Grāmata visiem cilvēkiem

”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (APUSTUĻU DARBI 10:34, 35)

1. Kāds priekšstats par Bībeli bija kādam profesoram, un ko viņš nolēma izdarīt?

KĀDS profesors svētdienas pēcpusdienā bija mājās un negaidīja nekādus ciemiņus. Bet, kad viena no mūsu kristīgajām māsām piezvanīja pie viņa durvīm, viņš to uzklausīja. Māsa runāja par piesārņojumu un par Zemes nākotni — tie bija temati, kas profesoru interesēja. Taču, kad māsa pievērsās Bībelei, viņa attieksme kļuva skeptiska. Māsa profesoram pavaicāja, ko viņš domā par Bībeli.

”Tā ir laba grāmata, ko uzrakstījuši gudri cilvēki,” viņš atbildēja, ”bet Bībele nav uztverama nopietni.”

”Bet vai jūs kādreiz esat lasījis Bībeli?” māsa pajautāja.

Apjukušajam profesoram bija jāatzīst, ka viņš to nav lasījis.

Tad viņa vaicāja: ”Kā jūs varat izteikt tik stingru pārliecību par grāmatu, ko jūs nemaz neesat lasījis?”

Profesoram nebija, ko iebilst. Viņš nolēma izpētīt Bībeli un tad izveidot savu viedokli par to.

2., 3. Kāpēc daudzi cilvēki nezina, kas rakstīts Bībelē, un kādu problēmu rada šāda situācija?

² Šis profesors nav vienīgais, kam ir tāda attieksme. Ir daudz cilvēku, kam par Bībeli ir noteikts priekšstats, kaut gan viņi paši to nemaz nav lasījuši. Viņiem varbūt pieder Bībele. Viņi, iespējams, pat atzīst tās literāro un vēsturisko vērtību. Tomēr liela daļa cilvēku nezina, kas rakstīts Bībelē. ”Man nav laika lasīt Bībeli,” vieni saka. ”Kāda nozīme manā dzīvē var būt tik vecai grāmatai?” jautā citi. Šādi viedokļi mums rada nopietnu problēmu. Jehovas liecinieki nešaubīgi tic, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un noderīga mācībai. (2. Timotejam 3:16, 17.) Bet kā lai mēs pārliecinām citus cilvēkus, ka neatkarīgi no viņu rases, tautības un etniskās piederības viņiem būtu jāiepazīst Bībele?

³ Apspriedīsim dažus iemeslus, kāpēc Bībele pelna mūsu uzmanību. Tas palīdzēs mums risināt sarunas ar cilvēkiem, ko mēs satiksim tīruma kalpošanā, un, iespējams, pat pārliecināt viņus, ka ir vērts uzzināt to, kas teikts Bībelē. Turklāt pārdomām par šo tēmu būtu jāstiprina mūsu pašu ticība tam, ka Bībele — kā tajā tiek apgalvots — ir ”Dieva vārds”. (Ebrejiem 4:12.)

Visizplatītākā grāmata pasaulē

4. Kāpēc var teikt, ka Bībele ir visizplatītākā grāmata pasaulē?

⁴ Vispirms Bībele pelna mūsu uzmanību tāpēc, ka tā ir cilvēces vēsturē visplašāk izplatītā un visvairāk tulkotā grāmata. Pirms vairāk nekā 500 gadiem pirmais Bībeles izdevums, kura iespiešanai tika izmantoti atsevišķi salikuma burti, tika izgatavots ar Johana Gūtenberga iespiedmašīnu. Ir aplēsts, ka kopš tā laika Bībele pilnā apjomā vai daļēji ir iespiesta aptuveni četros miljardos eksemplāru. Līdz 1996. gadam visa Bībele vai tās daļas bija pārtulkotas 2167 valodās un dialektos.a Vairāk nekā 90 procentiem cilvēku ir iespēja lasīt vismaz kādu Bībeles daļu savā dzimtajā valodā. Neviena grāmata — vai tā būtu reliģiska vai cita rakstura grāmata — ne tuvu nespēj līdzināties Bībelei!

