Konstantīns Lielais — kristietības aizstāvis?

Romas imperators Konstantīns ir viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, ko vēsture ir pagodinājusi ar vārdu ”Lielais”. Kristīgā pasaule ir pievienojusi apzīmējumus ”svētais”, ”trīspadsmitais apustulis”, ”svētais apustuļu līdzinieks” un ”tas, ko izraudzījusi dievišķā providence, lai īstenotu vislielākās izmaiņas pasaules vēsturē”. Taču citi Konstantīnu apraksta kā ”asinīm aptraipītu, kam kauna zīmi uzspiedušas neskaitāmās neģēlības, viltus pilnu, ..pretīgu tirānu, kas vainojams briesmīgos noziegumos”.

DAUDZIEM, kas sevi sauc par kristiešiem, ir mācīts, ka Konstantīns Lielais ir bijis viens no tiem, kam pieder vislielākie nopelni kristietības attīstībā. Viņi uzskata, ka Konstantīns bija tas, kas lika pārtraukt kristiešu nežēlīgo vajāšanu Romā un piešķīra tiem reliģisko brīvību. Turklāt plaši izplatīts ir viedoklis, ka viņš bija uzticīgs Jēzus Kristus sekotājs un viņš ļoti vēlējās veicināt kristīgo kustību. Pareizticīgo baznīca un koptu baznīca ir pasludinājušas Konstantīnu un viņa māti Helenu par ”svētajiem”. Viņiem par godu 3. jūnijā jeb 21. maijā pēc baznīcas kalendāra tiek svinēti svētki.

Kas īstenībā bija Konstantīns Lielais? Kāda bija viņa nozīme pēcapustuļu laika kristietības attīstībā? Lai gūtu pamatīgu ieskatu šajos jautājumos, ļausim, lai atbild vēsture un zinātnieki.

Vēsturiskais Konstantīns

Konstantija Hlora dēls Konstantīns piedzima apmēram 275. gadā Serbijā, Naīsā. Kad viņa tēvs 293. gadā kļuva par Romas rietumu provinču imperatoru, viņš pats pēc imperatora Galērija pavēles karoja pie Donavas. 306. gadā Konstantīns atgriezās Britānijā pie sava mirstošā tēva. Drīz pēc tēva nāves armija viņu iecēla par imperatoru.

Tajā laikā vēl pieci cilvēki apgalvoja, ka viņi ir Augusti. No 306. gada līdz 324. gadam, kad Konstantīns kļuva par vienīgo imperatoru, valstī notika nemitīgi iekšēji kari. Uzvara divās militārās operācijās nodrošināja Konstantīnam vietu Romas vēsturē un padarīja viņu par Romas impērijas vienīgo valdnieku.

312. gadā netālu no Romas, pie Milvijas tilta, Konstantīns sakāva savu pretinieku Maksentiju. Kristīgie apoloģēti apgalvo, ka tajā laikā zem saules esot parādījies liesmojošs krusts ar uzrakstu latīņu valodā In hoc signo vinces, kas nozīmē ”Ar šo zīmi uzvarēsi”. Tāpat pastāv uzskats, ka Konstantīns sapnī esot saņēmis pavēli uz kareivju vairogiem attēlot Kristus vārda pirmos divus burtus grieķu valodā. Taču šajā nostāstā ir daudz anahronismu. Grāmatā A History of Christianity (”Kristietības vēsture”) rakstīts: ”Pastāv pretrunīgas liecības par šīs parādības laiku, vietu un detaļām.” Kad Konstantīns ieradās Romā, senāts, kurā bija tikai pagāni, viņu pasludināja par galveno Augustu un par pontifex maximus, tas ir, impērijas pagāniskās reliģijas augstāko priesteri.

313. gadā Konstantīns nodibināja savienību ar imperatoru Liciniju — austrumu provinču valdnieku. Ar kopīgi izdoto Milānas ediktu viņi visām reliģijām piešķīra pielūgsmes brīvību un vienādas tiesības. Tomēr daudzi vēsturnieki neuzskata to par tik svarīgu dokumentu un apgalvo, ka tā ir bijusi parasta oficiāla vēstule, nevis visai impērijai paredzēts dokuments, kas iezīmētu izmaiņas attieksmē pret kristietību.

Nākamajos desmit gados Konstantīns sakāva savu pēdējo sāncensi Liciniju un kļuva par visas Romas impērijas vienīgo valdnieku. 325. gadā, kad Konstantīns vēl arvien nebija kristīts, viņš vadīja pirmo lielo ekumenisko ”kristīgās” baznīcas koncilu, kurā tika nosodīts ariānisms un izveidots galveno mācību formulējums — tā sauktais Nīkajas ticības apliecinājums.

