Misionāru kalpošana pašu mājās

KAD dodos kristiešu draudžu apmeklējumos, tad šķiet, it kā es ceļotu pa dažādām zemēm — no Portugāles līdz pat Ķīnai. Bet patiesībā mēs ar Olivu, manu sievu, neatstājam Lielbritāniju.

Mēs apmeklējam pa visu valsti izkaisītās citvalodu Jehovas liecinieku draudzes, kuru skaits arvien pieaug. Mums ir garīgā ziņā plaukstoša daudzvalodu teritorija, kas sniedzas no Džērsi salas, kura atrodas aptuveni 20 kilometru no Normandijas Francijas piekrastē un uz kuras mēs apmeklējam portugāļu grupu, līdz Sanderlendai Anglijas ziemeļos, kur apmeklējam ķīniešu valodā runājošos interesentus. Kā mēs ieguvām šo neparasto norīkojumu? Un kā norisinās mūsu misionāru kalpošana pašu mājās? Ļaujiet, es pastāstīšu.

Es kopā ar Olivu apmēram 20 gadu esmu veicis ceļojošā pārrauga darbu, ik nedēļas apmeklējot kādu draudzi. Mūsu ceļojumos esam devušies krustu šķērsu pa Lielbritāniju — no ziemeļiem uz dienvidiem, no austrumiem uz rietumiem — un nesen nokļuvām arī pie mūsu kristīgajiem brāļiem Maltas salā, Vidusjūrā, kur izjutām īpašu viesmīlību. (Salīdzināt Apustuļu darbi 28:1, 2.) Pavadījuši trīs gadus Maltā, mēs sākām interesēties, uz kurieni būs mūsu nākamais norīkojums. Mēs iedomājāmies, ka varbūt veiksim apmeklējumus kādā Anglijas lauku apvidū, un sākām pārcilāt prātā šādu iespēju. Kāds tas bija pārsteigums, kad saņēmām norīkojumu kalpot šajā jaunajā rajonā, kurā ietilpstošajās draudzēs un grupās runā 23 dažādās valodās!

Mums gribējās zināt, kā gan ar to tiksim galā. Izņemot Maltā iegūto pieredzi, mums nekad nebija bijis ciešākas saistības ar atšķirīgas izcelsmes un kultūras cilvēkiem. Vai tiešām būs mūsu spēkos sniegt uzmundrinājumu cilvēkiem, kam ir tikai nelielas angļu valodas zināšanas? Kā mēs varēsim sazināties, neprotot citas valodas? Un kā būs ar ēdienu, ar šo cilvēku atšķirīgajām ieražām? Vai mēs spēsim tam visam pielāgoties? Šie un vēl citi līdzīgi jautājumi nodarbināja mūsu prātu, kad lūgšanās apsvērām, vai pieņemt šo aicinājumu ’iet uz Maķedoniju’. (Apustuļu darbi 16:9, 10; 1. Korintiešiem 9:19—22.)

Valodas barjeras pārvarēšana

”Sākumā es jutos nepiemērota šim darbam, jo man nebija valodas zināšanu,” paskaidro Oliva. ”Es nevarēju iedomāties, kā es spēšu palīdzēt māsām. Bet tad es atcerējos, kā laulātais pāris, kas sākumā ar mums studēja Bībeli, mūs iedrošināja nekad neatteikties no uzticētajiem uzdevumiem. Viņi mums mācīja, ka Jehova nekad neprasa darīt kaut ko tādu, ko nespējam veikt.” Un tā mēs abi ar prieku pieņēmām šo norīkojumu.

Visu pamatīgāk pārdomājot, mēs tagad saprotam, ka valodas nezināšana mums ir palīdzējusi izturēties pret visiem vienādi. Piemēram, tas, ka apmeklējam katru nedēļu sapulces, kas tiek vadītas citā valodā, mums ir palīdzējis izprast, kā jutās brāļi, kad viņiem bija jāpiedalās sapulcēs, kuras notika tikai angliski, bet viņi saprata pavisam maz no dzirdētā. Mums jāsagatavojas sapulcēm patiešām labi, lai mēs spētu uztvert tur runāto. Oliva katrā sapulcē atbild uz vienu jautājumu. Viņa sagatavo atbildi angliski, tad kāda māsa to viņai pārtulko un uzraksta, kā iztulkoto izrunāt. Oliva atzīst, ka viņa ar zināmu nedrošību ceļ roku, lai sniegtu komentāru. Dažreiz viņas pateiktais izsauc smieklus. Bet tas viņai neatņem drosmi. ”Es zinu, ka brāļi novērtē manas pūles,” viņa saka. ”Patiesībā manas atbildes pamudina piedalīties sapulcēs tos, kas konkrēto valodu zina labāk par mani.”

