Neaizmirstams notikums Francijā
”JEHOVAS PILSĒTAI — NĒ!” vēstīja pa visu pilsētu izliktie plakāti. ”Kopīgiem spēkiem pret Jehovas projektu!” aģitēja kāda protestētāju grupa. Presē parādījās simtiem rakstu, kas vērsa sabiedrības uzmanību uz šo jautājumu. Tika parakstītas petīcijas, un pilsētas pastkastītes pārpludināja vairāk nekā 500 tūkstoši bukletu, kuros bija pieminēts šis projekts. Kas tas bija par projektu, kas iztraucēja no snaudas citkārt tik mierīgo Luvjē pilsētu Francijas ziemeļrietumos? Tā bija iecere uzbūvēt jaunu Jehovas liecinieku filiāles biroju un dzīvojamo ēku.
Jehova dod spēku augšanai
Francijā Jehovas liecinieku darbība aizsākās 19. gadsimta beigās. Pirmā bībeliskās literatūras noliktava tika izveidota 1905. gadā Dienvidfrancijas ciematā Bovēnā, un 1919. gadā Parīzē jau darbojās neliels birojs. Oficiāli filiāles birojs Parīzē tika atklāts 1930. gadā, un nākamajā gadā biroja darbinieki sāka dzīvot Bētelē Angenlebēnā, kas atrodas uz ziemeļiem no Parīzes. Pēc Otrā pasaules kara Bēteles ģimene atgriezās Parīzē, un 1959. gadā birojs tika pārcelts uz piecstāvu ēku Buloņā-Bijankūrā — galvaspilsētas rietumu priekšpilsētā.
Valstības sludināšanas darbs vērsās plašumā, tāpēc 1973. gadā tipogrāfija un literatūras nosūtīšanas nodaļa tika izvietotas Luvjē, kas atrodas 100 kilometrus uz rietumiem no Parīzes, bet birojs tika atstāts turpat Buloņā-Bijankūrā. Luvjē divas reizes — 1978. gadā un 1985. gadā — tika celtas papildu ēkas, bet, tā kā sludinātāju skaits Francijā pastāvīgi pieauga, ar laiku ēku kompleksā tomēr kļuva par šauru. Tad tika nolemts veikt paplašināšanu, pēc kuras visa Bēteles ģimene atkal varētu kalpot vienkopus. Kā bija minēts raksta sākumā, ne visiem šis projekts patika. Tomēr, par spīti pretestībai, apbūves gabals tika atrasts tikai pusotru kilometru no tipogrāfijas. Sešus gadus ritēja spraigs darbs, un visbeidzot 1996. gada augustā pēc 23 gadu ilgas atšķirtības visa Bēteles ģimene atkal bija kopā.
Tāpēc ir saprotams, ka starp 1187 klātesošajiem, kuru vidū bija 300 Francijas Bēteles ģimenes locekļu un 329 delegāti no 42 citām filiālēm, valdīja liels prieks, kad viņi sestdien, 1997. gada 15. novembrī, sapulcējās, lai noklausītos veltīšanas runu, ko teica Vadošās padomes loceklis brālis Loids Berijs. Bet, tā kā veltīšana notika laikā, kad Jehovas liecinieki saskārās ar naidīgu attieksmi un Francijas masu informācijas līdzekļos jau ilgu laiku pret viņiem bija izvērsta kampaņa, radās doma, ka iespēja svinēt šo uzvaru būtu jādod visiem Francijas lieciniekiem. Tāpēc svētdien, 16. novembrī, Vilpentas Izstāžu centrā Parīzes ziemeļu daļā tika organizēta īpaša sapulce, kuras tēma bija ”Palieciet Kristus mīlestībā”. Uz sapulci tika ielūgti visi Francijas Jehovas liecinieki, franču valodā runājošie liecinieki no Beļģijas un Šveices, kā arī draudzes no Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Vācijas.
