Ģimene ir apdraudēta!
”UN VIŅI dzīvoja laimīgi.” Ar šādiem vārdiem beidzas daudzas pasakas, bet mūsdienās tādu laulību, par kurām var sacīt to pašu, kļūst aizvien mazāk. Kāzās dotais solījums visu mūžu mīlēt vienam otru ”gan vieglumā, gan grūtumā” ļoti bieži tā arī paliek tikai vārdi. Izredzes, ka ģimene būs laimīga, ir ārkārtīgi niecīgas, — kā laimes spēlē.
No 1960. gada līdz 1990. gadam lielākajā daļā rūpnieciski attīstīto Rietumu valstu šķirto laulību skaits ir vairāk nekā divkāršojies. Dažās zemēs tas ir pieaudzis četrkārt. Piemēram, Zviedrijā katru gadu laulībā stājas ap 35 000 pāru, taču apmēram puse no šīm laulībām tiek šķirtas — cieš vairāk nekā 45 000 bērnu. Tie, kas dzīvo kopā neprecējušies, viens otru atstāj daudz biežāk, un atkal cietēji ir bērni — desmitiem tūkstošu. Līdzīga tendence ir vērojama visā pasaulē, kā liecina tabula 5. lappusē.
Tiesa, izjukušas ģimenes un šķirtas laulības cilvēces vēsturē nav nekas jauns. Hammurapi likumos, kas tapuši Babilonijā 18. gadsimtā p.m.ē., bija arī likumi, kas atļāva šķirties. Pat Mozus bauslība, kas attiecināma uz 16. gadsimtu p.m.ē., izraēliešiem atļāva šķirties. (5. Mozus 24:1.) Tomēr ģimenes saites nekad nav bijušas tik vājas kā 20. gadsimtā. Vairāk nekā pirms desmit gadiem kāds žurnālists rakstīja: ”Pēc piecdesmit gadiem ģimenes tradicionālajā izpratnē varbūt vispār vairs nebūs. Iespējams, pēc savas struktūras dažādas grupas būs aizstājušas ģimeni.” Tendences, kādas ir vērojamas kopš tā laika, šķiet tikai apstiprinām viņa pieņēmumu. Ģimene kā institūts sabrūk tik strauji, ka jautājums: ”Vai tā spēs pastāvēt?” — kļūst aizvien aktuālāks.
Kāpēc tik daudziem laulātajiem ir grūti izveidot ciešas attiecības un saglabāt ģimeni vienotu? Kāda ir panākumu atslēga tiem dzīvesbiedriem, kas nodzīvojuši kopā ilgu mūžu un laimīgi nosvinējuši sudraba un zelta kāzas? Interesants ir fakts, par ko laikraksti ziņoja 1983. gadā: Azerbaidžānā kāds laulāts pāris nosvinēja 100 gadu kāzu jubileju, vīram tad bija 126 gadi, bet sievai 116.
Kas apdraud ģimeni?
Daudzās valstīs par iemesliem, kuru dēļ tiek atļauts juridiski šķirt laulību, uzskata laulības pārkāpšanu, psihisku vai fizisku vardarbību, ģimenes pamešanu, alkoholismu, impotenci, vājprātu, divlaulību un narkomāniju. Taču galvenais laulību šķiršanas cēlonis ir tas, ka krasi ir mainījusies pati attieksme pret laulību un tradicionālo ģimenes dzīvi, un jo īpaši tas izpaužas pēdējos gadu desmitos. Ir zaudēta cieņa pret institūtu, ko ilgu laiku uzskatīja par svētu. Alkatīgie mūzikas, kinofilmu, televīzijas seriālu producenti un populāras literatūras rakstnieki slavina tā dēvēto seksuālo brīvību, izlaidīgu uzvedību, zemas morāles normas un egocentrisku dzīves veidu. Tā ir radīta kultūra, kas ir piesārņojusi gan jauniešu, gan vecāku cilvēku prātu un sirdi.
1996. gadā izdarīta aptauja liecināja: 22 procenti amerikāņu domā, ka dzimumsakari ārpus laulības dažreiz var uzlabot laulību. Viens no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem Aftonbladet izdeva speciālizlaidumu, kurā sievietes bija mudinātas šķirties, jo ”tas var nākt tikai par labu”. Vairāki populāri psihologi un antropologi pat ir izteikuši pieņēmumu, ka evolūcija ir ”ieprogrammējusi” cilvēku partneru maiņai ik pēc dažiem gadiem. Citiem vārdiem sakot, viņi uzskata dzimumsakarus ārpus laulības un šķiršanos par normālu parādību. Daži pat apgalvo, ka vecāku šķiršanās bērniem nāk par labu, jo tā sagatavojot bērnus laikam, kad viņi šķiršot paši savu laulību!
Daudzi jaunieši vairs nevēlas veidot tradicionālo ģimeni, kurā ir tēvs, māte un bērni. ”Es nespēju iedomāties, ka man viss mūžs būtu jānodzīvo ar vienu cilvēku,” tā saka ļoti daudzi. ”Laulību var salīdzināt ar Ziemassvētkiem — tā ir tikai pasaka. Es tai vienkārši neticu,” teica kāds 18 gadu vecs dānis. ”Kāpēc jāapgrūtina sevi, dzīvojot kopā [ar vīrieti] un mazgājot viņa zeķes? Tāds ir vispārējais viedoklis,” paziņoja Norīna Berna no Īrijas Nacionālās sieviešu padomes. ”Vienkārši rotaļājies ar viņiem... Daudz sieviešu nolemj, ka viņām dzīvē vīrieši vispār nav vajadzīgi.”
