Kādas svētības gūstam, godājot savus padzīvojušos vecākus

PATIESIE Dieva kalpotāji ciena un godā savus padzīvojušos vecākus, kā arī rūpējas par viņiem tāpēc, ka tos mīl. Tas ietilpst viņu pielūgsmē. Bībelē sacīts: ”Lai tie [bērni vai bērnu bērni] papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu paša dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā.” (1. Timotejam 5:4.) Vai mēs esam jauni vai veci, mums ir ’jādod pateicība’ saviem vecākiem un vecvecākiem. Tā mēs apliecinām, ka novērtējam mīlestību, lielās pūles un gādību, ko viņi mums veltījuši daudzu gadu garumā. Mēs pat savu dzīvību esam saņēmuši no vecākiem!

Ievērojiet, ka ”dot pateicību” vecākiem un vecvecākiem ir ’patīkami Dieva priekšā’. Šāda rīcība ir saistīta ar dievbijību. Tāpēc, sekodami iepriekšminētajam padomam, gūstam apziņu, ka darām to, kas iepriecina Dievu. Tas sagādā mums prieku.

Ir patiešām prieks dot citiem, it īpaši, ja dodam tiem, kas dāsni ir devuši mums. (Apustuļu darbi 20:35.) Mēs paši tikai iegūstam, kad sagādājam prieku savam tēvam un mātei, kā teikts Bībelē: ”Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi!” (Salamana Pamācības 23:25.)

Kā mēs varam ”dot pateicību” saviem vecākiem un vecvecākiem? To mēs varam darīt trijos veidos: materiāli, emocionāli un garīgi. Ikviens no tiem nes daudz svētību.

Kad dodam materiālā ziņā

Cilvēki, kas kalpo Dievam, zina, ka ir svarīgi materiāli apgādāt ģimenes locekļus. Apustulis Pāvils pamācīja: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.)

Tundži un Džoja dzīvo Rietumāfrikā. Viņiem ir grūti materiālie apstākļi, tomēr viņi uzaicināja Džojas padzīvojušos vecākus pārcelties uz dzīvi pie viņiem. Džojas tēvs bija slims, un pēc kāda laika viņš nomira. Tundži atceras: ”Kad nomira sievastēvs, sievasmāte apkampa manu sievu un teica: ”Jūs izdarījāt visu, kas vien ir cilvēka spēkos. Nekādā gadījumā nejūtieties vainīgi tēva nāvē.” Lai gan mums ļoti pietrūkst sievastēva, mēs zinām, ka pirkām viņam vislabākās zāles un vienmēr centāmies, lai viņš justos mums vajadzīgs. Mēs darījām visu, ko varējām, lai veiktu šo Dieva uzticēto pienākumu, un par to jūtamies gandarīti.”

Protams, ne jau katrs spēj palīdzēt citiem materiālā ziņā. Kāds vīrietis, kas dzīvo Nigērijā, sacīja: ”Ja cilvēks nespēj apgādāt pats sevi, kā gan viņš var apgādāt kādu citu?” Daudzās zemēs situācija nākotnē var vēl vairāk pasliktināties. Apvienoto Nāciju Organizācija prognozē, ka drīz puse no Āfrikas iedzīvotājiem, kas dzīvo uz dienvidiem no Sahāras, atradīsies absolūtā nabadzībā.

Ja jūs dzīvojat sliktos materiālos apstākļos, jūs varat gūt mierinājumu no kāda patiesa notikuma ar trūcīgu atraitni. Laikā, kad Jēzus bija uz Zemes, viņš reiz templī redzēja, kā atraitne iemet pavisam nelielu naudas summu tempļa ziedojumu lādē. Viņa ziedoja tikai ”divas ārtavas”. Taču Jēzus, zinādams, kādi ir atraitnes apstākļi, teica: ”Tiešām, es jums saku, šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi, jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!” (Lūkas 21:1—4.)

Tāpat, ja arī mēs, gādājot materiālā ziņā par vecākiem un vecvecākiem, darām visu, ko vien varam, kaut arī tas ir maz, Jehova to redz un novērtē atzinīgi. Viņš neprasa, lai mēs darītu vairāk, nekā spējam. Visticamāk, mūsu vecāki un vecvecāki domās tāpat.

Kad dodam emocionālā ziņā

Rūpēs par vecākiem un vecvecākiem ietilpst kaut kas vairāk par materiālo palīdzību. Mums visiem ir emocionālās vajadzības. Visi, arī padzīvojuši cilvēki, vēlas, lai viņus mīlētu, vēlas justies vajadzīgi un augstu vērtēti ģimenes locekļi.

Mērija dzīvo Kenijā, viņa jau trīs gadus rūpējas par savu padzīvojušo vīramāti. Viņa stāsta: ”Mēs ne tikai gādājam par viņu materiāli, bet arī vienmēr ar viņu sarunājamies. Māte nespēj mājā neko daudz darīt, bet mēs runājamies savā starpā un esam kļuvušas par tuvām draudzenēm. Dažreiz mēs runājam par Dievu, dažreiz par cilvēkiem, kas dzīvo mūsu agrākajā dzīvesvietā. Mātei ir vairāk nekā 90 gadu, taču viņai ir ļoti laba atmiņa. Māte atceras to laiku, kad viņa bija maza meitene — tas bija pirms 1914. gada —, un stāsta par toreizējo dzīvi.”

