Kādas īpašas kāzas

MOZAMBIKAS ziemeļos ir krāšņa ieleja, ko ieskauj skaisti kalni — gan klinšaini, gan klāti ar bagātīgu augu segu. Ielejā atrodas Fingves ciems. Skaidrās ziemas naktīs debesis virs ciema ir kā piebērtas ar mirdzošām zvaigznēm un pār mājām ar salmu jumtiem savu spožo gaismu lej mēness. Šajā brīnumjaukajā apvidū notika neparastas kāzas.

Simtiem cilvēku daudzas stundas vai pat vairākas dienas bija gājuši kājām, lai apmeklētu īpašo notikumu. Vairāki no viņiem bija šķērsojuši nemīlīgus, bīstamus rajonus, kur var sastapties ar hiēnām, lauvām un ziloņiem. Daudziem bija līdzi ne tikai personiskās mantas, bet arī vistas, kazas un dārzeņi. Sasnieguši ciemu, visi devās uz klajumu, kur parasti notiek kristiešu kopsanāksmes. Kaut arī pēc garā ceļa viņus māca nogurums, viņi jutās laimīgi, un smaidošajās sejās atspoguļojās nepacietīgas gaidas.

Kas bija līgava un līgavainis? Izrādās, tādu bija daudz! Taču viņi nebija paredzējuši sarīkot sensacionālas masveida kāzas. Visi, kas vēlējās apprecēties, bija godprātīgi cilvēki, kuri agrāk nebija varējuši reģistrēt savu laulību tāpēc, ka dzīvo tālu no vietām, kur atrodas laulību reģistrēšanas iestādes. Visi pāri, studēdami ar Jehovas lieciniekiem Bībeli, bija uzzinājuši, kādas normas laulībai izvirza Dievs. Viņi bija uzzinājuši, ka viņiem jāapprecas saskaņā ar valsts likumdošanu, lai varētu priecēt savu Radītāju, laulības Iedibinātāju; arī Jāzeps un Marija tajā laikā, kad bija jāpiedzimst Jēzum, ’pierakstījās’, izpildīdami valsts prasību. (Lūkas 2:1—5.)

Sagatavošanās ievērojamajam notikumam

Jehovas liecinieku filiāles birojs Mozambikā nolēma šiem cilvēkiem palīdzēt. Vispirms valsts galvaspilsētā Maputu brāļi Tieslietu ministrijā un Iekšlietu ministrijā noskaidroja, kādas procedūras pieprasa likumdošana. Pēc tam misionāri Tetes provinces galvaspilsētā griezās pie vietējām varas iestādēm, lai saskaņotu tālāko darbību. Tika noteikta diena, kad uz Fingves ciemu dosies misionāri kopā ar notāriem un Personu identifikācijas departamenta ierēdņiem. Filiāles birojs attiecīgajām draudzēm nosūtīja vēstuli, kurā bija paskaidrots minētais jautājums un doti norādījumi. Kā Jehovas liecinieki, tā vietējo varas iestāžu pārstāvji satraukti gaidīja neparasto notikumu.

1997. gada 18. maijā, svētdienā, Fingvē ieradās trīs misionāri, kā arī valdības ierēdņi. Vietējās varas iestādes atbraukušajiem ierēdņiem bija sagādājušas ērtas naktsmājas blakus administrācijas ēkai. Tomēr ierēdņus tik ļoti iespaidoja Jehovas liecinieku viesmīlība, ka viņi izvēlējās apmesties kopā ar misionāriem uz ātru roku uzslietās būdās. Viņi bija ļoti pārsteigti, uzzinājuši, ka viens no pavāriem ir vietējās draudzes vecākais un ceļojošais pārraugs ir to brīvprātīgo vidū, kas kāzu sagatavošanā darīja pašus nepatīkamākos darbus. Tāpat viņi ievēroja, cik labs noskaņojums ir misionāriem, kas bez mazākās žēlošanās nakšņoja vienkāršā būdā un mazgājās, aplaistīdamies no mazas kannas. Nekad agrāk viņi nebija redzējuši tik ciešas saites starp cilvēkiem ar dažādu izcelsmi. Tomēr visvairāk valdības ierēdņus ietekmēja ticība, ar kādu šie cilvēki bija nesuši patiešām lielus upurus, lai atbilstu valsts likumdošanā izvirzītajām prasībām un Dieva noteikumiem.

Priecīgs notikums

Kad pāri ieradās, tie tūlīt sagatavojās pirmajam pasākumam, kas nepieciešams, lai noslēgtu laulību, proti, viņiem bija jāsaņem dzimšanas apliecība. Visi pacietīgi gaidīja rindā pie Civilstāvokļa aktu reģistrācijas dienesta darbiniekiem, lai sniegtu par sevi datus. Pēc tam viņi stājās rindā pie fotogrāfa un tad — pie Personu identifikācijas departamenta darbiniekiem, lai saņemtu personas apliecības. Pēc tam viņi atgriezās pie Civilstāvokļa aktu reģistrācijas dienesta darbiniekiem, lai tiktu sagatavota laulības apliecība, ko viņi tik ļoti vēlējās iegūt. Kad tas bija izdarīts, visi pacietīgi stāvēja, gaidīdami, kamēr ar megafonu tiks nosaukti viņu vārdi. Laulības apliecību izsniegšana bija tiešām saviļņojošs brīdis. Valdīja milzīgs prieks, kad pāri, saņēmuši laulības apliecības, tās rādīja citiem kā ārkārtīgi vērtīgu ieguvumu.