5. Kāpēc Bībelei būtu jābūt pieejamai cilvēkiem visā pasaulē?

⁵ Skaitļi paši par sevi vēl neliecina, ka Bībele ir Dieva vārdi. Tomēr Dieva iedvesmotiem rakstiem, bez šaubām, būtu jābūt pieejamiem cilvēkiem visā pasaulē. Arī pašā Bībelē ir teikts, ka ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo”. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Pārspēdama visas citas grāmatas, Bībele ir šķērsojusi valstu robežas un pārvarējusi šķēršļus starp rasēm un etniskajām grupām. Bībele patiesi ir grāmata visiem cilvēkiem!

Saglabājusies neparastā veidā

6., 7. Kāpēc nav nekāds pārsteigums, ka nav zināms neviens Bībeles teksta oriģinālais rokraksts, kas pastāvētu vēl šodien, un kāds jautājums tāpēc rodas?

⁶ Ir vēl viens iemesls, kāpēc Bībele ir uzmanības vērta. Tā ir pārdzīvojusi dabisku faktoru ietekmi un cilvēku pretestību. Bībele ir saglabājusies par spīti neiedomājamiem šķēršļiem, tāpēc tā ir unikāla salīdzinājumā ar citiem senajiem rakstiem.

⁷ Bībeles teksts acīmredzot tika rakstīts ar tinti uz papirusa (izgatavota no tāda paša nosaukuma Ēģiptes auga) un pergamenta (izgatavota no dzīvnieku ādām).b (Ījaba 8:11, NW.) Šiem materiāliem ir dabiskie ienaidnieki. Zinātnieks Oskars Parets norāda: ”Abus šos materiālus, ko izmantoja rakstīšanai, vienlīdz lielā mērā apdraud mitrums, pelējums un dažādi tārpi. No ikdienas pieredzes mēs zinām, cik viegli papīrs un pat izturīga āda bojājas brīvā gaisā vai mitrā telpā.” Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka nav zināms neviens Bībeles teksta oriģinālais rokraksts, kas pastāvētu vēl šodien; tie, domājams, ir sairuši jau tālā pagātnē. Bet, ja jau oriģināli ir gājuši bojā dabisko ienaidnieku iedarbības dēļ, kā Bībele ir saglabājusies līdz mūsu dienām?

8. Kā gadsimtu gaitā tika saglabāts Bībeles teksts?

⁸ Drīz pēc tam, kad bija tapuši oriģināli, sāka parādīties ar roku veidoti noraksti. Senajā Izraēlā bauslības un citu Svēto rakstu daļu pārrakstīšana pat kļuva par īstu profesiju. Piemēram, par priesteri Ezru ir sacīts, ka viņš ”bija izglītots rakstu mācītājs [”pārrakstītājs”, NW], mācīts Mozus bauslībā”. (Ezras 7:6, 11; salīdzināt Psalms 45:2.) Bet arī noraksti bija izgatavoti no tāda materiāla, kas ātri bojājās; pēc kāda laika tie bija jāaizstāj ar citiem norakstiem. Jaunu un atkal jaunu norakstu izgatavošana turpinājās daudzus gadsimtus. Tā kā cilvēki nav pilnīgi, vai pārrakstītāju pieļautās kļūdas nav būtiski izmainījušas Bībeles tekstu? Pārliecinoši pierādījumi liecina, ka tas nav noticis.

9. Ko par Bībeles pārrakstītāju ārkārtīgo rūpīgumu un darba precizitāti var uzzināt, pārdomājot masoretu piemēru?

⁹ Pārrakstītāji ne tikai ļoti prasmīgi strādāja, bet arī izturējās ar dziļu cieņu pret vārdiem, ko viņi pārrakstīja. Ebreju vārds, kas nozīmē ’pārrakstītājs’, ietver domu par skaitīšanu un pierakstīšanu. To, ar kādu rūpību un precizitāti pārrakstītāji strādāja, rāda masoretu piemērs — tie bija Ebreju rakstu pārrakstītāji, kas dzīvoja starp sesto un desmito gadsimtu mūsu ērā. Kā raksta zinātnieks Tomass Hārtvels Horns, viņi izskaitļoja, ”cik reižu katrs [senebreju] alfabēta burts atkārtojas visos Ebreju rakstos”. Padomājiet, ko tas nozīmē! Lai netiktu izlaists neviens burts, šie uzcītīgie pārrakstītāji skaitīja ne vien pārrakstāmos vārdus, bet arī burtus. Saskaņā ar kāda zinātnieka aprēķiniem, viņi bija saskaitījuši Ebreju rakstos 815 140 burtu! Tāda uzcītība nodrošināja augstu precizitāti.