Mērija turpina: ”Par vecu cilvēku rūpēties nav viegli, bet mēs ļoti daudz ko gūstam no tā, ka vīramāte dzīvo pie mums. Mūsu ģimenē valda miers un saskaņa. Mans devīgums pret viņu ir attīstījis devīguma garu arī pārējos ģimenes locekļos. Vīrs mani ciena vairāk nekā agrāk. Un, ja māte dzird kādu runājam ar mani skarbi, viņa tūlīt mani aizstāv. Neviens man nevar sacīt asus vārdus, ja viņa ir tuvumā!”

Kad dodam garīgā ziņā

Ja cilvēks dod materiālā un emocionālā ziņā, viņš saņem daudz svētību, un tāpat ir arī tad, ja dod garīgā ziņā. Apustulis Pāvils rakstīja kristiešu draudzei Romā: ”Es ilgojos jūs redzēt, lai jums varētu nest kādu gara velti, jums par stiprinājumu. Labāk sakot, lai, atrazdamies jūsu vidū, līdz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es — jūsējā, jūs manējā.” (Romiešiem 1:11, 12.)

Gluži tāpat ir, ja garīgā ziņā dodam veciem cilvēkiem, kas kalpo Dievam, — uzmundrinājums bieži vien ir abpusējs. Osondu, Nigērijas iedzīvotājs, stāsta: ”Visvairāk man patīk tas, ka vecvecāki man dod iespēju ielūkoties pagātnē. Vectēvs, acīm starojot, stāsta par to teritoriju, kur viņš 50. un 60. gados kalpoja par pilnas slodzes sludinātāju. Viņš salīdzina pašreizējo draudzes struktūru ar to, kāda tā bija, kad viņš kļuva par Jehovas liecinieku. Vectēva stāstītais man palīdz kalpot par pionieri.”

Arī citi kristiešu draudzes locekļi var daudz ko dot veciem cilvēkiem. Tundži, par ko bija runa iepriekš, pastāstīja, kā tas notika viņa draudzē: ”Kad jaunam brālim, kas kalpo par pionieri, bija jāuzstājas draudzē ar publisku runu, viņš atnāca ar runas plānu pie mana sievastēva, lai viņi abi kopā varētu to sagatavot. Arī Sargtorņa studijas vadītājs atnāca pie mana sievastēva un sacīja: ”Tev ir liela pieredze. Ko tu man vari ieteikt, lai es kļūtu prasmīgāks?” Tēvs varēja palīdzēt šim draudzes vecākajam ar dažiem praktiskiem padomiem. Brāļi vairākas reizes pieminēja tēvu draudzes lūgšanās. Tas viss lika tēvam sajust, ka viņš ir vajadzīgs.”

Laba uzvedība tuvina citus cilvēkus Dievam

Godājot un mīlot savus vecākus un vecvecākus, dažreiz mēs palīdzam citiem cilvēkiem tuvoties Dievam. Apustulis Pēteris rakstīja: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundaŗus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu.” (1. Pētera 2:12.)

Kristiešu draudzes vecākais Endrū, kas dzīvo Rietumāfrikā, divas reizes nedēļā mēroja 95 kilometru garu ceļu, lai rūpētos par slimo tēvu, kas nebija ticīgs. Endrū atceras: ”Kad es kļuvu par Jehovas liecinieku, tēvs man izrādīja ļoti lielu pretestību. Bet, kad tēvs redzēja, kā es par viņu rūpējos slimības laikā, viņš nemitīgi skubināja manus jaunākos brāļus un māsas: ”Jums jāpievienojas brāļa reliģijai!” Tas viņiem bija labs pamudinājums, un tagad mēs visi deviņi esam Jehovas liecinieki.”

Godāt padzīvojušos vecākus un gādāt par viņiem, iespējams, ir grūti, it sevišķi, ja pastāv smagi ekonomiskie apstākļi. Bet, kad kristieši cenšas to darīt, viņu pūles tiek bagātīgi atalgotas. Galvenais, kristieši izjūt došanas prieku un gandarījumu, ko sniedz apziņa, ka viņi iepriecē Dievu Jehovu, kas ir ”visu.. Tēvs”. (Efeziešiem 4:6.)

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Dieva padomi tiem cilvēkiem, kas tiek aprūpēti, un tiem, kas to dara

Uzmundrini. ”Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” (Romiešiem 15:2.)

Esi neatlaidīgs. ”Nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9.)

Esi pazemīgs. ”Nedariet neko ķildas vai tukša goda dēļ, bet pazemībā viens otru uzskatiet augstāku par sevi!” (Filipiešiem 2:3, JD.)

Dari labu. ”Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Korintiešiem 10:24.)

Esi saprātīgs. ”Jūsu lēnība [”saprātīgums”, NW] lai kļūst zināma visiem cilvēkiem.” (Filipiešiem 4:5.)

Esi līdzjūtīgs. ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam.” (Efeziešiem 4:32.)

[Attēls 7. lpp.]

Gados jaunāki draudzes vecākie var gūt labumu no padzīvojušu draudzes vecāko pieredzes