā cilvēks, kas ir izjutis Dieva mīlestību un nepelnīto laipnību, var apzināti atkāpties no Dieva? Vai tas varētu notikt ar kādu no mums? Tie ir nopietni jautājumi, kas mums liek pārdomāt iemeslus, kāpēc tika izteikts brīdinājums sargāties no neticības. (1. Korintiešiem 10:11.)

Kāpēc tika dots tik stingrs padoms

3. Kādos apstākļos dzīvoja pirmā gadsimta kristieši Jeruzalemē un tās apkārtnē?

³ Fakti liecina, ka vēstuli ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā, Pāvils uzrakstīja 61. gadā. Kāds vēsturnieks rakstīja, ka tas ir bijis laiks, kad ”mierīgi un droši nevarēja justies neviens saprātīgs, godīgs cilvēks ne pašā Jeruzalemē, ne citur provinces teritorijā”. Visur valdīja nelikumība un vardarbība, ko veicināja Romas karavīru despotisms, pret romiešiem noskaņoto ebreju zelotu bravūrība un zagļi, kas izmantoja juku laikus. Tas ievērojami apgrūtināja kristiešu dzīvi, jo viņi darīja visu iespējamo, lai neiesaistītos toreizējos notikumos. (1. Timotejam 2:1, 2.) Bija cilvēki, kas kristiešus viņu neitralitātes dēļ uzskatīja par sabiedrībai nederīgiem vai pat kaitīgiem cilvēkiem. Pret kristiešiem bieži izturējās netaisnīgi, tāpēc viņi daudz cieta. (Ebrejiem 10:32—34.)

4. Kādas reliģiskas dabas grūtības pieredzēja ebreju tautības kristieši?

⁴ Ebreju tautības kristiešiem bija arī reliģiska rakstura grūtības. Ebrejos, it sevišķi reliģiskajos vadoņos, Jēzus uzticīgo sekotāju dedzība un kristiešu draudzes straujais skaitliskais pieaugums izraisīja skaudību un dusmas. Viņus nekas nespēja atturēt no Jēzus Kristus sekotāju vajāšanas.a (Apustuļu darbi 6:8—14; 21:27—30; 23:12, 13; 24:1—9.) Ja arī kāds no kristiešiem nepieredzēja nežēlīgas vajāšanas, viņam bija jādzird ebreju zobgalības un ņirgāšanās. Kristietību nicināja, jo tā tika uzskatīta par jaunu reliģiju, kurai nebija tā ārējā spožuma, kāds piemita jūdaismam, — kristiešiem nebija tempļa, nebija priesteru, nebija svētku, nebija upurēšanas un tā tālāk. Pat viņu vadonis, Jēzus, bija sodīts kā nolādēts noziedznieks. Lai dzīvotu saskaņā ar savu reliģiju, kristietim bija nepieciešama ticība, drosme un izturība.

5. Kāpēc kristiešiem Jūdejā bija būtiski saglabāt garīgu modrību?

⁵ Turklāt ebreju tautības kristieši Jūdejā dzīvoja laikā, kas bija ļoti kritisks viņu tautai. Daudzas pazīmes, kam, saskaņā ar viņu Kunga Jēzus Kristus vārdiem, bija jāliecina par jūdu sistēmas tuvajām beigām, jau bija piepildījušās. Tātad galam bija jābūt pavisam tuvu. Lai izglābtu savu dzīvību, kristiešiem bija jāsaglabā garīga modrība un jābūt gataviem ’bēgt kalnos’. (Mateja 24:6, 15, 16.) Vai viņiem būs tāda ticība un garīgs spēks, lai rīkotos nekavējoties, kā bija norādījis Jēzus? Uz šo jautājumu, šķiet, nevarēja atbildēt pilnīgi droši.

6. Kas ļoti bija nepieciešams kristiešiem Jūdejā?

⁶ Pēdējos desmit gadus pirms jūdu sistēmas gala ebreju tautības kristieši neapšaubāmi izjuta ārkārtīgi lielu spiedienu kā pašā draudzē, tā arī no ārpuses. Viņiem bija nepieciešams uzmundrinājums. Bet šiem kristiešiem bija vajadzīgi arī padomi un norādījumi, kas palīdzētu saprast, ka viņu izvēlētais dzīvesveids ir pareizs un ka viņi nav veltīgi cietuši un izturējuši grūtības. Par laimi, Pāvils ņēma to vērā un centās viņiem palīdzēt.