Ir mainījies arī tas, kā es saku runas, jo pēc katra teikuma jāietur pauze, kamēr runā tulks. Tā ir viegli pazaudēt domas pavedienu. Esmu sapratis, ka man daudz vairāk jākoncentrējas un jāsamazina materiāla apjoms. Un tomēr runu teikšana man sagādā prieku.

Mūsu daudzveidīgā kalpošana

Lielbritānijas pilsētās cilvēki, kas runā svešvalodās, dzīvo tālu cits no cita — varbūt vienā ielā tikai divi —, un tāpēc ir jāpārvar zināms attālums, lai atrastu citus. Tomēr, sasveicinoties ar cilvēkiem viņu valodā un redzot viņu reakciju, ir skaidrs, ka meklēšana ir bijusi tā vērta. Ja brālis, ar kuru esmu kopā, pastāsta Valstības vēsti mājas iemītnieka valodā, tad bieži vien šis cilvēks atsaucas uz vēsti ar neviltotu sajūsmu.

Patiesi, kalpošana cittautiešu vidū ir viens no aizraujošākajiem kalpošanas veidiem, ar kādu mums ir nācies sastapties mūsu 40 gadu ilgajā Valstības sludināšanas darbā. Šeit ir ārkārtīgi lielas iespējas augšanai. Nav šaubu, ka daudzi cilvēki mācās ātrāk un ar dziļāku izpratni, ja mācības notiek viņu dzimtajā valodā. (Apustuļu darbi 2:8, 14, 41.) Tik aizkustinoši ir redzēt brāļu un māsu acīs prieka asaras, kad beidzas sapulce, kurā viņi, iespējams, pirmo reizi ir varējuši noklausīties programmu savā valodā un pilnībā to saprast.

Sludināšanā pa mājām mēs cenšamies ar mājas iemītnieku vismaz uzsākt sarunu viņa valodā, kaut arī ir gadījies, ka tas mums rada nelielas problēmas. Piemēram, parastais sveiciens, ar kuru griežas pie gudžaratu tautības ģimenes, ir: ”Kemčo!”, kas vienkārši nozīmē ’sveicināti’. Bet, man pārsakoties, mans sveiciens reiz izklausījās acīmredzot tā, it kā es reklamētu plaši pazīstamas šķirnes kafiju. Un tomēr kādā mājā vīrs un sieva pasmaidīja, kad sveicināju viņus gudžaratu valodā. Viņi tūlīt mūs ieaicināja iekšā un laipni piedāvāja tasi kafijas — bet ne izrunas kļūdas dēļ. Izrādījās, ka viņiem rados ir Jehovas liecinieki no grupas, ko mēs apmeklējām. Šis pāris izrādīja neviltotu interesi par patiesību.

Kāda angļu māsa vairākus gadus bija nesusi žurnālus ķīniešu valodā runājošai sievietei. Laiku pa laikam māsa viņai bija piedāvājusi bezmaksas mājas Bībeles stundas, bet šie piedāvājumi tika atraidīti. Tad kādu dienu sludinātāju kalpošanā pavadīja māsa, kas mācījās ķīniešu valodu; šī māsa piedāvāja ieinteresētajai sievietei grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemesa ķīniešu valodā, un viņa šo publikāciju labprāt pieņēma. Tagad, kad sievietei bija šī grāmata viņas pašas valodā, viņa piekrita studēt Bībeli. Lūk, cik nozīmīgi bija tie daži vārdi, kas tika pateikti viņas valodā.

Dažādās kultūras

Mēs nebijām sapratuši kādu faktu: dažās kultūrās vīriem nepatīk, ka viņu sievas vakarā dodas prom no mājām vienas. Šīs nostājas dēļ daudzām māsām ir ļoti grūti apmeklēt sapulces, kas notiek vakaros. Tāpat dažās Āzijas tautās valda uzskats, ka jauna sieviete, kas nevēlas apprecēties un turpina dzīvot vecāku mājās, pauž necieņu pret savu ģimeni. Kad kāda māsa atteicās apprecēties ar vīrieti, ko ģimene bija viņai izvēlējusies, viņas tēvs gribēja noindēties. Jā, šādām māsām ir jāpacieš ne mazums grūtību. Bet tas, kā patiesība ietekmē ģimenes un kā šo māsu lojalitāte pret Jehovu ietekmē viņu vecākus, ir patiešām apbrīnojami.