337. gadā Konstantīns smagi saslima. Kad viņš gulēja uz nāves gultas, viņš tika kristīts un tad nomira. Pēc Konstantīna nāves senāts viņu ierindoja romiešu dievu saimē.

Reliģija Konstantīna stratēģijā

Grāmatā Istoria tou Ellinikou Ethnous (”Grieķu tautas vēsture”) par to, kāda parasti bija trešajā un ceturtajā gadsimtā valdījušo Romas imperatoru attieksme pret reliģiju, rakstīti šādi vārdi: ”Pat ja tiem cilvēkiem, kas sēdēja impērijas tronī, nebija dziļi reliģiskas nostājas, tomēr, pakļaudamies laikmeta garam, viņi uzskatīja par nepieciešamu politiskajos plānos reliģijai piešķirt prioritāti, lai vismaz nedaudz piešķirtu reliģiozu noskaņu saviem pasākumiem.”

Konstantīns neapšaubāmi bija sava laikmeta cilvēks. Darbības sākumā viņam bija vajadzīga kāda ”dievišķa” aizstāvība, un to nevarēja dāvāt spožumu zaudējušie romiešu dievi. Visos impērijas institūtos, arī reliģijā, bija iestājies pagrimums, un bija nepieciešams kaut kas jauns, dzīvības spēku pilns, kas varētu to visu atkal nostiprināt. Enciklopēdijā Hidria teikts: ”Konstantīnu sevišķi bija ieinteresējusi kristietība, jo tā atbalstīja ne tikai viņa uzvaru, bet arī impērijas reorganizāciju. Visur esošās kristiešu baznīcas kļuva par viņa politisko balstu. [..] Konstantīns sapulcināja ap sevi tā laika augstākos prelātus.. un pieprasīja, lai viņi neizjauktu savu vienotību.”

Konstantīns nojauta, ka ”kristiešu” reliģiju — lai gan tā jau bija atkritusi un dziļi pagrimusi — varētu efektīvi izmantot par vienojošu spēku, kas visu atjaunotu un palīdzētu īstenot viņa vareno plānu, proti, valdīt pār visu impēriju. Pieņemot atkritušās kristietības pamatpostulātus ar nolūku iegūt atbalstu saviem politiskajiem mērķiem, viņš nolēma apvienot tautu vienā ”katoliskā” jeb vispārējā reliģijā. Pagāniskajām paražām un svētkiem tika doti ”kristīgi” nosaukumi. ”Kristiešu” garīdzniekiem tika piešķirts tāds pats stāvoklis un atalgojums, kāds bija pagānu priesteriem, un viņus arī padarīja par tikpat ietekmīgiem.

Politisku iemeslu dēļ cenzdamies panākt reliģijas vienotību, Konstantīns bez kavēšanās apspieda katru atšķirīgu viedokli, un izšķirošais bija nevis patiesība doktrīnas jautājumos, bet vienkārši balsu vairākums. Lielās dogmatiskās atšķirības ārkārtīgi sašķeltajā ”kristīgajā” baznīcā Konstantīnam deva iespēju iejaukties un uzstāties par ”Dieva sūtītu” starpnieku. Mēģinot tikt galā ar donātistiem Ziemeļāfrikā un Arija sekotājiem impērijas austrumdaļā, viņš drīz atklāja, ka ar pierunāšanu vien nepietiek, lai būtu vienota ticība.a Lai izšķirtu Arija izraisīto strīdu, Konstantīns sasauca pirmo ekumenisko koncilu baznīcas vēsturē. (Skat. ”Konstantīns un Nīkajas koncils”.)

Vēsturnieks Pols Džonsons par Konstantīnu raksta: ”Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš izturējās iecietīgi pret kristietību, acīmredzot bija iespēja, kādu tā deva gan viņam pašam, gan Valstij, — iespēja kontrolēt Baznīcas politiku attiecībā uz doktrīnām un ķecerīgām mācībām.”

Vai viņš vispār kļuva par kristieti?