7. Kāpēc mums būtu jāinteresējas par to, ko Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem?

⁷ Vārdi, ko Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem, var būt ārkārtīgi nozīmīgi arī mums. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs dzīvojam ļoti līdzīgā laikā. Ik dienas mēs izjūtam Sātana pārvaldītās pasaules spiedienu. (1. Jāņa 5:19, NW.) Mūsu acu priekšā piepildās tie pravietojumi, ko Jēzus un apustuļi izteica par pēdējām dienām un pašreizējās lietu sistēmas nobeigumu. (Mateja 24:3—14; 2. Timotejam 3:1—5; 2. Pētera 3:3, 4; Atklāsmes 6:1—8.) Un mums jābūt garīgā nomodā, lai mēs ”spētu izglābties no visām šīm briesmām, kuŗām ir jānāk”. (Lūkas 21:36.)

Tas, kurš ir lielāks par Mozu

8. Uz ko Pāvils mudināja ticības biedrus ar vārdiem, kas lasāmi Ebrejiem 3:1?

⁸ Pāvils minēja kādu būtisku patiesību, rakstīdams: ”Ņemiet vērā to apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu.” (Ebrejiem 3:1, LB-26.) ”Ņemt vērā” šeit nozīmē ’skaidri uztvert.., pilnībā saprast, rūpīgi iedziļināties’. (Vine’s Expository Dictionary of Old and New Testament Words.) Tātad Pāvils mudināja savus ticības biedrus nopietni, visā pilnībā novērtēt to nozīmi, kāda Jēzum bija viņu ticībā un glābšanā. Ja kristieši to darītu, vairotos viņu apņemšanās palikt stipriem ticībā. Bet kāda tad bija Jēzus nozīme, un kāpēc mums viņš ’jāņem vērā’?

9. Kāpēc Pāvils sauca Jēzu par apustuli un augsto priesteri?

⁹ Pāvils nosauca Jēzu par apustuli un augsto priesteri. Apustulis ir kāds, kurš tiek sūtīts, un šeit ar vārdu ”apustulis” tiek norādīts uz veidu, kā Dievs ir sazinājies ar cilvēci. Augstais priesteris ir kāds, ar kura starpniecību cilvēki var tuvoties Dievam. Abiem ir liela nozīme patiesās pielūgsmes īstenošanā, un Jēzus ir gan viens, gan otrs. Tieši viņš bija sūtīts no debesīm, lai mācītu cilvēcei patiesību par Dievu. (Jāņa 1:18; 3:16; 14:6.) Un viņš ir iecelts par Augsto priesteri Jehovas garīgajā templī, lai tiktu panākta grēku piedošana. (Ebrejiem 4:14, 15; 1. Jāņa 2:1, 2.) Ja mēs patiešām novērtēsim svētības, ko varam saņemt ar Jēzus starpniecību, mums būs drosme un apņemšanās palikt stipriem ticībā.

10. a) Kā Pāvils ebreju tautības kristiešiem palīdzēja saprast, ka kristietība ir pārāka par jūdaismu? b) Kādu universālu patiesību min Pāvils, lai vēl vairāk uzsvērtu izteikto domu?

