Glāb sava bērna dzīvību!

MAIKLS un Alfīna dzīvo kādā zaļu pakalnu ieskautā ielejā Kvazulu Natālā (Dienvidāfrikas Republika). Audzinot savus septiņus bērnus, viņi sastapās ar daudzām grūtībām. Sieva Maiklu nesavtīgi atbalstīja, un viņš pūlējās pēc labākās sirdsapziņas pildīt pavēli, kas Bībelē dota tēviem: ”Audzinait un pamācait [savus bērnus] būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Tomēr reižu reizēm tik un tā rodas problēmas.

Piemēram, afrikāņu ganu zēni mēdz salaist kopā savu vecāku lopus, lai pašiem atliktu vairāk laika pulciņā paspēlēties. Palaikam viņi dara aplamības un runā par kaut ko tādu, kas viņiem nebūtu jāapspriež. Kad Maikla dēli devās ganīt ģimenes lopus, tēvs viņiem stingri piekodināja nebiedroties ar noteiktiem bērniem. (Jēkaba 4:4.) Taču reizēm, nākdams mājās no darba, viņš pamanīja, ka dēli pārkāpj šo norādījumu. Tāpēc viņam tie bija jāsoda. (Salamana Pamācības 23:13, 14.)

Vai jums šķiet, ka Maikls bija pārāk stingrs pret saviem bērniem? Daži varbūt tā domā, bet Jēzus Kristus teica, ka ”gudrība attaisnojas ar saviem darbiem”. (Mateja 11:19.) Maikls un Alfīna radīja savās mājās mīlestības pilnu gaisotni, pavadot laiku kopā ar bērniem, kā arī iepazīstinot viņus ar Bībelē aprakstītajiem notikumiem un mācot viņiem Bībeles patiesības.

Maiklam un Alfīnai ir četras meitas: Tembekile, Sifive, Tolakele un Tembekani. Viņas visas ir Dieva Ķēniņvalsts labās vēsts pilnas slodzes sludinātājas. Divi no Maikla un Alfīnas dēliem kalpo par vadošajiem pārraugiem Jehovas liecinieku draudzēs. Trešais dēls, kura sieva arī ir pilnas slodzes sludinātāja, ir kalpošanas palīgs.

Daudzi kristīgi vecāki, kam ir lielas ģimenes, ir svētīti ar labiem panākumiem bērnu audzināšanā. Tomēr daži bērni, kas saņēmuši no saviem vecākiem labu audzināšanu, pamet patiesību. Protams, viņu vecāki patur prātā Jēzus stāstīto līdzību par pazudušo dēlu un cer, ka viņu dēls vai meita nožēlos savu rīcību un galu galā tomēr izglābsies. (Lūkas 15:21—24.)

Diemžēl dažiem kristīgiem vecākiem pasaule atņem visus viņu bērnus. Īpaši asa šī problēma ir vairākās Āfrikas vietās, kur parasti ar bērniem, šķiet, viss ir kārtībā, līdz viņi sasniedz pusaudža gadus. Bet tad, jaunības plaukumā, viņi pakļaujas Sātana pasaules amorālajiem kārdinājumiem. (1. Jāņa 5:19.) Tāpēc daudzi tēvi nav piemēroti kalpot par draudzes vecākajiem. (1. Timotejam 3:1, 4, 5.) Nav šaubu, tēvam kristietim jāuzskata savu mājinieku glābšana par ļoti svarīgu. Bet ko vecāki var darīt, lai glābtu savu bērnu dzīvību?

Esiet tuvi draugi

Jēzus bija ne tikai pilnīgs, bet arī nesalīdzināmi pārāks par jebkuru citu cilvēku zināšanās un pieredzē. Tomēr viņš izturējās pret saviem nepilnīgajiem mācekļiem kā pret tuviem draugiem. (Jāņa 15:15.) Tāpēc mācekļi vēlējās būt ar viņu kopā un atplauka viņa klātbūtnē. (Jāņa 1:14, 16, 39—42; 21:7, 15—17.) Vecāki var mācīties no šī parauga. Kā sīki stādi, kuru lapas sniedzas pretī siltajai saules gaismai, bērni plaukst, ja mājās valda mīlestības un sirsnības pilna atmosfēra.