Nepilno ģimeņu skaits pieaug
Šāda attieksme visā Eiropā ir izraisījusi vientuļo māšu skaita strauju pieaugumu. Daudzas no tām ir pusaudzes, kas neuzlūko nevēlamu grūtniecību par kaut ko peļamu. Ir tādas sievietes, kas vēlas savu bērnu audzināt vienas pašas. Bet lielākā daļa ir tādas mātes, kas kādu laiku padzīvo kopā ar bērna tēvu, taču nemaz neplāno ar to precēties. Žurnālā Newsweek pagājušajā gadā bija publicēts raksts ”Vai laulība ir mirusi?”. Rakstā bija minēts, ka Eiropā procentuāli ir krasi palielinājies ārlaulībā dzimušo bērnu skaits un ka nevienam, pēc visa spriežot, tas nerūp. Zviedrijā tādu bērnu ir visvairāk — apmēram puse no jaundzimušajiem. Dānijā un Norvēģijā gandrīz puse bērnu dzimst vecākiem, kas nav reģistrējuši laulību, bet Francijā un Anglijā — apmēram trešā daļa.
Amerikas Savienotajās Valstīs tādu ģimeņu skaits, kurās ir abi vecāki, pēdējos gadu desmitos ir strauji sarucis. Kādā ziņojumā bija teikts: ”1960. gadā.. nepilnās ģimenēs dzīvoja 9 procenti bērnu. 1990. gadā viņu skaits bija palielinājies līdz 25 procentiem. Pašlaik 27,1 procents amerikāņu bērnu ir dzimuši nepilnās ģimenēs, un viņu skaits aizvien pieaug. [..] No 1970. gada nepilno ģimeņu skaits ir vairāk nekā divkāršojies. Tradicionālā ģimene patlaban ir tik ļoti apdraudēta, ka tā varbūt jau atrodas uz izzušanas robežas, apgalvo vairāki eksperti.”
Zemēs, kur katoļu baznīca vairs nav galvenā morāles normu noteicēja, nepilno ģimeņu skaits aug. No itāliešu ģimenēm mazāk nekā puse ir tādu, kurās ir māte, tēvs un bērni, — tradicionālo ģimeni tur aizstāj bezbērnu pāri un nepilnas ģimenes.
Dažās valstīs sociālās nodrošināšanas sistēma īstenībā pat mudina cilvēkus neprecēties. Vientuļās mātes, kas saņem pabalstus, pēc apprecēšanās tos vairs nesaņemtu. Dānijā vientuļajām mātēm piešķir papildu līdzekļus bērna kopšanai, un dažviet nepilngadīgas mātes saņem vairāk naudas nekā pārējās un viņām nav arī jāmaksā par dzīvokļa īri. Tātad sava nozīme ir arī naudai. Alfs Svensons apgalvo, ka Zviedrijā nodokļu maksātājiem laulību šķiršana izmaksā no 250 līdz 375 tūkstošiem dolāru, kas tiek izlietoti pabalstiem, īres apmaksai un sociālajai palīdzībai.
Kristīgās pasaules baznīcas, kā izskatās, nedara gandrīz neko, lai šai postošajai tendencei ģimenēs darītu galu. Daudz mācītāju un garīdznieku cenšas pārvarēt krīzi paši savā ģimenē, tāpēc viņi nedomā, ka ir spējīgi palīdzēt citiem. Daži pat acīmredzot atbalsta šķiršanos. Laikraksta Aftonbladet 1996. gada 15. aprīļa numurā bija ziņots, ka Bredfordā (Anglija) mācītājs Stīvens Elens ir izveidojis īpašu laulības šķiršanas ceremoniju, kurai, pēc viņa domām, būtu jābūt oficiālai ceremonijai visās Lielbritānijas baznīcās. ”Tās mērķis ir dziedināt un palīdzēt tikt pāri notikušajam. Tā palīdz cilvēkiem, kas šķir laulību, saprast, ka Dievs viņus joprojām mīl un atvieglo viņu ciešanas.”
Kas gaida ģimeni nākotnē? Vai var cerēt, ka šis institūts pastāvēs? Vai ģimenes var palikt vienotas, lai gan tām draud tik lielas briesmas? Izlasiet, lūdzu, nākamo rakstu.
[Tabula 5. lpp.]
GADA LAIKĀ NOSLĒGTO LAULĪBU UN ŠĶIRTO LAULĪBU SKAITS DAŽĀS VALSTĪS
VALSTS GADS LAULĪBAS ŠĶIRŠANĀS
Amerikas Savienotās Valstis 1993 2 334 000 1 187 000
Austrālija 1993 113 255 48 324
Čehija 1993 66 033 30 227
Dānija 1993 31 507 12 991
Francija 1991 280 175 108 086
Igaunija 1993 7745 5757
Japāna 1993 792 658 188 297
Kanāda 1992 164 573 77 031
Krievija 1993 1 106 723 663 282
Kuba 1992 191 837 63 432
Lielbritānija 1992 356 013 174 717
Maldīvija 1991 4065 2659
Norvēģija 1993 19 464 10 943
Puertoriko 1992 34 222 14 227
Vācija 1993 442 605 156 425
Zviedrija 1993 34 005 21 673
(Dati no 1994 Demographic Yearbook, United Nations, New York 1996)