Es nekad neesmu nožēlojis izvēlēto dzīves ceļu
PASTĀSTĪJIS POLS OBRISTS
1912. gadā, kad man bija seši gadi, mana māte nomira piektā bērna dzemdībās. Apmēram pēc diviem gadiem par mūsu ģimeni sāka rūpēties jauna mājsaimniece Berta Vaibela. Kad pēc gada tēvs ar viņu apprecējās, mēs, bērni, bijām laimīgi, jo mums atkal bija mamma.
MĒS dzīvojām Brugā — šī nelielā pilsēta atrodas Šveices daļā, kur vairākums cilvēku runā vācu valodā. Berta bija īsta kristiete, un man viņa ļoti patika. 1908. gadā viņa bija sākusi studēt Bībeles pētnieku (Jehovas liecinieku) publikācijas un dalījās uzzinātajā ar citiem.
1915. gadā, neilgi pēc Bertas un tēva kāzām, es kopā ar Bertu aizgāju noskatīties ”Radīšanas fotodrāmu”. Starptautiskās nopietno Bībeles pētnieku biedrības organizētais seanss, kas sastāvēja no diapozitīviem un kinoierakstiem, dziļi iespaidoja manu prātu un sirdi. Arī citi klātesošie bija iespaidoti. Zāle, kas atradās Brugā, bija tik pilna, ka policisti aizvēra durvis un visus, kas nāca vēlāk, raidīja prom. Tad daudzi mēģināja iekļūt zālē pa atvērto logu, uzkāpjot pa pieslienamajām kāpnēm, un dažiem tas izdevās.
Mātes lieliskais piemērs
Tajā laikā Eiropā plosījās 1. pasaules karš, un cilvēki bija noraizējušies par nākotni. Tāpēc tas, ko darīja māte, bija cildens darbs — viņa apmeklēja māju pēc mājas, sludinot mierinošo vēsti par Dieva Valstību. Dažreiz viņa mani sludināšanā paņēma līdz, un tas man sagādāja patiesu prieku. 1918. gadā viņa beidzot varēja simbolizēt savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristoties ūdenī.
Kamēr māte vēl nebija kristījusies, tēvs netraucēja viņai kalpošanā, bet pēc tam viņš sāka izrādīt pretestību. Kādu dienu viņš atņēma mātei visu viņas bībelisko literatūru un iemeta to krāsnī. Mātei izdevās izraut no uguns tikai savu Bībeli. Bet tas, ko viņa izdarīja pēc tam, bija kaut kas pārsteidzošs. Viņa piegāja pie tēva un to apskāva. Un nepaturēja sevī nekādu aizvainojumu.
Tas tēvu bezgala pārsteidza, un viņa dusmas pierima. Laiku pa laikam viņa pretestība tomēr uzliesmoja un mums bija jāpacieš viņa dusmu izvirdumi.
Darbs un garīgā izaugsme
1924. gadā, kad biju nostrādājis trīs gadus par friziera mācekli, es pametu mājas un sāku strādāt Šveices daļā, kur vairākums iedzīvotāju runā franču valodā. Tas man deva iespēju uzlabot savas franču valodas zināšanas. Un, kaut arī pārcelšanās mazliet aizkavēja manu garīgo izaugsmi, mīlestība pret Bībeles patiesību manī nezuda. Kad pēc sešiem gadiem atgriezos mājās, es sāku Brugā apmeklēt kristiešu draudzes sapulces.
Drīz pēc tam es pārvācos uz Reinfeldeni — mazu pilsētiņu, kas atrodas apmēram 40 kilometru no Brugas. Tur es strādāju savas māsas frizētavā un turpināju garīgi augt, tiekoties ar nelielu Bībeles pētnieku grupu. Kad kādu dienu noslēdzās viena no mūsu Bībeles studijām, kas parasti notika nedēļas vidū, brālis Zoders, atbildīgais vecākais, vaicāja: ”Kurš plāno svētdien piedalīties tīruma kalpošanā?” Es pieteicos, domādams, ka iešu kopā ar kādu, kas man parādīs, kā šis darbs veicams.
Kad pienāca svētdiena un bijām sasnieguši teritoriju, brālis Zoders teica: ”Obrista kungs darbosies šeit.” Kaut arī man sirds sitās tik strauji kā nekad agrāk, es sāku apmeklēt cilvēkus viņu mājās un runāt ar viņiem par Dieva Valstību. (Apustuļu darbi 20:20.) Kopš tā laika es nešauboties esmu veicis sludināšanas darbu, par kuru Jēzus teica, ka tam jābūt pabeigtam, pirms nāk šīs lietu sistēmas gals. (Mateja 24:14.) 1934. gada 4. martā, kad man bija 28 gadi, es kristījos ūdenī, simbolizējot savu veltīšanos Dievam Jehovam.