Vecāki, vai jūsu bērni var brīvi uzticēt jums visas savas raizes? Vai jūs ieklausāties viņos? Vai jūs, pirms izdarāt secinājumus, protat panākt, lai bērni atklātu jums savas domas un jūtas, tā ka jūs varētu gūt skaidrāku priekšstatu par situāciju? Vai jūs pacietīgi palīdzat bērniem atrast atbildes uz konkrētiem jautājumiem, kopā ar viņiem pētot bībeliskās publikācijas?

Kāda māte no Dienvidāfrikas stāsta: ”Kopš pirmās dienas, kad mūsu meita sāka iet skolā, mēs viņu mudinājām dalīties ar mums dienas notikumos. Piemēram, es mēdzu vaicāt: ”Ar ko tu biji kopā pusdienu starpbrīdī? Pastāsti man par savu jauno skolotāju. Kā viņa izskatās? Kādi pasākumi jums šonedēļ ir paredzēti?” Reiz meita atnāca mājās no skolas un teica, ka angļu valodas skolotāja gatavojas vest viņas klasi uz kādu filmu, par kuru viņiem pēc tam būs jāraksta recenzija. Filmas nosaukums bija šaubīgs. Mēs painteresējāmies tuvāk un noskaidrojām, ka šī filma nebūtu piemērota kristietim. Mūsu ģimene sanāca kopā un pārrunāja radušos situāciju. Nākamajā dienā meita piegāja pie skolotājas un paskaidroja, ka viņa nevēlas skatīties filmu, jo tajā paustie morāles principi ir pretrunā ar viņas kristīgajiem uzskatiem. Skolotāja vēlreiz apsvēra šo jautājumu un vēlāk pateicās mūsu meitai, sacīdama, ka negrib vest skolēnus skatīties kaut ko tādu, kas viņai pēc tam būtu jānožēlo.” Sirsnīgā gādība, ar kādu šie vecāki pastāvīgi rūpējās par savas meitas glābšanu, ir nesusi labus augļus. Šī meitene ir izaugusi par gaišas, dzīvespriecīgas dabas sievieti, un tagad viņa kalpo par brīvprātīgo strādnieci Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības Dienvidāfrikas filiālē.

Jēzus rādīja izcilu paraugu ar savu izturēšanos pret citu cilvēku bērniem. Bērnu sabiedrība viņam sagādāja prieku. (Marka 10:13—16.) Cik laimīgiem būtu jājūtas vecākiem, darot kaut ko kopā ar saviem pašu bērniem! Dažās Āfrikas zemēs tēvi mēdz kaunēties, ka viņus kāds varētu ieraudzīt spēlējam ar dēliem bumbu vai kādu citu spēli. Bet tēvs kristietis nekādā gadījumā nedrīkstētu domāt, ka viņš pazemo savu cieņu, ja kāds viņu redz nodarbojamies ar bērniem. Bērniem ir nepieciešami vecāki, kas labprāt pavada laiku kopā ar viņiem. Tad bērniem ir vieglāk pastāstīt, kas viņiem ir uz sirds. Ja šīs emocionālās vajadzības tiek atstātas novārtā, bērnos var rasties aizvainojums un viņi var ierauties sevī, it īpaši, ja vecāki viņiem nepārtraukti izsaka aizrādījumus.

Rakstīdams kolosiešiem par ģimenes saitēm, Pāvils teica: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.” (Kolosiešiem 3:21.) Šie vārdi liek saprast, ka reizēm bērnu audzināšanā var pietrūkt līdzsvarotības — pārmācības varbūt ir pārāk daudz, bet draudzības pārāk maz. Bērni un pusaudži, kas ģimenē tiek mīlēti un atzinīgi novērtēti, visticamāk, daudz labprātāk pakļausies nepieciešamajai pārmācībai.