Kalpošanas gaitā mums vajadzēja izdarīt vairākas izmaiņas. Pirms mēs sākām ceļot, apmeklēdami draudzes, es ēdu ēdienus, kas raksturīgi angļu virtuvei, bet tagad — jo ēdiens pikantāks, jo labāk. Ir mazliet žēl to daudzo gadu, kas bija pagājuši, pirms sākām novērtēt šādu dažādību ēdienu ziņā — no jēlas zivs līdz ēdienam ar kāriju.

Daudzsološas izredzes

Nav šaubu, ka daudzās citvalodu teritorijās šis ir pieauguma laiks. Arvien vairāk publikāciju tagad ir pieejamas dažādās valodās. Jaunu draudžu veidošanās liecina par Jehovas svētību. Un brāļi, kas pārvalda svešvalodas, ierodas no tālienes, lai sniegtu palīdzību.

Izcils piemērs ir atsaucība, ar kādu tika uzņemta Valstības labā vēsts, kas tika sludināta franču valodā. Pēdējos gados Lielbritānijā ir ieradušies daudzi franču valodā runājoši bēgļi no Zairas un citām Āfrikas valstīm. Kad Londonā tika izveidota pirmā franču valodas draudze, tajā bija apmēram 65 Valstības sludinātāji. Pēc gada to skaits bija strauji palielinājies līdz 117 sludinātājiem, un 48 no tiem kalpoja pilnu slodzi, būdami pionieri. Tā kā ieinteresēto cilvēku skaits arvien pieauga, drīz tika nodibināta vēl viena draudze, lai rūpētos par viņu vajadzībām. Nu bija iespējams veltīt vairāk uzmanības interesentiem, un 345 no tiem 1995. gadā apmeklēja Atceres vakaru. Gileādas absolventi, kas ir kalpojuši Beninā, Kotdivuārā, Marokā un Zairā, tagad izmanto savu pieredzi, lai rūpētos par šo teritoriju, kurā darba kļūst arvien vairāk, un cilvēku atsaucība ir apbrīnojama.

Reiz franču valodas draudzes apmeklējuma laikā es biju aizgājis uz Bībeles stundu, kas tika pasniegta kādai jaunai afrikānietei. Kad mums pienāca laiks doties prom, jaunā sieviete lūdzās: ”Lūdzu, neejiet! Palieciet ilgāk.” Viņa ļoti gribēja uzzināt vairāk. Šī sieviete man atgādināja Lidiju, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā. (Apustuļu darbi 16:14, 15.)

Mūsu darbs sākas ar to, ka palīdzam mazajām citvalodu grupām kļūt par draudzēm. Grupās, kurās katru nedēļu tiek vadītas draudzes grāmatstudijas, mēs noorganizējam Teokrātiskās kalpošanas skolu ar saīsinātu programmu, un šī sapulce notiek reizi mēnesī. Tas viņiem palīdz kļūt prasmīgākiem tīruma kalpošanā. Pēc tam viņi pakāpeniski ievieš visas piecas iknedēļas draudzes sapulces. Tagad mums ir jaunas franču, gudžaratu, japāņu, ķīniešu (kantoniešu), pandžabu, portugāļu, tamilu un velsiešu valodas draudzes.

Tāpat mums ir bijis prieks apmeklēt nedzirdīgo brāļu sapulces. Redzēt, kā brāļi ar žestiem dzied, ir ļoti aizkustinoši. Saprotot, ka viņi kalpošanā runā ar žestiem, es augstu novērtēju viņu lielās pūles piedalīties Valstības sludināšanā. Šeit pat ir tulki, kas palīdz cilvēkiem, kuri ir gan kurli, gan akli. Šķiet, Jehova gādā par to, lai neviens nepaliktu neievērots.

Ja mums būtu jālūdz kas īpašs, mēs lūgtu to pašu ko Jēzus: ”Lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mateja 9:38.) Daudzi brāļi uzņemas šo grūto uzdevumu — apgūt valodu, kurā runā kāda draudzes teritorijā esoša etniska grupa. Un, kaut arī mēs neesam apveltīti ar brīnumainu spēju runāt dažādās valodās, Jehova paver mums ceļu misionāru kalpošanai mūsu pašu mājās — tā ir druva, kas ir jau gatava pļaujai. (Jāņa 4:35, 36.) Pastāstījis Kolins Seimors.

[Zemsvītras piezīme]