10. Kādi pārliecinoši pierādījumi apstiprina, ka ebreju un grieķu teksti, uz kuriem balstīti mūsdienu tulkojumi, precīzi atspoguļo sākotnējo Bībeles sarakstītāju sacīto?

¹⁰ Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka ebreju un grieķu teksti, uz kuriem ir balstīti mūsdienu tulkojumi, ar vērā ņemamu precizitāti atspoguļo vārdus, kas rakstīti oriģinālos. Šie pierādījumi ir tūkstošiem ar roku rakstītu Bībeles manuskriptu — apmēram 6000 visu Ebreju rakstu vai to daļu manuskriptu un aptuveni 5000 Kristiešu rakstu grieķu valodā —, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Rūpīgi salīdzinot daudzos mūsdienās pieejamos manuskriptus, tekstologiem ir izdevies atrast pārrakstītāju pieļautās kļūdas un noteikt sākotnējo tekstu. Tāpēc pētnieks Viljams Grīns par Ebreju rakstu tekstu izteica šādu atzinumu: ”Var droši teikt, ka nav neviena cita senatnes darba, kas būtu nonācis līdz mums tikpat precīzs.” Tieši tāpat var paļauties uz Kristiešu grieķu rakstu tekstu.

11. Kā 1. Pētera 1:24, 25 palīdz saprast, kāpēc Bībele ir saglabājusies līdz mūsdienām?

¹¹ Cik gan vienkārši Bībeles teksts ar tā nenovērtējamo vēsti būtu izzudis, ja oriģinālu vietā nenāktu ar roku pārrakstītas kopijas! Ir tikai viens iemesls, kāpēc Bībele ir saglabājusies, — Jehova ir savu vārdu Sargātājs un Aizstāvis. Kā teikts pašā Bībelē, 1. Pētera 1:24, 25, ”visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi.”

Tulkota cilvēces dzīvajās valodās

12. Vai gadsimtiem ilgā pārrakstīšana bija vienīgais šķērslis, kas bija jāpārvar Bībelei?

¹² Saglabāt Bībeles tekstu, kaut gan tas gadsimtu gaitā daudzkārt tika pārrakstīts, bija grūts uzdevums, tomēr radās vēl kāda problēma — Bībele bija jāpārtulko attiecīgā laika valodās. Lai atrastu atsaucību cilvēku sirdīs, Bībelei ir ”jārunā” viņu dzimtajā valodā. Bet tulkot Bībeli, grāmatu, kurā ir vairāk nekā 1100 nodaļu un 31 000 pantu, — šāds darbs nav no vieglajiem. Un tomēr gadsimtu gaitā pašaizliedzīgi tulkotāji ir labprāt ķērušies pie šī sarežģītā uzdevuma, lai gan reizēm viņi ir sastapušies ar šķietami nepārvaramiem šķēršļiem.

13., 14. a) Kāds grūts uzdevums bija jāpaveic Bībeles tulkotājam Robertam Mofatam 19. gadsimta sākumā Āfrikā? b) Kāda bija cvanu valodā runājošo cilvēku reakcija, kad viņu valodā iznāca Lūkas evaņģēlijs?

¹³ Padomāsim, piemēram, par to, kā Bībele tika pārtulkota afrikāņu valodās. 1800. gadā visā Āfrikā bija tikai kāds ducis valodu, kurām bija sava rakstība. Simtiem citu valodu, kurās tika runāts, nebija rakstu zīmju sistēmas. Ar šo problēmu sastapās Bībeles tulkotājs Roberts Mofats. 1821. gadā, būdams 25 gadus vecs, Mofats uzsāka misiju pie cvanu valodā runājošiem cilvēkiem Dienvidāfrikā. Cenzdamies iemācīties viņu valodu, kurai nebija rakstības, viņš bieži uzturējās starp šīs tautības cilvēkiem. Mofats bija neatlaidīgs un bez mācību grāmatu un vārdnīcu palīdzības beigu beigās apguva valodu, izveidoja tās rakstību un iemācīja vairākiem cvaniem lasīt šīs rakstu zīmes. 1829. gadā Mofats, astoņus gadus nostrādājis cvanu valodā runājošo afrikāņu vidū, beidza tulkot Lūkas evaņģēliju. Vēlāk viņš stāstīja: ”Es pazinu cilvēkus, kas bija nākuši simtiem jūdžu, lai dabūtu Sv. Lūkas evaņģēliju. [..] Es redzēju, kā viņi saņem Sv. Lūkas evaņģēlija daļas un raud, spiezdami tās sev pie krūtīm, un lej pateicības asaras, kamēr es vairākiem nebiju aizrādījis: ”Jūs sabojāsiet grāmatas ar savām asarām.”” Tāpat Mofats stāstīja par kādu afrikāni, kas reiz redzējis vairākus cilvēkus lasām Lūkas evaņģēliju un pajautājis viņiem, ko viņi tur lasa. ”Tas ir Dieva vārds,” viņi atbildējuši. ”Vai tas runā?” vīrs jautājis. ”Jā, tas uzrunā sirdi,” cilvēki atteikuši.