Mīlestība pret Dievu

Vecāki var nodot saviem bērniem visvērtīgāko mantojumu, rādīdami viņiem paraugu, kā apliecināt mīlestību. Bērniem ir jāredz un jādzird, kā vecāki izsaka un ar darbiem pauž neviltotu mīlestību pret Dievu. Kāds jauns vīrietis, kas strādā Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības Dienvidāfrikas filiālē, saka: ”Kad es biju mazs zēns, es bieži palīdzēju tēvam dažādos mājas darbos. Man ļoti patika viņam palīdzēt, jo tētis patiešām novērtēja to mazumiņu, ko es paveicu. Kamēr mēs kopā strādājām, viņš mēdza man daudz ko stāstīt par Jehovu. Piemēram, es atceros kādu sestdienu, kad mēs cītīgi pļāvām zālienu. Bija svelmaini karsts. Tētim pilēja sviedri, tāpēc es aizskrēju un atnesu divas glāzes ūdens, un ieliku tajās ledu. Tētis teica: ”Dēls, vai tu redzi, cik Jehova ir gudrs? Ledus peld ūdenim pa virsu. Ja tas grimtu, visa dzīvā radība ezeros un dīķos aizietu bojā. Bet notiek pavisam otrādi: ledus kļūst par izolācijas slāni! Vai tas mums nepalīdz labāk iepazīt Jehovu?”a Vēlāk, kad savas neitrālās nostājas dēļ es nokļuvu ieslodzījumā, man bija daudz laika pārdomām. Kādu nakti, kad jutos ļoti nomākts, es savā cietuma kamerā atcerējos šos tēta vārdus. Cik dziļa bija to nozīme! Es vēlos kalpot Jehovam mūžīgi.”

Jā, bērniem ir jāredz, kā visā, ko dara viņu vecāki, atspoguļojas mīlestība pret Dievu. Jābūt skaidri pamanāmam, ka mīlestība pret Dievu un labprātīga paklausība viņam ir tas spēks, kas mudina apmeklēt kristiešu sapulces, piedalīties tīruma kalpošanā, kā arī lasīt un studēt Bībeli ģimenē. (1. Korintiešiem 13:3.) Un — vēl svarīgāk — mīlestībai pret Dievu jāizpaužas arī sirsnīgās ģimenes lūgšanās. Nav iespējams novērtēt par augstu, cik būtiski ir nodot saviem bērniem šādu mantojumu. Tāpēc izraēliešiem bija pavēlēts: ”Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku! Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:5—7; salīdzināt Mateja 22:37—40.)

Liels kavēklis, kas mums traucē mīlēt Dievu un paklausīt viņam, ir mūsu iedzimtā grēcīgā daba. (Romiešiem 5:12.) Tāpēc Bībelē dota arī šāda pavēle: ”Jūs, kas to Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu!” (Psalms 97:10.) Sliktas domas bieži vien izraisa sliktus darbus. Lai no tiem izvairītos, bērniem jāattīsta vēl kāda būtiska īpašība.

Bijība pret Dievu

Ļoti svarīga īpašība ir mīlestība, kam pievienojas godbijīgas bailes izdarīt kaut ko Jehovam nepatīkamu. Pats Jēzus Kristus rādīja mums pilnīgu paraugu, gūdams prieku no ’bijības tā Kunga priekšā’. (Jesajas 11:1—3.) Šādas bailes ir īpaši svarīgas, kad bērns sasniedz jaunības plaukumu un viņā mostas spēcīgas seksuālas tieksmes. Bijība pret Dievu palīdzēs jaunietim pretoties pasaules spiedienam, kas var pamudināt uz amorālu rīcību. (Salamana Pamācības 8:13.) Dažās sabiedrībās vecāki izvairās mācīt saviem bērniem, kā tikt galā ar seksuāliem kārdinājumiem. Daudzi pat domā, ka ir nepareizi runāt par tādiem jautājumiem. Bet kādas sekas ir šādai vecāku izvairībai?

Trīs medicīnas speciālisti — Buga, Amoko un Ncajijana — aptaujāja 1702 meitenes un 903 zēnus no Transkejas lauku apvidiem Dienvidāfrikā. Žurnālā South African Medical Journal bija ziņots, ka ”76 procentiem aptaujāto meiteņu un 90,1 procentam zēnu jau bija seksuāla pieredze”. Meiteņu vidējais vecums bija 15 gadi, un daudzas no viņām bija tikušas piespiestas stāties dzimumattiecībās. Vairāk nekā 250 meiteņu vienu vai vairākas reizes bija iestājusies grūtniecība. Turklāt tika konstatēts augsts seksuāli transmisīvo slimību izplatības līmenis.

