Lasītāju jautājumi
Jēzus mudināja: ”Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas 13:24.) Ko nozīmē šie vārdi, un kā tie ir saprotami mūsdienās?
Šos interesantos vārdus vislabāk var saprast, ņemot vērā toreizējo situāciju. Apmēram sešus mēnešus pirms savas nāves Jēzus atradās Jeruzalemē, kur tika atzīmēti tempļa atjaunošanas svētki. Jēzus runāja par sevi kā par Dieva avju ganu un norādīja, ka kopumā jūdi nebija šīs avis, jo nevēlējās klausīties. Kad Jēzus pateica, ka viņš un viņa Tēvs ir ”viens”, jūdi grasījās nomētāt viņu ar akmeņiem. Tad Jēzus devās uz Pereju, kas atradās Jordānas otrā krastā. (Jāņa 10:1—40.)
Tur viņam kāds vīrs vaicāja: ”Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” (Lūkas 13:23.) Jautājums bija īsti vietā, jo jūdi toreiz uzskatīja, ka tikai ierobežots skaits cilvēku būs pelnījuši glābšanu. Zinot jūdu nostāju, nav grūti uzminēt, kas, pēc viņu domām, bija šie nedaudzie. Bet viņi rūgti maldījās, un turpmākie notikumi to skaidri apliecināja.
Apmēram divus gadus Jēzus jau bija atradies starp jūdiem — mācījis, darījis brīnumus un piedāvājis iespēju kļūt par debesu Valstības mantiniekiem. Kas bija panākts? Jūdi un it īpaši viņu reliģiskie vadītāji bija lepni par to, ka viņi ir Ābrahāma pēcnācēji un ka viņiem ir Dieva bauslība. (Mateja 23:2; Jāņa 8:31—44.) Bet viņi nepazina Labā Gana balsi un neatsaucās uz to. Šie cilvēki it kā atradās atvērtu durvju priekšā, aiz kurām viņus gaidīja lieliska balva — iespēja kļūt par Valstības locekļiem —, bet viņi negāja pa tām iekšā. Tikai neliels skaits, galvenokārt vienkārši ļaudis, uzklausīja Jēzus sludināto patiesības vēsti, atsaucās uz to un palika pie Jēzus. (Lūkas 22:28—30; Jāņa 7:47—49.)
Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos tieši šie cilvēki tika svaidīti ar svēto garu. (Apustuļu darbi 2:1—38.) Viņi nebija starp Jēzus minētajiem netaisnības darītājiem, kam bija jāraud un jāgriež zobi, tāpēc ka tie nebija vēlējušies izmantot piedāvāto iespēju. (Lūkas 13:27, 28.)
Tātad pirmajā gadsimtā ”daudzi” bija jūdi, it sevišķi reliģiskie vadoņi. Šie cilvēki apgalvoja, ka vēlas saņemt Dieva labvēlību — taču nevis saskaņā ar Dieva gribu, bet saskaņā ar pašu noteiktām normām un rīcības veidu. Turpretī tie, kuru bija ”maz” un kuri, patiesi interesēdamies par iespēju nokļūt Valstībā, atsaucās uz aicinājumu, kļuva par svaidītiem kristiešu draudzes locekļiem.
Bet tagad padomāsim, ko Jēzus vārdi nozīmē plašākā izpratnē mūsdienās. Nemaz nevar saskaitīt, cik daudz ir to kristīgās pasaules baznīcu apmeklētāju, kuriem ir mācīts, ka viņi nokļūs debesīs. Taču šādas gaidas nav pamatotas uz pareizām Rakstu mācībām. Šie cilvēki, tāpat kā senatnē jūdi, vēlas saņemt Dieva labvēlību tādā veidā, kā viņi to ir iedomājušies.
Mūsdienās salīdzinoši nedaudzi ir pazemīgi pieņēmuši vēsti par Valstību, veltījuši sevi Jehovam un tāpēc var izjust viņa labvēlību. Šie cilvēki ir kļuvuši par ’valstības bērniem’. (Mateja 13:38.) Ar garu svaidīto ’bērnu’ aicināšana sākās 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos. Jehovas liecinieki jau labu laiku uzskata, ka debesu grupas locekļi pamatā ir sapulcināti, par ko liecina notikumi, kam Dievs liek norisināties savā tautā. Tāpēc cilvēki, kas Bībeles patiesību ir uzzinājuši pēdējos gados, ir sapratuši, ka tagad tiek piedāvāta cerība dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Šo cilvēku pašlaik ir daudz vairāk nekā atlikušo svaidīto kristiešu, kam ir izredzes nokļūt debesīs. Kaut arī Lūkas 13:24 tiešā veidā neattiecas uz tiem, kas nenokļūs debesīs, šajā pantā, protams, ir atrodams vērtīgs padoms arī viņiem.
Mudinādams mūs piepūlēties, Jēzus nevēlējās teikt, ka viņš pats vai viņa Tēvs mūsu ceļā liktu šķēršļus. Bet, pārdomājot Lūkas 13:24, mēs saprotam, ka Dieva prasības neļauj ”ieiet” cilvēkiem, kas nav tā cienīgi. Vārds ”cīnieties” liek domāt par pūlēm, par spēku sasprindzinājumu. Tāpēc derētu sev uzdot jautājumu: ”Vai es cīnos?” Lūkas 13:24 var pārfrāzēt šādi: ”Man jācīnās ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. Vai es patiešām cīnos? Vai es līdzinos seno laiku atlētam, kas stadionā darīja visu iespējamo, lai iegūtu balvu? Šāds atlēts nemēdza būt vienaldzīgs un paviršs. Bet kāds esmu es?”
Jēzus vārdi norāda, ka daži vēlēsies ’ieiet pa vārtiem’ viņiem pašiem ērtā laikā, mierīgi un nesteidzīgi. Šāda attieksme var iespaidot Jehovas liecinieku. Kāds varētu spriest: ”Es pazinu ļoti pašaizliedzīgus kristiešus, kas bija pūlējušies daudzus gadus un bija daudz ko upurējuši, bet, kad tuvojās viņu nāves stunda, šīs ļaunās sistēmas gals vēl nebija pienācis. Es labāk nepūlēšos tik ļoti, dzīvošu nedaudz normālāk.”
Tā domāt ir ļoti viegli, bet vai gudri? Piemēram, vai apustuļi tā domāja? Nekādā ziņā nē. Viņi patiesās pielūgsmes labā darīja visu iespējamo — līdz pat mūža galam. Tāpēc Pāvils, piemēram, varēja teikt: ”[Kristu] mēs sludinām.. Par to arī es cīnos, strādādams viņa varā, kas manī darbojas ar spēku.” Nedaudz vēlāk viņš rakstīja: ”Tālab mēs pūlamies un cīnāmies, jo esam likuši savu cerību uz dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo, Pestītājs.” (Kolosiešiem 1:28, 29; 1. Timotejam 4:10.)
Mēs zinām, ka Pāvils, pūlēdamies un cīnīdamies, rīkojās pilnīgi pareizi. Cik gan patīkami būtu, ja katrs no mums varētu teikt tāpat kā Pāvils: ”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.” (2. Timotejam 4:7.) Tātad, pārdomājot Jēzus vārdus, kas lasāmi Lūkas 13:24, ikviens no mums var sev pajautāt: ”Vai es darbojos uzcītīgi un ar pilnu atdevi? Vai es pietiekamā mērā un pastāvīgi apliecinu, ka Jēzus izteikto pamudinājumu: ”Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem,” — es uztveru nopietni?”