¹⁴ Tādi pašaizliedzīgi tulkotāji kā Mofats daudziem afrikāņiem deva pirmo iespēju sazināties rakstveidā. Bet šie tulkotāji deva Āfrikas iedzīvotājiem vēl vērtīgāku dāvanu — Bībeli viņu pašu valodās. Vēl vairāk: Mofats ieviesa cvanu valodā Dieva personvārdu un lietoja šo vārdu savā tulkojumā.c Tāpēc cvani sauca Bībeli par ”Jehovas muti”. (Psalms 83:19.)

15. Kāpēc Bībele mūsdienās ir ”dzīva”?

¹⁵ Citi tulkotāji dažādās pasaules malās saskārās ar līdzīgām problēmām. Daži no viņiem pat riskēja ar savu dzīvību, lai pārtulkotu Bībeli. Padomājiet: ja Bībeles teksts būtu saglabājies tikai senebreju un grieķu valodā, tas jau sen būtu ”miris”, jo ar laiku lielākā daļa cilvēku pilnīgi aizmirsa šīs valodas un daudzās pasaules vietās neviens tās vispār nezināja. Bet Bībele ir ”dzīva”, jo kā neviena cita grāmata tā ”runā” ar cilvēkiem visā pasaulē viņu dzimtajās valodās. Tāpēc Bībeles vēsts joprojām ”darbojas ar savu spēku” tajos, kas tai tic. (1. Tesaloniķiešiem 2:13.) Tulkojumā Jerusalem Bible ir teikts: ”Tā joprojām ir dzīvs spēks jūsos, kas tai ticat.”

Uzticības vērta

16., 17. a) Kādi pierādījumi nepieciešami, lai Bībelei varētu uzticēties? b) Miniet vienu piemēru, kas liecina par Bībeles rakstītāja Mozus godīgumu.

¹⁶ ”Vai Bībelei tiešām var uzticēties?” kāds varbūt jautā. ”Vai tajā ir runāts par cilvēkiem, kas tiešām ir dzīvojuši, vietām, kas patiesi ir pastāvējušas, un notikumiem, kas īstenībā ir norisinājušies?” Lai Bībelei varētu uzticēties, jāpārliecinās, vai to ir uzrakstījuši rūpīgi, godīgi cilvēki. Mēs esam nonākuši pie trešā iemesla, kāpēc būtu jāpēta Bībele: pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka tā ir precīza un uzticama.

¹⁷ Godīgiem rakstītājiem būtu jādara zināmas ne tikai veiksmes, bet arī neveiksmes, ne tikai stiprās, bet arī vājās puses. Bībeles rakstītāji piesaista tieši ar šādu godīgumu. Padomāsim, piemēram, par Mozus vaļsirdīgumu. Mozus atklāti rakstīja par savu smago valodu, kuras dēļ, kā viņš pats uzskatīja, viņš nespēja vadīt Izraēlu (2. Mozus 4:10), par nopietno kļūdu, kuras dēļ viņš nevarēja ieiet Apsolītajā zemē (4. Mozus 20:9—12; 27:12—14), par sava brāļa Ārona pārkāpumu — sadarbošanos ar dumpīgajiem izraēliešiem, kad tika izgatavots zelta teļš (2. Mozus 32:1—6), par savas māsas Mirjamas sacelšanos un pazemojošo sodu, kādu viņa saņēma (4. Mozus 12:1—3, 10), par savu brāļadēlu Nadaba un Abija zaimojošo izturēšanos (3. Mozus 10:1, 2) un par Dieva izredzētās tautas nepārtraukto žēlošanos un kurnēšanu (2. Mozus 14:11, 12; 4. Mozus 14:1—10). Vai šāda atklātība un godīgums neliecina par neliekuļotu vēlēšanos runāt patiesību? Vai gan nepastāv pamatots iemesls ticēt Bībelē teiktajam, ņemot vērā, ka tās sarakstītāji nav vairījušies sniegt nelabvēlīgas ziņas par saviem tuviniekiem, par savu tautu un pat paši par sevi?