Acīmredzot daudzi vecāki neuzskata par vajadzīgu mācīt saviem bērniem, kā izvairīties no seksuālām attiecībām pirms laulībām. Kā paskaidrots minētajā žurnālā, drīzāk ir gluži otrādi: ”Transkejas lauku sabiedrībā bērnu dzemdēšana un mātes stāvoklis ir augstu novērtētas sievišķības iezīmes, un meitenes, kas tikko pārsniegušas pubertātes vecumu, to ātri vien uztver.” Tāda pati problēma ir vērojama arī citās pasaules daļās.

Daudzi afrikāņu jaunieši izsaka savu neapmierinātību, ka vecāki viņiem nav palīdzējuši saprast viņu seksualitāti. Dažus kristīgus vecākus neērtības sajūta ir kavējusi lietot grāmatu Your Youth—Getting the Best Out Of It (Izmanto savu jaunību pēc iespējas labāk)b. Šajā grāmatā, 20.—23. lappusē, ir paskaidrots, kā pareizi izmantot dzimumorgānus un kādas pārmaiņas notiek ar cilvēku pubertātes posmā.

Kristīgi vecāki, kas veltī pūles, lai pārrunātu ar saviem bērniem Dieva viedokli par seksuālām attiecībām, ir pelnījuši uzslavu. Vislabāk ir apspriest šos jautājumus pakāpeniski, pielāgojoties bērna uztveres spējām. Atkarībā no tāda faktora kā bērna vecums, vecākiem varbūt jāizsakās pavisam konkrēti, kad viņi runā par noteiktām ķermeņa daļām un to funkcijām. Citādi nepieredzējušais bērns var nesaprast, par ko īsti ir runa. (1. Korintiešiem 14:8, 9.)

Kāds tēvs no Dienvidāfrikas, kuram ir divas meitas un dēls, stāsta: ”Bieži vien man radās iespēja apspriest šo delikāto tēmu — seksuālās uzvedības jautājumus — pat ar savām meitām. Bet mana sieva pievērsa mūsu meitenēm īpašu uzmanību, sarunās ar viņām izmantojot grāmatu Your Youth—Getting the Best Out Of It. [Skatīt 26.—31. lpp.] Kad manam dēlam bija 12 gadi, es nolēmu paņemt viņu līdzi garā pastaigā kalnos. Tajā reizē mēs sīki pārrunājām, kā attīstās zēna ķermenis un kāda īpaša nozīme tam vēlāk būs laulībā. Es runāju ar viņu arī par nepieciešamību izvairīties no tāda apkaunojoša paraduma kā masturbācija un par to, ka pret meitenēm ir jāizturas ar cieņu — gluži tāpat kā viņš izturas pret savu māti un māsām.”

Atalgojums, kas sniedz prieku

Tēvs un māte, par kuriem te bija stāstīts, nežēloja pūles, un viņi ir laimīgi, ka ir sekmīgi izaudzinājuši savus trīs bērnus. Tagad šie bērni ir jau pieauguši un visi trīs ir apprecējušies ar uzticīgiem kristiešiem. Dēls un znoti kalpo par vecākajiem kristiešu draudzē, un divi no laulātajiem pāriem jau ilgus gadus ir pilnas slodzes sludinātāji.

Jā, vecāki, kas nežēlo pūles, gādājot par savas ģimenes glābšanu, var sagaidīt brīnišķīgu atalgojumu no bērniem, kuri atsaucas uz viņiem mācīto Bībeles patiesību, jo Salamana Pamācībās 23:24, 25 ir sacīts: ”Kas dzemdinājis ar īstu dziļāko atziņu apveltītu bērnu, ir par viņu jo sevišķi līksms. Lai tavs tēvs un tava māte priecājas.” Vai atceraties lielo ģimeni, par kuru bija stāstīts šī raksta sākumā? ”Kad es domāju par savu bērnu garīgo izaugsmi,” saka Alfīna, ”mana sirds kūsā no prieka.” Kaut visi kristīgie vecāki ieguldītu pūles, lai saņemtu šo atalgojumu, kas sniedz tik lielu prieku!

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 23. lpp.]

Tēvs var parūpēties, lai saruna par dzīves norisēm notiktu piemērotos apstākļos