Vai Dievam sagādā prieku ražas svētku dievkalpojumi?

GARŠĪGI augļi, brīnišķīgi dārzeņi un smagu vārpu kūlīši — tā ir pievilcīga aina. Ražas novākšanas laikā tie rotā baznīcu altārus un kanceles visā Anglijā. Tāpat kā citās vietās, arī Eiropā gan ražas novākšanas sākumā, gan beigās tiek svinēti daudzi svētki.

Cilvēki, kuru iztika ir atkarīga no zemes, izjūt sevišķu pateicību par tās augļiem. Dievs lika senajai Izraēla tautai ik gadus svinēt trīs ar ražas novākšanu cieši saistītus svētkus. Agrā pavasarī, Neraudzētās maizes svētkos, izraēlieši nesa Dievam vārpu kūli no pirmā miežu pļāvuma. Vēlā pavasarī, Nedēļu svētkos (jeb Piecdesmitās dienas svētkos), izraēlieši nesa upurim klaipus no pirmajiem nopļautajiem kviešiem. Un rudenī tika svinēti ražas ievākšanas svētki, kas Izraēlā iezīmēja zemkopības gada beigas. (2. Mozus 23:14—17.) Šie svētki bija ’svētas sapulces’, un tās sagādāja lielu prieku. (3. Mozus 23:2, LB-26; 5. Mozus 16:16.)

Bet ko var teikt par mūsdienu ražas svētkiem? Vai tie sagādā prieku Dievam?

Saikne ar pagānismu

Anglijā, Kornvolā, kādam anglikāņu garīdzniekam sagādāja raizes tradicionālā ražas svētku mielasta pasaulīgā daba un piedzeršanās, kas notika šajās svinībās, tāpēc 1843. gadā viņš nolēma atjaunot kādu viduslaiku pļaujas svētku ieražu. Viņš no pirmā pļāvuma izcepa maizi svētā vakarēdiena svinībām savā baznīcā. Tā šis garīdznieks atkal ieviesa pļaujas svētkus Lammas — ”kristīgus” svētkus, kuru izcelsme, pēc dažu pētnieku domām, ir saistīta ar ķeltu dieva Luga pielūgsmi senatnē.a Tātad mūsdienu anglikāņu ražas svētku dievkalpojumiem ir pagāniska izcelsme.

Bet ko var sacīt par citiem svētkiem, kas tiek svinēti ražas novākšanas beigās? Encyclopædia Britannica rakstīts, ka daudzas paražas, kas raksturīgas šiem svētkiem, sakņojas ”animistiskā ticībā labības garam vai labības mātei”. Dažās vietās zemnieki ticēja, ka gars mājo pēdējā nopļautajā labības kūlītī. Lai izdzītu šo garu, pēdējo kūlīti izdauzīja. Citās vietās zemnieki no labības pina ”vārpu lellītes”, ko glabāja ”veiksmei” līdz nākamā gada sējai. Tad viņi vārpas ieara zemē, cerēdami, ka tās dos svētību jaunajai ražai.

Dažās leģendās pļaujas laiks ir saistīts ar babiloniešu dieva Tammuza, auglības dievietes Ištaras vīra, pielūgsmi. Nobriedušo vārpu pļauja tika pielīdzināta Tammuza priekšlaicīgajai nāvei. Citās leģendās minēts, ka ražas novākšanas laikā pat upurēja cilvēkus — tā ir rīcība, ko Dievs Jehova ienīst. (3. Mozus 20:2; Jeremijas 7:30, 31.)

Kāds ir Dieva viedoklis?

Dieva izturēšanās pret seno Izraēla tautu skaidri atklāj, ka Jehova, Radītājs un dzīvības Avots, pieprasa pilnīgu savu kalpotāju padevību. (Psalms 36:10; Nahuma 1:2, NW.) Pravieša Ecēhiēla dienās pastāvēja paradums apraudāt dievu Tammuzu, un tā bija ’liela nelietība’ Jehovas acīs. Šā rituāla un vēl daudzu citu viltus reliģijas rituālu dēļ Dievs neuzklausīja neīstu kalpotāju lūgšanas. (Ecēhiēla 8:6, 13, 14, 18.)

Salīdziniet šos paradumus ar to, ko Dievs Jehova bija licis Izraēla tautai ievērot pļaujas laikā. Ražas ievākšanas svētkos izraēlieši rīkoja svinīgu sapulci, un gan jauni, gan veci, gan bagāti, gan nabagi dzīvoja pagaidu mītnēs, kas bija izrotātas ar kupliem skaistu koku zariem. Izraēlieši šajā laikā līksmojās, bet viņiem bija arī jāpārdomā, kā Dievs bija atbrīvojis viņu priekštečus, kad tie izgāja no Ēģiptes. (3. Mozus 23:40—43.)

Izraēliešu svētkos upuri tika nesti Jehovam — vienīgajam patiesajam Dievam. (5. Mozus 8:10—20.) Pretēji iepriekšminētajiem animistiskajiem priekšstatiem Bībelē nevienā vietā nav teikts, ka ražai, piemēram, kviešu kūlīšiem, piemistu dvēsele.b Un Svētajos rakstos ir skaidri teikts, ka elki ir nedzīvi, ka tie nespēj runāt, redzēt, dzirdēt, ost, sataustīt vai sniegt cilvēkiem, kas tos pielūdz, kādu palīdzību. (Psalms 115:5—8; Romiešiem 1:23—25.)

Kristieši tagad vairs nav pakļauti bauslības derībai, ko Dievs bija slēdzis ar seno Izraēla tautu. Dievs šo derību ’iznīcinājis, pienaglodams pie Kristus krusta’. (Kolosiešiem 2:13, 14.) Jehovas mūsdienu kalpotāji dzīvo pēc ’Kristus likuma’ un atzinīgi novērtē visu, ko Dievs sagādā. (Galatiešiem 6:2.)

Apustulis Pāvils skaidri paziņoja, ka jūdu svētki bija bijuši ”nākamo lietu ēna”, un piebilda: ”Bet miesa [”īstā būtība”, JDP] pieder Kristum.” (Kolosiešiem 2:16, 17.) Tāpēc patiesie kristieši piekrīt Bībelē sacītajam, ka cilvēki ”upurē ļauniem gariem un ne Dievam. [..] Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu.” (1. Korintiešiem 10:20, 21.) Turklāt kristieši ievēro norādījumu ’neaiztikt neko, kas ir nešķīsts’. Vai ražas svētki, ko svin jūsu apkaimē, ir saistīti ar pagānismu vai viltus reliģiju? Ja tas tā ir, tad patiesi kristieši nesarūgtinās Jehovu un neiesaistīsies šādā aptraipītā pielūgsmē. (2. Korintiešiem 6:17.)

Kam bērns pateicas, ja viņš saņem dāvanu no tēva? Pilnīgi svešam cilvēkam vai arī savam tēvam? Dieva Jehovas kalpotāji katru dienu sirsnīgās lūgšanās pateicas savam debesu Tēvam par viņa lielo dāsnumu. (2. Korintiešiem 6:18; 1. Tesaloniķiešiem 5:17, 18.)

[Zemsvītras piezīmes]