Kristīgie darbi nemierpilnos laikos
VISS sākās pavisam negaidīti kādā 1994. gada aprīļa dienā. Aviokatastrofā aizgāja bojā Burundi un Ruandas prezidenti. Dažu stundu laikā Ruandu pārņēma biedējoša apmēra vardarbība. Pagāja nedaudz vairāk par trim mēnešiem, un vairāk nekā 500 000 ruandiešu — vīriešu, sieviešu un bērnu — jau bija nogalināti. Daži cilvēki to apzīmēja ar vārdu ”genocīds”.
Pusei no 7,5 miljoniem Ruandas iedzīvotāju bija jādodas bēgļu gaitās. 2,4 miljoni no tiem meklēja patvērumu kaimiņvalstīs. Tā bija lielākā bēgļu straume visā mūsdienu vēsturē. Zairā (tagadējā Kongo Demokrātiskajā Republikāa), Tanzānijā un Burundi steigšus tika izveidotas bēgļu nometnes. Dažas no tām bija lielākās pasaulē un deva patvērumu 200 000 cilvēku.
Bēgļu vidū bija daudzi Jehovas liecinieki — cilvēki, kas mīl mieru un rīkojas saskaņā ar Bībeles principiem. Lai kurā valstī viņi dzīvotu, viņi saglabā stingru neitralitāti un ievēro principu, kas ir ietverts Jesajas 2:4: ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs kaŗot.” Jehovas liecinieki ir plaši pazīstami kā reliģiska grupa, kas nepiedalījās Ruandā notikušajā genocīdā.
Jēzus Kristus teica, ka viņa sekotāji ”nav no pasaules”. Bet, tā kā viņi ”ir pasaulē”, arī viņus reizēm skar nesaskaņas tautu starpā. (Jāņa 17:11, 14.) Genocīdā, kas norisinājās Ruandā, gāja bojā aptuveni 400 liecinieku. Apmēram 2000 liecinieku un cilvēku, kas interesējas par Valstības vēsti, kļuva par bēgļiem.
Bet vai tas, ka Jehovas liecinieki nav no pasaules, nozīmē, ka viņi nekā nedara, kad notiek nelaime? Nē, tā nav. Dieva Rakstos ir teikts: ”Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ”Ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību,” bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” (Jēkaba 2:15—17.) Mīlestība pret tuvāko mudina lieciniekus palīdzēt arī tiem cilvēkiem, kam ir citādi reliģiskie uzskati. (Mateja 22:37—40.)
Lai gan palīdzību nelaimē nokļuvušajiem Ruandas ticības biedriem gribēja sniegt Jehovas liecinieki no visas pasaules, tās organizēšana tika uzticēta Rietumeiropas brāļiem. 1994. gada vasarā grupa brīvprātīgo no Eiropas liecinieku vidus steidzās palīgā kristīgajiem brāļiem un māsām Āfrikā. Ruandas bēgļiem tika izveidotas labi organizētas nometnes un karalauka slimnīcas. Vai nu ar lidmašīnu, vai citādā ceļā viņiem tika atgādāts ļoti daudz apģērba, segu, pārtikas un bībeliskas literatūras. Palīdzību saņēma vairāk nekā 7000 ciešanu nomocītu cilvēku — šis skaits gandrīz trīs reizes pārsniedza tajā laikā Ruandā reģistrēto Jehovas liecinieku skaitu. Tā paša gada decembrī tūkstošiem bēgļu, arī vairākums Jehovas liecinieku, atgriezās un atsāka dzīvi Ruandā.
Karš Kongo
1996. gadā bruņotas sadursmes uzliesmoja Kongo austrumu reģionā — teritorijā, kas robežojas ar Ruandu un Burundi. Atkal sākās izvarošanas un slepkavošanas. Ložu spindzoņas pavadīti, ļaudis bēga cauri degošajiem ciemiem, lai glābtu savu dzīvību. 50 Jehovas liecinieku šajās jukās aizgāja bojā. Daļai dzīvību atņēma nomaldījušās lodes. Citi tika noslepkavoti tāpēc, ka piederēja pie kādas noteiktas etniskas grupas vai kļūdaini bija noturēti par ienaidniekiem. Kāds ciemats, kurā dzīvoja 150 liecinieku, tika nodedzināts. Citos ciemos uguns līdz pat pamatiem nopostīja vairākus desmitus māju un vairākas Ķēniņvalsts zāles. Zaudējuši pajumti un īpašumu, liecinieki bēga uz citām teritorijām, kur saņēma palīdzību no saviem ticības biedriem.
