Paradīzes labā vēsts Taiti
TAITI! Šim vārdam, šķiet, piemīt zināms eksotisks valdzinājums. To ir padarījuši slavenu tādi mākslinieki un rakstnieki kā Pols Gogēns, Roberts Lūiss Stīvensons un Hermanis Melvils, kuru atainotais Dienvidjūras salu tropiskais skaistums un miers ir savaldzinājis daudzu cilvēku iztēli.
Taiti ir lielākā no vairāk nekā 120 Franču Polinēzijas salām, kas atrodas Klusā okeāna dienvidu daļā. Kaut arī šī Dienvidjūras sala vairākumam cilvēku šķiet gandrīz tas pats, kas paradīze, taitiešiem vēl aizvien ir nepieciešams dzirdēt par kādu citu paradīzi — to, kas būs drīzumā. (Lūkas 23:43.) Jehovas liecinieki, kuru kopskaits Taiti pašlaik ir 1918, neatlaidīgi stāsta 220 000 salas iedzīvotāju labo vēsti par to, ka Dieva Valstība drīz nodrošinās īstas paradīzes apstākļus ne tikai Taiti salā, bet arī uz visas zemes. (Mateja 24:14; Atklāsmes 21:3, 4.)
Ilgus gadus sludināšanas darbu Taiti vadīja Sargtorņa biedrības filiāles birojs, kas atrodas Fidži — aptuveni 3500 kilometrus no Taiti. Lielā attāluma dēļ tas bija sarežģīti, un darbs vērsās plašumā lēnām. Tāpēc 1975. gada 1. aprīlī filiāles birojs tika nodibināts Taiti, un tas šajā teritorijā iezīmēja pagrieziena punktu patieso kristiešu darbībā. Kas radīja šādu pavērsienu, un kā tika uzsākts sludināšanas darbs Taiti?
Necils iesākums
Pirmoreiz Valstības labo vēsti Taiti iedzīvotāji izdzirdēja mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados, un daudzi, kas cienīja Bībeli, atsaucās uz to ar lielu interesi. Tomēr līdz pat piecdesmito gadu beigām valdības aizlieguma un citu ierobežojumu dēļ uz salas vēl aizvien nebija neviena liecinieka. Tajā laikā Agnese Šenka, kas bija cēlusies no Taiti, bet dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, nolēma kopā ar vīru un dēlu atgriezties savā dzimtenē. Viņa paskaidro, kā tas notika.
”Apgabala kopsanāksmē, kas 1957. gadā notika Losandželosā, brālis Nors [toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents] izteicās, ka Taiti ir ārkārtīgi nepieciešami sludinātāji. Kaut arī biju kristījusies tikai pirms gada, es iesaucos: ”Nu tad dodamies uz Taiti!” Manu izsaucienu nejauši dzirdēja mūsu ģimenes tuvi draugi — Nīlu un Karano ģimene. Viņi teica, ka labprāt brauktu kopā ar mums. Mūsu materiālais stāvoklis nebija nekāds labais. Mans vīrs ilgu laiku bija slimojis, dēls bija vēl mazs. Tāpēc doties prom bija grūti. Bet tad ziņa par mūsu nodomu sasniedza brāļus un māsas kaimiņu draudzēs, un viņi sāka mums sūtīt naudas līdzekļus un iedzīves priekšmetus. Kad 1958. gada maijā ar kuģi devāmies uz Taiti, mums bez visām citām lietām bija arī 36 palagi!
Kad ieradāmies Taiti, es jutos galīgi apjukusi, jo bija pagājuši 20 gadi, kopš biju atstājusi salu. Mēs uzsākām sludināt, bet bija jābūt uzmanīgiem, jo mūsu kristīgā darbība bija aizliegta. Žurnāli bija jānoglabā; mēs lietojām tikai Bībeli. Sākumā mēs sludinājām vienīgi tiem cilvēkiem, kas jau abonēja žurnālus Sargtornis un Atmostieties!.
Klaids Nīls un Deivids Karano ar savām ģimenēm mums pievienojās 1958. gadā pēc starptautiskās kopsanāksmes, kas notika Ņujorkā. Mēs kopīgi sludinājām un aicinājām cilvēkus noklausīties runas, kas tika teiktas brāļu mājās. Mazpamazām darbs kļuva organizētāks, un mēs nodibinājām Bībeles studiju grupu; šajā grupā bija 15 cilvēku. Pēc trim mēnešiem Nīliem un Karano bija jābrauc prom, jo viņu tūristu vīzām beidzās derīguma termiņš. Tad brāļi nolēma, ka pirms aizbraukšanas viņi kristīs visus interesentus, kas ir šim solim gatavi. Man bija priekšrocība tulkot pirmo kristīšanās runu. Tajā reizē savu veltīšanos Jehovam ar kristīšanos simbolizēja astoņi salas vietējie iedzīvotāji. Pēc tam Nīlu un Karano ģimene devās atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Sludināšana turpinājās. Mēs sadalījāmies mazās grupiņās un apmeklējām cilvēkus vakaros. Bieži sarunas ar ieinteresētiem cilvēkiem ieilga līdz pusnaktij. Reizēm diskusijās iesaistījās pat protestantu mācītāji. 1959. gadā tika izveidota pirmā draudze. Un 1960. gadā mums par lielu prieku valdība oficiāli atzina Jehovas liecinieku darbību. Šie agrīnie gadi bija pilni prieka un garīgu sasniegumu. Jehova patiešām bija svētījis mūsu lēmumu doties turp, kur vajadzība pēc sludinātājiem bija lielāka.” Pašlaik māsai Šenkai ir 87 gadi, un viņa vēl aizvien uzticīgi kalpo Jehovam savā draudzē.