¹⁰ Lai uzsvērtu, cik vērtīga ir kristiešu ticība, Pāvils Jēzu salīdzināja ar Mozu, ko ebreji uzskatīja par pravieti, kurš ir bijis izcilākais no viņu senčiem. Ja ebreju tautības kristieši spētu visā pilnībā izprast to, ka Jēzus ir izcilāks par Mozu, viņiem nebūtu nekāda iemesla apšaubīt kristietības pārākumu par jūdaismu. Pāvils norādīja, ka Mozus, lai arī tika uzskatīts par cienīgu, lai viņam uzticētu Dieva ’namu’ — Izraēla tautu jeb draudzi —, tomēr bija tikai uzticams kalps. (4. Mozus 12:7.) Turpretī Jēzus bija Dēls, nama pārvaldnieks. (1. Korintiešiem 11:3; Ebrejiem 3:2, 3, 5.) Lai to uzsvērtu, Pāvils izteica šādu universālu patiesību: ”Katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet kas visu ir uzcēlis, ir Dievs.” (Ebrejiem 3:4.) Neviens nesāktu apstrīdēt to, ka Dievs ir augstāks par visiem, jo viņš ir visa Cēlējs jeb Radītājs. Tātad Jēzus, kas bija darbojies kopā ar Dievu, protams, ir augstāks par visu pārējo radību, arī par Mozu. (Salamana Pamācības 8:30; Kolosiešiem 1:15—17.)

11., 12. Ko Pāvils mudināja saglabāt stipru ”līdz galam”, un kā mēs viņa padomu varam attiecināt uz sevi?

¹¹ Ebreju tautības kristiešu stāvoklis patiešām bija īpašs. Pāvils atgādināja, ka viņi ir ”debesu aicinājuma dalībnieki”, un tā bija privilēģija, kas bija jāvērtē augstāk par visu, ko varēja piedāvāt jūdu sistēma. (Ebrejiem 3:1.) Pāvila vārdi droši vien pamudināja svaidītos kristiešus būt pateicīgiem par iespēju saņemt jaunu mantojumu, nevis nožēlot to, ka viņi ir atteikušies no jūdu sistēmas piedāvātajām priekšrocībām. (Filipiešiem 3:8.) Mudinādams viņus saglabāt savas privilēģijas un neuzskatīt tās par pašsaprotamām, Pāvils rakstīja: ”Kristus kā dēls pār [Dieva] namu; viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam.” (Ebrejiem 3:6.)

¹² Lai ebreju tautības kristieši varētu pārdzīvot jūdu sistēmas bojāeju, viņiem bija jāsaglabā Dieva dotā cerība stipra ”līdz galam”. Mums jādara tas pats, ja mēs vēlamies pārdzīvot pašreizējās sistēmas bojāeju. (Mateja 24:13.) Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ikdienas rūpes, cilvēku apātija vai mūsu pašu nepilnīgās tieksmes vājinātu mūsu ticību Dieva solījumiem. (Lūkas 21:16—19.) Lai saprastu, kā mēs varam stiprināties, pievērsīsim uzmanību tam, ko Pāvils rakstīja tālāk.

”Neapcietinait savas sirdis”

13. Kādu brīdinājumu deva Pāvils, un kā viņš izmantoja 95. psalmu?

¹³ Raksturojis ebreju tautības kristiešu īpašo stāvokli, Pāvils brīdināja: ”Kā Svētais Gars saka: ”Šodien, ja dzirdēsit viņa balsi, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī.”” (Ebrejiem 3:7, 8.) Pāvils citēja 95. psalmu, tāpēc varēja teikt, ka to saka svētais gars.b (Psalms 95:7, 8; 2. Mozus 17:1—7.) Rakstus ar sava svētā gara starpniecību ir iedvesmojis Dievs. (2. Timotejam 3:16.)

14. Kā izraēlieši atbildēja uz Jehovas labestību pret viņiem, un kāpēc tā notika?

¹⁴ Kad izraēlieši bija atbrīvoti no verdzības Ēģiptē, viņiem tika parādīts liels gods — Jehova slēdza ar viņiem derību, un tā viņiem radās īpašas attiecības ar Dievu. (2. Mozus 19:4, 5; 24:7, 8.) Bet izraēlieši nenovērtēja to, ko Dievs bija darījis viņu labā, un jau pēc neilga laika sāka rīkoties dumpīgi. (4. Mozus 13:25—14:10.) Kā tas varēja notikt? Pāvils norāda uz patieso iemeslu — viņu sirdis bija nocietinātas. Bet kā nocietinās sirds, kas ir bijusi jūtīga un spējusi atsaukties uz Dieva vārdiem? Kas mums jādara, lai ar mums tas nenotiktu?