Divus gadus vēlāk es atradu friziera darbu Lugāno — pilsētā, kas atrodas itāliešu apgabalā. Kaut arī itāliešu valodu zināju slikti, nekavējoties sāku sludināt labo vēsti. Un pirmajā svētdienā, ko pavadīju tur kalpošanā, es izplatīju 20 līdzpaņemtās brošūras. Laika gaitā mēs kopā ar vēl dažiem ieinteresētiem cilvēkiem izveidojām Sargtorņa studiju grupu. Galu galā vairāki interesenti tika kristīti, un 1937. gada februārī mēs Lugāno nodibinājām Jehovas liecinieku draudzi.
Pēc diviem mēnešiem, 1937. gada aprīlī, es saņēmu vēstuli, kas krasi izmainīja manu dzīvi. Tas bija uzaicinājums kalpot Bētelē — tā sauc Jehovas liecinieku filiāli, kas darbojas kādā valstī. Es nekavējoties pieņēmu uzaicinājumu, un šo lēmumu es nekad neesmu nožēlojis. Tā es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu, kas ilgst jau 60 gadu.
Kalpošana Bētelē raižpilnā laikā
Tajā laikā Šveices Bētele atradās valsts galvaspilsētā Bernē. Tur mēs iespiedām grāmatas, brošūras un žurnālus 14 valodās, un šī literatūra tika nogādāta uz visām Eiropas malām. Man ir gadījies vest iespiesto literatūru uz dzelzceļa staciju ar ķerru, jo tajā laikā ne vienmēr mūsu rīcībā bija furgons. Mana pirmā darbavieta Bētelē bija salikšanas nodaļa, kur mēs veidojām iespiešanai domāto salikumu no svina burtiem. Drīz pēc tam es sāku strādāt par vestibila dežurantu un, protams, arī kalpoju par Bēteles ģimenes frizieri.
1939. gada septembrī uzliesmoja 2. pasaules karš, un nacistu uzbrukums iedvesa bailes cilvēkiem visā Eiropā. Šveice, pati būdama neitrāla valsts, atradās karojošo valstu centrā. Sākumā mēs netraucēti turpinājām mūsu kristīgo darbību. Bet tad, 1940. gada 5. jūlijā divos pēcpusdienā, kad atrados vestibilā, ieradās kāda civilpersona kopā ar kareivi, kam bija līdzi šautene ar durkli.
”Kur ir Cirhers?” civilpersona nokliedza. Francs Cirhers tolaik bija filiāles pārraugs, atbildīgais par sludināšanas darbu Šveicē.
”Ko man pieteikt?” es pavaicāju. Tajā pašā brīdī viņi mani sagrāba un aizvilka augšup pa kāpnēm, pieprasot, lai aizvedu viņus uz Cirhera kabinetu.
Visai Bēteles ģimenei — tajā laikā mēs bijām apmēram 40 cilvēku — tika pavēlēts sapulcēties ēdamzālē. Ārpusē pie mājas bija novietoti četri ložmetēji, lai neviens nemēģinātu bēgt. Aptuveni 50 kareivju sāka pārmeklēt māju. Pretēji gaidītajam, nekādi pierādījumi tam, ka Jehovas liecinieki veicinātu pretošanos karadienestam, netika atrasti. Tomēr liels daudzums literatūras tika konfiscēts un piecās armijas kravas automašīnās aizvests prom.
Kad mēs noraidījām to, ka valdība cenzētu Sargtorni, Šveicē šī žurnāla izdošana tika pārtraukta. Līdz ar to Bētelē bija vajadzīgs mazāk strādnieku un jaunākie ģimenes locekļi tika mudināti atstāt Bēteli un kļūt par pionieriem — tā tiek saukti Jehovas liecinieki, kas ir pilnas slodzes sludinātāji.
Pioniera kalpošana kara laikā
1940. gada jūlijā es atgriezos itāliešu apgabalā, netālu no Lugāno, kur biju dzīvojis pirms došanās uz Bēteli. Šī teritorija, kurā bija daudz pārliecinātu katoļu un kurā bija jūtama spēcīga fašisma ietekme, kļuva par manu norīkojuma vietu.
Reti gadījās dienas, kad mani neapstādināja policists ar prasību pārtraukt sludināšanu. Reiz, kamēr sarunājos ar kādu sievieti pie dārza vārtiņiem, mani no aizmugures sagrāba vīrietis civildrēbēs, aizveda līdz patruļautomobilim un nogādāja Lugāno. Tur viņš mani nodeva policijai. Kad mani pratināja, es paskaidroju, ka sludināt mums ir pavēlējis Dievs Jehova.
”Šeit, uz zemes, pavēlam mēs,” iedomīgi atbildēja virsnieks. ”Dievs lai pavēl debesīs!”