18. Kas liecina par to, ka Bībeles sarakstītājiem var uzticēties?

¹⁸ Saskaņa starp Bībeles sarakstītāju darbiem ir vēl viena liecība, ka viņu rakstītajam var uzticēties. Tas patiesi ir ievērības cienīgs fakts: darbi, ko rakstījuši četrdesmit vīrieši vairāk nekā 1600 gadu ilgā periodā, ir pilnīgā saskaņā cits ar citu — sakrīt pat sīkas detaļas. Taču tā nav saskaņa, kas radītu aizdomas par slepenu norunu. Tieši otrādi: ir skaidri redzams, ka dažādu detaļu sakritība nav panākta speciāli, — saskaņa bieži vien ir nejauša.

19. Kā Jēzus apcietināšanas apraksts evaņģēlijos liecina par saskaņu, kas, neapšaubāmi, nav panākta speciāli?

¹⁹ Lūk, kāds piemērs — notikumi naktī, kad Jēzus tika apcietināts. Visi četri evaņģēliju sarakstītāji stāsta, ka viens no mācekļiem izvilka zobenu un nocirta ar to kādam augstā priestera kalpam ausi. Lūka ir vienīgais, kas raksta, ka Jēzus ”aiz[s]kāra viņa ausi un to dziedināja”. (Lūkas 22:51.) Bet vai nav loģiski, ka to raksta cilvēks, kas bija pazīstams kā ”mīļais ārsts”? (Kolosiešiem 4:14.) Jānis raksta, ka no visiem mācekļiem, kas bija šī notikuma aculiecinieki, zobenu paņēma tieši Pēteris, un šāds fakts nebūt nepārsteidz, ja ņem vērā to, ka Pēteris reizēm mēdza būt straujš un neapdomīgs. (Jāņa 18:10; salīdzināt Mateja 16:22, 23 un Jāņa 21:7, 8.) Jānis min vēl kādu šķietami nevajadzīgu detaļu: ”Kalpa vārds bija Malhs.” Kāpēc vienīgi Jānis ir nosaucis šo cilvēku vārdā? Atbilde kļūst skaidra, kad uzzinām kādu nebūtisku faktu, kas it kā starp citu tiek minēts tikai Jāņa evaņģēlijā, proti — Jānis ’bija pazīstams augstajam priesterim’. Jānis bija pazīstams arī augstā priestera saimei; kalpi pazina viņu, un viņš pazina kalpus.d (Jāņa 18:10, 15, 16.) Tāpēc ir gluži dabiski, ka Jānis minēja ievainotā vīrieša vārdu, turpretī pārējie evaņģēliju rakstītāji, kuriem šis cilvēks bija svešs, to nedarīja. Tiešām, detaļu sakritība ir ievērības cienīga, tomēr ir skaidri redzams, ka fakti nav saskaņoti speciāli. Bībelē ir atrodami neskaitāmi līdzīgi piemēri.

20. Kas par Bībeli būtu jāzina cilvēkiem, kam ir godīga sirds?

²⁰ Ko mēs secinām? Vai var uzticēties Bībelei? Katrā ziņā! Bībeles rakstītāju godīgums un Bībeles iekšējā saskaņa skaidri liecina par tās patiesīgumu. Cilvēkiem, kam ir godīga sirds, ir jāzina, ka viņi var uzticēties Bībelei, jo tie ir Jehovas, ’patiesības Dieva’, iedvesmotie Raksti. (Psalms 31:6, LB-26.) Bet ir vēl citi iemesli, kāpēc Bībeli var saukt par grāmatu visiem cilvēkiem, — par tiem tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

◻ Kāpēc Bībelei vajadzētu būt visizplatītākajai grāmatai pasaulē?

◻ Kādi pierādījumi liecina, ka Bībeles teksts ir saglabājies precīzi?

◻ Kādus šķēršļus ir pārvarējuši cilvēki, kas tulkoja Bībeli?

◻ Kas liecina par to, ka Bībelei var uzticēties?