15. a) Kā pagātnē ir bijusi dzirdama ’Dieva balss’, un kā tā ir dzirdama tagad? b) Kādi jautājumi mums jāuzdod sev, domājot par ’Dieva balsi’?

¹⁵ Pirms brīdinājuma Pāvils min nosacījumu: ”Ja dzirdēsit viņa balsi.” Dievs bija runājis ar savu tautu caur Mozu un citiem praviešiem. Vēlāk Jehova runāja ar viņiem caur savu Dēlu — Jēzu Kristu. (Ebrejiem 1:1, 2.) Tagad mums ir visi Dieva iedvesmotie Raksti — Bībele. Tāpat mūsdienās ir ”uzticīgais un gudrais kalps”, kam Jēzus ir uzticējis gādāt garīgo ”barību savā laikā”. (Mateja 24:45—47.) Tātad Dievs joprojām runā ar cilvēkiem. Bet vai mēs klausāmies, kad viņš runā? Piemēram: kā mēs uzklausām padomus par ģērbšanos un ārējo izskatu vai par izklaidēšanās un mūzikas izvēli? Vai mēs uzklausām dzirdēto — vai mēs pievēršam uzmanību un paklausām teiktajam? Ja cilvēks ir paradis meklēt attaisnojumus savai rīcībai vai izdomāt iemeslus, kāpēc dzirdētais padoms uz viņu neattiecas, pamazām un nemanot viņa sirds var nocietināties.

16. Kā mūsu sirds var nocietināties?

¹⁶ Cilvēks var nocietināt savu sirdi arī tad, ja cenšas izvairīties no tā, ko viņš varētu darīt vai kas viņam būtu jādara. (Jēkaba 4:17.) Lai gan Jehova tik daudz bija izdarījis izraēliešu labā, viņi neticēja Dievam, sacēlās pret Mozu, labprātāk noticēja sliktajām ziņām par Kanaāna zemi un nevēlējās ieiet Apsolītajā zemē. (4. Mozus 14:1—4.) Tāpēc Jehova noteica, ka viņiem būs jāpavada tuksnesī 40 gadu — tas bija pietiekami ilgs laiks, lai nomirtu visi neticīgie tās paaudzes izraēlieši. Dievs ar nepatiku teica par viņiem: ”Vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet manus ceļus viņi nav atzinuši, tāpēc es esmu zvērējis savās dusmās: tiem nebūs ieiet manā atdusā.” (Ebrejiem 3:9—11.) Bet ko mēs mācāmies no minētajiem notikumiem?

Pamācība mums

17. Kāpēc izraēliešiem trūka ticības, kaut gan viņi bija redzējuši Jehovas varenos darbus un bija dzirdējuši Jehovas paziņojumus?

¹⁷ Izraēlieši, kas bija aizgājuši no Ēģiptes, paši savām acīm redzēja Jehovas varenos darbus un paši savām ausīm dzirdēja viņa paziņojumus. Bet viņiem nebija ticības, ka Dievs var ievest viņus Apsolītajā zemē. Kāpēc? ”Manus ceļus viņi nav atzinuši,” teica Jehova. Izraēlieši zināja, ko Jehova ir teicis un darījis, taču viņi nebija izveidojuši paļāvību uz Jehovas spēju parūpēties par viņiem. Izraēlieši tik ļoti daudz uzmanības veltīja savām vajadzībām un vēlmēm, ka nedomāja par Dieva ceļiem un nodomiem. Viņiem trūka ticības Dieva solījumam.

18. Kādas rīcības dēļ, kā norāda Pāvils, cilvēkā var rasties ”neticības ļaunā sirds”?

¹⁸ Vārdi, ko Pāvils rakstīja ebrejiem, ir ļoti nozīmīgi arī mūsdienās: ”Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebrejiem 3:12.) Pāvils norādīja uz pašu lietas būtību — ”neticības ļaunā sirds” rodas, cilvēkam ”atkāpjoties no dzīvā Dieva”. Iepriekš vēstulē ebrejiem viņš bija rakstījis, ka kristieši savas neuzmanības dēļ var tikt ”aizskaloti projām”. (Ebrejiem 2:1.) Bet grieķu valodas vārds, kas tulkots ar vārdu ”atkāpties”, nozīmē ’nostāties atstatu’ un ir radniecīgs vārdam ar nozīmi ’atkrišana’. Ar to tiek apzīmēta tīša un apzināta pretošanās, aiziešana no kaut kā un pāriešana pie kaut kā cita, un šim vārdam ir nicinājuma pieskaņa.