P. Džonsons atzīmē: ”Konstantīns nekad nepameta saules pielūgsmi un paturēja uz monētām saules attēlu.” Catholic Encyclopedia rakstīts: ”Konstantīns pret abām reliģijām izturējās vienlīdz labvēlīgi. Būdams pontifex maximus, viņš pārraudzīja pagānu reliģiju un aizsargāja tās tiesības.” ”Konstantīns nekad nekļuva par kristieti,” sacīts enciklopēdijā Hidria. ”Cēzarejas Eisebijs, Konstantīna biogrāfijas autors, rakstīja, ka Konstantīns kļuva par kristieti savas dzīves pēdējos brīžos. Taču to var apšaubīt, jo iepriekšējā dienā [Konstantīns] bija upurējis Zevam tāpēc, ka viņam bija arī tituls pontifex maximus.”

Konstantīns nomira 337. gadā, un līdz pat savai nāvei viņš paturēja pagānisko titulu pontifex maximus — viņš bija reliģiskās dzīves noteicējs. Ir pamats jautāt par Konstantīna kristīšanos: vai to bija izraisījusi patiesa nožēla un atgriešanās no grēkiem, kā pieprasīts Bībelē? (Apustuļu darbi 2:38, 40, 41.) Vai tā bija pilnīga iegremdēšana ūdenī, kas simboliski attēlotu Konstantīna veltīšanos Dievam Jehovam? (Salīdzināt Apustuļu darbi 8:36—39.)

”Svētais”?

Encyclopædia Britannica rakstīts: ”Konstantīnu nosauca par Lielo viņa sasniegumu, nevis viņa personības dēļ. Ja mēraukla būtu raksturs, tad viņš būtu starp pēdējiem to vidū, kam senatnē un mūsdienās ir dots šis vārds [Lielais].” Grāmatā A History of Christianity var lasīt: ”Jau senatnē rakstīja par Konstantīna nevaldāmo dabu un dusmās pausto nežēlību. [..] Viņam nebija nekādas cieņas pret cilvēka dzīvību.. Kļūdams vecāks, viņš izturējās pret saviem tuviniekiem aizvien necilvēcīgāk.”

Ir pilnīgi skaidrs, ka Konstantīnam piemita daudz ļoti negatīvu īpašību. Pēc kāda vēstures pētnieka vārdiem, ”viņa ātrā daba bieži vien bija cēlonis, kāpēc viņš izdarīja noziegumus”. (Skat. ”Slepkavības dzimtā”.) Konstantīnam nebija ”kristīgs raksturs”, savā darbā History of Europe (”Eiropas vēsture”) apgalvo vēsturnieks H. Fišers. Fakti neliecina, ka viņš būtu bijis patiess kristietis, kas apvilcis ”jauno cilvēku” un kam ir Dieva svētā gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība. (Kolosiešiem 3:9, 10; Galatiešiem 5:22.)

Ko Konstantīns panāca

Būdams pagānu pontifex maximus un tāpēc Romas impērijas reliģijas galva, Konstantīns centās noskaņot sev par labu atkritušās baznīcas bīskapus. Viņš tiem piedāvāja augstus amatus Romas valsts reliģijā un līdz ar to varu, slavu un bagātību. Catholic Encyclopedia rakstīts: ”Daži bīskapi, galma greznības apžilbināti, slavināja imperatoru un pat sauca par Dieva eņģeli, svētu būtni, un pareģoja, ka viņš, tāpat kā Dieva Dēls, valdīs debesīs.”

Kad atkritusī kristietība ieguva politiskās varas labvēlību, tās saites ar pasauli, ar laicīgo iekārtu, kļuva arvien ciešākas un tā novirzījās no Jēzus Kristus mācībām. (Jāņa 15:19; 17:14, 16; Atklāsmes 17:1, 2.) Tā ”kristietībā” ieviesās maldīgas mācības un paražas: ticība Trīsvienībai, dvēseles nemirstībai, elles ugunīm, šķīstītavai, lūgšanas par mirušajiem, rožukroņa lietošana, svētbildes, tēli u.tml. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 6:14—18.)

Tieši no Konstantīna laikiem baznīca ir iemantojusi tieksmi būt autoritārai. Zinātnieki E. Hendersons un Č. Baks sacīja: ”Evaņģēlija vienkāršība tika sabojāta, tika ieviesti krāšņi rituāli un ceremonijas, kristietības skolotājiem piešķīra pasaulīgus pagodinājumus un pasaulīgu atalgojumu, un Kristus Valstība lielā mērā pārvērtās par šīs pasaules valstību.”

Kur ir patiesā kristietība?

Vēstures fakti atklāj patiesību par Konstantīna ”lielumu”. Kristīgo pasauli nav izveidojis Jēzus Kristus, patieso kristiešu draudzes Galva, — viens no tās rašanās iemesliem ir bijis politisks izdevīgums, un tā ir dibināta ar pagānu imperatora viltīgi veiktu pasākumu palīdzību. Vēsturnieka Pola Džonsona jautājums ir īsti vietā: ”Vai impērija padevās kristietībai, vai arī kristietība pārdevās impērijai?”