Darbs iet uz priekšu
1969. gadā uz Taiti kalpot par speciālajiem pionieriem tika norīkoti divi liecinieki no Francijas — Žaks un Polete Inodī. Žaks atceras: ”Kad ieradāmies Taiti, tur bija tikai 124 sludinātāji, Papeetes pilsētā viena draudze un Vairao, kas atrodas pussalā, — divi speciālie pionieri.” Pussalu un Taiti savieno zemesšaurums. Drīz bija jānotiek starptautiskajai kopsanāksmei ”Miers virs zemes”. ”Tā bija pirmā reize, kad piedalījos kopsanāksmes organizēšanā,” turpina Žaks. ”Mums vajadzēja sagatavot programmu angļu valodā viesiem, noorganizēt orķestri, kas izpildītu Ķēniņvalsts dziesmas, un izmēģināt divas drāmas. Visu šo darbu paveica 126 sludinātāji. Esmu pārliecināts, ka lielāko daļu izdarīja Jehova.” Klātesošo skaits kopsanāksmē sasniedza 488 cilvēkus, un salas iedzīvotāji jutās saviļņoti. Daudziem no viņiem tā bija pirmā reize, kad radās iespēja satikt ticības biedrus no citām zemēm.
Neilgi pēc tam Žakam Inodī tika uzticēti ceļojošā pārrauga pienākumi. Apmeklējot vienu salu pēc otras, viņš redzēja, ka tajās ir daudz cilvēku, kas interesējas par Bībeli, bet Valstības sludinātāju, kas varētu attīstīt šo interesi — maz. ”Šī iemesla dēļ es pamudināju daudzas ģimenes pārcelties uz salām, lai kalpotu vietās, kur sludinātāji ir vairāk nepieciešami,” paskaidro Žaks. ”Un tā labā vēsts pamazām tika izplatīta šajos arhipelāgos.” Brālis Inodī ceļojošā pārrauga kalpošanu veica no 1969. līdz 1974. gadam; pašlaik viņš ir draudzes vecākais vienā no Taiti draudzēm.
To vidū, kas atsaucās uz brāļa Inodī aicinājumu, bija arī Ogests Temanaha — viņš bija viens no tiem astoņiem cilvēkiem, kas tika kristīti 1958. gadā. Viņš atceras, kā viss notika. ”1972. gadā rajona pārraugs Žaks Inodī mūs pamudināja pārdomāt, vai nevaram pārcelties kalpot uz Huahines salu, kas ir viena no Vējpuses salām Biedrības salu grupā. Es vilcinājos, jo līdz tam draudzē biju gatavojis tikai Bībeles lasījumus un nejutos gatavs tādai atbildībai. Tomēr brālis Inodī atkal un atkal atkārtoja: ”Neraizējies, tu vari to izdarīt!” Pēc tam mēs pieņēmām galīgo lēmumu. 1973. gadā visu pārdevām un ar trim mūsu mazajiem bērniem pārcēlāmies uz Huahini.
Ieradies es ieraudzīju, ka man jāizveido viss — Sargtorņa studija, Teokrātiskās kalpošanas skola utt. Tas nebija viegli, taču mēs izjutām Jehovas aizsardzību un palīdzību. Viņš mums vairākkārt palīdzēja atrast dzīvesvietu. Kad grupa pretinieku centās panākt, lai liecinieki atstātu salu, kāds vietējais varas pārstāvis iejaucās un mūs aizstāvēja. Jehova patiesi visu šo laiku mūs sargāja.” Tagad Huahines salā ir divas draudzes — franču valodas draudze ar 23 sludinātājiem un taitiešu valodas draudze, kurā ir 55 sludinātāji.