Nozīmīga sapulce
Minētajai sapulcei sāka gatavoties sešus mēnešus iepriekš. Bet, kad līdz veltīšanai bija palikušas tikai divas nedēļas, Francijas kravas automašīnu šoferi uzsāka streiku, nobloķēdami galvenos ceļus un degvielas noliktavas. Tas radīja satraukumu: vai izdosies laikā atgādāt krēslus un citas nepieciešamās lietas? Vai aizsprostotie ceļi nekavēs brāļus ierasties? Visiem par atvieglojumu pēc nedēļas streiks beidzās un ceļi atkal bija atvērti satiksmei. Piektdienas vakarā pirms nedēļas nogales, kad bija jānotiek veltīšanai, ar 38 smagajām automašīnām uz divām plašām, šim gadījumam noīrētām zālēm tika atvesti 84 000 krēslu. Vairāk nekā 800 brāļu un māsu neatlaidīgi strādāja visu nakti līdz pusdesmitiem sestdienas rītā, kārtojot krēslus un paaugstinājumu un uzstādot skaņu aparatūru un deviņus milzīgus videoekrānus.
Svētdien pulksten sešos no rīta zāļu durvis tika atvērtas un cilvēki straumēm sāka plūst iekšā. Ar 17 noīrētiem vilcieniem galvaspilsētā ieradās vairāk nekā 13 000 liecinieku. Vairāk nekā divi simti vietējo brāļu un māsu dzelzceļa stacijās sagaidīja atbraucējus un pavadīja viņus grupās uz sapulces norises vietu. Kāda māsa izteicās, ka šī sirsnīgā saņemšana deva ”drošības un miera sajūtu”.
Citi Parīzē ieradās ar lidmašīnām vai automašīnām. Visvairāk cilvēku atbrauca ar 953 autobusiem, bet liecinieki, kas dzīvo Parīzes rajonā, uz Izstāžu centru atkļuva ar sabiedrisko transportu. Daudzi bija ceļā pavadījuši visu nakti vai izbraukuši ļoti agri no rīta, bet sapulcē viņi bija acīm redzami pacilātā noskaņojumā. Draugi, kas nebija redzējušies vairākus gadus, sveica cits citu ar līksmiem izsaucieniem un sirsnīgiem apskāvieniem. Spilgtie tautastērpi piešķīra priecīgajam ļaužu pulkam daudznacionālu kolorītu. Neapšaubāmi, bija gaidāms kaut kas īpašs.
Līdz programmas sākumam pulksten 10.00 nebija vairs nevienas brīvas sēdvietas, bet ik minūti turpināja ierasties simtiem cilvēku. Lai uz kuru pusi skatītos, visur bija ļoti daudz smaidīgu seju. Vairāki tūkstoši cilvēku vai nu palika stāvot, vai apsēdās uz betona grīdas. Rīkodamies saskaņā ar sapulces tēmu, daudzi jaunāki cilvēki laipni piedāvāja savas vietas gados vecākiem. ”Mēs no sirds priecājāmies piedāvāt savas sēdvietas brāļiem un māsām, kurus gan nepazinām, bet kuri mums ir ļoti dārgi!” rakstīja kāds laulāts pāris. Daudzi rīkojās tiešām pašaizliedzīgi. ”Mēs visu dienu stāvējām blakus krēsliem, ko piektdienas naktī bijām palīdzējuši izvietot. Taču jau tas vien, ka varējām tur būt, viesa mūsos pateicības jūtas pret Jehovu.”
Par spīti nogurumam un neērtībām, delegāti ar neatslābstošu uzmanību klausījās ziņojumus no citām valstīm un runas, kuras teica Loids Berijs un Denjels Sidliks, kas arī ir Vadošās padomes loceklis. Brālis Berijs aplūkoja tēmu ”Jehova bagātīgi vairo spēku”, uzsverot to, kā, neraugoties uz dažādiem pārbaudījumiem, Jehova ir svētījis savu tautu ar skaitlisku pieaugumu. Brāļa Sidlika runas nosaukums bija ”Svētīga tā tauta, kam Jehova ir par Dievu!”. Abas šīs runas izskanēja īstajā brīdī, ja ņemam vērā pretestību, ar kādu Jehovas liecinieki Francijā saskārās. Brālis Sidliks parādīja, ka patiesa laime ir atkarīga nevis no ārējiem faktoriem, bet no mūsu attiecībām ar Jehovu un attieksmes pret dzīvi. Uz oratora jautājumu: ”Vai jūs esat laimīgi?” — klausītāji atbildēja ar vētrainiem aplausiem.