Kara dēļ sākās bads, jo labība bija izpostīta, pārtikas rezerves nolaupītas un pārtikas piegāde apturēta. Pieejamā pārtika bija dārga. 1997. gada maija sākumā Kisangani pilsētā kilograms kartupeļu maksāja apmēram trīs dolārus, kas lielākajai daļai cilvēku bija nesamaksājama summa. Vairākums varēja atļauties tikai vienu maltīti dienā. Saprotams, pārtikas trūkums radīja saslimšanas. Nepietiekama uztura dēļ mazinājās organisma spēja pretoties malārijai, diarejai un kuņģa slimībām. Īpaši no tā cieta bērni, un daudzi no viņiem mira.
Vajadzību noskaidrošana
Eiropas Jehovas liecinieki atkal bija gatavi sniegt palīdzību. 1997. gada aprīlī, nodrošināta ar medikamentiem un naudu, turp devās liecinieku palīdzības grupa, kuras sastāvā bija arī divi ārsti. Gomā vietējie liecinieki jau bija noorganizējuši palīdzības komitejas, kuru uzdevums bija noskaidrot situāciju, lai nekavējoties varētu tikt sniegta palīdzība. Grupas locekļi apsekoja gan pilsētu, gan apkārtējos apgabalus. Tika izsūtīti cilvēki arī uz attālākām vietām, lai apzinātu turienes stāvokli. Informācija tika saņemta arī no Kisangani, kas atrodas vairāk nekā 1000 kilometru uz rietumiem no Gomas. Vietējie brāļi palīdzēja organizēt palīdzību Gomā, kur dzīvoja aptuveni 700 liecinieku.
Kāds kristiešu draudzes vecākais no Gomas sacīja: ”Mēs bijām dziļi aizkustināti, redzot, ka brāļi ir veikuši tik tālu ceļu, lai mums palīdzētu. Pirms viņu atbraukšanas mēs palīdzējām cits citam. Brāļiem bija nācies bēgt no lauku rajoniem uz Gomu. Daudzi bija zaudējuši savas mājas un atstājuši tīrumus. Mēs uzņēmām viņus pie sevis, piedāvājām savas drēbes un dalījāmies tajā mazumiņā ēdiena, kas mums bija. Neko daudz mēs nevarējām palīdzēt. Daudzi no mums dzīvoja pusbadā.
Bet tad brāļi no Eiropas atveda naudu, līdz ar to mums bija iespējams iegādāties pārtiku, kas bija tik grūti pieejama un dārga. Šī palīdzība nāca īstajā brīdī, jo daudziem mājās vairs nebija palicis nekā ēdama. Mēs dalījām pārtiku gan lieciniekiem, gan tiem, kas nebija Jehovas liecinieki. Ja palīdzība būtu kavējusies, daudz vairāk cilvēku būtu aizgājuši bojā — īpaši bērni. Jehova izglāba savus ļaudis. Cilvēkus, kas nebija liecinieki, tas ļoti iespaidoja. Daudzi atzīmēja mūsu vienotību un mīlestību. Tāpat bija cilvēki, kas atzina, ka mēs piederam pie patiesās reliģijas.”
Lai gan tika pirkti pārtikas produkti un dalīti medikamenti, ar to visas vajadzības vēl nebija apmierinātas. Bija nepieciešamas drēbes, segas, kā arī papildu pārtika un medikamenti. Turklāt bija vajadzīga palīdzība, lai no jauna uzceltu sagrautās mājas.
Dāsnie ziedojumi
Brāļi Eiropā atkal izrādīja gatavību sniegt atbalstu. Jehovas liecinieku birojs Luvjē (Francija) griezās pie Ronas ielejas un Normandijas draudzēm, kā arī dažām draudzēm Parīzē ar aicinājumu palīdzēt. Šajā gadījumā tika izmantots vēl viens Bībeles princips: ”Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:6, 7.)