19. Kādas nopietnas sekas var radīt nevēlēšanās uzklausīt padomus? Miniet kādu piemēru.

¹⁹ Tātad mēs mācāmies, ka tad, ja kristietis sāk regulāri ’nedzirdēt Dieva balsi’ — neņemt vērā padomus, ko Jehova dod ar savu Rakstu un uzticamā kalpa starpniecību —, pavisam drīz viņa sirds kļūst bezjūtīga. Piemēram, divi cilvēki, kas nav precējušies, varbūt ir pieļāvuši pārāk lielu intimitāti. Kas notiks, ja viņi to ignorēs? Vai tā tiks panākts, ka notikušais vairs neatkārtosies? Vai viņiem nebūs vēl vieglāk to izdarīt atkal? Un kā mēs uztveram uzticamā kalpa padomus par to, ka jābūt uzmanīgiem mūzikas un izklaidēšanās veidu izvēlē un tamlīdzīgos jautājumos? Vai mēs ar pateicību uzklausām šādus padomus un mainām to, kas maināms? Pāvils mūs mudināja ’neatstāt savas sapulces’. (Ebrejiem 10:24, 25.) Tomēr ir kristieši, kuru attieksme pret sapulcēm ir nenopietna. Viņi uzskata, ka nekas ļauns nenotiks, ja viņi reizēm neaizies uz sapulcēm vai uz kādu no tām pārstās iet vispār.

20. Kāpēc mums jāatsaucas uz bībeliskajiem padomiem?

²⁰ Ja mēs neuzklausīsim Jehovas ”balsi”, kas skaidri dzirdama Rakstos un bībeliskās publikācijās, mēs drīz vien sāksim ’atkāpties no dzīvā Dieva’. Pasīva padoma ignorēšana pavisam viegli var pārtapt par aktīvu padoma noniecināšanu, kritizēšanu un pretošanos tam. Ja nekas netiek darīts, cilvēkā attīstās ”neticības ļaunā sirds”, un pēc tam kaut ko mainīt parasti ir ļoti grūti. (Salīdzināt Efeziešiem 4:19.) Patiesi ir vārdi, ko rakstīja Jeremija: ”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9.) Tāpēc Pāvils mudināja savus ticības biedrus ebrejus: ”Pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.” (Ebrejiem 3:13.)

21. Ko darīt mēs visi tiekam mudināti, un kāda iespēja mums tiek piedāvāta?

²¹ Cik gan priecīgi mēs esam, ka Jehova arī mūsdienās uzrunā mūs ar savu Rakstu un savas organizācijas starpniecību! Mēs esam pateicīgi, ka ”uzticīgais un gudrais kalps” joprojām mums palīdz ’paļaušanos paturēt no sākuma līdz galam stipru’. (Ebrejiem 3:14.) Tagad ir īstais laiks atsaukties uz Dieva mīlestību un vadību. Ja mēs to darām, tad uz mums attiecas vēl viens brīnišķīgs Jehovas solījums — mēs varam ieiet viņa ”atdusā” jeb viņa atpūtā. (Ebrejiem 4:3, 10.) Tieši par šo svētību Pāvils rakstīja tālāk Vēstulē ebrejiem, un par to ir runāts arī nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs varat paskaidrot?

◻ Kāpēc Pāvils rakstīja tik stingrus padomus ebreju tautības kristiešiem?

◻ Kā Pāvils palīdzēja ebreju tautības kristiešiem saprast, ka viņiem ir kaut kas labāks par dzīvi jūdaismā?

◻ Kā nocietinās cilvēka sirds?

◻ Kas jādara, lai mums nerastos ”neticības ļaunā sirds”?

[Attēls 10. lpp.]

Vai jūs ticat Jēzum, izcilākajam Mozum?