Kāda māsa, kas, pēc viņas pašas vārdiem, ”bija zaudējusi prieku”, vēlāk rakstīja: ”Pēkšņi es sapratu, ka varu būt laimīga. Iepriekš savus centienus es biju vērsusi nepareizā virzienā, taču ar šo runu Jehova man parādīja, kas man jāmaina.” Kāds brālis teica: ”Tagad es esmu gatavs cīnīties, lai iepriecinātu Jehovas sirdi. Es negribu pieļaut, ka kaut kas atņemtu man prieku, ko dziļi sevī esmu sajutis.”
Kad sapulce tuvojās nobeigumam, ar sajūsmu tika uzņemts programmas vadītāja paziņojums, ka programmu ir noklausījušies 95 888 cilvēki — tik daudz apmeklētāju vēl nevienā Jehovas liecinieku sapulcē Francijā nebija bijis.
Pēc nobeiguma dziesmas, ko daudzi dziedāja ar prieka asarām acīs, un lūgšanas brāļi devās atceļā ar pretrunīgām jūtām. Sirsnīgā un draudzīgā gaisotne, kas valdīja sapulces dalībnieku vidū, nepalika nepamanīta. Daudz labu atsauksmju par delegātiem izteica autobusu vadītāji. Tāpat viņus iespaidoja organizētība, ar kādu divu stundu laikā 953 autobusiem bija iespējams atstāt Izstāžu centru, neradot nevienu satiksmes sastrēgumu. Arī dzelzceļa un sabiedriskā transporta darbinieki ļoti atzinīgi novērtēja delegātu uzvedību. Līdz ar to radās izdevība uzsākt daudz labu sarunu un tika dota teicama liecība.
”Kā oāze tuksnesī”
Apustulis Pāvils mudināja savus ticības biedrus: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, ..cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24, 25.) Šī sapulce nenoliedzami visiem bija par lielu uzmundrinājumu — kāda māsa to aprakstīja vārdiem ”kā oāze tuksnesī”. ”Mēs devāmies prom spēcināti, uzmundrināti, iedrošināti un ar lielāku apņēmību priecāties, kalpojot Jehovam, nekā jebkad agrāk,” rakstīja brāļi no filiāles Togo. ”Tie, kas bija nomākti, mājup atgriezās laimīgi,” teica kāds rajona pārraugs. ”Brāļi saņēma garīgu pamudinājumu un spēku,” izteicās kāds cits. ”Nekad iepriekš mēs nebijām jutušies tik tuvu Jehovas organizācijai,” juta ierosmi uzrakstīt kāds laulāts pāris.
”Mana kāja stāv uz līdzena ceļa, draudzes sapulcēs es teikšu to Kungu,” sacīja psalmu dziesminieks. (Psalms 26:12.) Laikā, kad jāpārvar dažādi šķēršļi, tādas kristiešu sapulces kā tikko aprakstītā palīdz atgūt drošu garīgo pamatu. ”Lai cik smagi klātos,” apstiprina kāda māsa, ”šie neaizmirstamie brīži ir dziļi iespiedušies mūsu sirdī un tur paliks vienmēr mums par mierinājumu.” Līdzīgi raksta kāds ceļojošais pārraugs: ”Kad pienāks grūti laiki, atmiņas par šo daļiņu no paradīzes mums palīdzēs tos pārvarēt.”
”Dodiet tam Kungam jūs, tautu tautas, dodiet tam Kungam godu un dziediet Viņam slavu!” mudina Psalms 96:7. Nav šaubu, ka jauno filiāles ēku veltīšana Francijā bija liela uzvara par godu Jehovam. Tikai viņš spēja panākt šāda projekta īstenošanos laikā, kad pastāvēja tik sīva plaša mēroga pretestība. Francijas Jehovas liecinieku apņēmība ’palikt Kristus mīlestībā’ un ļaut, ’lai viņu gaisma spīd’, nu ir vēl stiprāka nekā iepriekš. (Jāņa 15:9; Mateja 5:16.) Visi, kas noklausījās veltīšanas programmu, jutās tāpat kā psalmu sacerētājs, kurš teica: ”Tas ir tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs.” (Psalms 118:23.)
[Attēls 26. lpp.]
Denjels Sidliks
[Attēls 26. lpp.]
Loids Berijs
[Attēls 26. lpp.]
Sapulces programmu Vilpentas Izstāžu centrā noklausījās 95 888 cilvēki
[Attēli 28. lpp.]
Vairāki tūkstoši klātesošo klausījās vai nu stāvot kājās, vai sēžot uz grīdas