Kara laikā bija īpaši svarīgi ievērot Jēzus doto padomu būt ’gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem’. (Mateja 10:16.) Tāpēc lielāko daļu literatūras es slēpu krekla iekšējās kabatās. Un, lai būtu drošs, ka neko nepazaudēšu, es valkāju golfa bikses, kas zem ceļiem ir cieši saņemtas kopā.
Pēc kāda laika es saņēmu rīkojumu pārcelties uz Engadīnas ieleju, un ”sunīši” ar policiju turpinājās. Engadīna ir brīnumskaista ieleja Šveices Alpu austrumu daļā, kas ziemā guļ zem dziļa sniega; tāpēc, lai varētu darboties šajā teritorijā, es palūdzu atsūtīt manas slēpes.
Aukstā ziemā ceļojot ar slēpēm, ir ļoti nepieciešami silti cimdi. Un pastāvīgās nēsāšanas dēļ tie ātri vien novalkājās. Cik pateicīgs es biju, kad kādu dienu pavisam negaidīti pa pastu saņēmu saini, kurā bija rokām adīts svīteris un silti cimdi! Tos man bija uzadījusi kāda māsa no manas agrākās draudzes Bernē. Pat vēl tagad, par to domājot, es izjūtu dziļu pateicību.
Daudz iepriecinošu priekšrocību
1943. gadā stāvoklis Šveicē sāka stabilizēties, un mani atsauca atpakaļ kalpot Bētelē. Franču valodas draudzē, kas atradās Lozannā, aptuveni 100 kilometru no Bernes, bija radušās zināmas problēmas, tāpēc es tiku norīkots regulāri apmeklēt šo pilsētu, lai palīdzētu sludinātājiem iegūt pareizu viedokli par Dieva organizāciju.
Pēc tam es kādu laiku kalpoju par rajona pārraugu visās Šveices franču valodas draudzēs. Nedēļas pirmajās dienās es strādāju Bētelē, bet piektdienās, sestdienās un svētdienās apmeklēju dažādas draudzes un centos tām garīgā ziņā palīdzēt. Turklāt, kad 1960. gadā Bernē tika izveidota franču valodas draudze, es kļuvu par tās vadošo pārraugu. Šādi es kalpoju līdz 1970. gadam, kad Bētele tika pārcelta no Bernes uz skaistu vietu Tūnā, un tur tā atrodas vēl tagad.
Man bija prieks, kad Tūnā atradu mazu grupu Jehovas liecinieku, kas runāja itāliešu valodā, un es sāku ar viņiem sadarboties. Ar laiku izveidojās draudze, un tajā es kalpoju par vadošo pārraugu, līdz šo pienākumu bija gatavi uzņemties jaunāki brāļi.
Par īpaši iepriecinošu priekšrocību es uzskatu iespēju apmeklēt starptautiskās kopsanāksmes, kur pulcējas Jehovas tauta. Viena no tādām bija neaizmirstamā kopsanāksme ”Teokrātijas pieaugums”, kas notika 1950. gadā Yankee stadionā (Ņujorka). Vēl mani dziļi ietekmēja viesošanās Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka). Tāpat es nekad neaizmirsīšu brāļa Miltona Henšela runu, kuru viņš teica nākamā gada kopsanāksmē ”Tīrā pielūgsme” Londonā (Anglija) un kurā tika izcelti Jēzus vārdi: ”Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” (Lūkas 19:40.) Brālis Henšels vaicāja: ”Kā jūs domājat, vai akmeņiem būs jābrēc?” Un man vēl šobrīd ausīs skan dārdošā atbilde: ”Nē!”, kurā varēja dzirdēt desmitiem tūkstošu balsu.
Kad 1937. gadā es devos atpakaļ uz Bēteli, mans tēvs, zinādams, ka saņemu vienīgi nelielu kabatas naudu, noraizējies vaicāja: ”Dēls, kā tu izdzīvosi vecumdienās?” Es viņam atbildēju ar psalmu dziesminieka Dāvida vārdiem: ”Nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” (Psalms 37:25.) Un manā dzīvē šie vārdi pilnīgi noteikti ir piepildījušies.
Cik es esmu laimīgs, ka apmēram pirms 80 gadiem Berta Vaibela apprecējās ar manu tēvu un ka, pateicoties viņas piemēram un vadībai, es iepazinu Jehovu un viņa īpašības! Kaut arī citi ģimenes locekļi Bertu izsmēja, viņa uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei 1983. gadā. Viņa nekad neizteica nožēlu par to, ka ir kalpojusi Dievam Jehovam, un arī es nekad neesmu nožēlojis, ka esmu palicis neprecējies un pilnībā esmu veltījis savu dzīvi, lai kalpotu Jehovam.
[Attēls 25. lpp.]
Strādāju Bētelē