Viss norisinājās pašā saules svelmē. Taču ne karstums, ne putekļi nespēja sabojāt notikuma prieku.

Vīrieši bija ģērbušies ļoti kārtīgi, daudzi bija uzvilkuši žaketi un apsējuši kaklasaiti. Sievietēm mugurā bija tradicionālie tērpi, pie kuriem pieder arī garš un košs ap vidukli apsienams auduma gabals, ko sauc kapulana. Dažām sievietēm bija līdzi mazuļi, ko tās nēsāja, ietītus līdzīgā auduma gabalā.

Procedūra raiti ritēja uz priekšu, tomēr gribētāju bija pārāk daudz, lai visus paspētu reģistrēt vienā dienā. Valdības ierēdņi izrādīja lielu pretimnākšanu — uznākot tumsai, viņi izlēma turpināt darbu. Viņi sacīja, ka nespēj likt ”mūsu brāļiem” gaidīt, jo tie ir tik ļoti pūlējušies, lai ierastos uz reģistrāciju. Mēs vienmēr būsim pateicīgi par šādu sadarbību un pašaizliedzību.

Līdz ar nakts iestāšanos kļuva ļoti auksts. Daži pāri nakšņoja būdās, bet lielākā daļa atradās ārā un saspiedušies sēdēja ap ugunskuriem. Taču neērtības nemazināja viņu prieku. Ugunskuru sprakstoņu apslāpēja smiekli un četrbalsīgi dziedātas dziesmas. Daudzi stāstīja par savu ceļojumu, spiezdami saujā jauniegūtos dokumentus.

Rītausmā daudzi devās uz ciema centru pārdot līdzatvestās vistas, kazas un dārzeņus, lai varētu samaksāt par laulību reģistrāciju. Bija tādi, kas tiešām ”upurēja” savus dzīvniekus, jo pārdeva par tādu cenu, kas bija krietni mazāka par to īsto vērtību. Nabadzīgiem cilvēkiem kaza ir vērtīgs un dārgs īpašums, tomēr šie ļaudis labprāt nesa šādu upuri, lai varētu apprecēties un iepriecināt savu Radītāju.

Ceļojuma grūtības

Daudzi pāri bija mērojuši garu ceļu. Starp tādiem bija arī Šamboko un viņa sieva Hakulira. Otrajā naktī pēc ierašanās Fingves ciemā viņi, sildīdami kājas pie ugunskura, pastāstīja par sevi. Lai gan Šamboko ir 77 gadus vecs, ar vienu aci neredz vispār, bet ar otru redz vāji, viņš basām kājām bija soļojis trīs dienas, jo bija cieši apņēmies padarīt likumīgu savu 52 gadus ilgo savienību ar Hakuliru, un ceļā viņam bija devusies līdzi visa draudze.

72 gadus vecais Anselmu Kembo ar savu sievu Neri bija dzīvojis kopā jau apmēram 50 gadu. Dažas dienas pirms ceļojuma Anselmu, apstrādājot savu lauku, pamatīgi sadūra kāju uz milzīga ērkšķa. Viņu steidzīgi nogādāja tuvākajā slimnīcā. Tomēr Anselmu nolēma doties ceļojumā un visu ceļu uz Fingvi kliboja. Viņš gāja veselas trīs dienas. Anselmu nevarēja vien valdīt prieku, kad beidzot turēja rokā laulības apliecību.

Ir vērts pieminēt vēl kādu jaunlaulāto — Evansu Sinviu, kam agrāk bija vairākas sievas. Kad viņš uzzināja Dieva Rakstu patiesību, viņš izlēma padarīt likumīgu savienību ar savu pirmo sievu, bet tā atteicās un aizgāja pie cita vīrieša. Evansa otrā sieva, kas arī studēja Bībeli, piekrita ar viņu apprecēties. Abi bija gājuši cauri bīstamam apvidum, kurā mājo lauvas un citi zvēri. Pēc trīs dienu ceļojuma arī viņi likumīgi apprecējās.

Piektdien, kad bija pagājušas piecas dienas kopš misionāru un amatpersonu ierašanās, darbs tika pabeigts. Bija izsniegtas 468 personas apliecības un 374 dzimšanas apliecības. Tika izdotas 233 laulības apliecības! Valdīja milzīgs prieks un sajūsma. Kaut arī visi bija noguruši, viņi atzina, ka pūles bija tā vērtas. Bez šaubām, šo notikumu ilgi atcerēsies visi, kas tajā bija iesaistīti. Tās tiešām bija īpašas kāzas!