1969. gadā kalpot par speciālo pionieri uz pussalu tika norīkota Elēna Mapu. ”Pussalā bija daudz cilvēku, kas izrādīja interesi, un pavisam drīz es uzsāku daudz Bībeles studiju,” saka Elēna. Neilgi pēc tam Vairao tika nodibināta neliela draudze, bet bija nepieciešami draudzes vecākie. Ar laiku šo pienākumu varēja uzņemties Kolsons Dīns, kas tolaik dzīvoja 35 kilometru attālajā Paparā. ”Lai varētu kalpot Vairao, mums vajadzēja būt labi organizētiem,” stāsta brālis Dīns. ”Tajā laikā es strādāju Faaa pilsētā, kas atrodas 70 kilometru no Vairao, salas otrā pusē. Pēc darba man bija jāsteidzas uz mājām, jāpaņem ģimene un tad jādodas uz Vairao. Vēlāk mana darba dēļ mums bija jāpārceļas uz dzīvi Faaa pilsētā. Tad radās jautājums, vai spēsim arī turpmāk sniegt atbalstu Vairao draudzei. Mūsu vēlēšanās palīdzēt šiem brāļiem bija liela, tāpēc nolēmām iesākto turpināt. Vakaros, kad notika sapulces, mēs reti ieradāmies mājās pirms pusnakts, jo vajadzēja izvadāt pa mājām tos, kam nebija mašīnu. Un tā piecus gadus. Tagad ir liels prieks redzēt, ka šajā salas daļā ir četras draudzes, un mēs labprāt atceramies tās tālās dienas.”
Taiti tiek izveidota filiāle
Līdz 1974. gadam Valstības sludinātāju skaits Taiti bija sasniedzis 199 sludinātājus. Kad nākamajā gadā Franču Polinēziju apmeklēja N. Nors un F. Frencs, toreizējie Sargtorņa biedrības prezidents un viceprezidents, viņi redzēja, ka daudz praktiskāk būtu, ja sludināšanas darbs Franču Polinēzijā tiktu vadīts nevis no Fidži, līdz kurai ir 3500 kilometru, bet gan no Taiti. Tāpēc 1975. gada 1. aprīlī savu darbu sāka filiāle Taiti, un par tās pārraugu tika norīkots rajona pārraugs Alēns Žamē.
Pirms pāris gadiem brālis Žamē pastāstīja par brīnišķīgajām Jehovas svētībām. ”Kopš 1975. gada īpašas pūles tika veltītas tam, lai pasludinātu labo vēsti visās salās un arhipelāgos mūsu teritorijā, kas aizņem tik lielu platību, cik Rietumeiropa. Rezultāti bija iepriecinoši. Līdz 1983. gadam sludinātāju skaits bija pieaudzis līdz 538 sludinātājiem. Tajā gadā Paeā tika uzcelta ēka, kurā atrodas biedrības filiāle un Bētele. Pašlaik Biedrības salās ir 1900 sludinātāju, kas kalpo 30 draudzēs, Tubuai salās viena draudze un viena atsevišķa grupa, viena draudze un divas grupas Marķīza salās un vairākas grupas Tuamotu un Gambjē salās. Tiek celtas daudzas jaunas Ķēniņvalsts zāles — trīs Marķīza salās un septiņas Taiti —, lai parūpētos par pastāvīgi augošo cilvēku skaitu, kuri sāk apmeklēt sapulces. Pēdējo 20 gadu laikā Jehova patiešām ir svētījis mūsu pūles Taiti tīrumā.”
Darāmā vēl aizvien ir daudz
Franču Polinēzijā ir lieliskas perspektīvas turpmākai garīgai augšanai. 1997. gada 23. martā 5376 cilvēku visā Franču Polinēzijā sapulcējās ar Jehovas lieciniekiem uz Jēzus Kristus nāves atceres vakaru. Lai apmierinātu šo ieinteresēto cilvēku garīgās vajadzības, mūsu bībeliskās publikācijas tiek izdotas vairākās vietējās valodās. Līdzās taitiešu valodai literatūra tiek tulkota arī paumotu valodā, kurā runā Tuamotu arhipelāgā un Marķīza salu ziemeļos un dienvidos.
Pastāvīgais pieaugums un iepriecinošie gadījumi, kas ir pieredzēti kalpošanā, ir palīdzējuši Valstības sludinātājiem Taiti salā vēl pilnīgāk novērtēt mīlestību un pacietību, kādu izrāda Jehova, ”kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” — arī tie, kas mīt tālajās Dienvidjūras salās. (1. Timotejam 2:4.) Jehovas liecinieki Taiti un citās Franču Polinēzijas salās pilnībā paļaujas uz Jehovas apsolījumu: ”Uz mani gaidīs tās salas, un cerēs uz manu elkoni.” (Jesajas 51:5, LB-1825.)
[Karte 26. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Taiti filiāle rūpējas par Franču Polinēziju
AUSTRĀLIJA
[Attēls 25. lpp.]
No kreisās puses uz labo: Alēns Žamē, Mērija Anna Žamē, Agnese Šenka, Polete Inodī un Žaks Inodī
[Attēls 27. lpp.]
Filiāles birojs Taiti