Tūkstošiem cilvēku ar prieku izmantoja iespēju parādīt devību. Uz Ķēniņvalsts zālēm straumēm plūda kastes un maisi ar drēbēm, apaviem un citām mantām; pēc tam viss tika nogādāts uz Francijas Jehovas liecinieku filiāles biroju. Tur 400 brīvprātīgu strādnieku bija gatavi piedalīties kampaņas ”Palīdzība Zairai” nākamajā posmā. Kad ziedotās lietas bija sasniegušas biroju, šie strādnieki tās sašķiroja un iesaiņoja; pēc tam drēbes salika kastēs, kas tika sakrautas pa 30 uz vienas platformas. Arī bērni bija padomājuši par saviem mazajiem Āfrikas brāļiem un māsām un bija nosūtījuši rotaļlietas — spilgtas spēļu mašīnas, vilciņus, lelles un rotaļlācīšus. Šīs mantas tika iepakotas kopā ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem. Kopumā tika piepildīti deviņi 12 metru gari konteineri un tika nosūtīti uz Kongo.
Kāds bija palīdzības apjoms, ko tūkstošiem Beļģijas, Francijas un Šveices liecinieku nosūtīja uz Centrālo Āfriku? 1997. gada jūnijā tas sasniedza 500 kilogramus medikamentu, 10 tonnas olbaltumvielām bagātu cepumu, 20 tonnas citādas pārtikas, 90 tonnas apģērba, 18 500 apavu pāru un 1000 segu. Tika nosūtīta arī bībeliska literatūra. Bēgļi visu ļoti novērtēja, tas viņiem bija par mierinājumu un palīdzēja izturēt pārbaudījumus. Palīdzības kopējā vērtība bija aptuveni 1 000 000 ASV dolāru. Šie ziedojumi uzskatāmi liecināja par brālību un mīlestību, kas valda Jehovas kalpotāju vidū.
Ziedojumu sadale Kongo
Līdz ar pirmajiem sūtījumiem Kongo ieradās arī divi brāļi un viena māsa no Francijas, lai strādātu kopā ar vietējām palīdzības komitejām. Par atzinību, kādu parādīja liecinieki Kongo, Žozelina teica: ”Mēs saņēmām daudz pateicības vēstuļu. Kāda nabadzīga māsa man uzdāvināja malahīta rotājumu. Citi deva savas fotogrāfijas. Kad mēs atvadījāmies, māsas skūpstīja un apskāva mani un raudāja. Es arī raudāju. Daudzi izteica tādas domas kā: ”Jehova ir labs. Jehova domā par mums.” Jā, viņi apzinājās, ka pateicība par šīm dāvanām pienākas Dievam. Kad mēs dalījām pārtiku, brāļi un māsas slavēja Jehovu Valstības dziesmās. Tas bija ļoti aizkustinoši.”
Palīdzības komitejā ietilpa arī ārsts, vārdā Loiks. Daudzi pulcējās Ķēniņvalsts zālē un pacietīgi gaidīja savu kārtu, lai saņemtu viņa palīdzību. Kāda māsa no Kongo arī gribēja kaut ko darīt, tāpēc pagatavoja 40 virtuļu un sadalīja tos visiem, kas gaidīja pieņemšanu pie ārsta. Tā kā rindā bija ap 80 cilvēku, katrs saņēma pusi virtuļa.
Palīdzība cilvēkiem, kas nav liecinieki
Jehovas liecinieki nebija vienīgie, kam tika sniegta šī humānā palīdzība. Tāpat kā 1994. gadā, arī šoreiz labumu no tās guva daudzi. Tas ir saskaņā ar Galatiešiem 6:10, kur teikts: ”Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.”
Liecinieki izdalīja medikamentus un drēbes vairākām pamatskolām un arī bērnunamam, kas atrodas netālu no Gomas. Šajā bērnunamā mīt 85 bērni. Kad palīdzības komitejas locekļi bija ieradušies bērnunamā ar nolūku noskaidrot situāciju, viņi apsolīja atvest 50 kastes olbaltumvielām bagātu cepumu, vairākas kastes ar drēbēm, 100 segu, medikamentus un rotaļlietas. Bērni sastājās pagalmā un dziedāja ciemiņiem dziesmas. Pēc tam bērni izteica īpašu lūgumu: vai viņi nevarētu dabūt futbolbumbu, lai varētu spēlēt futbolu?
Pēc dažām nedēļām palīdzības grupa izpildīja savu solījumu un atveda visu nepieciešamo. Bērnunama direktoru tā bija iespaidojis brāļu devīgums un domas, ko viņš bija izlasījis viņam atstātajā literatūrā par Bībeli, ka viņš izteica apņēmību ar laiku kļūt par Jehovas liecinieku. Bet vai bērniem tika futbolbumba? ”Nē,” atbildēja Klods, palīdzības komitejas koordinators no Francijas. ”Viņiem tika divas futbolbumbas!”