Visi, kas no sirds vēlas piederēt pie tīras kristietības, var uzzināt, kas mūsdienās ir patieso kristiešu draudze, un var ar to saistīties. Jehovas liecinieki visā pasaulē labprāt palīdz godprātīgiem cilvēkiem atrast patieso kristietību un pielūgt Dievu tā, kā tas viņam ir pieņemami. (Jāņa 4:23, 24.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 28. lpp.]

Konstantīns un Nīkajas koncils

Kāda nozīme nekristītajam imperatoram Konstantīnam bija Nīkajas koncilā? Encyclopædia Britannica teikts: ”Konstantīns pats uzņēmās vadību, aktīvi virzot diskusijas.. Godbijīgās bailēs no imperatora bīskapi, izņemot tikai divus, parakstīja jaunpieņemto ticības apliecinājumu, un daudzi no viņiem to darīja pilnīgi pret savu gribu.”

Pēc divu mēnešu ilgām, nevaldāmām reliģiskām debatēm šis pagānu politiķis iejaucās un izlēma to labā, kas teica, ka Jēzus ir Dievs. Kāpēc viņš tā rīkojās? ”Konstantīnam būtībā nebija nekādas izpratnes par jautājumiem, kas tika apspriesti grieķu teoloģijā,” sacīts grāmatā A Short History of Christian Doctrine (”Īsa kristīgo mācību vēsture”). Vienīgais, ko viņš patiešām saprata, bija tas, ka reliģiska šķelšanās ir drauds viņa impērijai, bet Konstantīns bija apņēmies savu valsti nostiprināt.

Izdevumā Istoria tou Ellinikou Ethnous (”Grieķu tautas vēsture”) par nobeiguma dokumentu, kas Konstantīna uzraudzībā tika pieņemts Nīkajā, ir rakstīts šādi: ”Tas atspoguļo [Konstantīna] vienaldzību reliģisko mācību jautājumos, ..viņa ietiepību un neatlaidību, ar kādu viņš centās atjaunot baznīcas vienotību, vienalga, kādiem līdzekļiem, un Konstantīna pārliecību, ka viņam kā ”pie baznīcas nepiederīgo bīskapam” pieder galavārds jebkādā reliģiskā jautājumā.” Vai Dieva gars būtu varējis rosināt koncila dalībniekus, kad viņi pieņēma lēmumus? (Salīdzināt Apustuļu darbi 15:28, 29.)

[Papildmateriāls 29. lpp.]

Slepkavības dzimtā

Ar šādu virsrakstu darbā Istoria tou Ellinikou Ethnous (”Grieķu tautas vēsture”) ir aprakstīti ”Konstantīna izdarītie pretīgie noziegumi pret saviem tuviniekiem”. Jau drīz pēc savas dzimtas izveidošanas Konstantīns aizmirsa priecāties par negaidītajiem sasniegumiem un saprata, kādas briesmas viņam draud. Būdams pēc rakstura aizdomīgs cilvēks, ko droši vien lišķi tikai uzkūdīja vēl vairāk, vispirms viņš sāka apšaubīt sava māsas dēla Liciniāna — jau agrāk nogalināta Augusta dēla — uzticamību un uzskatīja to par iespējamo sāncensi. Pēc tā slepkavības tika nogalināts Konstantīna paša pirmdzimtais dēls Krisps, ko bija apsūdzējusi pamāte Fausta, uzskatīdama viņu par šķērsli savu dēlu ceļā uz neierobežotu varu.

Šī Faustas rīcība beigu beigās bija cēlonis viņas pašas traģiskajai bojāejai. Faustas slepkavībā, pēc visa spriežot, bija iesaistīta arī Augusta Helena, kurai līdz pat nāvei bija liela ietekme uz dēlu Konstantīnu. Bezjēdzīgās dusmās, kas bieži pārņēma Konstantīnu, viņš daudziem draugiem un līdzgaitniekiem piesprieda nāves sodu. Grāmatā History of the Middle Ages (”Viduslaiku vēsture”) secināts: ”Dēla un sievas sodīšana ar nāvi — ko var saukt pat par noslepkavošanu — norāda, ka kristietība viņu nemaz nebija ietekmējusi garīgā ziņā.”

[Attēls 30. lpp.]

Šī arka tika uzcelta Romā Konstantīna slavināšanai

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Musée du Louvre, Paris