Bēgļu nometnes
Palīdzība tika sniegta ne tikai Kongo. Tūkstošiem cilvēku bija bēguši no karadarbības zonas uz kaimiņvalstīm, kur nekavējoties tika izveidotas trīs bēgļu nometnes. Liecinieki ieradās arī šeit un noskaidroja, kā varētu palīdzēt. Laikā, kad tika gatavots šis raksts, nometnēs patvērumu bija atraduši 211 000 bēgļu — lielākā daļa bija ieradušies no Kongo. Liecinieku, viņu bērnu un cilvēku, ko interesē labā vēsts par Valstību, bija apmēram 800. Aktuālākā problēma nometnēs bija pārtikas trūkums. Vienā no nometnēm pārtikas bija atlicis tikai trim dienām, un tajā ietilpa pirms trim gadiem vāktas pupas.
Tomēr liecinieki apņēmīgi turējās. Kaut arī bija maz bībeliskas literatūras, viņi regulāri organizēja brīvā dabā sapulces, lai gūtu garīgu stiprinājumu. Turklāt viņi aktīvi sludināja labo vēsti par Dieva Valstību visiem, kas atradās nometnēs. (Mateja 24:14; Ebrejiem 10:24, 25.)
Grupā, kas bija ieradusies noskaidrot situāciju, bija arī ārsts. Lai arī varas iestādes bija devušas viņiem atļauju uzkavēties katrā nometnē tikai dažas dienas, tika sniegtas medicīniskas konsultācijas. Medikamentus un naudu viņi atstāja pie draudzes vecākajiem. Tas palīdzēja brāļiem izdzīvot. Grupas locekļi cerēja, ka liecinieki, kas atradās nometnēs, varēs drīzumā atgriezties savā dzimtenē.
Bet ko var teikt par nākotni? Jēzus Kristus pravietoja, ka mūsdienas būs nemierpilni laiki, ko iezīmēs kari un pārtikas nepietiekamība. (Mateja 24:7.) Jehovas liecinieki zina, ka vienīgi Dieva Valstība izbeigs ciešanas, kas pašlaik ir pasaulē. Valdot šai valdībai, mūsu mājvieta Zeme kļūs par paradīzi, kur paklausīgie cilvēki dzīvos mierā un pārticībā un būs mūžam laimīgi. (Psalms 72:1, 3, 16.) Bet līdz tam liecinieki sludinās labo vēsti par šo debesu Valstību un palīdzēs gan saviem ticības biedriem, gan citiem, kas nonākuši grūtībās.
[Zemsvītras piezīmes]
a Tālāk tekstā — Kongo.
[Izceltais teksts 4. lpp.]
Kopš 1994. gada Jehovas liecinieki no Eiropas vien uz Lielo Āfrikas ezeru reģionu ir nosūtījuši vairāk nekā 190 tonnu pārtikas, apģērba, medikamentu un citu īpaši nepieciešamu lietu.
[Papildmateriāls 6. lpp.]
Kristīgā mīlestība tiek parādīta darbos
To vidū, kas Francijā dedzīgi piedalījās kampaņā ”Palīdzība Zairai”, bija arī Rita Danēra. Bērnībā savas kristīgās ticības dēļ viņa bija ieslodzīta nacistu koncentrācijas nometnē. Viņa stāstīja: ”Mēs visi bijām ļoti priecīgi, ka varējām kaut ko darīt mūsu Āfrikas brāļu un māsu labā. Bet man bija iemesls divkāršam priekam. 1945. gadā, kad ieradāmies mājās no Vācijas, mums nebija itin nekā. Bijām aizņēmušies pat drēbes, ko valkājām. Taču neilgi pēc atgriešanās saņēmām materiālu palīdzību no mūsu garīgajiem brāļiem Amerikā. Tāpēc, gatavojot šo palīdzības sūtījumu, man bija iespēja paust pret brāļiem tādu pašu laipnību, kāda pirms daudziem gadiem tika parādīta mums. Kāda gan priekšrocība ir atrasties šādā lielā brāļu ģimenē, kas parāda kristīgo mīlestību darbos!” (Jāņa 13:34, 35.)
[Attēls 7. lpp.]
Drīzumā uz Zemes būs paradīze, kur visi dzīvos pārticībā